Maģiskā banānmuša
Šī netīri dzeltenā banānkrāsas muša man dāvāja pirmo īstā laša copi. Tas notika maija vidū Morrumā, kad makšķernieku tur krastā ir daudzkārt vairāk nekā zivju upē, jo visi zina – ja pieķersies, tad tas būs kaut kas milzīgs.
Maijs ir laiks, kad Morrumā iekšā no Baltijas jūras nāk lielās zivis, – vidējais noķerto lašu svars ir 11 kilogrami. Vidējais. Toties zivju ir ļoti maz, un absolūtais vairākums no upes aizbrauc mājās tukšā, ne copi neredzējis. Tāda ir lašu makšķerēšana.
Atceros, bija pats dienas vidus. Es biju ielīdis mutuļojošā straumē un no zivs noslēpies pie liela koka, kas bija pārliecis zarus pār konjaka krāsas ūdeni. Tur, atspiedies pret pieklājīga izmēra akmeni un cenšoties izvairīties no zariem virs galvas, es metu mušu praktiski nekurienē – spožā saule tieši acīs ļāva tikai nojaust copes laukumu. Tomēr tas, kas man traucē, lasim – tieši otrādi – netraucē. Zivīm arī ļoti nepatīk, ja saule spīd acīs.
Brīdī, kad muša, lielā ātrumā slīdot šķērsām upei, tuvojās zemāk iekārtotai akmeņu kaskādei, notika TAS. Sākumā TAS izpaudās kā viegls stiepiens auklā, bet jau pēc mirkļa vietā, kur tikko bija bijusi muša, nu, saules spoži apmirdzēts, izlēca milzīgs lasis visā savā sudrabā. Tas, ka lēcējam mutē ir mana muša, man pielēca tikai vēlāk, kad ar otro graciozo salto zivij izdevās no tās atbrīvoties un es paliku upē viens ar ļengani pa straumi lejup virpuļojošu auklu. Sirds, kas tajā brīdī gribēja izkāpt ārā pa muti, uz visiem laikiem liks atcerēties notikušā iemeslu – āķis, dauzoties pa neskaitāmajiem akmeņiem, bija kļuvis neass...
Patiesībā šī nebija gluži pirmā reize, kad saulainas dienas vidū lasim bija iekārojusies mana dzeltenos toņos veidotā muša. Pirms tam pāris gadījumi bija bijuši arī mūsu upēs ar krītošajiem pavasara ķeltiem, kurus atšķirībā no tā Morrumas monstra ir izdevies arī pieparkot. Vēlāk, papētot dzeltenās mušas biogrāfiju, mani novērojumi apstiprinājās.
Mazliet vēstures
Pirmais zināmais lašotājs un mušu sējējs, kam ienāca prātā uztaisīt pilnībā dzeltenu mušu, bija zviedrs Mikaēls Andersons. Tālajos deviņdesmitajos, kad Biskes upē Zviedrijā makšķernieku praktiski nebija, Mikaēls brīvi ceļoja no pūla uz pūlu un gandrīz katrā no tiem uz tolaik populārās vietējā dizaina mušas Den Vanliga un tās variācijām pieparkoja pa lasim. Dzeltenīgi-oranžīgi-sarkanīgā Den Vanliga ar brūnu vai melnu augšējo spārnu savu darbu veica lieliski, tāpēc vajadzības pēc jauniem mušas dizaina veidiem nebija.
Tomēr kādā ziemas vakarā, Mikaēlam krāsojot polārlāča spalvas, vanniņā ielikās arī dažas seksīgi pelēcīgas suņa un zilganas fazāna spalvas. Rezultātā sanāca kaut kas brīnišķīgs – banāndzelteni pušķi ar olīvkrāsas tonējumu. Mikaēlam ienāca prātā, ka šāds salikums būtu izcili piemērots skaidrām saulainām dienām, tāpēc dažas mušas uzsēja tikai ar šiem toņiem.
