Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Māris Klauze | 31.marts 2017, 14:13 | 1 komentārs | 3488 skatījumi

Sarmītes zivis. CL saruna ar taksidermisti

Atceros to lielo prieku pēc pirmās līdakas noķeršanas. Šīs sajūtas gribējās kaut kā paildzināt, iemūžināt. Tas bija iemesls līdakas galvas sālīšanai, spriegošanai ar kociņiem un žāvēšanai. Pieļauju, ka ko līdzīgu, tieši šādu izjūtu vadīts, kaut reizi ir pamēģinājis katrs. Rezul­tāts bija tāds, kāds bija, un ar laiku šī vēlme apsūbēja, bet es ik pa brīdim iedomājos par estētiski baudāmu un profesionāli izgatavotu trofeju. Par to arī sarunājos ar meistaru šajā jomā – tak­si­dermisti Sarmīti Inbergu.

Latvijas oficiālā rekord­zandarta (11,800 kg) mulāža (atlējums).

Man pretī sēž ļoti simpātiska meitene, saki – kā nonāci līdz zivīm?

Bērnībā es daudz dzīvoju pie upes un jau tad makšķerēju. Patika daba, un sāku studēt Bioloģijas fakultātē, tad – strādāt Dabas muzejā, un tā solīti pa solītim nonācu līdz taksidermijai un zivīm. Man arī brālis ir liels makšķernieks, tā ka ar zivīm visu laiku plus/mīnus ir kopā būts.

Tu arī pati makšķerē?

Jā, kad sanāk laiks, tad – jā!

Un bieži sanāk laiks?

Patiesībā diezgan maz, bet nu cenšos. Dažkārt sanāk pašai sagādāt kādu zivi ekspozīcijai. Arī mūsu copmaņi ir ņēmuši dalību ekspozīciju sagatavošanā, vairāki makšķernieki caur copeslietas.lv forumu ir atsaukušies un izpalīdzējuši ar zivīm.

Kādi ir tavi rekordi, ar ko vari palielīties?

Ne ar ko īpašu palielīties nevaru, nu tā – asarīši, lielā līdaka vēl gaida.

Vitrīna par Gaujas zivīm ir apskatāma Siguldā, pie Gūtmaņalas.

Pastāsti tomēr sīkāk – kā tiki līdz taksidermijai? Man pašam šī nodarbe saistās ar vīriešu profesiju, un savienojums – taksidermija, meitene, zivis – šķiet tāds neierasts.

Jā, taksidermija pārsvarā visiem asociējas ar vīriešu darbu, jo tas, manuprāt, zināmā mērā ir attīstījies no medībām un makšķerēšanas. Mednieks apstrādā medījumu, tas ir darbs arī ar ādu, pārsvarā to dara vīrieši, un to jau var saukt par taksidermijas sākumu.

Mans ceļš sākās soli pa solim, studējot bioloģiju un paralēli strādājot muzejā. Muzejā ikdienā es darbojos ar izbāžņiem, un tad sanāca pielabot, atrestaurēt kaut ko, tad arī sāku interesēties par taksidermiju un paralēli piestrādāt muzeja taksidermijas laboratorijā. Tur bija tādi melnie darbiņi – nodīrāt putnus, izmazgāt ādas, sagatavot, lai lielais meistars var darboties tālāk. Jau tajā laikā mani interesēja jautājums – kāpēc neviens nedarbojas ar zivīm, un prasīju arī savam skolotājam, bet viņš vienmēr tā kā centās mani atrunāt: tas ir grūti, vajadzīgs tas un tas, tāpēc tajā laikā vēl nemēģināju. Nostrādāju muzejā astoņus gadus, bet zivīm klāt neķēros.

Apmācības Amerikā

Līdz tām nonācu, kad beidzu strādāt Da­­bas muzejā un sāku domāt, ka vajag dar­bu, lai varētu strādāt mājās, jo uz Rīgu no Siguldas izbraukāt vairs fiziski nebija iespējams, un tā radās šī doma. Pamēģināju. Protams, vispirms izstudēju visu iespējamo literatūru, pasūtīju no Amerikas grāmatas, kuras nemaz tā vienkārši dabūt nevarēja. Sarunāju ar paziņām, kas tur dzīvoja. Strādāju mājās pa vakariem, izmēģināju, man tā lieta aizgāja, un tad jau paši no sevis radās arī pirmie klienti. Varētu teikt, ka pirmo klientu pasūtījumi bija arī kā treniņu materiāls.

