Ierados te pirms 12 gadiem. Jauna sieviņa ,jauna dzīve . Bet cope ir cope - svēta lieta .Rudens .Novembris .Slapjšs sniegs ar lietu ,auksts - ideāls vēdzeļu laiks. Protams vietas kur copēt vēl nezināju bet biju jau noskatījis vienu vietiņu pie tilta ( Gaujas tilts senlejā) . Ieriktējos ,uzkūru mazu ugunskuriņu zem egles ,nēsājos naktī strap diviem kātiem pa krastu jo zvaniņi ik pa brīdim iezvanās ,jau pirmā vēdzelīte krastā. Vienā brīdī kad jāpāriet uz otru kātu pēkšņi mani apžilbina spilgta gaisma sejā un jūtu ka pie vēdera kaut ko strupu man pieliek un balss blakus gaismai saka -nekusties! !!! Ah..eķ !!! Uz mirkli apjuku -paskatos uz vēderu - tur roka ar pistoli !!! Tā ! Es kā vecs karavīrs jau fiksi atcerējos paņēmienu kā izraut piščuku ( protams bīstami...ja izšauj tad kirdik) kad sajutu pie muguras līdzīgu pasākumu . Paskatos pār plecu -tur vēl viens. Ko dari te? Kas tāds esi? Kur zivis ? Zaibis sagaidīšana Siguldā. Tad iznira vēl divi zemessargu formās . Nopūtos un eju rādīt savu vienīgo vēdzelīti. Ko ta uzreiz neteici ka esi vēdzeļnieks -galvenais vecis man saka. Es saku , ko es varu pateikt ka mani te vesela armija ielenc ar piščukiem ! Piedo vecīt,viss ok. tiri piri -papļāpājām ,atvainojās ,esot ienākusi informācija ka pie tilta komanda ar elektriķiem lašus dauza !!! ups ! Tikai tad es sapratu . Kopš tās dienas vecais Mitrēvics vienmēr kad saskrienamies smaidot paprasa kā vēdzeļu cope . Viņš bij tas ģenerālis :)
23.aprīlis 2018, 22:07 | links