Pirmo zivi uz dzeltenās mušas Mikaēls noķēra 1999. gadā. Vēlāk viņš šādas mušas izdalīja arī draugiem, un dažam labam no viņiem tā sagādāja neaizmirstamu dienu Kaliksas upē Zviedrijā. Vēlāk Mikaēls atklāja, ka saulainās dienās dzeltenajai mušai vienkārši nav konkurentu, un sāka izmantot to arvien biežāk. 2009. gadā visi Mikaēla laši jau tika izvilkti uz šīs mušas.
Nosaukuma dzimšana
Kādu laiku dzeltenā muša dzīvoja bez nosaukuma – līdz kādam zīmīgam vakaram pie Gaulas upes Norvēģijā.
Toreiz Mikaēla diena izvērtās garlaicīga, jo makšķerēt nācās uz maiņām ar citiem gribētājiem, bet sistēmiska pūlu ķemmēšana Mikaēlam nebūt neiet pie sirds. Pieredzējušas vīrs dod priekšroku brīvībai – daži metieni vienā karstajā punktā, pēc tam pāris nākamajā, – un tādā veidā apstrādā lielus upes plašumus.
Bet tajā vakarā realizējās tieši garlaicīgais scenārijs. Vienā un tajā pašā pūlā izmērcējis visas savas ražīgākās mušas un palicis bez rezultāta, Mikaēls uzsēja kastītes dibenā piemirsto dzelteno mušu. Pēc dažiem metieniem viņam pieteicās 10 kg lasis un mazliet vēlāk vēl viens.
Atceļā no upes copes kolēģis uzjautājis, vai abi laši tika dabūti uz tās fu**ing banānu mizas?! Un nosaukums netīri dzeltenajai mušai bija dzimis – The Banana.
Cik dzeltens ir banāns?
Mikaēlam parasti ir divu toņu banānmušas – oriģinālā un mazliet tumšāka, ar lielāku olīvkrāsas piedevu. Pēdējā ir paredzēta kristāldzidrajiem Norvēģijas ūdeņiem.
Lai iegūtu šādu toni, spalvas sākumā tiek iemērktas zilajā krāsvielā un tikai pēc tam krāsotas dzeltenas. Mikaēls praktiski visas savas mušas sien uz tievas kapara caurulītes un montē ar brīvi karājošos āķi. Mušu garums atkarībā no apstākļiem variējas no 4 līdz 12 centimetriem.
Kā variantu gaišiem un skaidriem ziemeļzemju vakariem Mikaēls ir izstrādājis arī variāciju Banana Monkey. Tā ir tā pati banānkrāsas muša, bet papildināta ar tievu melnu pērtiķa spalvas augšējo spārnu un dažiem melniem akcentiem ķermenī. Pirmo savu lasi uz Banana Monkey Mikaēls noķēra tai pašā Gaulā un kopš tās reizes uzskata to par ideālu variantu straujākām pūlu astēm saulainajās naktīs, kas aiz polārā loka ir pilnas ar maģiju, neaizmirstamām gaismu spēlēm un absolūti negaidītiem lašu iznācieniem.
Vēl viena variācija Mikaēla sortimentā ir Banana Ice. Tā ir paredzēta siltajiem vasaras sezonas beigu ūdeņiem, kad upes līmenis ziemeļos ir nokrities un virspusē parādās akmeņi. Ūdens parasti tad ir kristāldzidrs, un tieši tad uz skatuves iziet Banana Ice – muša, kurā ir tikai polārlāča spalvas un nekāda spīduma. Pateicoties tam, muša ūdenī kļūst praktiski caurspīdīga un neredzama. Tradicionāli Mikaēls to sien mazu, tikai 3–5 cm garu – tas ir viens no viņa vismazāk zināmajiem noslēpumiem.
Interesanti, ka Banana Ice ir izrādījusies efektīva, arī medījot lielās foreles, kas vasaras beigās pa zemo ūdeni migrē uz savām nārsta vietām un ir ļoti grūti noķeramas. Ar šo mušu tās ir izdevies piemānīt pat ļoti zemā ūdenī un dienas vidū.