Tu redzēji brīvu nišu, vai tas bija kāds aicinājums no augšas?

Tas bija, varētu teikt, izaicinājums. Kad beidzu darbu muzejā, es biju pati par sevi, un nebija neviena, kas varētu piebremzēt vai atturēt, un izdomāju, ka vajag pamēģināt un nevar taču nesanākt.

Tu atceries pirmo uztaisīto zivi? Pašai patika, un varēji pateikt – wow, esmu kaut ko sasniegusi?

Protams, pašā, pašā sākumā likās baigais wow tikai uzmontēta izžuvusi, bet vēl nekrāsota zivs, kad redzi, ka forma ir īstā un viss sanāk. Sāku ar maziem asarīšiem un atceros, ka bija zandarts, pavisam neliels – tās bija pirmās zivis.

Sarmīt, vari, īpaši sīkumos neiedziļinoties, izstāstīt zivs izbāšanas procesu?

Process ir sekojošs – saņem materiālu (zivi), izdomā, ko no tā taisīs, kādā formā un pozā, tiek noņemti mēri, lai zinātu, kādu taisīt manekenu. Tad tiek nodīrāta āda, un, kamēr tā tiek apstrādāta dažādos šķīdumos, tiek izgatavots mākslīgs ķermenis (pārsvarā no putuplasta). Un tad jau āda tiek vairākas reizes piemērīta, līdz der, kā uzlieta, jo, ja būs kādas neprecizitātes, tad zvīņas celsies augšā. Būtībā tāds cimperlīgs un piņķerīgs darbs.

Kursos Amerikā top desmit gadus saldētavā uz­­glabāta forele.

Pag, tātad tiek novilkta āda, paliek
pāri rumpis, un tad no tā taisa kaut kādu atlējumu?

Nē, tas notiek pēc mēriem. Ņem putu­­plas­­ta gabalu un izdrāž pēc mēriem. Mūsdie­nās taksidermija ir riktīga industrija, un ga­­tavas putuplasta sagataves var pasūtīt kaut no tās pašas Amerikas, piemēram – līdakai, asarim, bet problēma tāda, ka ir pieejamas tikai izplatītākās sugas, un tāpat ir jāiegulda pietiekami liels darbs, lai piedzītu precīzi pie ādas. Ādai jāder, kā uzlietai, savādāk radīsies plīsumi, tās pašas zvīņas nepiegulēs.

Tad, kad, galu galā, zivs ir uzmontēta un izžuvusi, tikai tad var likt acis, apstrādāt spuras un – pats galvenais – krāsot. Kad āda ir izkaltusi, tā ir pilnībā izbalējusi un visas krāsas ir jāatjauno, un atkarībā no sugas var nāk­­ties krāsot pat pa vienai zvīņai. Kaut vai tādai vienkāršākai trofejai kā līdakas galva zvī­ņām vajag iekrāsot zelta maliņu. Tas ir laik­ietilpīgi, piemēram, lielam lasim, lai iekrā­sotu tikai zvīņas, ir vajadzī-gas 12 stundas.

Latviešu makšķernieku standarttrofejas – līdakas galvas.

Cik laika ir vajadzīgs, lai uztaisītu vienu zivi, teiksim, to pašu līdaku?

Jāņem vērā tas, ka, jo lielāka zivs, jo ilgāk tai jāžūst. Ja rēķina tīri darbu, tad vajag minimāli mēnesi, bet vienmēr jau nesanāk uz­­reiz pieķerties klāt, jo darbi arī jāplāno, piemēram, ir izdevīgāk vienlaicīgi taisīt vairākas līdakas galvas, tādā veidā var ieekonomēt šķīdumus un materiālus. Tas ir ļoti laikietilpīgs process. Parasti klienti, kas nav redzējuši, pārmet – kāpēc tik ilgi, bet tie, kas trāpījušies procesa laikā un redzējuši, uzreiz saprot.

Klau, tu zini, cik trofeju vispār esi uztaisījusi?

Kopš sāku, būs kaut kur pāri par 200. Prak­tis­ki visas trofejas ir latviešu makšķernieku noķertas un vestas no visas pasaules. Jūras velns, jūras vilks un sarkanais jūras asaris – no Norvēģijas, līdakas – no Somijas un Zviedrijas, sami – no Spānijas, un arī tādas eksotiskas zivis kā tarpons un grūpers – no Kostarikas.

