Kādas krāsas vizuli izvēlēties. Copes ABC

Jautājumā par vizuļa krāsu ir gandrīz cik spiningotāju, tik arī viedokļu. Kādreiz valdīja uzskats, ka zivis ir daltoniķes, tāpēc šim aspektam it kā neesot pilnīgi nekādas nozīmes, lai gan praksē uz dažādu krāsu vizuļiem plēsoņas reaģē dažādi, un tas ir jūtams gan pēc tā, cik bieži vienu vai citu vizuli grābj, gan pēc loma lieluma, gan pēc niknuma, kādu izpelnās noteiktas krāsas.

Atlantiskais lasis – Salmo Solar

Vizuļa krāsas izvēle, spiningojot lašus, pirmkārt, atkarīga no ūdens dzidruma un apgaismojuma. Mūsu upes mēdz būt gan duļķainas, gan ne visai dzidras, pie tam krastos aug lieli koki un krūmi, kas ūdenī met ēnu (Salaca un Venta pavasarī), tāpēc vislabākie rezultāti ir, ķerot ar spožiem un baltiem, retāk misiņa šūpiņiem vai rotiņiem, bet ar tumšajiem toņiem cerību nav gandrīz nekādu, tāpēc Latvijā lasi ierasts mānīt ar gaišiem un spilgtiem vizuļiem. Taču, piemēram, Kolas pussalā Krievijā un Skandināvijas ziemeļos ar tādiem nevar dabūt pilnīgi neko, un līdzpaņemtie spīguļi vai nu uz vietas jāapkvēpina ar degošu tāsi, vai jāmeklē tumši kapara vai misiņa vizuļi.

Veikalā pirktie tradicionālie ziemeļu lašu vizuļi – Mepps, Salmo, Krocoddile, Wiggler, Blue Fox

No šīs muļķības, ka zivīm mānekļa krāsa nav svarīga, Krievijas un Skandināvijas ziemeļos, it īpaši lašu sezonas sākumā (jūnijā un jūlijā), ir cietuši daudzi mūsu spiningotāji. Tur ūdens ir tik dzidrs, ka visi baltie un spožie veidojumi ir pretdabiski spilgti un noķert nav iespējams neko. Tad paldies dievam, ja kaut kur kastē ir aizkritis kāds kapara krāsas vizulis – uz to tad arī tiek izvilkti pirmie lielie laši.

Gatavojoties doties uz ziemeļiem, atklājas, ka labu un šādam braucienam piemērotu (tur upes tek pa granīta kanjoniem un ūdens nemēdz būt duļķains) kapara vizuļu makšķernieku veikalos nav nemaz tik daudz. Klasiskie lašu varianti ziemeļiem sezonas sākumā (vēl polārās dienas laikā) ir kapara Mepps Aglia Long no nr. 3 līdz 5, retāk nr. 2 un kapara Blue Fox nr. 4–6, retāk nr. 3, arī mūsu Salmo MAL sērijas kapara rotiņi. Taču visi šie smalkie vizuļi ir padārgi, izņemot pēdējo, un nav tik labi, jo pat vara krāsā tie mēdz būt pārāk spilgti – nu nevar šīs firmas pieļaut, lai veikalu plauktos to produkcija nespīdētu. Tad ne­­­­kas cits neatliek, kā gatavot vizuļus pašam.

Pirms vairāk nekā 20 gadiem ar varu pārklātie kooperatīva Salmo vizuļi, kuri, gadiem ejot, kā labs vīns, kļūst aizvien labāki un labāki un uz kuriem ziemeļu laši ķeras arvien labāk un labāk

Pašam uztaisīt labus ķeramos ziemeļu lašiem nav ne grūti, ne sarežģīti. Ir jānopērk labas kvalitātes roteri ar misiņa lapiņu, kā arī parasti misiņa šūpiņi. Pirms vairāk nekā 20 gadiem es sapirkos un pārtaisīju simtiem pašu pirmo Salmo veidojumu (tolaik tā bija nevis firma, bet viens no pirmajiem kooperatīviem), un ar tiem ļoti veiksmīgi ķeru vēl šodien. Galvenais lašu vizulim ir misiņa lapiņu pārvērst par tumšu kapara lapiņu.

Izgatavot lapiņu roterim vai šūpiņu no ka­­­para nav iespējams, jo šis metāls ir ne­­daudz smagāks kā misiņš (vara un cinka sakausējums) un tīra kapara lapiņa rotēs pārāk lēni, bet šūpiņam būs pavisam cita spēle. Taču – misiņa lapiņu var pārklāt ar plānu vara kārtiņu. Vislabāk to darīt galvaniskā procesā. Vizuļi vispirms ir jāizjauc, jāiemērc elektrolīta šķīdumā un jāpārklāj ar varu. Pirmajā laikā pēc galvaniskās apstrādes lapiņas un šūpiņi būs nedabiski matēti, gandrīz sarkani, un tad tie uz voiloka ripas jānopulē ar slīpējamo pastu. Vienīgi jāatceras, ka manta tiek gatavota sev, nevis pārdošanai un tai nav jābūt pārāk skaistai un jāspīd kā firmas vizulim, tāpēc nav nepieciešamības nopulēt kā spoguli.

Vispopulārākie Krievijas ziemeļu lašiem ir tumšas vara krāsas šūpiņi Uralka

Kad tas pabeigts, virsū var piezīmēt kādu sarkanu punktiņu, bet nevajag aizrauties, un bez tā var arī iztikt, jo lasim lieki spil-
gti akcenti kā forelei nav vajadzīgi. Tad izstrādājums ir jāpārklāj ar izturīgu laku. Kad tā nožuvusi, rotiņš jāsamontē atpakaļ. Ja sākotnējā versijā āķi bijuši ne pārāk labi, pie reizes var nomainīt arī tos. Savukārt uz šūpiņa ir jāuzmontē atpakaļ savienojumu riņķīši un āķis.

Interesanti, ka, gadiem ejot, tādā veidā pārstrādātie vizuļi ir kā ļoti labs vīns un laika gaitā kļūst arvien rezultatīvāki, jo kapars turpina sūbēt pat zem lakas. Tādi vizuļi lielajiem un tikko no jūras ienākušajiem ziemeļu lašiem patīk daudz labāk pat par vislabākajiem firmas meistardarbiem.

Tā vienu gadu kopā ar savu draugu Artūru Kiričenko devāmies uz Krievijas ziemeļiem. Artūram tas bija pats pirmais ziemeļu brauciens. Mums līdzi bija mani pārstrādātie kapara vizuļi, un es tos iedevu arī draugam. Upes krastā mēs satikām četru cilvēku komandu no Rīgas, kuri bija atbraukuši dažas dienas agrāk. Viņiem uz četriem bija izdevies noķert tikai vienu nelielu lasi, bet mēs ar Artūru uzreiz dabūjām katrs pa vienam. Toties līdz nedēļas beigām es biju izvilcis astoņus, mans kolēģis piecus lielus lašus, savukārt četru copmaņu komanda ar veikala vizuļiem – tikai trīs nelielus lašus. Mūsu vizuļa vidējā rezultativitāte bija (8 + 5):2= 6,5 laši uz cilvēku, bet viņiem tikai 3:4=0,75, pie tam mūsu lašu vidējais svars bija ap 5 kg, bet tautiešiem – zem 3 kg. Pēc kādiem desmit gadiem Artūrs uz maniem vizuļiem tieši tajā pašā upē trāpīja uz ļoti augstu ūdens līmeni, un viņam vienīgajam tur ķērās 8–10 kg smagi laši, bet kolēģi, to redzot, savus veikala vizuļus bija spiesti kvēpināt ar degošām bērza tāsīm.

Gadījumā, ja nav iespējas vai trūkst laika veikt šādas pārvērtības, tos var vienkārši nokrāsot ar speciālu kapara krāsu, ko var nopirkt rotaļlietu veikalos un kas ir domāta dažādiem modeļiem, un pēc tam nolakot. Tikai tad gan krāsa neturēsies īpaši ilgi, tāpat ar laiku nesūbēs un tumšāka nekļūs, tomēr tas ir labāk nekā nekas.