Banānmuša darbībā
Visvairāk Mikaēlam patīk lašu cope pašā sezonas sākumā. Tomēr tā parasti ir ļoti grūta. Ūdens ir augsts un auksts, dažreiz ar ledus klātiem krastiem. Nākas likt lietā smagu grimstošo auklu un garu bomīgu kātu. Copējot atšķirīgās Zviedrijas un Norvēģijas upēs, Mikaēls maz uzmanības pievērš ūdens krāsai. Izvēloties mušu, viņam svarīgāki parametri ir ūdens temperatūra un laikapstākļi. Mikaēla kastītē nedzīvo liela izvēles bagātība, tur ir tikai tie modeļi, kas gadu gaitā ir apliecinājuši savu varēšanu. Tomēr tie ir dažādos izmēros, piemēroti dažādiem apstākļiem.
Zviedrijas ziemeļos izcilākie lašu mēneši ir maijs un jūnijs. Šajā laikā ūdens līmenis ir augsts, bet siltāks nekā Norvēģijas ziemeļos. Lietainās un mākoņainās dienās Mikaēls izvēlas 6–10 cm izmēra Den Vanliga mušas, bet saulainās – tikai un vienīgi tāda paša lieluma banānmušas. Sezonas sākumā viņš vienmēr strādā pēc iespējas lēni un dziļi, izmantojot grimstošo auklu – no Sink 3/5 līdz pat reāli smagiem 1100 greinu vadiem. Sezonas sākumā vadīt mušu pārāk lēni nav iespējams.
Jūnijā, ūdens līmenim krītoties, bet tā temperatūrai ceļoties, Mikaēls pamazām pārslēdzas uz vieglāku auklu un mazākām mušām – 5–7 cm. Šajā laikā viņš izmato tos pašus mušu modeļus, bet upē tos vada ātrāk.
Copējot Zviedrijas ziemeļos pašā sezonas sākumā, nekad nezini, kāda zivs tavu mušu paņems. Tas var būt tikko no jūras ienācis spožais lasis, taču var gadīties arī iepriekšējā rudenī nonārstojis ķelts, kas vēl nav ticis līdz jūrai. Bet var pieķerties arī tā sauktā osenka – lasis, kas ienācis upē iepriekšējā vasarā, bet vispār nav nārstojis, ziemu pavadījis upē. Šīs zivis parasti ir lielas, virs 10 kilogramiem, labā kondīcijā un kaujas izcili. Tāpēc cilvēki tās nereti jauc ar spožajiem lašiem. Tomēr osenka pavasarī ir nedaudz tievāka un ne tik spoža kā tikko no jūras ienākušais lasis.
Bez lašiem Zviedrijas ziemeļu upēs šajā laikā labi ķeras uz jūru migrējošās foreles, ko mūspusē nez kāpēc sauc par taimiņiem. Tās izaug pieklājīgi lielas un upē nāk iekšā no aprīļa līdz jūnijam. Šīm svaigajām sudraba bultām ļoti garšo banāni, tāpēc viss, kas viņu medīšanai nepieciešams, ir 5–6 cm gara banānmuša.
Mikaēla mīļākajās Norvēģijas ziemeļu upēs sezona parasti sākas jūnija beigās un pīķi sasniedz jūlijā. Beiarn upe Norlandē, piemēram, ir liela kūstoša ledāja barota upe, kas gandrīz vienmēr ir kristāldzidra un auksta, bet ar fantastisku zaļu nokrāsu. Šādās upēs mākoņainās dienās Mikaēls izmanto lielas 10–13 cm garas melni oranžas mušas, bet saulainās – tikai un vienīgi banānmušas. Turklāt ir pilnīgi vienalga, vai ūdens ir zils, zaļš, brūns vai skaidra šņabja tonī. Savukārt pavisam netīrā ūdenī Mikaēls lieto melnas mušas ar fluoriscējošu apakšspārnu un daudziem spīdumiem.
Viņam nepatīk klausīties vietējos makšķerniekus un ņemt vērā gidu ieteikumus, Mikaēls labprātāk ķer pats pa savam, cenšoties domāt ārpus kastes un atrast zivis tur, kur tās ir. Nereti izcili produktīvi izrādās pat visneiedomājamākie punkti. Un nereti šo produktivitāti nodrošina tieši netīri dzeltenā banānmuša.
