Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Atis Jansons | 14.oktobris 2017, 17:13 | 9 komentāri | 1848 skatījumi

Nu nav jau viņš dusmīgs ...

Krietni sen tas bija. Vēl pagājušajā gadsimtā, citur, ne Usmā, bet Ruduļu Jura aicināts par dižo ezeru rakstīt, nez kāpēc tieši šo rudens dienu uzreiz atcerējos.

Tieši pirms lašu liegumlaika braucu gada pēdējās cerības tūrē uz Irbi. Lija jau ceļā. Pie tilta, laivu pumpējot gāza ka plīkšķ. Es mīdīju tomēr pļerkšķošo pūšļa plēšu un smēju par melnajiem mākoņiem, par vēju, par sevi – inteliģento plānprātiņu, taču atkāpties ne domāju, ne varēju. Jaka man pareizā, ap vidu apsējis krietnu plēves gabalu, kura malas nosedz visu laivu, es principā spēju vairākas stundas izturēt ne tādu lietu vien. Taču todien man smaidīja brīnums, kas nav mazāks par metru garas zivs pieķeršanos. Pavisam drīz kāds – laikam jau manas nenormālās izdarības vērojis un atzinīgi novērtējis – pavēra pelēkajā vākā košzilu logu, sasauca mājās niknās brāzmas un piedevām izripināja zemu, rudu un lielu sauli. Upe vairs neburbuļoja, bet sāka klusi kūpēt, un siltais, mitrais bezsvara stāvoklis, kurā nu peldēju, šķiet, pat lidoju, laikam jau bija tas, ko meklēju. Pēc kā braucu un skrēju. Un, lai gan es neapšaubāmi melotu, teikdams, ka cope man nebija vajadzīga, lai gan es joprojām cītīgi un metodiski guldīju sidrabā dzirkstošo spininga auklu ik līcītī, ik krūmu pacerē, ikvienā, manuprāt, zivīgā vietiņā, tomēr te bija kaut kas lielāks nekā līdakas ķēriens. Jeb varbūt kāds ar ļoti smaržīgu ēsmu centās pievilināt mani...

Atmiņas, noskaņas, ainavas, nojautas. Nekādu Īpašu Notikumu. Nekādu Rekordlomu. Tāda nu jau sešus gadus ir arī mana cope Usmā, taču to mainīt netaisos ne pret Salacas lašiem, ne Ventas (par mākslīgi uzpūstiem dīķiem pat nerunājot) karpām, ne Ālandu līdakām. Un, lūk, kāpēc.

Pasakas, saulrieti un miegs

Sensenos laikos te kaut kur no pirtiņas uz māju esot gājusi māte ar mazuli uz rokām. Debess mala sprakšķējusi un rūkusi darvas melnumā, un puisēns slēpies azotē, tik vien teikdams kā – viš’ i’ duuUSMīks... Naktī uz zemes nonācis ezers, ko vēl šodien sauc par USMU.

Tāda ir viena no Usmas pasakām. Arī pārējās ar tādu pašu draudu, briesmu un mistikas aromātu.

... Mocījies kaut kur purvos Valdgales pusē ezers bez vārda – neviens bez vārda nevar, ezers arī ne – līdz nemiera dzīts aizskrējis pa gaisu...

... Bijusi reiz Usmas pils, kurā lepni kungi melnas lietas darījuši, pārlieku plītējuši un citādi Dievam acīs lēkuši. Tad, lūk – pils šī ar visiem grēciniekiem stāvus zemē brukusi, kad ezers (tas pats no Valdgales, vai?) te nolaidies...

Man patīk makšķerēt ezerā, kuram ir savas pasakas. Bērnišķīgi? Jā. Un es ar to lepojos.

Dusmīgs? Nez vai tā to var nosaukt, lai gan zināma augstprātība un atturība šim milzim piemīt. Bardzība arī, bet par to mazliet vēlāk. Tagad par Usmas smaidu. Par saulrietiem. Salas palīdz, vai atmosfērā šeit kādi īpaši caurumi, bet krāsu efekti ir fantastiski. Sevišķi, ja esi ilgstošos klejojumos pareizos (katrā gadalaikā mazliet citus) skata punktus atradis un attiecīgajā laikus noenkurojies. Kaut copi upurēdams. No Bukdangas pašiem ziemeļiem skaties pār Saukumragu uz Moricsalu. Purpurs un violets koku galotnēs sasniedz liesmu spilgtumu, tad pēkšņi krīt lejup. Nu blāvi pelēkas ir debesis, bet deg ūdens. Kad izdzisis viss, tu cel enkuru un sāc dudināt uz ciema uguņu pusi, nez kāpēc pavisam caurspīdīgajā krēslā atskaties pār plecu un mirkli jūties kā jucis vai vismaz Aizspogulijā iebraucis – lielā, dzeltenā bumba, kura tikko pazuda Rietumos, nu ir tev aiz muguras. Rēgs? Mēness...

Ir tikai divēji cilvēki. Vieni, kas šādu rietu redzējuši. Kas redzējuši arī to, kā piecos no rīta tikko ausušo gaismu Amjūdzē aprij no Luziķērtes izvēlies melnas miglas vāls un iestājas vēl viena pusstundu gara nakts, kurā pat gaiļi apmulsuši klusē. Kas lietusgāzē Baznīcērtes plašumos virs Dižsēkļa zemūdens kalniem redzējuši trīškāršu varavīksnes loku. Otri ... Otri to visu noguļ.

Dusmīgs? Nav jau viņš dusmīgs. Citādi te tā nenāktu miegs. Pat pilsētā darba murgu nomocītie te guļ kā mazi bērni. Te var saldi aizmigt (pēc agras copes) pulksten 10 no rīta. Vai jau septiņos vakarā, ja esi nolēmis, ka brekšu zēniem šovakar liksi mieru. Te ir labi.

Pazīsti Usmu?

Usmā „bijuši” ir gandrīz visi. Usmu nepazīst gandrīz neviens. Vistuvāk šim statusam ir jahtkluba biedri. Viņi nelido kā superjaudām motorizētie ekskursanti (paldies Dievam, Usmā tādu nav daudz), kuri gulbju ģimeni pat nepamana un tai vienkārši pārbrauc pāri, taču viņu sacīkšu bojas izvietotas milža tālākajos galos. 50 jūdzes (ap 80 km) – tādu distanci var izspiest no šī “ezeriņa”. Airu laivas, ko nomāt piedāvā kempingi, nespēj veikt ne desmito daļu no šī maratona. Usmā jūs esat bijuši tikpat droši un patiesi kā es Romā, kuras lidostas viesnīcā reiz nakšņoju. Stingri ņemot, Usmu nepazīst neviens. Varbūt zvejas inspektors Igors, kuram ir laba laiva un tāds darbs – bāzt degunu katrā, pat aizaugušā, līcītī.

Man arī ir gluži pieklājīgs kuģītis. Gan tikai četrus metrus garš, bet īpaši stabilai viļņu šķelšanai būvēts un drošs. Bez tāda šeit nevar, sevišķi, ja gatavojies kaut vai tikai divreiz dienā ceļā uz copes vietu un atpakaļ šķērsot vairāk kā 10 kilometrus garo vēju gaņģi, kas sākas Pilsgaldangā, turpinās starp abām lielajām salām un stiepjas līdz pat jahtklubam. Te reizēm „uzrullē” līdz pusotram, pat diviem metriem, baltas putas šķīst kā īstā jūrā, un šķērsām vējam iet gluži vienkārši nav iespējams, ja vien nesēdi liellaivā ar metru augstiem bortiem. Pa vilnim mans kuģītis lido ar 10 mezglu ātrumu, motoriņam (2,5 zirgu „Merkurijs”) klusāk par vēju pukšķinot tukšgaitā, pret vilni, izmisīgi urkšķot izspiež uz pusi mazāk, turklāt blīkšķi un belzieni pret neritmiskajiem un īsajiem (nav jau tomēr jūra) ūdens kalniem ir tādi, ka viss paviršāk kokpitā samestais draud aizlidot dzelmē. Tikai reizi šādā laikā esmu uzdrošinājies veikt pilnu apgriezienu – pār bortu pārkrita un viļņos aizšūpojās mana gadiem krāto vizuļu, pludiņu un citu piederumu kaste. Noķēru, neapgāzos. Atkārtot šādu manevru neiesaku, ja vien ekstrēmas izjūtas nav jūsu klejojumu galvenais mērķis. Un vispār – vēju laikā ar Umu nejokojiet! Spēki, kas te klejo brīvā vaļā, ir fantastiski. Reiz šādā pūtienā ar pilnu klapi aizķēru nelegāla, nemarķēta tīkla tērauda trosi. Skrūves „špiļka” nost... Bez motora lidojums turpinājās, bet nu jau ne tajā virzienā, kurā gribēju, bet gan uz Rendas galu, līdz kuram no mana Amjūdzē atstātā auto ir septiņi kilometri ūdens, uz džungļiem, kur dzīvo daudzi bebri un viens pats saimnieks, kurš mēģina atkarot no šiem zvēriem viņu aizsprostu pārpludinātās zemes. Airis ūdens milzu klaidā ir smieklīgs rīks, enkurs spēj turēt vien tik, lai pagrieztu pakaļu pret vilni. Sūdi vagā, atvainojiet... Vienīgais glābējs ir mobilais telefons (ja tam baterija nav nosēdusies) un labs draugs, kurš pārāk neburkšķ par zvanu pulksten sešos lietainā svētdienas rītā, un kuram, turklāt, ir motorlaiva, kas spējīga ne tikai pati pusstundā šos arumus šķērsot, bet arī mani, nosalušo nabadziņu, līdz ostai aizvilkt.

Usmā var noslīkt. Ne tikai vējā un viļņos. Maijā, kad ar licenzi te jau var spiningot, rudens līdaku laikā arī, kad ūdens temperatūra ir 8-12 grādi, krastus te pat rāmā laikā peldus neaizsniegt. Uz apgāztas un negrimstošas laivas vairāk par stundu nenosēdēsi. Beigts būsi.

Ātra un diennakti strādājoša glābšanas un kontroles dienesta pagastam pagaidām nav. Tas, protams, nav labi. Bet piedod klejojumiem nelielā un ne sevišķi jaudīgā laiviņā īpašu „smeķi”. Ko nu stāstīt... savējie sapratīs. Uzvilks peldvestes, piesprādzēs pie siksnas dzinēju slāpējošās drošības trosītes, liks rīku kastē ne tikai šņabi, pludiņus un auklas, bet arī visu motora remontam un izdzīvošanai vientuļā krastā nepieciešamo. Un meklēs Piedzīvojumu. Vietas, kur svešas sugas putnelis sēžas uz makšķerkāta un ūdeles naktīs sņakstinās ap tavu pie borta piesieto zivju groziņu.

Gribi vilkt, neskrien!

Iepriekšējā teikumā beidzot parādījās maģiskais vārds. Zivis. Un laiks jau tiešām runāt par copi – ne jau ūdens tūrismam šī grāmata veltīta. Labi.

Desu es Usmā neēdu. Cepu, zupā vāru, prombraucot Rīgas kaimiņiem vedu to, ko pats (vai paši, ja gadījies kompanjons) esmu saķēris. Kā un ko?

Daži šķietami paradoksi. Iepriekš aprakstītie un man tik mīļie tālie klejojumi parasti no copes viedokļa nav rezultatīvi. Ar visiem eholotiem, pa ceļam uzspēlētajām trollinga spēlēm, ar visām iespējām jebkuros laika apstākļos atrast omulīgu aizvēju – tā nav īsta cope. Tā ir lieliska laika pavadīšana, informācijas krāšana un lotereja. Ja gribi rezultātu, neskrien! No pieredzes plauktiem izvelc attiecīgajam gadalaikam un citiem apstākļiem atbilstošu recepti un konsekventi, nesteidzoties, neļaujoties bērnišķīgajai pārliecībai, ka viss labākais atrodas tur, kur tevis nav, lieto to.

Vienkāršākā un gandrīdz nekļūdīgi ražīgā – nebrauc nekur, paliec uz laipas. Sevišķi tad, ja zini, ka šeit iepriekšējās dienās vai, vēl labāk, regulāri apgrozījušies citi jēdzīgi makšķernieki. Iegūsi to, kas lielos ūdeņos tik svarīgi (un ko saviem spēkiem un laika trūkuma dēļ nevari nodrošināt) – copi piebarotā vietā. Arī pats vari paspēt kādu daļiņu no Usmas grandiozās breksēnu, raudu, ruduļu bagātības vienviet sapulcēt, koncentrēt. Nekādas pārgudras, dārgas un sarežģītas putras receptes nav vajadzīgas. Atbraucis vakarā, iejauc ūdenī pāris kilogramus universālā vai brekšu „Knoriņa”, kas taupības nolūkos „pagarināts” ar rīvmaizi, pagaidi pusstunu, lai uzbriest, tad samet bumbas lokā, ko vari ar āķi sasniegt, un ej pirtī. No rīta sāksies vienkāršā pludiņspēles ballīte. Nekas milzīgs šādās reizēs vilkts gan netiek, tomēr arī ar galīgiem sīkaļām jāniekojas Usmā nav. Ja vien neesi galīgi lempīgs, skaļš, vai savu makšķeri uzbūvējis rupju un tikai krokodiliem piemērotu, tev gandrīz noteikti ķersies tīri glītas zivtiņas. Ķersies neatkarīgi no mēness fāzēm un citām smalkām pazīmēm. Vislabāk saullēktā. Iespējams arī karstā augusta pusdienslaikā.

Vienkārša spēle, vienkārši, diezgan lēti rīki. Uzsmeļamais tīkliņš garā kātā gan ir vajadzīgs, jo šeit dzīvo raudas, kuras ar 0,10 – 0,12 pavadiņu stāvus gaisā raut nevar. Milzenes, kuras vienā gabalā uz 10 collu pannas nelien virsū. Šeit ir ruduļi, kuru 300 - 400 gramu spars ir krietni lielāks nekā kilogramu smagam breksim. Un breksis šis, savukārt, mēdz piepeldēt pie pašas laipas, kur primitīvas bezspoles makšķerītes ēsmu nieka pusotra metra dziļumā peldina kāds kategorisks sarežģītu rīku nīdējs.

Ar putru, protams, tiešā veidā tiek pievilinātas tikai baltās zivis. Taču uz to izpriecām parasti ierodas arī citi zvēri. Ļoti bieži tu piecērt un – izvelc pavadiņu bez āķa. Nevis norautu, par ko liecinātu skrudzulis auklas galā, bet kā ar žileti nogrieztu. Man reiz laimējās minūtes desmit pa lēpenēm vazāt un tīkliņā iemānīt šāda huligānisma vaininieci – pusotru kilogramu smagu līdaku. Ēsma – slieku pušķītis (neapšaubāmi labākā, universālākā Usmas ēsma, kas gan jāpērk Rīgas veikalos, jo vienkārši sarakt tās šeit gandrīz nav iespējams). Pavadiņa – 0,12, laimīgi trāpījusies nevis uz plēsoņas zobu zāģa, bet iesprūdusi mutes tālākajā kaktā.

Arī asari nāk uz raudu dzīrēm. Arī tie pavadiņas nogriež. Gribi atriebties? Pieliec spiningam 12 gramu pludiņu, vissmalkāko un mīkstāko pavadiņu, kādu māki vizuļu kastē atrast, maziņu trīsžuburīti un liec uz tā raudu bērnu vai vīķīti. Pamet iesāņus no vietas, kurā gaidi sapņu breksi, sauju sausākas barības, un tur arī svied dzīvo ēsmu. Izredzes ieraudzīt „tīģerēnu” ar tik platu muti, ka sērkociņu kastīte stāvus lien iekšā, ir lielas. Pretēji pieņemtajam uzskatam, ka zandarts ir dzelmes un krēslas stundu zivs, arī šis reizēm tik vienkāršās lamatās iekrīt. Pat pēcpusdienas saules svelmē.

Cik šādi var savilkt? Daudz. Daudz par daudz, lai apēstu. Reizēm binoklī pavēroju kāda tīkla (ar pagasta dotu licenzi tos lietot drīkst) saimnieku ražas novākšanas procesā. Viņš no 50 metriem linuma izpiņķē mazāk nekā ir manā grozā. Un neko lielāku kā man arī nemana.

Gribi vilkt, nelutini sevi!

Ja nu tomēr kāp laivā (tā es noteikti daru brīvdienās, kad pie laipām suņu, bērnu un skaļruņu jandāliņš kļūst pārlieku kaitinošs), atceries, ka tavi un zivju priekšstati par komfortu un ērtībām krasi atšķiras. Ir, protams, patīkami makšķerēt aizvēja krasta ūdens spogulī. Turklāt pat enkurus nevajag, vari piesieties pie niedru kušķa. Taču brekšu restorāni ir otrā krastā, vilņos, kuri veļas uz meldriem. Un neērti, bet pareizi ir enkurot laivu metrus septiņus no tiem, stundām ilgi (iebarošana nenostrādā ātrāk) meditēt šajā kratīklī un copēt pa vējam. Labs apģērbs vajadzīgs. Ērts, saliekams krēsls arī. Un enkuriem (vismaz diviem) jābūt smagiem kā jūras jahtai domātiem, citādi uzšļūksi iebarotajai vietai virsū un visu sačakarēsi pat lāga neiesācis.

Vēl vairāk pacietības un vēl pamatīgāku inventāru prasa uzturēšanās lielajos klajumos virs fantastiskajām Usmas zemūdens kalnu grēdām (Dižsēklis un citi, labas kartes nav pieejamas, pētījumi un pieraksti jāveic pašam, izmantojot GPS un eholotu). Tās, protams, ir ļoti daudzsološas (reizēm arī dodošas) copes vietas. Taču piemērotas tikai nedaudziem. Zandartu medniekiem, piemēram, pie kuriem es vismaz pagaidām sevi pieskaitīt neuzdrošinos. Redzu binoklī viņus regulāri un, godīgi sakot, apbrīnoju, bet neapskaužu. Ietiepība, ar kuru šie veči (ir gan tur arī viena ekipāža, kurā ar vēju un viļņiem cīnās divas iesirmas kundzes) cīnās par zelta zivi, manuprāt, jau robežojas ar fanātismu. Cik šie izvelk? Statistikas nav. Viena komanda (tēvs un dēls, rīdzinieki), kuru pazīstu personīgi, par labu rezultātu uzskata divas zivis dienā.

Spinings – bez partnera neiztikt

Tie ir īpaši ļaudis. Arī dēvēti par makšķerniekiem, viņi tomēr nemakšķerē nemaz. Tas esot garlaicīgi. Un rauda nav loms. Viņu rīks – tikai un vienīgi spinings. Divi tādi mitinās man kaimiņos. Vakar (pūta ass NW) viens teica – laiciņš ideāls, copes nevienas, kaut novelcēti padsmit kilometri. Mēģināšu šodien atkal...

Atkal fanātisms un spīts?

Es arī reizēm spiningoju. Tomēr reti. Galvenais iemesls, raksturīgs Usmai, ir vēji. Tāds laiciņš, kādu slavēja kaimiņš, šajā jūrā tiešām sevi rāda kā ražīgāko. Bet normāli darboties šādos apstākļos vienatnē nav iespējams. Ja nu vienīgi Amjūdzupē vai aizvējos ap Mazalksnīti. Citur - piebrauc noskatītajam līcim, trīs reizes iemet, un esi jau iepūsts meldros... Šķil atkal motoru, atkāpies, noslāpē, trīs reizes iemet... Sviests. Vajadzīgs asistents. Stūrmanis. Motorists. Vai elektromotors ar pedāļu vadību. Ne pirmā, ne otrā man nav. Velcēt? Esmu tā šo to noķēris. Taču nodarbe, manuprāt, ir diezgan trula. Vienmuļa. Rupja. Nelielas līdakas (līdz kilogramam) copi pat lāga nejūt, stipras auklas un zirgspēku līdzi rauta, tā jau pusdzīva, kad saproti, ka jāvelk laukā. Neinteresanti. Pludiņspēlei ne tuvu nestāv...

Slavas dziesma raudai

Par gaumi un garšu nestrīdas. Nav pareizi teikt – tas ir negaršīgs. Sakiet – man negaršo. Vai vēl labāk (lai kādu neaizvainotu vai viņa baudu nesabojātu), vienkārši neēdiet, bez komentāriem.

Gardākā Usmas zivs, manuprāt, ir līnis. Lielajā, kustīgajā (vēju straumes) ūdenī tam nav ne mazākās dūņu piegaršas, kas šo delikatesi seklos un klusos dīķos mēdz sabojāt. Piecos gados, kopš šeit makšķerēju, pats noķēris neesmu nevienu. Visi kārumi nākuši no citu murdiem vai tīkliem. Uz āķa noķert šamējo noteikti var. Jau esmu izpētījis vietas, jau esmu izgudrojis, kā tas būtu darāms. Laika pietrūkst. Pie laipas šis nenāks. Uz diezgan tālo, seklo (Usmas izpratnē trīs metri ir sekls) līci ir vairākkārt jābrauc iebarot, tad atkal jāzogas klusītēm rītausmā, tad varbūt jāmaina vieta un jāsāk viss no gala. Mēģināšu tad, kad man būs laiva ar kajīti un varēšu no izraudzītās vietas kādas trīs dienas prom nekustēt.

Līnis ir foršs. Gan silts gan auksts. Līdaka, asaris? Tā nekas. Rauda un breksis – izcili. Ja pareizi pagatavoti. Kā izbēgt no asaku spļaudīšanas, man iemācīja kāda Buļļusalas zvejnieka sieva. Stāsts gan bija par vimbām, kuras ir vēl asakainākas, bet paņēmiens teicami der arī visām citām „baltajām” zivīm. Ar ļoti asu nazi zivs muguriņa tiek iešķelta. No abām pusēm. Grieziena dziļums – līdz dzirdi kriukšķīti, asaciņu pārgriežot. Attālums starp šķēlieniem – pāris milimetru. Šādi apstrādātu raudu var ēst kā desu, pilnām mutēm. Atliek, protams, labi izcept. To diezgan ilgos eksperimentos mācījos pats. Vajadzīga karsta liesma. Elektriskā plīts vai mazs prīmusiņš neder. Es cepu uz krietnas gāzes plīts. Laukā, lai māja neož. Aizvējā, lai liesmu prom nepūš. Labas olīveļļas un sviesta maisījums krietni jāsakarsē, citādi zivtiņa pielips. Tā var gadīties arī tad, ja sāli bērsiet pirms cepšanas. Labāk to darīt vēlāk, kad jau parādījusies zeltaina garoziņa. Ar garšvielām nepārspīlēt! Breksim kaut ko citu kā sāli virsū bērt, manuprāt, ir ķecerība. Raudai varbūt var drusciņu „vegetas” vai kādu no „zivju garšvielām”. Bet tikai drusciņu, citādi iznāks nevis cepta zivs, bet čipši pikantie. Nepārcept! Būs sausa. Neliela rauda ir gatava jau tad, kad krietni apbrūnināta. Lielāku var pagrozīt ilgāk, virspusi aplaistot ar karsto eļļas un sviesta maisījumu, kurš pasmelts turpat, piešķiebtas pannas maliņā. Ja gaļa viegli neatdalās no lielajām sānu asakām (gardākā vieta!), esat cepis par ilgu. Nākamreiz kļūdu labosiet... Šoreiz piedzeriet vairāk auksta baltvīna. Nav teikts, ka tam jābūt lētam vai bleķa krūzītē lietam. Šīs ir dzīres, kādas par naudu nevienā Latvijas krogā nevar nopirkt.

Tā, lūk. Tādi ir tie vienkāršie Usmas prieciņi.

Šovakar nemakšķerēšu. Visu dienu bekots, snaudiens mācas virsū. Vēl ar mazmeitu aiziesim līdz laipai, pabarosim pīles, parunāsim ar kaiju. Sagaidīsim pilnmēnesi izripojam no Viskūža krūmiem.

Uz laipas guļ makšķere. Sīkā – divi ar pusi gadiņu saka: «Gribu paskrūvēt!». Ar to domāts – pagriezt spoles rokturi. Re nu, iebarošana izdevusies. Aug jauna Usmas pasaku zemes pilsone. Tas mans lielākais loms.

O R I Ģ I N Ā L S

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 4.5555555555556 no 5
(9 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[9] Komentāri | dilst | aug
 
valiko2

Malacis,labs apraksts!

14.okt Atbildēt | Ziņot 0
ZivjuZaglis

Bieži jau mûs nelutina ar tik sakarīgiem tekstiem ;) . Danke!

15.okt Atbildēt | Ziņot 0
Tonis

Līdz galam lasīt slinkums,bet vienalga forši...:)

15.okt Atbildēt | Ziņot 0
krumujancis

Slavas oda Usmas ezeram un raudām! Spinings vai velcēšana -

šeit gandrīz bez atšķirības, lai gan - kas var būt labāks par spiningošanu?, ja nu vienīgi līņu cope. Vietējais aprakstnieks, savas dzīves vietas patriots, tādēļ vien - jauki!

15.okt Atbildēt | Ziņot 0
Tonis

Janci,a kas mums atliek,- kā atcerēties un pasapņot..._)

15.okt Atbildēt | Ziņot 0
eholotes.lv

Usmas ezera karte ir pieejama Lowrance, Humminbird aparātiem, pavisam drīz arī Garmin eholotēm ar GPS un rokas aparātiem, kuriem SD/Micro SD karti var ielikt. Precīza, skaidra karte.

16.okt Atbildēt | Ziņot 0
Vits
Vits :

Khe, kāds patīkams pārsteigums, Auto Jansons arī "mūsējais" ;) . Laipni aicināts klubiņā! ;)

16.okt Atbildēt | Ziņot 0
ilgezeem

Pēdējā rindkopa mazliet spiež uz prieka , lepnuma, patriotisma asaru.

Skaisti.

17.okt Atbildēt | Ziņot 0
eldorado

Skaisti. Ar sirdi.

20.okt Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers