Loterija, Zviedrija, Leiputrija

Šie trīs vārdi virsrakstā sader kopā – sieviešu cilvēks teiktu – kā podiņš ar vāciņu, bet vīru kārtas pārstāvjiem citas asociācijas – kā kulaks uz acs. Rīmju kalējs ar tiem sarindotu dziedamu ziņģi jebkurā pantmērā. Bet es esmu vairāk tā kā makšķerēšanas procesu aprakstītājs–prozaiķis. Tāpēc pavēstīšu, kāpēc šie vārdi ir aktuāli šobrīd un saistāmi ar mūsu atpūtas veidu.

CL abonēšanas oktobra mēneša akcijas informatīvais materiāls.

Loterija

Jau vairākus gadus CL kopā ar sadarbības partneriem – makšķerlietu tirgotājiem un copes tūrisma piedāvātājiem – sarūpē dāsnas dāvanas žurnāla abonētājiem. Tās ir makšķerēšanā vajadzīgas lietas un inventārs – spoles, kāti, laivas un motori. Kā vienu no balvām loterijā abonētāji iegūst dāvanu kartes braucienam uz trofejas cienīgo līdaku, asaru, sīgu, pāliju, upes un ezera foreļu makšķerēšanu Zviedrijas ziemeļos Storumana komūnas ūdeņos pie mūsu tautieša Raivo Kleinberga.

Par CL abonēšanu oktobra mēneša akcijā pie veiksmīgās lozes tika Uldis Malcenieks no Viesītes, Vents Kupčs no Tukuma, Aigars Birzleja no Rīgas, Gunārs Orbidāns no Salaspils un Jānis Bērziņš no Krimuldas novada. Vēl divi laimīgās dāvanu kartes vinnētāji no ziemas priekiem Zviedrijā atteicās, jo zemledus cope tiem neesot tuva.

Zviedrija – Raivo

Ar copes tūrismu pārjūras ziemeļu kaimiņvalstī Raivo sāka nodarboties 2007. gadā, kad tuvu pie zivīgiem ezeriem
un kalnainām upēm izveidoja savu pirmo bāzi Bartras ciematā apmēram 450 km virzienā uz ziemeļiem no Stokholmas. Sākumā pie viņa viesos uz mums eksotisko pāliju, alatu, sīgu, ezera foreļu – oringu, kā arī milzīgu līdaku, dižu vēdzeļu un asaru copi brauca draugi un paziņas. Informācija izplatījās, viesu saradās arvien vairāk, un jau pēc gada tapa uzņēmums Cope Zviedrijā.

Ziemeļu saule virs Zviedrijas ezera parādās labi ja piecas stundas dienā.

Leiputrija

Somiju sauc par tūkstoš ezeru zemi, bet Zviedrijā to nebūt nav mazāk, savi 999 būs noteikti. Tagadējās bāzes apkārtnē netrūkst dažāda lieluma ezeru, kā arī krāčainu kalnu upju, kurās mīt un uz nārstu ienāk trofejas cienīgas lašveidīgās zivis – taimiņi, laši, alatas, upes, ezera un varavīksnes foreles. Leiputrija mūsu uztverē saistās ar piena upēm ķīseļa krastos. Storumanā tādu gan nav, toties zivīga upe akmeņainos krastos ir. Zivju koncentrācija te ir tik liela, ka, uzvārot uzplūdinājumā ūdeni un piemetot garšvielas, trīskārša zivju zupa būtu garantēta.

Dodamies ceļā

Tā nu loterijas laimētāju kompānija kopā ar šo rindu autoru un busa vadītāju izcilo autobraucēju PSRS sporta meistaru Hugo Jurševski 4. decembra pēcpusdienā satiekas Rīgas pasažieru ostā, lai ar prāmi dotos aizraujošā ceļojumā. Sapazīstoties izrādās, ka visi šo braucienu tiešām ir pelnījuši. Katrs ir ilggadējs žurnāla abonētājs un aizrautīgs makšķernieks, kuram interesē gandrīz visi ziemas un vaļējo ūdeņu copes veidi, jūras copi ieskaitot.

Langobijas bāzi mēs redzējām tikai šādā apgaismojumā.

No tālā ceļa galapunktā – viesmīlīgajā un pēc augstākajiem viesnīcu un makšķerēšanas tūrisma standartiem aprīkotajā Langobijas bāzē – ierodamies vēlā pirmdienas vakarā. Kopā ar kompleksa pārvaldnieku Edgaru Toni un pieredzējušo copes gidu Juri apspriežam nākamās dienas plānus. Apkārtējie ezeri ar drošu staigājamu ledu ir pārklāti jau novembra beigās, taču visu copmaņu ilgoti kārotais Storumana uzplūdinājums aizsalis tikai gar malu un tad vēl ne tik stipri, lai bez briesmām dzīvībai pa to varētu darboties. Skaidrs – lielās sīgas, foreles un arktiskās pālijas mums nedabūt. Tās dzīvojot arī vairākos tuvīnos ezeros, bet vai tur tiksim tik svārstīgos laika un atmosfēras spiediena apstākļos, kādos mēs esam ietrāpījuši, paliek jautājums, uz kuru atbildes radīsim turpmākajās piecās dienās. Nu bet līdakas un asari jau esot visos ūdeņos.

Uz ledu!

Pirmajā copes dienā aiz borta nulle grādi, nomācies, miglains, atmosfēras spiediens trakoti zems – 744 mm dzīvsudraba staba. Astoņos kāpjam busā, Juris izvēlējies netālu ezeru, kurā virskilogramīgu asari noķert neesot problēmu. Hugo atkal demonstrē savu perfekto ātras un reizē drošas braukšanas prasmi, un pēc pusstundas esam uz baltā klajuma.

Vents tikko izvilcis savu kārtējo līdaku.

Zem sniega – ūdens, zem tā – trijās kārtās sasalis ledus, bet ar labiem urbjiem tiekam tam cauri. Vēl tumšs. Zviedrijas ziemeļos acīm taustāma gaisma parādās ap deviņiem no rīta, tāpēc tārpu uzlikšana uz mormišku āķiem iespējama tikai ar tausti vai pieres luktura gaismā. Saule tā arī neparādās. Īsa tā ziemeļu diena, pēc diviem jau sāk krēslot.

Uldis Malcenieks uzurbies uz pannenieku bariņa.

Cope vāja, līdz ar gaismiņu asari kožas apmierinoši, pārsvarā labs pannas izmērs, no 150 līdz 350 gramiem. Trāpās bonusi virs puskilo, taču reti. Katram kāds superbonuss aiznes mormenes, laba 0,14 mm aukla ir par švaku. Vai tie ir lielie kuprainie vai aszobainās līdakas – vēsture klusē. Pamazām strīpaino aktivitāte mazinās, ap pusdienlaiku beidzas pavisam. Labi, ja var izkacināt kādu sprīdi garu ašuku vai nedaudz lielāku sīgu, ko uzlikt uz dzīvo.

Līdakas ņem apmierinoši, katram kāda no pusotra līdz trīs kilogramiem trāpās. Asari pēc izmēra der pannai, un uz tās katru vakaru arī nokļūst. Vakariņas papildina arī mazākās līdakas un nedaudzās sīgas. Mmm... garšīgi!

Vienmērīgie panākumi

Lai lieki nesmērētu papīru, teikšu, ka cope ar nelielu izņēmumu ir tāda pati visās četrās dienas un citos ezeros. Nelielais izņēmums ir piektdiena, kad Edgars ar Juri mūs aizved uz lielu ezeru, kurā esot vilktas pālijas, dižas sīgas un varavīksnes foreles. Juris uzreiz mūs ved pārsimt metrus no krasta – pirms nedēļas te leiši esot labi saķēruši. Gunāra dīperis rāda 15 metrus.

Juris āliņģos saber smalkajām zivīm pazīstamās foreļu granulas, ar tām sīgas varot pacelt no apakšas līdz pat augšējiem ūdens slāņiem. Eholotei piejūgtā telefona ekrānā tiešām rādās zivju bari, bet tās tādas sīkas. Juris pamāca, kā sienamas mums nezināmās sistēmas ar mirguļojošām lampiņām un atstarojošu bleķi liela rotera lapas veidā – uz tādas kombinācijas pienākot pat asari.

Apmēram šāds bija pusdienas loms krasas necopes apstākļos.

Pirmā pusstunda paiet klusumā. Es ar Edgaru eju tuvāk krastam ziemeļu asarus lūkoties. Izmēģinām visādus dziļumus, saurbjam desmitiem caurumu – copju nav, pat pieskāriena. Tiem dziļumā analoģisks gadījums. Vienīgais mierinājums, ka laiks smuks. Mīnusi nedaudz virs desmit, saule kā uzlec virs kokiem, tā to galus noglāsta visas piecu stundu garās dienas un nozūd sarkanā blāzmā. Malā ejam tukšā, labi, ka iepriekšējās dienas saceptās zivis palikušas.

Pēdējā dienā jau ir mīnus 25, bet piemērots apģērbs mūs droši pasargā no apsaldēšanās. Esam tajā ezerā, kur asari un līdakas daudzmaz apmierinoši ņēma trešdien. Atrodam vecos urbumus un asinis no līdaku gafošanas. Līdz ar krēslu asari ņem. Juris divus nedabū 110 mm urbumā, tie aiziet ar pīrsingu mutē. Es stīvējos ar sešsimtnieku, tas jau ir āliņģī, bet mormiška izlec ārā. Paspēju kupraini sagrābt aiz galvas un izmest uz ledus. Uzrocis slapjš, bet gandarījums ir. Zivs jau pēc dažām sekundēm sasalusi kā pagale guļ sniegā.

Cope vājinās, spiežam uz ūdām. Taču nekā – 12 pariktes tā arī nenostrādā. Mainām vietas un liekam dzīvelīgākus ašukus – pa nullēm. Aigars ņemas kādus 300 m tālāk, viņam uz divām ūdām divas rezultatīvas copes. Tā lieta ir jāmāk!

No ledus ...

Krastā ejot, nospriežam, ka divreiz pēc kārtas loterijā laimēt nevar. Braucienu esam vinnējuši, bet Laika māte tik atsaucīga un devīga kā Copes Lietas un Raivo vis nav. Temperatūras un atmosfēras spiediena maiņas darījuši savu melno darbu. Zivīm droši vien kritiskās dienas, tāpēc sāp galva un rauj uz vēmienu.

Divi dienā, bet saule jau norietējusi. Ejam malā.

Tomēr visi ir vienisprātis, ka te ir vērts atgriezties. Pašlaik Langobijas bāzē komfortabli var uzturēties vairāk par 40 viesi. Tā ka abonējiet žurnālu un gaidiet lielo laimestu! CL

• Aldis Jermaks / autora foto