Jūras vilka izbāžņiem klienti parasti grib re­­dzēt atvērtu muti un redzamus milzīgos zobus.

Tas nav tas pats grūpers, par ko bija rakstīts iepriekšējos CL žurnālos?

Ir, ir! Tas arī bija interesants gadījums. Klients zvanīja jau no Vācijas un teica, ka ir atceļā uz Latviju un vedot tarpona un grūpera galvu. Aptuveni sapratu, ar ko jārēķinās, zinu tarpona izmērus, jo iepriekš esmu tādu taisījusi. Tarpons atceļoja, bet ar otru galvu bija aizķeršanās, būšot rīt. Nobrīnījos, kas tad par aizķeršanos, bet, kad viņa beidzot atceļoja... visu sapratu. Divi raženi vīri knapi varēja to panest, ceļojuma somas ritentiņi svaru nebija izturējuši. Tā bija vienkārši milzīga! Lai arī mana saldētava ir liela, tomēr brīva vieta šai milzenei uzreiz neatradās, un arī pati iecelt es viņu nespēju.

Milzīgā grūpera galva veiksmīgi atceļojusi uz Latviju.

Tāpēc nekas cits neatlika, kā visus citus darbus likt pie malas (lai piedod citi klienti) un kaut ko steidzīgi darīt, jo galva bija sākusi kust un mazliet smakot. Tika speciāli iegādāti lielgabarīta trauki. Tika atbilstoši apstrādāta, lai nebojātos tālāk. Izņemot lielāko daļu gaļas (samazinot svaru un tilpumu), galva beidzot ietilpa saldētavā. Šajā laikā tika izgatavotas spuras un pasūtīti visi nepieciešamie materiāli, lai cienīgi iemūžinātu šo neatkārtojamo trofeju, kas mūžam glabās skaistās atmiņas par copes piedzīvojumu. Darbs šobrīd ir procesā.

Atceros, ka pirms kādiem 3–4 gadiem tevi savā raidījumā intervēja Edgars Zveja. Vai pēc tās pārraides klientu
daudzums palielinājās, cilvēki saprata, ka skaisti un profesionāli izbāzta trofeja ir vērtība?

Konkrēti tajā raidījumā notika atrestaurēšana. Tā zivs bija nokritusi un saplīsusi, jā, reizēm arī interesējas atrestaurēt. Reklāma jau aiziet no mutes mutē, un cilvēki, kam tas interesē, zina. Viens makšķernieks ierauga kādam draugam trofeju: o, es arī tādu gribu, – tā tas aiziet.

Bija arī gadījums, kad kāds makšķernieks zvanīja un prasīja, vai nav kādas liekas, jo nu nevarot viņš pats noķert skaistu zivi, gadās arī tā. Ir arī tā, ka par zivju izbāžņiem interesējas tīri kā par interjera elementiem. Ir arī iespēja taisīt nevis ādas izbāžņus, bet atlējumus, mulāžas, tad no vienas sagataves var uztaisīt vairākus, jau tīri interjeram.

Un galu galā ir arī tāda iespēja kā, piemēram, Amerikā. Tur ir populāri ķer un atlaid, bet tas netraucē saglabāt atmiņas par copi arī taustāmā veidā – var izgatavot mulāžu pēc fotogrāfijas, izmantojot atbilstoša izmēra sagataves, kuras nokrāso atbilstoši noķertajai zivij, un tā vilks paēdis un kaza dzīva: makšķernieks pie taksidermista atnāk vienkārši ar zivs foto un mēriem, un trofeja tiek izgatavota kā mulāža. Bet latvietim tomēr gribas to īsto, reālo zivi. Taču reizēm, lai izgatavotu kvalitatīvāku un ilgmūžīgāku trofeju, dažas zivs detaļas tiek aizstātas ar mākslīgām (atlējumiem no oriģināla, piemēram, spuras un galva).

Ko vajag, lai trofeju uztaisītu pēc fotogrāfijas?

Svarīgākais ir zivs kopējais garums. Un ļoti nozīmīgi ir arī nofotografēt uzreiz pēc noķeršanas – kopskatu, un vērtīgi arī dažas bildes ar īpašām pazīmēm – spuru tonis, acis, kādas atšķirības – skrambas vai kas cits.

Neesmu speciāli pētījis, bet šķiet, ka tā varētu būt. Tu gadījumā neesi visspicākā aroda pratēja Baltijas mērogā?

Nezinu, tiešām nezinu. [Smejas.] Ir jau pa kādam taksidermistam, bet vispār zivis neviens negrib īpaši taisīt, ir pa kādam gan Lietuvā, gan Igaunijā, bet pārsvarā tie ir piesaistīti kādam muzejam. Tādu, kas specializējas tikai uz zivīm, ir ļoti maz.

Esi izgatavojusi izbāžņus arī lietuviešiem un igauņiem?

Man ir viena forele, ko taisīju itālim. Marmorata trout [papildina uz sarunu kopā ar Sarmīti atnākušais Michele Vignola]. Tagad interesējas no Rumānijas, muzeja ekspozīcijai, tur gan vairāk būs abinieki un tikai dažas zivis, bet pagaidām pietiek darba arī Latvijā, klientiem sanāk pat pagaidīt.

Amerikā Sarmīte iemācījās ķert blekbasus.

Zinu, ka pavisam nesen biji Amerikā, kur papildināji zināšanas kādos īpašos kursos. Pastāsti vairāk.

Tā bija tāda ļoti veiksmīga sagadīšanās, likteņa pirksts, varētu teikt. Piereģistrējoties vienā pazīstamas taksidermijas firmas mā­­jaslapā, tu automātiski piedalies izlozē, kur galvenā balva bija apmaksāts brauciens un nedēļu ilgas apmācības pie viena no va­­došajiem Amerikas taksidermistiem. Sanāca tā, ka biju tā laimīgā no vairāk ne­kā 2000 pretendentiem no visas pasaules, un bija jābrauc uz Ameriku. Tas bija ļoti vērtīgs brauciens, jo nedēļu ilgas privātstundas, kad skolotājs [Rick Krane] velta laiku tikai tev... nu tas nav novērtējams! Pirmkārt, Baltijā vispār nav iespējams apgūt taksidermiju, Eiropā tuvākā skola ir Vācijā. Šī bija tiešām lieliska iespēja papildināt zināšanas un apskatīties, kā tas no­­tiek Amerikā, jo tur visas tehnoloģijas un metodes ir atstrādātas gadu gadiem un taksidermija ir ļoti augstā līmenī.

Kopā ar vienu no Amerikas labākajiem taksidermistiem Riku Kreinu. Rokās izbāznis – forele brook trout (Salvelinus fontinalis).

Ko tev tas deva?

Es sapratu, ka ļoti daudz vēl nezinu, bet tagad jau zinu un mēģinu iegūto ieviest savā ikdienas darbā. Redzēju arī divas tādas nozīmīgas lietas. Pirmā – kā var lietot jaunus materiālus, un otrā – kā jau apgūtos materiālus var izmantot savādākā veidā, tās lietas, ko jau esmu apguvusi mazliet savādāk, var darīt vienkāršāk. Lai arī dažas metodes ir dārgākas, tās ietaupa laiku. Ir jābalansē starp ietaupīto laiku un izdevumiem. Tiešām, šis laiks bija ļoti, loti vērtīgs. Atbraukusi atpakaļ, domāju – tā, viss, jāklapē bodīte ciet, un tagad mēnesi netraucējiet, gribu izeksperimentēties un izmēģināt visu, ko esmu iemācījusies.

Vērtīgi vēl bija tas, ka nebiju kā vienkāršs taksidermists, kas parasti apmeklē šādus kursus, bet jau citā līmenī, jo taisu arī izbāžņus muzeju ekspozīcijām, un tur prasības ir krietni augstākas. To mēs arī ar skolotāju izrunājām, līdz ar to mācības jau bija latiņu augstāk. Sarunā ar Riku secinājām, ka mūsu redzējums un ceļš, kā abi esam nonākuši līdz taksidermijai, ir ļoti, ļoti līdzīgs – ar mērķi parādīt dabas daudzveidību un radīt cilvēkos interesi un izpratni par dabu. Apmācības sākām ar zivs uzbūvi, fizioloģiju, kustībām un muskuļu darbību. Piemēram, atklājums bija tas, ka nepietiek ar tiem mēriem, ko noņem no beigtas zivs, ka šie cipari ir jākoriģē, vadoties pēc tā, kā, dzīvai zivij kustoties, izstiepjas vai saraujas attiecīgie muskuļi; beigtu vari locīt vai nelocīt, nekas tur vairs nesaraujas. Tā mums aizgāja vesela diena, lai izgatavotu manekenu, jo šis manekens tika taisīts pa segmentam, pa leņķītim, skatoties plūdlīniju, ļoti perfekti un zinātniski pareizi.

Jā, zinot Amerikas tirgus lielumu, tehnoloģijas noteikti attīstās lielā tempā. Vai pārņēmi kādas jaunas tehnoloģijas?

Jā, es paņēmu daudzas, bet gribētu ko piebilst. Protams, tehnoloģijas iet uz priekšu, un taksidermijas industrija Amerikā ir attīstījusies tik tālu, ka var nopirkt gatavas sagataves, spuras, acis, salikt kā lego, nokrāsot, un gatavs. Tajā pašā laikā daudzu taksidermistu līmenis krītas, jo viņi strādā jau ar ga­­tavu materiālu, reti kurš pats izdrāž zivs ķer­­meni, un viņi bija pārsteigti, redzot, ka man ir izgatavots jūras velns – ādas izbāznis. Kā teica pats skolotājs, Amerikā reti kurš uzdrošinātos ko tādu mēģināt. Tā ka tas ir koks ar diviem galiem – tehnoloģijas uz priekšu, bet zināšanas un kvalitāte atpaliek.

Tiesneši vērtē bār­dai­no akmeņgrauzi 2012. gada pasaules čempionātā Austrijā.

Jūras velns, ar kuru 2010. gadā Sarmīte startēja Eiropas čempionātā Itālijā

Sarmīt, tad jau iznāk, ka tu ar savām zināšanām un pieredzi vari mierīgi pasaules līmenī startēt!

To jau es arī daru! 2010. gadā Itālijā bija Eiropas taksidermijas čempionāts, kurā ieguvu otrās pakāpes diplomu iesācēju kategorijā. 2012. gadā braucu uz Austriju, Zalcburgu, jau uz pasaules čempionātu, kur ieguvu trešās pakāpes diplomu profesionāļos. Tagad, aprīlī, taisos atkal uz Itāliju, kur būs 2014. gada Eiropas čempionāts.

Kā tu jūties, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem? Jūties gudrāka, gatava ar ko pārsteigt?

Protams, jūtos drošāka, esmu augusi, bet tajā pašā laikā esmu mazliet nobijusies, jo daudzi zina, ka esmu bijusi Amerikā, un tagad gaida kaut ko grandiozu. Šie čempionāti, sacensības nav vērsti uz kādas vietas iegūšanu, uzvaru, vismaz man tā ir vienīgā iespēja mācīties. Tur tu klātienē satiec tiesnešus – profesionāļus, kuri tavā klātbūtnē izvērtē tavu darbu, pakomentē kļūdas, pasaka, ko vajadzētu labāk. Protams, varētu jau ilgi, gari un visos sīkumos stāstīt, kā sacensībās tiek vērtēti darbi, pētīti ar palielināmo stiklu – vai acs zīlīte ir pareiza lieluma un formas, ir zivij ānuss redzams vai ne, vai arī tas ir pareizi izveidots un tā tālāk. Paskaties bildē, kā tiek vērtēts mans akmeņgrauzis Zalcburgā...

Tā, pagaidi, tu par to ānusu nopietni, vai tas ir kāds taksidermistu joks?!

Nav nekāds joks, viss nopietni, gan par acs zīlīti, gan ānusu. Standarta tiesāšanas protokols sastāv no divām A4 formāta lapām, kurā ballu sistēmā tiek novērtēts pilnīgi viss pa punktiem, un kopējais punktu skaits veido novērtējumu. Var sanākt, ka vizuāli kopumā baudāms objekts kopsummā var neiegūt nekādu vietu, jo pa detaļām neiegūst vajadzīgos punktus. Atsevišķi tiek vērtēta kopējā simetrija, spuras, mute – ir rīkle redzama vai nav, un, ja ir, cik tā ir pareiza. Jo sarežģītāku objektu veido, jo lielākās auzās var iebraukt, bet pareizi izgatavots sarežģīts objekts un detaļas dod papildus punktus. Tātad – ja dari, tad dari par visiem 100%; ja ne, labāk nesākt...

Vēdzeles un zandarta mulāžas sagatavotas krāsošanai.

Par acu vērtēšanu – jā, ir vairākas pozīcijas – izmērs, atbilstība sugai, novietojums, zīlītes forma, krāsa un tā tālāk. Ānuss tēviņiem un mātītēm atšķiras, arī katrai sugai sava forma un krāsa. Tā ka viss tiešām ir nopietni.

Protams, šis novērtējums ir kā apstiprinājums, ka esi uz pareizā ceļa, un arī paralēli čempionātam notiek dažādi semināri, kur var iegūt jaunas zināšanas un, protams, satikties ar draugiem. Mums ir izveidojusies tāda laba starptautiska draudzīga kompānija, un tagad, kad brauksim uz Itāliju, izdomājām: lai nebūtu katram jāņem atsevišķs numuriņš viesnīcā, noīrēsim uz nedēļu māju. Mēs esam – latviete, vācietis, rumānis, beļģis un dānis – tāda interesanta taksidermistu kompānija.

Klausies, tevi laikam var saukt par laimīgu cilvēku, jo tu dari to, kas patīk, un vēl ar to pelni iztiku. Ir tā?

Jā, tādā ziņā man ir paveicies, jo mans ho­­bijs ir mans darbs un mans darbs ir mans hobijs. Protams, ir arī savi mīnusi, kad gribas kādreiz brīvu dienu atpūtai, nu, bet no tā jau darbi uz priekšu neiet... taču, jā, es prie­cājos, ka varu darīt to, kas patīk.

Brekša mulāža, noformēta uz mākslīgā akmens.

Norvēģijā ķerts jūras gailītis – kaut arī ne­­liela, tomēr ļoti neierasta un interesanta trofeja.

Sama galvas izbāznis (10 kg), kaut trofeja neliela, tomēr ieguldīts liels darbs.

Bārdainā akmeņgrauža mulāža novērtēta ar 3. pakāpes diplomu profesionāļu klasē.

Iespējām nav robežu, var izgatavot pat tik mazas zivis kā stagars.

Pajara pirms restaurācijas

Pajaras jeb vampīrzivs neticamās pārvērtības – ilgāk nekā gadu glabāta, ar mušu kūniņām apsēsta kaltētā galva pārtop par trofeju.

Arī vienkāršs asara izbāznis var lieliski papildināt interjeru.

Es noķēru zivi kaut kur Latvijas vidienē un sapratu, ka gribu no tās skaistu izbāzni. Ko man tagad darīt?

Vispirms tev jāizdomā, kā tu gribi to zivi redzēt – vai tā būs tikai galva, vai pilnā garumā. Ja tu gribi veselu, tad labāk ar to nedari neko. Respektīvi, ne ķidā, ne žaunas izņem, bet pēc iespējas ātrāk nogādā taksidermistam. Ja tas nav iespējams, tad ieliec maisiņā, un saldētavā iekšā, tā viņa var glabāties kaut desmit gadus (Amerikā es taisīju izbāzni no 10 gadus vecas foreles). Ja gribi izgatavot vienkāršāku, teiksim, tikai galvas trofeju, kā jau makšķernieki to parasti dara, tad vienkārši nogriež galvu, bet dara to ar rezervi, tā, lai krūšu spuras paliek klāt. Tas arī viss.

Un tad?

[Smejas.] ...Nu, tad zvana man, vai arī jābrauc ciemos pa taisno. Ir bijuši gadījumi, kad zvana makšķernieks jau no laivas – noķēru, ko man tagad darīt, vai derēs. Dažkārt ir kādas kļūdas pieļautas, bet daudz ko jau var labot.

Labi, tik tālu skaidrs, bet kā lai tevi rokā dabū?

Manā mājaslapā sarmitesstudija.com var apskatīties jau izgatavoto trofeju fotogrāfijas un palasīties noderīgu informāciju par izbāžņiem, arī to, ko tev stāstīju par trofejas pirmapstrādi un kā labāk sagatavot zivi, līdz tā tiek nogādāta līdz taksidermistam.

Saku paldies Sarmītei par sarunu un ceru, ka arī jūs uzzinājāt kaut ko jaunu un noderīgu. Tiekamies pie ūdeņiem, un āķus siekstā!

Māris Klauze / raksts publicēts žurnālā CopesLietas©2014

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(5 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[1] Komentāri | dilst | aug
 
badapiicka

Žēl, ka netika minēts, cik kaut kas no tā visa izmaksā- kaut kādas vismaz aptuvenas cenas, citadi izlasīju, pieskatījos uz tiem skaistumiem, varbū pat pats sev troffeju vēlos mājā, abet var izrādīties, ka tas process bleķo simtos, tad jau i nav ko sapņot ;))

Raksts superīgs, paldies!

06.04.17 Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager