Pirmo pludiņa plunkšķi atceras vēl tagad

Juris Šteinbergs, CopesLietas.lv | 9.marts 2017, 21:42 | 1 komentārs | 1841 skatījums

Ja Jēkabpils pamatskolas skolotāju Judīti Januškeviču kāds skolasbērns vai vecāks gribētu sameklēt brīvdienās, tad tam, visticamāk, nāktos ģērbt kājās zābakus un meklēt viņu uz Kalna pagasta Bancāna ezera ledus vai vasarā uz Klaucāna laipiņas.

— Kāds ir tavs stāsts: kā skolotāja kļuva par kaislīgu makšķernieci?

— Pusaudzes gados dzīvoju Jēkabpilī, Pļaviņu ielā, un jau tad gāju uz Daugavu zivis ķert. Man bija tāds brūns smags stiklšķiedras kāts, resna aukla, bet kaut ko jau noķēru. Toreiz tomēr bija zināmi aizspriedumi pret sievišķiem ar makšķeri, tāpēc mēģināju saģērbties kā puika — matus sabāzu zem cepures, vilku bikses un centos iet tādā gaitā kā zēni. Bet pirmās atmiņas par makšķerēšanu man ir no 5 gadu vecuma. Toreiz vēl dzīvojām pie Bancāna ezera, un man bija aukle Juzīte, kas patiesībā bija vīrietis, vārdā Jāzeps. Mēs abi gājām uz ezeru ķert zivis no krasta, un es vēl tagad atceros to skaņu, kā pludiņš ar plunkšķi pirmo reizi iekrita ūdenī. Kad apprecējos ar savu bērnības dienu kaimiņu Eināru, atkal pārcēlos uz dzīvi pie Bancāna. Pirms desmit ga­diem ziemā vīrs atrada onkuļa makšķerēšanas kasti no Ulmaņlaikiem. Tajā bija daudz ziemas vizuļu. Uz­taisījām kādas desmit primitīvas makšķeres no koka bez spoles, sakārām auklas galā atrastos mānekļus un aizbraucām izmēģināt uz Klau­cāna ezeru. Asarīši todien ķērās, un es no tās reizes pamatīgi «saslimu» ar ziemas copi.

— Vasarā tevi var sastapt arī uz Klaucāna laipiņas. Vai ziemas cope tomēr tuvāka?

— Vasarā tā vairāk ir relaksācija un zivju ķeršana kaķiem. Tad vairāk makšķerēju Klaucāna ezerā. Tur ir fantastiski saulrieti — saule noiet tieši pretī laipai. Brīžiem nesaprotu, ko es te daru – zivis ķeru vai saulrietu vēroju. Klaucāns ir ļoti romantisks ezers: kluss, makšķernieku maz, sevišķi vasarā. Tomēr ziemas cope man ir pirmajā vietā. Kad tieku uz pirmā ledus, rokas no prieka un satraukuma dreb tik ļoti, ka makšķerīte jāiespiež starp ceļiem, lai pārāk stipri nelēkā. Nekad neķeru uz stāvošu ēsmu, man patīk mānekli tirināt, izšūpot un tā apmānīt to zivtiņu. Mājās visus darbus saplānoju tā, lai sestdienu un svētdienu varētu pavadīt uz ledus. Pašlaik esmu nelaimīgs cilvēks: citi priecājas par tuvojošos pavasari, bet man bēdas — ledus kūst, uz ezera vairs virsū netieku.

– Bancānā tu visu laiku sēdi vienā vietā. Neapnīk?

– Tur ir bedre, un tā ir man iemīļota vieta. Agrāk skaitīju soļus, lai to atrastu, bet tagad arī ar aizsietām acīm tur aizietu. Katra diena ir savādāka: citu dienu ķeras, citu – nē, vienreiz copē asarīši, citreiz – raudas. Man ir interesanti. Bet galvenā priekšrocība ir tā, ka ezers tuvu mājai – varu aiziet pusdienās, vakarā atnākt vēlreiz pārbaudīt, kas ķeras. Bieži pienāk makšķernieki aprunāties. Reiz viens vīrs prasīja, vai es ķeru uz «stojaku» vai «dročīšanu»? Sākumā nesapratu, ko viņš ar to domā. Hm, man tāds izteikšanās stils nav pieņemams. Uz tirināšanu, es viņam saku, vienmēr tikai uz tirināšanu. Bet vispār man ar vīriem uz ledus parunāt patīk – tā varu daudz ko uzzināt un iemācīties, noskaidrot, uz kādām mormišķām ķeras, varu arī pati šad tad mazliet palielīties. Dažreiz sakrājas kādas skolas problēmas. Liekas – aiziešu uz ezeru un visu vēsā prātā izdomāšu. Kas tev deva – kā esmu uz ledus, tā visas problēmas nez kur pazūd un prātā tikai zivis!

– Vai lielas zivis tavos ezeros ir?

– Lielu zivju Bancānā nav! (smejas). Ja nopietni, liekas, ka Klaucāns tomēr ir zivīm bagātāks. Eh, ja ūdens pazustu uz kādām 5 sekundēm, lai var apskatīt, kādas tur apakšā ir, uz ko vispār esi atbraucis. Vīrs stāstīja, ka jaunībā viņš Bancānā asarus copējis ļoti daudz – vēris uz zariņa, un vienmēr bijušas pilnas pīnes. Tagad jāpriecājas, ka vispār kaut ko var noķert. Visi trīs eze­ri – Bancāns, Priekulāns un Klaucāns – kādreiz bija savstarpēji savienoti ar grāvi, kuru regulāri tīrīja, un notika zivju migrācija. Tagad tas ir aizaudzis, un jau­­nas asinis vairs nepie­plūst. Visas nelaimes sākās, kad mežniecība atveda bebrus. Tie pie doktorāta uzbūvēja dambi un grāvi no­sprostoja. Ja zivis no kāda ezera arī iziet, tad tiek tikai līdz pirmajam bebru aizsprostam. Zivis neattīstās kā nākas un izvirst, jo svaigas asinis klāt nenāk, resursi papildināti netiek, tādēļ arī lielu zivju vairs nav. Pirms dažiem gadiem bija pasākuši pa Bancānu braukāt ar ūdensmotocikliem. Tad daudz mailīšu apsita – spaiņiem varēja lasīt. Klaucāns turpretī ir dabas liegumā, daudz kas tur nav atļauts, tas ir dziļāks un, iespējams, arī ūdens tīrāks, tādēļ arī zivju vairāk. Lielākās, ko tur esmu izvilkusi, ir bijuši līņi. Reiz, kad pieķērās tāds uz 1,5 kg, blakus makšķerējošais večuks par katru cenu gribēja man palīdzēt. Bet viņam no lielās skraidīšanas sarāva muguru, un beigās man ne tikai līnis bija pašai jāizvelk, bet arī palīgs no laipas jādabū nost.

– Starp Bancānu un Klau­cānu ir vēl arī Priekulāns.

– Jūtu, ka tas nav mans ezers. Līdaku tur gan esot vairāk nekā abos pārējos. Bet jūtu – nav mans. Līdakas ir arī Klaucānā un, pēc nostātiem, arī pamatīgas. Šad tad arī spiningoju, bet pašlaik kātam spice ir nolūzusi un vēl nav nomainīta. Reizēm paķeru arī asarus uz dzīvām mailītēm. To arī esmu apguvusi.

– Šogad tev bija jauns izaicinājums — pirmo reizi piedalījies zemledus makšķerēšanas sacensībās, un tās tika rīkotas Klaucāna ezerā.

– Mači notika it kā pa­zīs­tamā ezerā, bet jutu, ka nav mana diena. Nejutos īsti komfortabli. Varbūt tāpēc, ka man nepatīk zaudēt. Jutu, ka vēl daudz jāmācās. Sacensībās jau pārsvarā visi ķer krūmu asarīšus, bet es labāk pa dienu izsēžu pāris normāla izmēra zivis. Kaut kā man tās sacensības ne visai, lai gan pavasarī tepat būs spiningošanas mači. Laiva man ir, un, ja spinings uz to brīdi būs sataisīts, ej nu sazini, varbūt atkal piedalīšos. Un vēl man nepatīk tā dalīšana sacensībās vīriešos un sievietēs. Es nesaredzu nevienu lietu, ko sieviete makšķerniece nevarētu izdarīt tikpat labi kā vīrietis.

– Sieviete varbūt nevar tik ātri un tik daudz āliņģu izurbt?

– Ja ir labs urbis, tad tā nav problēma. Līdz šim man bija vecs nenosakāmas izcelsmes instruments. Reiz ar draudzeni aizbraucām uz Biržu karjeru asarus ķert. Piecus caurumus ar mokām iztaisījām, urbim apkārt skrienot. Apkārtējie veči no smiekliem pa ledu vārtījās. Šajos Ziemassvētkos beidzot tiku pie jauna urbja, un ledu varu pati sacaurumot, bet līdz tam Einārs no rīta izurba caurumus, lai man ir kur copēt. Ja vīram bija labs garastāvoklis – sataisīja vairāk āliņģu, ja slikts – mazāk. Tādēļ brīvdienu rītos man bija jārūpējas, lai viņš ir labā noskaņojumā.

– Kāds ir tavs makšķernieces sapnis?

– Sapnis jau kādu laiku bija aizbraukt uz Peipusa ezeru. Šoziem tas piepildījās. Divas pilnas dienas no ausmas līdz rietam tur makšķerēju. Kad atbraucu mā­jās, biju kā eiforijā: neko no tā, kas apkārt notika, ne redzēju, ne dzirdēju – Peipusa skati tik acīs rādījās. Tik spēcīgus iespaidus un emocijas neesmu guvusi nevienā ārzemju ceļojumā.

– Tad jau laikam ķērās labi?

– Pa divām dienām 20 kg savilku, un ne jau kaut kādas sīkaļas: no 300 – 400 gramiem un uz augšu. Jau pirmajā āliņģī uzreiz sāka copēt raudas. Makšķerējām 9 metru dziļumā, un zivs nāca augšā samērā ātri un mierīgi. Man jau raudas ne visai garšo, varbūt vienīgi zupā, bet tās Peipusa skaistules bija izcili garšīgas. Tad pabaucām mazliet tālāk, un tur – tikpat skaisti asari. Pirmajā dienā apķēru savu kompanjonu – Jēkabpils apkārtnē pazīstamu makšķernieku. Vārdu gan neminēšu, jo tā jau drīzāk bija iesācējas veiksme. Bijām tur visaukstākajās dienās šogad, bet spīdēja saule, un tad jau tie mīnus 15 grādi nav nekas traks. Ledus gan plaisāja ar lielu troksni. Sajūta apmēram tāda, ka lielgabals šauj no kāda kilometra attāluma, un sākumā pie katra šāda blieziena instinktīvi gribējās noliekt galvu zemāk. Ja visi apstākļi sakritīs labvēlīgi un ledus Peipusā būs, šogad vēl vienu reizi uz turieni aizbraukšu. Kad pēc Peipusa aizgāju makšķerēt uz savu Bancānu, uznāca pat doma – ko es šeit vispār daru, vai tad tās ir zivis.

– Zivis sapņos tev nerādās?

– Zivis nekad, sēnes gan. Bet es tā dažreiz pasapņoju un domāju: kad man būs daudz vairāk gadu, nekā tagad, vai es vēl makšķerēšu? Un tad atceros vienu mazu sīku ņipru tantiņu, kam krietni pāri 70 un kuru katru rītu rudenī, braucot uz Jēkabpili, redzēju, ejot uz nelielu dīķīti karūsas ķert. Jā, laikam arī man makšķerēšana ir aizraušanās uz mūžu, kā tai tantiņai. Vismaz pašlaik tā liekas…

Juris Šteinbergs / BrīvāDaugava

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(4 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[1] Komentāri | dilst | aug
 
Ruu
Ruu :

Jā ,Judīte pagājušo reiz Peipī apķēra arī mani :D

13.mar 09:40 Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers