Tas trakais Spānijas brauciens....

Sākšu ar to,ka nu jau trešo gadu braucu uz Spāniju samu medībās. Sākot jau no rudens tiek izplānots brauciena maršruts, pie kura arī tālāk ar maziem izņēmumiem pieturamies.

Un tā, savākta laba kompānija ,maršruts izstrādāts, pienācis 29 aprīļa rīts ,iekšā tāds mazs uztraukumiņš, domāju pirms garā ceļa mazliet nosnaust, jo tomer priekšā ir 3200km, bet kas tev deva, iepriekš sarunātajam jumta bagažniekam ir nozudušas atslēgas, tāpēc steigā tiek meklēts jauns, tas viss nokārtojas pēcpusdienā, un ta no snaudiena ne kas nesanāk... tuvojas jau vakars un lēnām sarodas brauciena kompānija. Izbraucam veiksmīgi ,mājās palikušo pavadīti, ar runām sapņiem , cerībām un mērķiem šķērsojam Lietuvu, naktī cauri Polijai, no rīta jau esam Vāczemē. Protams ik pa laikam apstājoties tankštellēs, lai izdarītu ko nu kuram vajag, ir otrā nakts, šķērsojam Franciju un agrā rītā esam Pireneju pakājē, gaidam rīta gaismu,lai aplūkotu skaistos kalnu dabas skatus... gaidīšana visiem nāk par labu, atpūšamies, baudam silto dienvidu gaisu. Sāk jau aust Saule, sēžamies busiņā un aiziet... pa kalnu serpentīniem uz augšu ,(kas nebija to baudījuši iepriekš bikiņ satrūkušies raugās pa logu).ANDORA. brendu lētā paradīze, priekšā tunelis,kuram izbraucot cauri ,sniegs. līdz ceļiem.. grūti noticēt,ka vienā tuneļa galā bij +20*, bet te sniegs.... busiņam vasaras riepas, daži sāk raudāt... ;kur jūs mani esat atveduši? ; Bet tad sirds kļūst mazliet mierīga, jo secinu,ka visas ielas un ietves Andorā ir apsildāmas, sniegs kūst.. Ātri izbaudījuši šo gaisotni ,mēs kā nu kurš, cits šortos un T-kreklā izkāpjam no busiņa. Vietējie un citi tūristi mūs aplūko ar šausmu pilnām sejām, jo visi ir kažokos, zābakos... bet te dullie letiņi zandalēs un šortos. Ejam kko nopirkt, gan mājas palikušajiem ,gan foto, video tehniku, gan nepieciešamības pēc apavus, jo sniegā made in CHINA zandales izjūk... Pēc vairākām stundām esam savākušies un turpinam ceļu, jo jānokļūst otrpus Pirenejiem... ceļš vēl ved kalnā.... atkal asaras,jo sniegs turpina krist, beidzot braucam tuvāk jūras līmenim, mans puika sāk raudāt, jo sāp ausis no spiediena maiņas. Iebraucam tankštellē, uzpildīties,pie viena atpūšamies un turpinam ceļu. Esam lejā ,ārā + 35*... piestājam ceļmalas krodziņā, kur katru gadu apstājos, lai izbaudītu spāņu gaisotni. Paēdam, iemalkojam vīnu, braucam ,līdz kempingam 200km, tāds nieks vien ir.

Laimīgi tuvojamies kempingam, kur iepriekš caur internetu rezervētas mājiņas(citus gadus gan gulējām teltīs, sanak lētāk, bet nav komforta). Kempinga administratore jau mūs gaida, jo ierodamies precīzi kā bijām rezervācijā teikuši. viss jau sagatavots, copes licences, mājiņu atslēgas, un novēlot mums patīkamu atpūtu tiekam aizvesti uz mūsu mājiņam. Urā esam pie pirmā mērķa, sadalamies kur nu kurš gulēs,iekārtojamies un vīri sāk gatavoties rīt no rīta paredzētajai nezināmajai (viņiem) copei.

Ir agrs rīts visi copēt gribētāji ir augšā kā runāts, sakapjam busiņā un uz upi.... tālu nav ,kadi 2km līdz man zināmajai copes vietai.. kaut arī kempings ir upes krastā... piepūšam līdzvestās laivas, pieskrūvējam motorus... un aiziet meklēt zivis.. Man svarīgi ir noķert ēsmai karpiņas, ko likt uz āķa ,lai ķertu samus.. Latvijā palikušie copmaņi teiktu dulls esi... jo uz āķa jāsprauž no 0.7- 1.5kg karpas. Tie kas pirmoreiz līdz smīkņā par mani- sak ko nu āksties....

Ir pagājušas pāris stundas,pretim pa upi brauc kolēģi.. priecīgi... sauc - a mēs samu noķērām. Man kā jau latvietim maza baltā skaudībiņa klāt... eh , tomēr kādam pirmajam paveicies... piebraucam klāt, puiši priecīgi rāda samu................5kg ............ es sāku smieties, šie nesaprašanā kāpēc ??? Es smejoties saku- kas tā par maili??? - bet tas tak normāls sams un turpina raudzīties uz mani ar izvalbītām acīm. Nu labi. nodomāju un braucu meklēt laimi, paiet kāda stunda un IR........ VIŅŠ. pirmais šīs sezonas sams,īsa cīņa un ievelku laivā vedu uz krastu,lai nosvērtu un izlemtu ko darīt. ( Jo parasti vienu zivi arī apēdam). Vajadzēja redzēt kolēģu acis ,kad piestāju krastā... - jā, šie nosaka, tagad saprotu ,kāpēc pirmīt smīkņāji!! Es saku šitas jau ar vēl mazs. nosverot tikai 27kg. Pa vidu visam saķerti daudz zandarti svarā no 1,5- 3,5 kg. Saku- jālaiž vaļā. Sievietes protestē, bet tie tak zandarti... Es atbildu , nu lab dažus paņemam ,bet pārējos vaļā, ko tad darīsim ar tik daudz zivīm? To tak nevar apēst...

Vakars, vīns ,augļi ceptas zivis, to tur ir daudz, jo vietējie spāņi viņas neēd.Saldūdens zivis esot netīras.

Nākamās dienas rīts un sakas viss no gala, zandarti, karpas , sami, šodien tikai 2 izdodas izvilkt- 25 un 32kg. Pa dienas novakari aizbraucam līdz Caspe, mazpilsētiņai nobaudīt spāņu kolorītu, krodziņš , vīns mēs pat ēdām mīdijas,kuras saimnieks uzsauca mums . Vietējā veikalā iepērku šo to noderīgu copei, arī kvoku( tāds samu pievilināmais rīks).

Nākamā diena, jāizmēģina kvoks, neviens no mums izrādās nemāk kvokot, nu nekas ,jāmācās,,, UN TAD SĀKĀS........... jo saprotam ,ka esam pareizi kvokojuši- garām aiztraucas kolēģu laiva, uzsaucam -kāpēc tik lielīgi, ka nepiestājat pie mums -a mūs sams velk, nevaram!!!!!!! Iekšā laivā sēž divi brangi vīri viens svarā ap 140kg..... un viņus mierīgi aizvelk sams. Tālumā redzam,ka Uģis ,vīrs 140kg rumpī tiek izrauts no laivas. Pat bail iedomāties, kāds ir VIŅŠ???? Ja spēj no laivas izraut vīru 140kg svarā.... Mums pašiem jau neiet labāk , tiek salauztas 2 makšķeres, viens tomēr paņem un izdodas noturēt... ,lecam fiksi laivā visi 4 cilveki... un aiziet viņu nogurdināt... sāk piekust rokas, mainamies, sams tik peld pa dzelmi šurp turp... tuvojas jau trešā stunda. mūs tik velk turp ,šurp... ,kamēr nelaimīgu apstākļu sakritībā gar klints malu tiek pārrīvēta aukla........ VIŅŠ aiziet, mēs pat nedabūjām viņu apskatīties.Bet tas nekas, adrenalīns smeļas pāri malām, emocijas pietiks veselam gadam,diemžēl copei atvēlētās dienas ir pagājušas, jo paredzēta arī kultūras programma.

Agrā rīta izbraucam no kempinga, jo ap 9 rītā jānokļūst Madridē , jānopērk biļetes uz vēršu cīņām, ko arī veiksmīgi izdaram , un tad līdz vakaram ko nu kurš pa Madridi, Servantesa piemineklis, karaļa pils,u.c. tūristu vietu apskate. Vakars esam pie arēnas , tiekam iekša, sameklējam vietas un sākās... vērši , pikadori, matadori,asinis . Pirmoreiz redzēju,ka diviem vēršiem tika dāvāta brīvība... par labu cīņu arēnā... tiek ielaistas govis bariņš, un vērsis tām seko un aplausu pavadīts pamet arēnu DZĪVS..... Ja tā godīgi es biju gaidījis asiņainākus skatus, bet nu tas lai paliek katra paša ziņā, patīk šādas izrādes vai ne?

Esam ārā no arēnas, nogaidam lai noskrien lielās masas, ieslēdzam uzticamo pavadoni TOMTOM. un turpinam ceļu paredzētajā maršrutā,līdz pirmajai viesnīcai.... tuvojamies Segovijai, iebraucam pilsētā, atrodam arī pieklājīgu viesnīcu 4*, un laimīgi varam atpūsties un izgulēties, no rīta 9 ceļamiesun ejam aplūkot Segovijas akveduktu , katedrāli, alkazaru.... EHHHHHHHHH ku skaisti, man jau patīk citiem tas tik ļoti neinteresē, bet tā jau katra darīšana, apskatīties , vai vienkārši sēdēt parkā...

Pēcpusdienā turpinam ceļu- AVILA, pilsētiņa,kuru apvij sargtorņi 88 kopskaitā, labs skats,izstaigājam šo pilsētiņu, un turpinam ceļu, jo šodien vēl jāpaspēj atrast naktsmājas kā arī aplūkot kalnu virsotni,ko sauc divdomīgi- La Peņa De la Francia....... Apkārt pēc rakstītā ceļvedī ir jābūt ozolu birzīm, kastaņkokiem, bet šeit vēsāks klimats, lapu vēl nav, īstenībā baigā nomale, lauki, bet tas labi,jo tikai tā var iepazīt īsto Spāniju. Kalnu serpentīns,bez margām, šaurs.... man pie stūres pirmoreiz šajā braucienā svīst rokas...... Virs galvas riņķo maitu lijas, kāds izsaka melno humoru, ka tapēc jau viņas te dzīvo,ka daudz tūristu nenoturas uz ceļa. Es atveru logu......... Paldies dieviņam esam augšā, skaistas kalnu ainavas, nevienas dzīvas dvēseles, tikai mēs...piebrauc vēl divi francu onkuļi, arī nosvīdušām rokām. Ieraugam kalnu kazas, lēkā pa klintīm ,it ka nekas nebūtu,tāds olimpiskais stadions... Braucam lejā ,nu jau vieglāk, tik busiņa bremzes sāk smirdēt,bet iztur godam,kalnu grēdas pakājē atrodam ciematiņa hoteli-forši, lēti un labi. Pasūtam arī vakariņas, kaut ir jau vēls,diemžēl šajā nostūrī neviens nesaprot angļu valodu.. bet mēs spāniski nu nemaz ,ka tikai HOLĀ. Nu nekas ,ņemot talkā rokas u.c. atribūtus tiekam pie vīna, kafijas,kāds paņem bārā rumu... gaidam vakariņas... paie stunda, divas... nekā... ēst gribas kā vilkam, un ne tikai man. Tad uzrodas krieviski runājoša meitene, izrādās ir no Ukrainas, ieprecējusies šeit, ar viņas starpniecību saprotam ,ka saimnieks gaida, kapēc mēs nesēžamies pie galda a mēs kapēc nenes ēdienu? Izrādās viņi pienes tikai tad, kad klients ir apsēdies. Nu labs ,kas labi beidzas... ar meitenes starpniecību pasūtam jau brokastis 6 no rīta un ejam gulēt.

Rīts. esam visi augšā un plkst 6 ieejam bārā, atdodam atslēgas,un gaidam brokastu kafiju.... bet ..... mūs atkal neviens nesaprot... gribas kliegt,bet nu labi , paēdīs tankštellē. Šodien jātiek cauri Portugālei līdz Atlantijas okeānam, kas arī ir mūsu šī gada galamērķis.

Kilometri ripo, mēs pļāpājam , smejam braucam.Portugāle!, vēsta uzrakstsun krasi parādās nabadzība, izbraucam cauri Porto, neapstājoties un sasniedzam Rias Baixas piekrasti. Un te VIŅŠ ir- Atlantijas okeāns. sen gaidīts. Izlecam no busiņa un laimīgi salecam ūdenī EH žēl ,ka nepaņēmu akvalangu līdz, varētu ienirt. Padzīvojamies pa okeānu un nolemjam nemeklēt viesnīcu, bet braukt bez apstājas līdz pat Milānai ,lai laicīgi būtu tur. Milāna iekļauta tikai kā maršruta starpposms- katedrāle, neatkārtojamais itāļu saldējums, tā garšu nevarēju aizmirst, jau kopš pirmoreiz biju Itālijā.

Un tad mājupcēļš , ar pieturām tankštellēs, ceļmalas krodziņos.... Uzraksts Latvijas Republika... ieraugot pie busiņa loga piestiprināto Latvijas karodziņu robežsargi mums smaidīgi pamāj....sak kāds arī atgriežas Latvijā...