Uz spāri ir tiešām ekselenta cope,it sevišķi kad vimbas iet krācēs uz nārstu.Es 70desmitos gados braucu uz Krāčiem.Ar vienu kātu un turot to rokā,katru piesitienu jūt!Spāres lasiju Zibeņu atekā groziņā.Spāri uzver no dirsas puses uz āķa un spārnus pietin pie āķa kātiņa ar kaprona diegu.Tā tik bija cope!
orests, 12.aprīlis 2020, 09:55
Sākuma gados arī sēju un tinu. Spāres lasīju atekās. Kad pasākums aizgāja pa nopietno, Sedas purvā. Labvēlīgos laika apstākļos, grozu varēja “piebraucīt” dažās minūtēs. Nekāda pietīšana. Pusspārnus aprauj un pa divām uz āķa.
Izvimbota Gauja krustu šķērsu, līdz iepazinu Salacu. Salacas vimbu mērs un skaits nebija salīdzināms ar Gaujas vimbelēm.
Valmierā, pilsētas teritorijā ļoti labas vimbu vietas Gaujas labajā krastā- zem pirts(tagad muzikas sk.),Zaķu saliņa(bija izcila līdz smaiļošanas trases izbūves rezultātā izmainījās upes gultne un saliņa tu tū), Stāvokrastu beigas virs Lielās liepas krācēm. Šajās krācēs vimba nārstoja ap Līgo svētkiem. Tad Līgo naktī tur uzdarbojās cemmerētāji. Sevišķi kolorīta personība- Bārda. Smēja, kamēr visi dropē, man divi zupermaisi ar vimbām.
Arī pretējais krasts, tik mani medību lauki bija labajā, jo bērnība un vīra gadi pavadīti, praktiski, pašā Gaujas krastā pie tilta.