Nākamajā rītā ieradāmies ostā un devāmies uz kuteri. Tur mūs sagaidīja 3 apkalpes veči un vēl 4 makšķernieki. Copes pirmās daļas plāns – ar velci medīt vahu – spēcīgu un sportisku zivi, kas līdzinās barakudai. Tika sastellētas kādas 10 velces makšķeres ar milzīgiem mānekļiem un āķiem, un sākās velce stundas pusotras garumā.

Katram tika parādīts, kura makšķere jāuzmana. 4 mazās, kas palika pāri, copes gadījumā varēja grābt tas, kurš tai atrodas vistuvāk. Par copi signalizēs spoles tarkšķis – ja ņem, tad kārtīgi. Nekur tālu no krasta nebraucām, laipojām kopā ar pāris citiem kuteriem un starp vietējo zvejnieku laivām.

Pirms copes visiem tiek nolasīta instrukcija, kurā uzsvars uz to, ka podā nedrīkst mest papīrus, vemt vajag pār bortu un zivis paši nedrīkst ņemt rokās, jo var gadīties arī indīgās.

Velce pagāja pa tukšo, pēc tam pārgājām uz copi uz dzīvo 40-50m dziļumā. Pēc noenkurošanās katram tika iedota makšķere, kuras galā bija dūres lieluma svins un 2m pavadā uzāķēta beigta sardīne. Vēlāk tika saķertas arī dzīvas.

Instrukcija – jānolaiž svina bumbieris līdz gruntij un jāgaida cope. Var likt statīvā, var turēt rokās. Pēc pirmajām aptuveni 10 minūtēm nolemju uztīt augšā un pārbaudīt, vai dzīvais vēl galā. Saprast īsti neko nevar, jo svina bumbas svars un kāta cietība ir tik liela, ka sajust var tikai tiešām lielas zivis. Uzvelkot augšā savu svinu, man par pārsteigumu galā ieraugu zivi! Murēna – pirmā okeānā noķertā zivs ir rokā!

Murēna

Tūres vadītājs piesaka, lai nelieku rokas tuvu tās zobainajai mute, un uztaisa dažus foto savam albumam. Pēc kādas pusstundas galā sajūtu nepārprotamu copi. Sāku pumpēt to kustoni uz augšu. Aptuveni pusceļā (no 40m dziļuma) mana zivs aiziet. Spečuki apskata auklu un pasaka, ka tā bijusi murēna, jo resnā aukla pamatīgi savērpta – murēnas pie apdraudējuma mēdz sapīties pamatīgā mezglā. Ja pirmo, kuras izmērs bija pie metra, vispār galā nejutu, tad kāda bija šitā…

Vēlāk, saulei karsējot kreiso ausi, izvelku līdz šim sev nezināmu un neredzētu radījumu – trompetzivi. Arī to galā nemaz nejutu.

Kad 4 stundas tuvojas nobeigumam, mums piedāvā pacopēt vēl ilgāk, jo kuterim šodien nav ieplānota pēcpusdienas tūre. Lai arī pretsauļošanās krēmam no rīta uzspļāvu, bonusā esmu gatavs paciest kreisās auss un rokas svilināšanu, jo ar copi vienmēr ir tā, ka nu vēl 30-40 minūte sun toč, toč iešu krastā. Visi pārējie arī, protams, piekrīt, un mums ir vēl pusotra stunda uz klāja.

Pašās beigās rokās sajūtu nepārprotami spēcīgu un pumpējošu, uz leju velkošu spēku. Piecērtu, pieturu un gaidu, kas notiks. Pāris smagi un līgani rāvieni, sāku celt uz augšu. Pasaucu palīgus un ziņoju, ka galā zivs. Kutera saimnieks, īsi novērtē situāciju un, sapratis, ka galā kas nopietnāks, atnes man makšķeres jostu. Vēl pēc brīža, redzot manu ņemšanos, uzstiepj arī vesti, pie kuras pieslēdz makšķeri. Galā esot liela raja. Pēc 10 minūšu nevienlīdzīgas cīņas pārplīsa resnā aukla…

Pirms tam pāris reizes jutu, kā viņa noberzējas gar akmeņiem. Pati zivs noturēšana ir fiziski visai liels pārbaudījums mugurai un arī pašam – visu laiku zivs jātur ar spēku. Kā palaiž vaļā, tā iet, kur grib. Un arī tāpat gāja kā gribēja – cik ar grūtībām uztin, tik viņa aiziet. Šoreiz nekāda lielā nožēla par pazaudēto trofeju nebija – ne es zināju, pēc kā eju, ne zināju, ko ar to visu darīt. Bet nu ieraudzīt gan gribētos to radību, kas apakšā bija. Saimnieks teica, ka lielākā raja, ko dabūjuši uz sava kutera klāja, svēra 150kg, bet manējai svaru minēt nevarēja. Cīņa ar tādām var izvērsties uz stundu pusotru. Uzreiz pēc tam arī laidām krastā – ieskats bija, zivis bija, piedzīvojums bija. Palikām apmierināti un apņēmības pilni kādreiz tam veltīt arī pilnu dienu vai pat vairāk.

oriģināls