Ja jau esi izvilcis 7.9 kg, tad jau viss ir daudzmaz pareizi. Tas, cik liela slodze ir uz kātu izvadīšanas laikā vairāk jau atkarīgs no ūdenskrātuves specifikas. Ja nav zāļu un ķērāju, tad jau lēnām arpīpēšanu arī deviņpadsmit izvilksi. Sačoku un karpu matracīti gan iegādājies. Tomēr ja tā lieta patiešām sāk patikt un karpas ir, tad sāc vien lūkoties speciālā karpu inventāra virzienā.

Apetīte nav zenītā, jo aukstā ūdenī gremošanas sistēma strādā lēnāk. Nevajag barot daudz. Visādi citādi noteikti vajag mēģināt, kamēr nav ledus.

Visnotaļ tipiska situācija. Visdrīzāk, ja tā karpa tur tiešām dzīvojas, tad viņa tevi māk piešmaukt. Vai nu prot atšķirt drošu ēsmu no nedrošas vai visdrīzāk iemācijušies izspļaut āķi neaizķeroties. Risinājums noteikti ir mainīt nevis ēsmu, bet pavadiņu. Ko tieši pavadiņā mainīt, es nepateikšu, vajag vienkārši eksperimentēt. Otrs variants, čaklāk barot, lai konkrētajā vietā pienāk vairāk nekā viena karpa. Tad viņas tur sāk konkurēt un kļūst krietni neuzmanīgākas. Tad ķeras praktiski uz jebkuras pavadiņas.

Ja dodies uz ebro vai tamlīdzīgu vietu, tad tur arī iegādājies, būs katrā veikalā. Pie mums gan tās maz lieto.

domāju, ka likšanai maisiņā vajadzētu ļoti maz - karpa jūt jau pavisam niecīgas izmaiņas ūdens sāļumā.

Bumbiņām jānotur pavadiņu paraizajā vietā metiena brīdī. Pēc copes tās noslīdēs pilnīgi noteikti. Cita lieta, ka ćodrigam nogājieni ir visnotaļ bieži, tādēļ jāliek pēc iespējas lielāks svins un jāizmanto superasi āķi. Arī pašai pavadiņai jābūt pēc iespējas perfekti līkai, kā interneta bildēs.

Sāksim ar to, ka mēģinot noķert karpu mums arsenālā ir vismaz divdesmit dažādi pavadiņu siešanas veidi, kas savā starpā atšķiras fundamentāli. papildinot šos dažādos veidus ar iespēju izvēlēties āķa izmēru, pavadiņas mateirālu un garumu kombināciju skaits aiziet simtos. katrā konkrētā vietā un laikā ir pavadiņas, kas strādā labāk un ir tādas, kas ir mazāk efektīvas. Apgalvojums, ka katram ir jāatrod sava ejošākā pavadiņa un pie tās jāturas, jo tā "strādā", ir visnotaļ tuvredzīgs. No otras puses, nav nevienas pietiekoši nopietnas analīzes, kas pateiktu, kuros apstākļos, kādās vietās viena pavadiņa būtu izteikti labāka par citām. Tomēr dažas ģenerālas vadlīnijas ir un tās iesākumam būtu jāpārzin, bet turpmāk jāvadās pēc pieredzes un intuīcijas. manuprāt, katram karpiniekam vajadzētu vismaz desmit dažādas pavadiņas, kuras viņš ne tikai prot uzsiet, bet arī praksē lieto un viņam uz tām visām ķeras - protams, dažādos apstākļos un vietās. ieciklēšanās uz vienu pavadiņu visbiežāk iet komplektā ar vienu makšķerēšanas stilu, viena tipa ūdeņiem, viena tipa barošanas taktikām. un tad, nonākot nepazīstamā vietā un nepazīstamos apstākļos, kur jābūt gatavam principiāli citām metodēm un citām pieejaām, tāds kapinieks ir nulle. Tādēļ sāc ar to, ka apgūsti dažādas pavadiņas karpām un tad sāc domāt par amūriem. ja nu tomēr mērķis ir ķert brekšus vai līņus, tad nekāds milzīgais eksperts es nebūšu, jo karpu makšķerēšanā šīs zivis ir traucēklis nevis mērķis. katrā ziņā tās visnotaļ labi ķeras uz tradicionālām karpām domātām sistēmām, kur boila vai nu viena vai sniegavīrā atrodas uz grunts. domāju, ka pārejot uz mazākiem āķiem, mazākām boilām un tievākām pavadiņām copju no šīm zivīm varētu būt vairāk, kaut gan nekādu pierādījumu tam man nav. vienīgais, par ko es padomātu, ir copju reģistrācija, jo breksim ir tendence uzsēsties uz āķa un tur karāties stundām ilgi tā, ka uz signalizatora nekas pat var neparādīties. tādēļ drīzāk derētu slīdošā svina montāža un varbūt pat pītā aukla par pamatauklu. kas attiecas par amūriem, tad tas nu ir ļoti garš stāsts par šo interesanto un aizraujošo zivi. vienīgais, ko šajā brīdi pateikšu ir tas, ka amūri dažādos ūdeņos ir ļoti dažādi un viņu uzvedību visdrīzāk ietekmē barošanās apstākļi. vietās, kur ir daudz ūdensaugu un amūri ar tiem aktīvi barojas ir viens variants, savukārt, vietās, kur amūru ir daudz, ūdensaugu maz toties ir daudz karpinieku sabarotās barības, amūri pārslēdzas un pieadaptējas šai barībai un tad visbiezāķ ķeras uz tām pašām sistēmām, kā karpas. mans lielākais amūrs paņēma 35mm diametra grimstošu boilu no metra dziļuma, piemēram.

jā, tā visbiežāk arī sien. tomēr ir arī citi veidi.

nogājiens ir tipiska problēma un tai var būt n-tie iemesli. žurnāla rakstos tam regulāri esmu pieskāries, runājot gan par barošanas taktikām, gan svina un montāžas izvēli gan āķu izmēriem un formām. vienā rindiņā šeit uzreiz neatbildēšu, īpaši neredzot tavu sistēmu un barošanas taktiku. vien pāris standarta lietas: pirmkārt, svins nevar būt par lielu (izņemot dūņas) tādēļ labāk turēties virs 130 gramiem. un arī tas ir pietiekoši tikai tad, ja pavadiņa pie svina turas resnākajā galā. kubika forma ir laba, tam ar 130 vajadzētu pietikt. otrkārt, es ieteiktu mačos vienmēr sākt ar lielākiem āķiem, lai būtu mazāk nogājienu un tad otrajā, trešajā dienā pamazām pāriet uz mazākiem āķiem, lai būtu vairāk copju. nogājienu otrajā un trešajā dienā būs mazāk, jo zivis būs iepazinušas tavu boilu un ņems drošāk. cik esmu skatījies, visi gan dara otrādi - sāk ar maziem āķiem, salasa kaudzi nogājienu un tad pāriet uz lielākiem... tiesa, katram ir sava izpratne par to, kas ir lieli un kas ir mazi āķi. katrā ziņā veikalā ir pieejami no 1. līdz 12. izmēram un tici man, visiem tiem ir situācijas, kad tie ir vispiemērotākie. neviens ražotājs neražo apriori nevajadzīgus āķus. ja par ražotājiem, tad mana personīgā izvēle ir FangX. Un atceries, ka āķiem jābūt superasiem, tad arī nogājienu būs mazāk.