Kā līdakas medī citās valstīs?

“Tu tikai neapvainojies, vecīt, un neuztver to personīgi, bet lielākā līdaku populācijas problēma mūsu valstī ir austrumeiropieši…” Sarunājoties ar līdaku medniekiem no vairākām valstīm, šī Skotijas makšķerēšanas gida Koluma frāze man iespiedās atmiņā visstiprāk un lika vēlreiz aizdomāties par mūsu pašu paradumiem un attieksmi pret dabu un tās resursiem. Jo lielākoties mēs pret to attiecamies kā pret kaut ko pašsaprotamu ar “man pienākas” attieksmi. Bet ne par to šoreiz stāsts, bet gan par iedvesmojošiem personāžiem un citu valstu pieredzi attiecībā uz līdaku spiningošanu un interesantiem faktiem. Itāļi, piemēram, citam makšķerniekam pirms copes novēl nokļūt vaļa, atvainojiet, dibenā, Francijā cenšas izskaust tos copmaņus, kas līdaku nogalina ēšanai, Nīderlandē ir aizliegts līdakas ķert ar dzīvo ēsmu. Kopumā uzrunāju dažāda kalibra makšķerniekus, pa kādam profesionālim, amatierim, iesācējam. Katras valsts stāstu zīmēju caur nejauši sociālajos tīklos un citur tīmeklī atrasta un uzrunāta makšķernieka aprakstu, kā arī viņa atbildēm par paradumiem pārstāvētajā valstī kopumā. Šī, protams, nav socioloģiska aptauja, taču noteikti ļaus gūt labāku priekšstatu par to, kā pret vienu no mežonīgākajām un iekārojamākajām saldūdens trofejām izturas Francijā, Itālijā, Zviedrijā, Skotijā, Nīderlandē, Vācijā un Somijā.

SKOTIJA

Kalums Koners (Callum Conner), ikdienā profesionāls makšķerēšanas gids un mušiņmakšķerēšanas instruktors, Loop Tackle Design vēstnesis, kuru atradīsiet adresē scotiafishing.com.

Sevi 30 gadus vecais Kalums raksturo kā ļoti lepnu skotu, vairāku makšķerēšanas disciplīnu pārstāvi, atzīst tikai “ķer un atlaid” metodi. Makšķerē jau 18 gadus un labprāt ar savu pieredzi un Skotijas pasakaino dabu dalās ar citiem kaislīgiem makšķerniekiem. Ja nu jāizvēlas viena līdaku ķeršanas metode, tad tā būtu mušiņmakšķerēšana ar virsmas jeb peldošajām mušām. Iecienītākās līdaku ķeršanas vietas viņam ir Skotijas skaistie ezeri. Personiskais rekords – nedaudz virs 18,3kg!

Taujāts par līdaku copes paradumiem Skotijā, Kalums atzīst, ka tā vēl ir ļoti nenovērtēta nodarbe. Te pie vainas ir Skotijas kā lašu zemes reputācija, taču viņš piemetina, ka viņam sportiskā ziņā zivs numur viens ir šī zemūdens torpēda. Katru gadu tiek noķertas trofejas, kas sver vairāk par 13 un 14 kilogramiem. Skotijas mežonīgās dabas ainavas ar pasakainiem ezeriem un bagāto vēsturi ir īpaša vieta, kur satuvināties ar kalniem, mežiem, ūdeņiem. “Kur vēl pasaulē var noķert līdaku trofejas vietās, kuras ieskauj aizvēsturiskas pilsdrupas ar valdonīgiem kalniem fonā, kas jau gadsimtiem un gadu tūkstošiem stāv klusumā, ko pa retam pārtrauc briežu cīņu rēcieni?” Man e-pastā raksta Kalums. Kā populārāko līdaku ķeršanas metodi Skotijā viņš min beigtas ēsmas zivis. Tas ir interesanti, jo pēc viņa vārdiem Skotijā vispār ir aizliegts paturēt līdakas – tikai hobijs. Tādēļ neizbrīna viņa atbilde uz to, kas ir lielākā problēma līdaku populācijas saglabāšanā – tie ir austrumeiropieši, kas, pirmkārt, ķer līdakas un nogalina tās ēšanai, otrkārt, to īpaši intensīvi dara nārsta laikā, kad plēsoņas ir visneaizsargātākās un visvieglāk pieejamākās… Vēl kā problēmu Kalums min slikti izglītotu makšķernieku neprasmi pareizi apieties ar noķerto līdaku – kā tai pareizi izņemt āķi, kā pareizi palaist vaļā. Te esot vietējiem makšķernieku veikaliem krietni vairāk jāiesaistās copmaņu izglītošanā. Skotijā īstenie līdaku mednieki esot kā 007 aģenti, kas savas copes vietas tur ļoti lielā noslēpumā, lai nepieļautu tālāku populācijas iznīcināšanu. No mānekļiem kā vispolārākos skots min gumijas mānekļus un dažāda izmēra Mepps stila rotiņus.

Kā lielākā līdaku makšķernieku grupa ir vīrieši vecumā no 18 līdz 50 gadiem, kuriem tas ir tikai un vienīgi hobijs. Lielākā Skotijā noķertā līdaka svērusi teju 25 kilogramus (47 mārciņas un 110 unces).

Ja jums kādreiz Skotijā jānovēl veiksme makšķerniekam, tad jāsaka “Tight lines!”, kas tiešā tulkojumā nozīmē novēlēt “nospriegotu auklu”, kurai galā pieķērusies kārtīga zivs.

FRANCIJA

Adriēns Babulēns (Adrien Baboulène) ir 23 gadus vecs ģitārists, dziedātājs un dziesmu autors no Francijas, kurš ar copi “saslimis” pirms diviem gadiem. Tomēr makšķerēšana viņam nav bijusi sveša arī agrāk – bērnībā viņu tēvs daudz ņēmis līdzi savos copes piedzīvojumos, un tur, protams, arī ielikti pamati mīlestībai pret dabu un zivīm. Adriēna iecienītākais līdaku ķeršanas ierocis ir spinings un viss, ko tam var uzāķēt galā. Personiskais rekords pagaidām gan līdz trofejai vēl nesniedzas (74cm un 3kg), taču mērķis – 1m gara līdaka – noteikti kādu dienu kritīs. Adriēna iecienītākās mērķa zivis ir līdakas un foreles, kas dzīvo upēs, jo tur zivis ir stiprākas un tās pretojas krietni spēcīgāk nekā mierīgos ūdeņos.

Francijā drīkst paturēt 2 līdakas dienā, kas sasniegušas vismaz 60cm garumu. Februārī, martā un aprīlī ir nārsta liegums. Populārākās līdaku ķeršanas metodes ir spiningošana ar mākslīgo ēsmu (vispopulārākie esot šūpiņi), kas bieži vien ir visai liela izmēra, kā arī ar dzīvo ēsmu. Nacionālais rekords – 147cm un 24 kilogrami. Arī Francijā, līdzīgi kā citur, lielākā problēma ir nelegāli makšķernieki, kas sistemātiski nogalina līdakas, pārkāpjot likumā noteiktos ierobežojumus, tomēr arvien biežāk līdaku medības tur tiek kultivētas kā hobijs nevis ēdiena iegūšanas rūpala. Lai Žila Verna dzimtenē sevi pieskaitītu pie lielmeistariem, esot jānoķer “une poutre” jeb 1m gara līdaka. Lielākā daļa līdaku copmaņu ir 40-70 gadu veci vīrieši, taču pēdējos gados arvien vairāk gados jauni vīrieši tam pievēršoties kā aizrautīgam brīvā laika hobijam.

Adriēna ieteikums, ja apciemosiet Franciju, ir būt pacietīgiem – noķert līdaku nav grūti, ja zini īsto vietu un īsto laiku. Tā kā līdaka Francijā ir visai izplatīta, tad tam nevajadzētu būt sarežģītam uzdevumam, bet “une puotre”, protams, kurā katrā bedrē nebūs.

Kad francūzis iet uz copi, viņam saka “Bonne pêche!”, tādējādi novēlot labu zivi. Tomēr tas drīzāk varot atnest neveiksmi, tādēļ uz to vai nu neatbild neko, vai izmet “Merde!”. Nu šo es te netulkošu, gan jau filmās būsiet dzirdējuši.

ZVIEDRIJA

Kaspers Vass (Casper Wass) 25 gadu vecumā var lepoties ar iespaidīgu makšķernieka stāžu – pie ūdeņiem pavadīti jau 15 gadi. Ņemot vērā to, ka Zviedrijā ir ap 100 000 ezeru, aizbēgt no ūdens ir pagrūti. Kasperam visvairāk pie sirds iet spiningošana dziļos ezeros, tomēr ļoti patīk arī seklas vietas, kur dziļums nepārsniedz 1m. Līdaku medībās viņš izmanto tikai ar rokām taisītus meistaru mānekļus. Personiskais rekords šobrīd ir piestājis pie 10,7kg un 111cm atzīmēm.

Kad vaicāju par atļauto līdakas izmēru un daudzumu Zviedrijā, viņš atbild, ka pat nezin un tas viņu maz interesē, jo viņš atlaiž katru zivi, ko noķer. Ņemot vērā Zviedrijas ūdeņu bagātību, noteikumi tur atšķiras no vietas uz vietu. Viņa medību laukos līdakām nav pat nārsta laika ierobežojumu. Runājot par valsts rekordiem, Kaspers saka, ka esot zināms gadījums, kad no Lustero (Ljusterö) ezera ziņots par 31,5kg līdaku. Atgādināšu, ka oficiālais pasaules rekords ir 25kg, taču makšķerēšana zaudētu pusi sava šarma, ja apkārt pasaulei neklīstu mītiski, pasakaini un arī pavisam reāli stāsti par vēl lielākiem monstriem, kas nav gājuši visu birokrātisko rekordu reģistrācijas procedūru.

Iecienītākās līdaku vietas Zviedrijā esot Stokholmas apkārtnē visai seklos ezeros 1-3m dziļumā, kur dominē spiningošana. Zviedriem ļoti patīk džigot un izmantot gumijas mānekļus, kas kļūstot arvien populārāki. Līdaku ķeršanai kā sportiskai nodarbei pamatā pievēršas vīrieši jau no 20 gadu vecuma, turklāt starp copmaņiem biežāk varot sastapt vīrus, kuriem jau ir bērni. Nu ja – uz disenēm vairs neiesi, jāmeklē citas astes.

Ar līdaku populāciju Zviedrijā problēmas neesot, taču pirms copes viņš iesaka aprunāties ar vietējo makšķerēšanas veikalu personālu, kas var atklāt vērtīgus konkrētā reģiona copes noslēpumus. Jāsaka, ka arī Zviedrijā, novēlot labu copi, neko smalkjūtīgu jūs nesagaidīsiet. “Skitfiske!” tiešā tulkojumā nozīmē “S*dainu copi!” Arī pie viņiem nekad nedrīkstot tiešā tekstā makšķerniekam novēlēt veiksmi.

NĪDERLANDE

Riks Jansens (Rick Jansen) ir 29 gadus vecs līdaku mednieks no Nīderlandes, kura iecienītākās makšķerēšanas vietas ir ezeru un lielo upju seklākie nostūri. Līdakas viņš spiningo jau 5 gadus un visbiežāk to dara ar lielām gumijām un džerkiem. Personiskais rekords – 117cm un 9,5kg liela līdakmamma. Arī Riks, līdzīgi kā visi mani sarunu biedri, piebilst, ka visas savas trofejas viņš laiž vaļā, jo tas ir hobijs.

Nīderlandē dažādos reģionos ir vairākas makšķerēšanas federācijas un lielākā daļa no tām neatļauj paturēt līdakas lomā. Martā, aprīlī un maijā līdakām tulpju zemē ir nārsta liegums, kas ļauj tām bez liekas traucēšanas parūpēties par nākamajām paaudzēm. Līdaku copmaņus Nīderlandē Riks iedala trīs lielās grupās. Pirmā – spiningotāji, kas izmanto dažādas mākslīgās ēsmas; otrā – makšķernieki, kas izmanto beigtas ēsmas zivis (jo dzīvas izmantot ir aizliegts); trešā – mušiņmakšķernieki, kas gan esot ievērojamā mazākumā. No spiningošanas metodēm populārs ir džigs, tvičs, džerkošana, kā arī velce jeb trollings. No mānekļu klāsta izceļami džerki, vobleri, šedi, svimbeiti un viņa paša favorīts – Savage Gear Line Thru Trout. Līdaku medības oranžajā zemē ir aizrautīgs hobijs gan vīriešiem, gan sievietēm, gan jauniem, gan veciem.

Lielākā Nīderlandē noķertā līdaka esot bijusi 137cm gara. Iecienītākās trofeju meklēšanas vietas ir lieli un dziļi ezeri, lielas upes, kā arī nereti “poldersloten” jeb seklākas vietas, kanāli, grāvji. Kā vienu no līdaku populācijas apdraudējumiem apgabalā, kur pats dzīvo, Riks min upes gultņu un tecējumu izmainīšanu cilvēku industriālajām vajadzībām, kas izjauc zivju un citu ūdens iemītnieku ierasto dzīves ciklu.

Ja reiz gadās būt ar spiningu Nīderlandē, tad Riks iesaka tās meklēt klasiskās līdaku atrašanās vietās, kā arī izmēģināt laimi pie daudzajiem tiltiem upēs un kanālos. “Vang ze!” jeb “Noķer viņu!” ir tas, ko novēlējumā sagaida katrs Eiropas savienības septītās lielākās valsts makšķernieks.

SOMIJA

Pie Tēmu Koski (Teemu Koski) mani aizveda kāds cits somu makšķernieks, kurš YouTube vietnē ir kļuvis ļoti populārs ar saviem līdaku piedzīvojumiem (pameklējiet tur finnsfishing), taču pats ļoti vēlas palikt anonīms. Tēmu tika pieteikts kā viens no pieredzes bagātākajiem, labākajiem un zinošākajiem Somijas līdaku medniekiem.

Pats Tēmu sevi dēvē par profesionālu amatieri, kas jau vairāk nekā 30 no saviem 39 nodzīvotajiem gadiem nodarbojas ar makšķerēšanu, bet līdakas aktīvi spiningo aptuveni 20 gadus. Makšķerēšana un būšana pie dabas viņam nav hobijs vien – Tēmu ir vides speciālists kādā reģionālajā ūdens pārraudzīšanas organizācijā. Kā sev tuvākos spiningošanas mānekļus viņš min džerkus un mīkstos jeb silikona mānekļus, ar kuriem labprāt vago seklos ezerus un Baltijas jūras piekrasti, taču pēdējā laikā ir aizrāvies arī ar vertikālo džigošanu lielos un dziļos ezeros un vienmēr ir gatavs pamēģināt ko jaunu un eksperimentēt. Garākā līdaka, kuru Tēmu ir pieveicis, bija 124cm, bet smagākā – 14,9kg.

Somija ir viena no retajām valstīm, kur attiecībā uz līdaku nav nekādu ierobežojumu vai aizliegto datumu. Tomēr Tēmu piebilst, ka starp aktīvajiem spiningotājiem kā nerakstīts likums ir noķerto līdaku laišana vaļā. Somijas ūdens un zivju resursi ir milzīgi, tādēļ lielas problēmas ar līdakām tur neesot. Ir, protams, iekšējo ūdeņu komerczvejnieki un privātie, kas savām vajadzībām izmanto arī tīklus, ēsmas zivtiņas un murdus, taču viņu mērķa zivis parasti ir citas – asari, zandarti un baltās zivis, kas tiek uzskatītas par gastronomiski augstvērtīgākām. Tiesa gan, tas samazinot lielo trofeju īpatsvaru atsevišķos reģionos. Tomēr Somijas saldūdens resursi ir milzīgi – 187 888 ezeri, kuri ir vismaz 500 kvadrātmetru lieli. Vairums no tiem gan ir mazi, taču 309 no tiem pārsniedz 10 kvadrātkilometru atzīmi. Salīdzinājumam – Latvijā tādu ir tikai 16. Uz šī fona Tēmu atzīst, ka Somijas iekšējos ūdeņos ir vēl milzīgi neapgūti plašumi līdaku medībām, jo tur ir tūkstošiem ezeru, kur tās dzīvo, bet neviens viņas neķer. Tā vietā Baltijas jūras piekraste esot nosēta ar makšķerniekiem, radot lielu spiedienu uz zivju populāciju šajā reģionā. Lielākā daļa makšķernieku koncentrējas valsts dienvidu daļā, kamēr ziemeļos ir tūkstošiem ezeru un upju, kur makšķernieki nav manīti.

Tēmu arī apstiprina pie mums bieži dzirdētu stereotipu, ka viņu pusē atrodas absolūti “neizglītoti stulbeņi”, kas līdaku uzskata par sērgu un tā arī pret to attiecas, taču vienalga šo plēsoņu apdzīvojamo ūdeņu īpatsvars attiecībā pret makšķernieku spiedienu ir nesalīdzināmi labāks nekā citās Eiropas valstīs. Līdakas populācijā savā zemē viņš vērtē kā stabilu vai pat pieaugošu, tomēr Baltijas jūrā lielā makšķernieku spiediena dēļ “ķer un atlaid” attiecībā uz līdaku esot vitāli svarīgs, lai šeit saglabātu šo ūdens sanitāru komūnu vajadzīgajā apjomā.

Somijā ļoti iecienīta ir spiningošana seklās vietās. Lielākos ezeros ir sastopami arī velces piekritēji, taču šī nodarbe jau tiekot uzskatīta par visai novecojušu jeb “oldschool” un lēnām atdod savas pozīcijas daudz aktīvākām spiningošanas metodēm. Copmaņi, kas meklē trofejlīdakas, uzsvaru liek uz lieliem džerkiem, gumijas mānekļiem un spinerbeitiem. Precīzu līdaku mednieku profilu Somijā Tēmu nosaukt nevar, jo ūdeņi ir ļoti viegli pieejami un līdaka kā mērķa zivs hobija makšķerniekiem ir ļoti populāra, taču ieskicē, ka aktīvākie ir pilsētnieki vecumā no 17 līdz 45 gadiem.

Ja plānojiet doties uz Somiju ar spiningu, Tēmu iesaka divus scenārijus. Pirmais – doties Baltijas piekrastes vai kāda lielā ezera virzienā, kur uzmeklēt makšķerēšanas gidu vismaz sava piedzīvojuma sākumam, lai nav jāmaldās pa tukšo lielajos ūdeņos. Otrs ieteikums – doties ekspedīcijā uz Somijas ziemeļu daļas neskartās dabas pirmatnīgumu, apgūstot pasakainus līdaku ezerus un upes.

Ejot uz copi, soms jums novēlēs “Kireitä siimoja!”, kas nozīmē to pašu, ko skotu ”Tight lines!” – “Nospriegotu auklu!”, uz kuru jāatbild ar “Ei kuitenkaan ilmeitä”, kas aptuvenā tulkojumā nozīmē atciršanu, lai tā vietā seja nav nospriegota (iespringusi).

VĀCIJA

Enriko Mario (Enrico Mario) ir 27 gadus vecs makšķernieks-amatieris no Vācijas, kurš ar makšķerēšanu nodarbojas gandrīz visu savu mūžu. Visbiežāk viņu ar spiningu rokās var sastapt lielos un mazos ezeros, kā arī pie mazām upēm un nereti arī Baltijas jūrā. Lielākā līdaka, ko Enriko izdevies izvilināt no ūdeņiem, ir 109cm gara un 11,2kg smaga. Enriko sevi dēvē par ambiciozu spiningotāju ar lielu mīlestību pret dabu un viņam ļoti patīk pārvietoties ar tā saucamo “belly boat” jeb vienvietīgu puslaivu/pūsli, kurš jākustina ar pleznām, bet no mānekļiem iecienītākie ir lielie džerki un svimbeiti. Arī viņš visus savus lomus laiž vaļā.

Vācijā makšķerēšanas noteikumi attiecībā uz līdaku dažādos reģionos atšķiras. Pamatā paturamo līdaku minimālais izmērs ir 45-60cm. Lomā visbiežāk drīkst paturēt 1 vai 3 līdakas, taču ir arī vietas, kur ierobežojumu nav. Nārsta laika liegums dažādos reģionos var būt no 1. janvāra līdz pat aprīļa beigām. Vispopulārākais līdaku medību veids ir spiningošana (tvičs un džigs) seklos vai dziļos ezeros ar vobleriem vai silikona zivīm un oficiālais nacionālais rekords ir apstājies pie 133,5cm un 19.71kg atzīmēm. Tīkli Vācijā ir aizliegti, tādēļ lielākais līdaku populācijas drauds ir nelegālie makšķernieki. Kopumā gan līdaku skaits ir visai stabils ar lēnu tendenci samazināties. Plēsoņu tīkotājus Enriko iedala divās grupās – vīrieši vecumā no 19 līdz 40 gadiem un sievietes vecumā no 22 līdz 35 gadiem. Jaunāko makšķernieku vidū tas ir ļoti izplatīts kā hobijs, turpretī vecāka gada gājuma copmaņi līdaku uzlūko kā ēdienu.

Lai atrastu līdakas Vācijas ūdeņos, Enriko iesaka aprunāties ar kādu no vietējiem copmaņiem, kas spēs precīzāk un ātrāk norādīt to uzturēšanās vietas. Ja Vācijā sastopiet kādu makšķernieku, tad viņu tradicionālais sveiciens skan „Petri Heil“, kur “Petri” ir atvasinājums no Bībeles personāža Pētera, tādējādi novēlot copmanim šī tēla biblisko makšķerēšanas stāstu veiksmi.

ITĀLIJA

Saldajā ēdienā lai iet 48 gadus vecs profesionāls makšķernieks no Itālijas Paolo Pakiarini (Paolo Pacchiarini, fishon.it), kurš ir dzimis un audzis Milānā. Paolo ir Starptautiskās sporta un atpūtas makšķerēšanas asociācijas (IGFA) pārstāvis, kuram pieder arī vairāki šīs organizācijas lomu rekordi. IGFA ir organizācija, kas rūpējas par sporta un hobija makšķerēšanas zivju resursu saglabāšanu, kā arī popularizē atbildīgu un ētisku attieksmi pret dabu un tās resursiem. Viņš makšķerē jau no 6 gadu vecuma un pēdējos 30 gadus to dara ļoti intensīvi, braukājot apkārt pasaulei. Paolo ir pārliecināts mušiņmakšķernieks, kurš arī pats radījis dažādus mušu paveidus. Pēdējā laikā iecienītākās makšķerēšanas vietas ir plaši un atklāti ūdeņi, kur tiek aizvadītas cīņas ar iespaidīgām plēsoņām – marliniem, albulām, tarpūniem, barramundi un citām, kā arī, protams, pa visu pasauli tiek medītas līdakas.

Paolo personiskais un arī IGFA rekords ir 16,33kg smaga līdaka, kas noķerta Itālijā ar mušiņmakšķeri.

Spageti un picu karaļvalstī makšķerēšanas noteikumi dažādos reģionos atšķiras, tomēr kopumā minimālais izmērs, ko drīkst paturēt, ir 50cm. Paturamo līdaku skaits svārstās no 1-5, taču ir arī vietas, kur līdaku drīkst ķert, bet tās saudzīgi jālaiž atpakaļ. Nārsta laikā jebkāda līdaku makšķerēšana ir aizliegta. Itālijā iecienīta ir spiningošana, kastings un mušiņmakšķerēšana un lielākā noķertā līdaka svērusi 24kg. Populārākās zaļo fūriju spiningošanas vietas ir gan dziļi, gan sekli, gan purva ezeri. Kā lielākais izaicinājums itāļu copmaņu starpā ir tuvoties 20 kilogramu atzīmei, kas, protams, ir liels retums. Pārsvarā Itālijā līdaku cope ir hobijs, ar kuru nodarbojas 18-50 gadu veci vīrieši, kuri bieži vien nelielās kompānijās dodas kopīgos copes piedzīvojumos.

Pēdējos gados līdaku populācija ir stabila ar nelielu negatīvu tendenci, jo diemžēl arī itāļi cīnās ar nelegāliem tīkliem, kas ietekmē zivju populāciju kopumā. Noķert līdaku kļūst arvien grūtāk, jo pieaudzis ir arī makšķernieku spiediens.

Ja nu kādreiz dosieties uz Itāliju pēc šīs zivs, Paolo iesaka to darīt profesionāla gida vai arī vietējā eksperta pavadībā, jo viņi ļoti labi pārzina tuvākos ūdeņus un zivju paradumus.

Pirms copes itāļiem ir divi varianti, ko novēlēt – viens pieklājīgs, otrs čomisks. Pieklājīgais skan “In bocca al lupo “, kas ir novēlējums nokļūt vilka žokļos, un uz to tiek atbildēts ar “Crepi il lupo” – “Ārā no vilka!”. Čomiskais skan mazliet amizantāk un ar šo Paolo neiesaka plātīties nepazīstamā kompānijā – “In culo alla balena!” ir novēlējums nokļūt vaļa dibenā, uz ko tiek šauts atpakaļ ar “Crepi la balena!” jeb “Ārā no vaļa!”.

Šis nelielais ceļojums pa citām valstīm ne tikai ļāva man iepazīties ar līdzīgi atkarīgajiem citās valstīs un ieskatīties viņu pārstāvētās valsts līdaku copes paražās, bet arī vēlreiz lika aizdomāties par to, kā mēs paši izskatāmies uz citu fona, kādi ir mūsu pašu copes paradumi un attieksme pret Latvijas dabas resursiem. Uz vienu jautājumu gan es viennozīmīgi nevaru atbildēt – kas mūsu platuma grādos būtu jāmaina, lai mums būtu lielāka iespēja tikt pie trofejām un mēs nenokļūtu “in culo alla balena”. Lai trofeja spininga galā nebūtu tikai akla veiksme vienreiz mūžā vai nenogurstošas velces blakusprodukts. Jāpalielina minimālais izmērs? Jāsamazina paturamo līdaku skaits? Varbūt vietām uz laiku pavisam jāaizliedz līdaku paturēšana? Jāizglīto makšķernieki? Katram jāpieliek klāt inspektors? Ja uz šo plēsoņu skatāmies tikai kā uz ēdienu, tad droši vien viss var palikt tā, kā ir, jo tad izmēram īpašas nozīmes nav. Lai te neizklausītos baltāks par baltu – kā jau esmu teicis – arī pats nevienā frontē neesmu ar abām kājām (“visu atlaist” pret “paturēt visu, ko likums ļauj”). Uz mājām paņemu vien tad, kad zinu, ka apēdīsim, un parasti tā ir viena zivs. Taču būtu gatavs aizstāvēt jebkuru zinātniski, ne populistiski pamatotu izmaiņu, kas ļautu ilgtermiņā arī mums biežāk priecēt savus emociju kambarus ar izciliem eksemplāriem tepat Latvijā. Bet līdz tam nekas cits neatliek kā šad un tad ieplānot ekspedīcijas uz kādu no šī stāsta varoņu aprakstītajām teiksmainājām līdaku paradīzēm. Ne asakas, vīri un dāmas!