Sveiks!

Es ķeru pilsētas robežās(Daugava pie Daugavpils, protams) lielākoties 20-35 5000. spoles apgriezienu distancē no krasta. Vienā tādā copes reizē šosestdien viens copmanis apstāstīja tādu lietu- tādā distancē neko jēdzīgu nevarot dabūt, izņemot raudeles, pličus un retu negadījuma breksi. Viņš ķerot tālā distancē pāri par 60 metriem, kur nežēlīga straume un labākā cope esot ne rītā-vakarā, bet gan laikā ap 14.00~15.00, tur/tā regulāri dabūjot brekšus 2~2.5kg svarā. Barošanā nekā īpaša- barība+zeme, uz āķa baltais+slieka. Ko tu domā par šādu teoriju? Ko rāda tava prakse par šādiem ekstrēmiem variantiem?

Manas domas- es pamēģināju aizmest tos 60metrus(nu nez, 120g barotavu tālāk mest nekomfortabli jūtās- metu ar volžanka atlant 4.2 180tests)- barotavu lidina pa grunti tā, ka uhh, +sanāk baigais rādiuss- jo barotavu aiznes kapitāli un ar manu auklu nosedzas vairāki blakus sektori- ja kāds atnāk copēt, tad man tāda copēšana jāpārtrauc. Turklāt, barotava vienalga beigās atdursies tais pašos 20~30metros no krasta, tikai tālu vienā malā- tātad cope notiek pirmajās 5-10 sekundēs, kamēr barotava vēl bizo prom pa grunti no tiem 60 metriem?...

Otra lieta- saprotu, ka liels breksis=spēcīgs breksis, bet vai lielie turēsies tādā ellīgā straumē un pardon, aizsegā gaidīs kamēr mana barotava viņiem skries garām, lai dzītos pēc āķa? Jeb tas ir uz tā rēķina, ka lielie ap to siltāko dienas laiku rudenī taisa "iznācienu" tādās vietās? Neesmu bijis Emajogi- bet cik skatījos raidījumus, tur arī lielā straume un lielie brekši?

Atvainojos, gari sanāca, bet paldies par pacietību un pīckotāju skološanu :)