Baltie un spilgtie Ventas un Salacas lašu vizuļi Wiggler, Krocoddile, Toby, Silver Creek

Kad lašu sezona ziemeļos tuvojas noslē­gumam, apmēram no augusta sākuma, nakts laikā un dažās stundās ap pusnakti uz kādu stundu parādās tikko jūtama krēsla – šajā brīdī laši ķeras vislabāk. Tikai tumšie kapara vizuļi vairs nebūs tik efektīgi kā firmīgie kapara spīguļi vai misiņa vizuļi. Ar katru dienu krēslas laiks naktī kļūst aizvien ilgāks un ilgāks, un augusta pēdējā dekādē pāris stundas var būt pavisam tumšs – šajā laikā vispiemērotākais lasim ir tumšs misiņa vizulis, lai gan dienā, kad ir gaišs, aizvien labi ir pārveidotie tumšie kaparnieki.

Dažus simtus kilometrus uz dienvidiem, Baltās jūras lašupēs, situācija nedaudz atšķiras no Barenca un Norvēģu jūras upēm, jo tur, kā arī Karēlijas un Somijas upju krastos aug koki, kuru ziemeļos vispār nav, un daudzos upju ielokos krīt ēna. Tāpēc tur nav tik nepieciešami tumšie kaparnieki – lai gan uz tiem ķeras ļoti labi, var iztikt arī ar veikalos nopērkamajiem kapara un misiņa izstrādājumiem, un tā pat kā ziemeļos nekāda vērā ņemama rezul­tāta nebūs uz Latvijā ierastajiem baltajiem un spožajiem.

Vēl tālāk uz dienvidiem, zem polārā loka un zem Stokholmas, Sanktpēterburgas un vēl tālāk garām Latvijai līdz Kopenhāgenai un Gēteborgai lašupes ir pilnīgi citādas. Tās vairs netek pa granīta kanjoniem, un to baseinos ir smiltis, melnzeme un citi viegli ieži, un – pats raksturīgākais – gandrīz visās ūdens mēdz būt duļķains. Patiesībā tas biežāk ir vairāk vai mazāk duļķains, nevis dzidrs, tāpēc te pārsvarā lašiem lieto misiņa un baltus šūpiņus vai rotiņus. Spožos kapara variantus ir vērts izmantot tikai pilnīgi dzidrā ūdenī, kas nemēdz būt bieži, toties, ja ir duļķaināks, jālieto balti un spožie vizuļi.

Tādējādi ir spēkā likumsakarība: galējos ziemeļos lašiem tīk tumšais kapars, un, jo tālāk uz dienvidiem, jo vizulis kļūst gaišāks un gaišāks – vispirms spožais, tālāk misiņš, baltais un pavisam spožais. Krievijas ziemeļos daudzi lašus spiningo ar parastu kapara uralku, bet latvieši Salacā ar spožo Oļega Sumčenko šūpiņu, savukārt vietējie Zviedrijas dienvidos – ar balto 40 g smago Wiggler.

Lielie laši diezgan labi kožas arī uz vobleriem, tie gan ir efektīgi tikai ļoti dzidrā ūdenī. Interesanti, ka Krievijas ziemeļos un Skandināvijā populārākais vobleru krāsojums ir spilgti sarkans un koši zils, retāk – spilgti dzeltens vai parastā kombinācija: gaišs vēders un melna mugura. Mūsu lielie, ja ūdens ir pa īstam dzidrs, tāpat nav vienaldzīgi pret jestri sarkanu un zilu vobleri. Aleksejs Gedercevs savu 24,5 kg lasi Gaujā noķēra tieši ar 18 cm garo spilgti zilu Rapala Magnum, bet pēc kāda laika Mihailam Parahinam turpat netālu Gaujā lielais vispirms paņēma sarkanu 18 cm Rapala Magnum. Tad viņš kā elektriskais vilciens bez pieturām aiztraucās pret straumi, izvilka gandrīz visus 200 metrus 0,45 mm auklas un... norāva sistēmu. Bet aptuveni pēc stundas gandrīz tieši to pašu atkārtoja otrs tāds pats lasis, tikai tas paņēma zilu 18 cm Rapala Magnum un neapstājoties aizskrēja uz leju, nevis uz augšu.

Līdaka – Esox lucius

Līdakas ir galvenās mūsu ūdeņu plēsīgās zivis, un kopš pagājušā gadsimta vidus Latvijā tās spiningo ar misiņa, retāk sudraba šūpiņiem, tā saucamajiem dēvoniem, vai rotiņiem, vai arī ar visdažādākajiem paštaisītajiem koka vobleriem, kuriem tradicionāli ir gaišs vēders un tumša mugura. Populārākie bija misiņa veidojumi, ko izgatavoja nevis ar presi, bet ar āmuru uz ozola kluča, tāpēc tie bija neatkārtojami un diezgan rezultatīvi. Parasti šūpiņi bija dzelteni no misiņa vai misiņa, salodēta kopā ar varu. Sudrabnieki no vecajām piecu latu monētām bija ļoti dārgi, tāpēc baltie šūpiņi skaitījās sevišķi vērtīgi, un uz tiem Daugavā, Lielupē un lielajos ezeros nereti ķērās milzīgas zaļsvārces, jo arī tur ūdens reti kad bija pilnīgi dzidrs. Sevišķi duļķains bieži mēdz būt Daugavas posmā no Baltkrievijas robežas uz leju līdz Līvāniem, jo tas ir ļoti atkarīgs no lietiem kaimiņos, tāpēc tur vislabākie rezultāti vienmēr bija un ir uz baltiem šūpiņiem. Sudraba rotiņi un šūpiņi tiek ražoti vēl šodien, un tie ir diezgan rezultatīvi. Dzeltenajiem un baltajiem šūpiņiem vienā pusē papildus mēdza piezīmēt vienu sarkanu aci un ar melnu novilkt gar malu, tādējādi imitējot it kā tumšo muguru.

Dzelteno toņu līdaku vizuļi Rapala, Yozuri

Pagājušā gadsimta otrajā pusē vienkārši nopirkt kaut ko veikalā bija diezgan liela problēma, jo visur valdīja deficīts, toties spiningotāji iemanījās izgatavot visu pašu spēkiem. Līdaku vizuļiem tāpat kā agrāk plaši izmantoja misiņu, bet sudrabu aizstāja ar melhioru, kā arī misiņa vizuļus sāka hromēt un niķelēt, tādējādi baltumu iegūstot bez sudraba. Spicākie vīri iemanījās elektrolītā misiņu pārklāt ar plānu sudraba kārtiņu un ieguva lieliskus vizuļus, uz kuriem līdakas nāca ļoti labi – lai arī trūka sudraba skaņas.

Zaļo toņu līdaku vizuļi Rapala, Kuusamo, Salmo, ABU, Yozuri u. c.

Tālāk laika gaitā šūpiņus uzlaboja ar sarkanu plastmasas asti un rotiņiem uz āķiem sākumā montēja virsū sarkana telefona vada izolāciju vai veidoja kušķus no sarkaniem diegiem. Tāpat no krāsainām gumijas rotaļlietām tika gatavotas Mister Tvister tipa astes, un ar laiku pierādījās, ka līdakām ļoti patīk krāsu salikumi balts ar sarkanu un dzeltens ar sarkanu. Vēlāk pilnīgi negaidīti es atklāju kombināciju balts+dzeltens, jo manās rokās nonāca oriģināls balts Mepps Aglia rotiņš ar spilgti dzeltenu kazas bārdas kušķi. Uz tā es savilku ļoti daudz un smukas līdakas līdz pat 6,5 kg, bet vienā reizē uzkodās īsta milzene, ne mazāka par desmitnieciņ’, un viņai izdevās to nokost. Tāpēc es jau vairāk nekā 20 gadus bieži spiningoju uz baltiem Mepps Aglia rotiņiem, uz kuru āķiem montēju koši dzeltenu tvisteri, un rezultāti kā bija, tā ir teicami.

Tradicionālais krāsojums Latvijas līdakām vienmēr bijis gaišs vēders un tumša (melna) mugura: Salmo, Rapala, Izumi

Kad 70. gadu beigās Latvijā parādījās pirmie ABU Hilo vobleri, manam draugam Vjačeslavam Solovjovam izdevās, kā toreiz teica, dabūt pa blatu 40 g smagu peldošo versiju – baltu ar sarkanu galvu. Pirmajā copē Daugavā ar to Slavka noķēra sešas lielas līdakas svarā no 3 līdz 9 kg un trīs zandartus: 3 kg, 6 kg un 9,7 kg!!! Ernests Rubenis, kurš dzīvoja Daugavas krastā un no kura Slavka bija aizlienējis laivu, to ieraudzījis, vienkārši ņēma un vienam savam paštaisītajam koka voblerim gaišo vēderu un tumšo muguru pārkrāsoja par baltā un sarkanā savienojumu un turpat noķēra vispirms 12 kg līdaku un pēc dažām dienām – 16 kg zaļo. Ne mazāka turpat uz balts+sarkans uzsēdās arī manam tēvam, tikai viņam milzeni nokausēt neizdevās. Arī es toreiz populārajam PSRS voblerim Baltika pārkrāsoju baltu galvu ar sarkanu un dažos gados noķēru vairākus simtus cienījamu līdaku, kuru svars bija no 4 līdz 7 kg. No tās reizes, ja kaut kur veikalā parādās jauni vobleri vai džerki, vai gumijzivis, es pirmām kārtām pērku košos ar balto galvu+sarkanu, un nekad neesmu to nožēlojis.

Babītes rudens līdaku iecienītais burkān-mūdzis

Vienu reizi Papes ezerā manam rotiņam pakaļ līdz pašai laivai atnāca, taču nepaņēma ap 10 kilo līdaka. Turpināju mest uz ceru, kur tā bija aizpeldējusi, bet nekā. Tad es rotiņa vietā piesēju balto vobleri ar sarkano galvu – un milzene uzreiz bija virsū. Līdzīgs gadījums bija arī Vecates bāzē Burtnieku ezerā, tur septiņniece nepalika vienaldzīga pret grimstošo balto Yu Zuri ar sarkano galvu.

Spilgti sarkanie līdaku vobleri – Belever, Salmo un Cisco Kid

Nedaudz vēlāk, kad mūsu veikalos parādījās visvisādi dažādu firmu vobleri, izmēģināju vairākus spilgti dzeltenos, kuru krāsojumu Rapala apzīmē ar SWC, un rezultāts bija diezgan labs – Engures, Lilastes, Dūņu un Kaņiera ezerā copju bija daudz un līdakas ķērās arī lielas. Visaizraujošāk zaļās plēsoņas ir ķert ar poperiem, jo ir redzams katrs uzbrukums, katra cope, un vislabākie rezultāti ir tieši ar koši dzelteno SWC variāciju. Vienu reizi Engures ezerā manam dzeltenajam poperim uzbruka smuka līdaka, bet mānekļa ceļu aizšķērsoja peldoša niedre, tad nu es apturēju poperi un skatījos, kas notiks tālāk. Līdaka piepeldēja klāt un apstājās. Tā stāvēja diezgan ilgi un nekustējās ne no vietas kā riteņbraucējs velotrekā, bet tad atvēra rīkli un negaidot sagrāba uz vietas stāvošu veidojumu – un es viņu izvilku. Svēra zivs – 3,5 kg.

Baltos līdaku voblerus ar sarkano galvu piedāvā daudzi ražotāji, tai skaitā Rapala, Yozuri, ABU, Baltika un pat pagājušā gadsimta sešdesmito gadu amerikāņu leģenda Flatfish

Uz tīri sarkaniem un gandrīz sarkaniem amerikāņu pusvobleriem–pusdžerkiem un sarkanām gumijzivīm Latvijas līdakas tik nadzīgi nemaz neķeras. Vienīgais izņēmums ir tā saucamais mūdzis jeb burkāns, kurš labi strādā Babītē, toties Ālandu salu apkaimē pilnīgi visi sarkanie toņi līdakām patīk ļoti. Tas tiešām ir interesanti, ka uz lielajiem sarkanajiem vobleriem Latvijā zaļās ķeras ne visai labi, vienīgi burkān-mūdzi rudens pusē Babītē ņem apbrīnojami nikni un parasti sakož tā, ka krāsa diezgan ātri ir nost. Bet Baltijas jūrā ļoti labi ņem visus sarkanos, mūsu mūdzi ieskai-tot, un kož tikpat neganti. Jāpiebilst, ka uz Latvijas burkāntoņa vai sarkanā mūdža lieliski pavelkas līdakas ne tikai jūrā ap Ālandu salām, bet arī Zviedrijas un Somijas ezeros.

Apgalvojums, ka zivis neatšķir krāsas, ir novecojis. Tagad daži zinātnieki apgalvo, ka līdakas ūdenī visu redz īpatnējā spektrā no dzeltenā līdz zaļajam. Cik tas atbilst īstenībai – nav zināms, jo viņas pašas par to klusē. Tiesa, daudzi ir ievērojuši, ka līdakas nav vienaldzīgas arī pret zaļo krāsu, kā arī zaļo kopā ar dzelteno, sarkano un melno. Starp citu, mans tēvs pagājušā gadsimta otrajā pusē no piepūšamajām gumijas rotaļlietām gatavoja sev specifiskus līdaku vizuļus. Tajās dominēja dzeltenā krāsa, bet tēvs papildus ar zaļu lodīšu pildspalvu piezīmēja visādus punktiņus, krustiņus un zvaigznītes, un zaļie elementi uz dzeltenā fona līdakas tracināja vēl vairāk, un viņam vienmēr veicās.

Pirms pieciem gadiem ap Rīgu bija tik silta ziema, ka janvārī un februārī visi brauca ar laivu un Baltezerā, Dūnī un citur velcēja. Toreiz vislabāk līdakas ķērās uz zaļajiem vobleriem un zaļajām gumijzivīm. Es sākumā neticēju, ka viņas tik labi ņem tieši zaļo, bet, kad pamēģināju, man uzreiz uzsēdās 3,5 kg zaļsvārce. Viens pazīstams spiningotājs man kā milzīgu noslēpumu izstāstīja, ka reiz tīri nejauši Sīvera ezerā izmēģinājis zaļu gumiju un rezultāts bijis pārsteidzošs. Pie vienas salas divos metienos viņš bija dabūjis divas četrinieces un pēc tam, kā pats teica, uz to zaļo puņķi pa visu vasaru tur izvilcis ap simts skaistas līdakas. Starp citu, 60. gados viens no labākajiem PSRS šūpiņiem bija tā saucamā joločka, kam viena puse bija metāliski balta, bet otra zaļa ar melnu zīmējumu pa vidu. Tas bija gandrīz tikpat populārs kā uralka, un tos labi ņēma ezeros pie Rīgas. Tagad līdzīgus līdaku šūpiņus piedāvā somu firma Kuusamo.

Diemžēl Latvijā ūdeņi nav diez cik dzidri un neko tālu saskatīt nav iespējams, tāpēc uz vizuļiem krāsot un izcelt sīkas detaļas nav lielas jēgas, tiem ir jābūt spilgtiem un gaišiem, mūsu līdakas labi reaģē uz misiņa un baltajiem metāla vizuļiem ar sarkanu vai dzeltenu asti. Tāpat vobleriem un gumij­zivīm, kuri ir balti ar tumšu muguru, balti ar sarkanu galvu, kā arī koši dzelteni, iesarkani un zaļi vai vienlaicīgi dzelteni, sarkani un zaļi. Vienīgi rudenī, kad ūdeņi ezeros kļūst dzidrāki, līdakas labi ķeras uz mazāk spilgtiem modeļiem.

Citas plēsīgās zivis

Strauta forelēm un alatām ļoti patīk mazi, bet spilgti rotiņi ar kušķi vai mušu uz āķiem

Asarim patīk mazi balti un misiņa rotiņi ar sarkanu vai dzeltenu asti, balts vai, retāk, dzeltens rotiņš kopā ar mazu vobleri vai nelieli tradicionāli krāsoti vobleri – balts vēders un melna mugura. Tāpat viņi aktīvi ķeras uz mazām košām gumijzivīm.

Salatei jeb mežoņvimbai ļoti patīk balta un spilgti balta krāsa, tāpēc, ja pēc raksturīgajiem plunkšķiem ir jūtama meženes klātbūtne, labāk uzreiz uzlikt baltu un smagu vizuli. To var spiningot uz pasmagiem baltiem rotiņiem vai šūpiņiem, bet vislabāk, lai balta ar maziem melniem punktiņiem būtu arī baltā rotiņa serde, un uz āķa vēlama no baltas gaiļa spalvas uztīta muša vai kušķis no baltas kazas bārdas. No veikalos nopērkamajiem ļoti labs meženēm ir baltais 18-gramīgais Shuster rotiņš.

Sapalam patīk nelieli balti vai dzelteni rotiņi ar sarkanu vai dzeltenu serdi un sarkanu, dzeltenu vai melnu gaiļa spalvu vai kušķi uz āķa.

Sami nereti trāpās uz baltiem šūpiņiem, piemēram, uz baltu uralku, kā arī nelieliem baltajiem vobleriem ar sarkanu galvu, gumijzivīm un tradicionālajiem veidojumiem – balts vēders un melna mugura.

Strauta forelēm dzidrā ūdenī patīk balti un dzelteni rotiņi ar sarkanu vai dzeltenu serdi un gaiļa spalvu vai kušķi uz āķa. Atšķirībā no lašiem foreles saista dažādi spilgti elementi, piemēram, lasim labāks ir Blue Fox rotiņš ar kapara lapiņu, kapara serdi un pliku āķi, bet strauta forelei – nedaudz mazāka Blue Fox ar baltu vai dzeltenu lapiņu un sarkanu jeb dzeltenu serdi, bet vēl labāk – arī ar kušķi uz āķa. Dažās upēs strautenes ir aktīvas augstā un duļķainā ūdenī pēc lietusgāzes, un tad tām ir jāpiedāvā lielāki un spožāki vizuļi.

Jūras foreles jeb taimiņi labāk ķersies, ja tradicionāli baltajam un spilgtajam rotiņam būs arī spilgti sarkana vai dzeltena serde un uz āķiem būs uzsiets košs kušķis. Tas, ka jūras forelēm patīk ļoti spilgtas mantas, lieliski redzams mākslīgo mušu katalogos. Gandrīz visas sea trout flies no klasiskajām salmon flies atšķiras ar košumu, un, lai jūras foreles vizuli grābtu drošāk, uz āķa vēlams uzsiet vismaz spilgti sarkanu vilnas diegu.

Alatas ļoti akceptē ļoti mazu melnu rotiņu ar zaļi dzeltenu kušķi, kuru piedāvā Mepps ar nosaukumu Black Fury, bet to parasti izmanto, ja konkrētā vietā grib salasīt tieši alatas. Biežāk foreļupē blakus strautenēm mitinās arī alatas, un, ja gribas vilkt arī tās, uz vizuļa āķa ir jāuzsien kaut vai primitīva muša no gaiļa kakla spalvas.

Tā, piemēram, Aleksejs Gedercevs Krievijas foreļupēs nekad nelietoja rotiņus ar mušām uz āķa, bet es neslinkoju un vienmēr sēju, tāpēc mūsu foreļu rezultāti vienmēr bija līdzīgi, bet alatas man vienmēr izdevās noķert gan vairāk, gan krietni lielākas. Dažreiz Ļoha uz vizuli bez kušķa rīta copē bija izcēlis kādas sešas pieklājīgas strauta foreles svarā no 0,4 līdz 1 kg, bet es tai laikā desmit tādas pašas plus vēl desmit tikpat skaistas alatas. Tomēr, neskatoties uz acīm redzamo pārsvaru, Ļoha spītīgi turējās pie saviem vizuļiem, jo no kaut kādas autoritātes bija dzirdējis, ka krāsas zivis neatšķir.

Citā reizē vienā upes posmā es ar vizuli noķēru piecas kilogramīgas alatas, turpretī Aleksejs pilnīgi neko, bet viņš tik un tā turpināja strādāt uz saviem vizuļiem bez kušķa un pēc tam speciāli gāja ar mušiņmakšķeri uz alatām. Ja alatas grib dabūt ar spiningu kaut kur Krievijas ziemeļos vai Sibīrijā, var būt tā pati problēma, kas ar lašiem, jo 10 m dziļumā mēdz būt redzams katrs olis. Tāpēc tur labāk ir izmantot tumšākus vizuļus un tā saucamo neredzamo monofilo auklu.

Zandarts krāsu ziņā ir visizvēlīgākais. Tam patīk spilgti dzeltenie SWC, zaļie, baltie, oranžie un vēl arī citādie vobleri un gumij­zivis, un spiningotājam ir svarīgi atrast to, uz kura viņi ķeras tieši todien. Jo zandarti nereti kaut kādā vietā visu sezonu ņem, piemēram, tikai uz SWC mānekļiem, bet pēc gada vienīgi uz zaļajiem un tad negaidot tikai uz vienu konkrētu spīguļojošu tvisteri. Tāpēc vienmēr ir jāeksperimentē.

Valdis Holbergs / CopesLietas ©2012