Pēc sestdienas aplauziena Babītē un kolhoza, kad uz visām pusēm laivas metiena attālumā, aizbraucu uz Enguri.
Protams tālāk kā no Rīgas līdz Babītei, bet arī sajūtas pavisam citas.
Cope praktiski jau ar pirmo enkuru trešajā metienā. Izmērs ne gluži gaidītais, bet spirtiski agresīvie kilogramnieču belzieni sirdi sildija.
Tā tas turpinājās līdz kādiem 7.30, saule pacēlās, vējš pierima un sākās mānekļa bakstīšana. Bija laiks kafijai, kura paspēja atdzist. Nekas arī auksta nu jau derēja, jo sāka ātri iesilt. Mainiju lokāciju un mānekļus. Pārgāju uz sunīti pie zāļu robežas un rotiņa asariem.
Jāsaka asari gan bija kūtri, biežāk uzsēdās mazie šnāpji, kuri turpat medija mailes. Sunītis savu darbu padarīja, daudz copju un vairākas mēra starp mazajiem rīmām.
Visu laiku gaidiju, ko lielāku, bet ne šoreiz.
Bonusā, ziemas brakaru rīks kuru veiksmīgi aizķēru un aizvācu.