Pastāstēns...
Vakar es apdirsos pašā Rīgas centrā. Un tas nav smieklīgi – pieaudzis vīrietis pielika pilnas bikses. Bet kā tad tas viss notika? – eju es pa ielu, nevienu neaiztieku, pēkšņi sagribējās nopirsties. Ārā arī diezgan spēcīgs sals, pats Dievs lika to darīt – vēl jo vairāk tāpēc, ka man patīk to darīt, izlaist gāzīti: es esmu māsters šajā leitā. Kad mājās laižu gāzes, kaimiņiem kamīnā uguns palielinās no gāzes pieplūduma.
Nu lūk, nolēmu nopirsties. Nopirdos, bet, kad pirdu, jau tad sapratu, ka savējo esmu atpirdis. Stāvu un diršu pa taisno biksēs, bet pats ar to neko nevaru padarīt. Sūds lien pats, pat neprasot man šī procesa atļauju.
Mani vienmēr ir pārsteidzis tas, kāpēc tad, kad tu dirs mājās, tad dirs pakāpeniski – izlaidi no sevis gramus simts un tad tā ar dibenu čiks un nogriezi, pēc tam avīzē lapu pāršķirstīji, pārskrēji ar acīm pa nosaukumiem un atkal porciju izspiedi. Kad tu dirs biksēs, tad par nekādu porcijveida sūda izvadīšanu nevar būt ne runas. Pakaļa vienkārši atverās un sūds lien kā metro no tuneļa. Pie tam, pakaļa atveras tik plati, ka man rodas iespaids, ka tā bez manas atļaujas piedalās konkursā „izdirs mēslu, kura diametrs ir 30 cm un laimē mobilo telefonu”. Rodas jautājums – kāda velna pēc manai pakaļai mobilais telefons?
Pēc maniem pieņēmumiem, pieliku biksēs es nopietni. Stāvu – pat nosvīdu: pats pilsētas centrs, bet līdz mājām kā līdz Jūrmalai uz ceļiem. Stāvu un mēģinu galvā izdomāt – kā tagad izkļūt no šīs situācijas. Domu iet ar kājām stundas trīs vai četras, un tāpat ar apakšbiksēm, kas pilnas ar sūdiem, es atmetu uzreiz. Pēc tam iedomājos, ka ārā taču ir sals, varētu apsēsties uz krēsla, sūds piesals un tad ātri ar maršrutnieku tikšu līdz mājām. Apsēdot uz krēsla, sēžu... Pakaļai tik silti. Pēkšņi šo procesu pārtrauc doma, ka, ja sūds apakšbiksēs sasals, tad olām arī būs kirdik. Man pat slikti palika no domas viet. Piecēlos. Cilvēki mani apiet ar līkumu, laikam saprata, ka es kaut ko te nelāgu daru – bet es stāvu un nevaru neko loģisku izdomāt. Pēc tam man galvā iešāvās ģeniāla doma. Tagad ieiešu kādā kāpņutelpā, iekāpšu liftā, tur noņemšu apakšbikses, pakaļu ar viņām notīrīšu nu un uz mājām pa ātro.
Tātad, ieeju es kāpņutelpā, izsaucu liftu. Stāvu, bet sūdi jau sāka kust: sajūtas nav no tām labākajām. Kāpņutelpā es sapratu vēl vienu lietu – no manis reāli ož kā no nemazgāta bomža, pie tam spēcīgi smird. Atbrauca lifts, nospiežu četrpadsmitā stāva pogu, bet ar otru roku jau veru vaļā bikses. Durvis jau vērās ciet, bet te pēkšņi liftā ielido mīļa sieviešu dzimtes pārstāve. Bļa, pizģets.
- Oi, jums uz 14. stāvu, bet man uz 13. – viņa nodziedāja.
- Nu ko, brauksiet ar mani, pēc tam nolaidīsimies uz stāvu. Protams, ka pabraukāsimies, es taču podziņu jau nospiedu, nodomāju pie sevis, verot ciet bikses.
Lifts sāka kustēties, bet man jau galīgi vēra ciet – galvā troksnis, mugura nosvīdusi, bet sūdi jau pilnīgi atkusuši. Domāju, ka liftā smirdēt sāka nu ļōōōōti stipri, un laikam tieši šī iemesla pēc sieviešu dzimtes būtne uz mani kaut kā dīvaini paskatījās. Bet es novērsos – ķip, ko vajag, nedirsu es liftā un viss man ir ok. Un bļa pizģets, kaut kur desmitajā stāvā notika tas, ko es vismazāk gaidīju – elektrība ar mums atvadījās un nodzisa gaisma. Es gandrīz atkārtoti neapdirsos. Lifts iestrēga.
- Oi, nevar būt, ka lifts iestrēga? – pajautāja meitene.
- Cik es sapratu, tad iestrēga gan, - es, tēlojot inteliģentu, atbildēju. Bet pats tajā pašā laikā domāju, ko darīt ar saviem sūdiem un savu netīro dirsu. Bet kaut ko darīt ta vajag...
A pēkšņi tā maita nospiež kādu podziņu un sāk ar kādu runāt, saukt ēkas adresi un prasīt palīdzību. Es iedomājos, kas notiks, ja atnāks labotāji, sāks mūs no šejienes ņemt ārā un jautāt, kāpēc smird pēc sūdiem? – man vēl vairāk dirst sagribējās. Liftā tāda tumsa, ka nevar redzēt neko... Pēkšņi es sapratu, ka tikmēr, kamēr liftā ir tumšs, vajag novilkt bikses, pēc tam noņemt apakšbikses un klusi nolikt stūrī. Kad gaismu ieslēgts, viņa no tā, ka acis nebūs pieradušas, neko nepamanīs.
Sāku vērt vaļā bikses, no drēbju burzīšanās tāda skaņa, ka pašam bailes.
- Ko jūs darāt? – skaļi norijot siekalas paprasīja meitene.
- Es iekārtojos ērtāk, gaidīt taču ilgi vajag... – bet pats nedaudz nolaižu bikses.
- Bet kas tā par smaku? – pārbiedēti viņa jautāja. Es viņai gandrīz neizšāvu atbildē, ka es nodirsos līdz ūkai uz ielas, tāpēc te pizģets kā smird pēc sūdiem, bet atbildēju ko citu:
- Tak maitas piemēslo liftos, nosmakt var. – bet pats bikses jau biju pilnīgi novilcis, stāvu liftā parastās (bet piedirstās) apakšbiksēs. Es iedomājos, kas būtu, ja tagad ieslēgtu gaismu – meitene laikam reāli atstieptu galus no ieraudzītā, bet tur padarīt es neko vairs nevarēju, turpināju darboties tālāk.
Meitene sāka skaļi rīt siekalas, laikam arī pielika bikses no bailēm, bet es turpinu čarkstēt ar savu drēbju kustināšanu. Pats pie sevis domāju, kā veikli pakustēties un klusi noņemt apakšbikses. Tajā pašā brīdī iedomājos, kāda smirdoņa radīsies.
- Kungs, lūdzu nedariet man sāpīgi, es jūs lūdzu, neaiztieciet mani. – viņa gandrī vai ne iekaucās.
- Da ko jūs, savā prātā? Es esmu divu bērnu tēvs, eju pie drauga svarīgās darīšanās, kā tu varēji par mani ko tādu padomāt? – es viņai pārliecināti atbildu, bet pats sāku atlipināt apakšbikses no pakaļas. Bļa, kā smird sūdi, kad apdirsies biksēs. Tas smird ne tā kā tualetē, bet tā, ka pat mušas pielidojot zaudē samaņu, bet pēc tam vēl nedēļu reanimācijā noguļ. Meitene arī sajuta kaut ko nelabu, tāpēc sāka klusi smilkstēt stūrī.
- Taču nomierinies, es tevi neaiztikšu, - es viņai saku, bet pats jau apakšbikses atlīmēju no pakaļas, tagad domāju, kā tās noņemt, lai kājas neizsmērētu sūdos?
Meitene, manuprāt, no smakas jau galīgi nojūdzās.
- Jūs, jūs..... – viņa kaut ko murmulēja.
- Nu ko jūs, stāvi mierīgi, es taču saku, kāds te piedirsa un es laikam iekāpu, lūk arī smird. Manuprāt meitene apsēdās uz lifta grīdas. Man jau sāka likties, ka es pats drīz zaudēšu samaņu no savas smakas.
No otras puses es sapratu, ka bremzēt nedrīkst, vai nu tagad, vai nekad. Tātad, es pieliecos, noņēmu apakšbikses no vienas kājas. Uz grīdas kaut kas noplakšķēja – pēc maniem pieņēmumiem tā bija sūdu masas konsistence no apakšbiksēm. Meitene stūrī jau māva kā govs. Izlocījos un noņēmu apakšbikses arī no otras kājas. Man bija tāds atvieglojums – pusi darba jau izdarīju. Stāvu ar apakšbiksēm rokā un domāju, kurā stūrī tā aurojošā maita sēž, lai viņai apakšbikses neuzmestu uz galvas, nu, un lai netrāpītu arī savās biksēs. Ieklausījos un sapratu, ka viņa sēž tuvāk durvīm, tāpēc vajag mērķēt uz pretējo stūri.
Un te pilnīgs pizģets – ieslēdzas gaisma un lifts sāk kustēties. Kad manas acis pierada gaismai, es sapratu, ka ar meiteni kaut kas nav kārtībā. Acis kā piecpadsmitcollu monitori, mute atvērta, rokas karājas kā pletnes, ar muti veido kustības, kādas ar to veido zivs. Domāju, pizģets, no bailēm aizvēra galīgi ciet, bet tad es sapratu, kā tagad ir liftā. Es stāvu, viss, kas zem jostasvietas ir atkailināts, pats viss esmu sūdos. Rokās man karājas sūdainas apakšbikses bet es skatos uz meiteni. Karoč viņa vēl piecas sekundes paveidoja ar muti zivjveidīgās kustības un tad vienkārši nokrita uz grīdas. Domāju viss, nosprāga – it kā man jau tā problēmas šajā liftā nebūtu. Nolēmu laiku netērēt, ar pakašbiksēm notīrīju kājas un pakaļu. Uzvilku bikses un kā godīgs pilsonis gaidu savu stāvu. Uz grīdas meitene, laikam mirusi, rokās apakšbikses ar sūdiem – kāpēc es tās turēju – nezinu.
Kad lifts nokļuva tam vajadzīgajā vietā, meitene gandrīz atdzīvojās, bet vienalga galīgā apjukumā guļ uz grīdas. Es padomāju, ka nedrīkst viņu taču atstāt liftā, tāpēc izvilku viņu uz kāpņutelpu, kārtīgi noguldīju, zem galvas savas apakšbikses un nafig tinos prom no šīs mājas.
Tikai vienu es gan saprast nevaru – kāda velna pēc viņa nobijās? Taču, kad liftā smird pēc sūdiem, tas nozīmē, ka kāds apdrisās. Vot ja smirdētu pēc locekļa, tad jā, varbūt var nobīties, ka tevi kāds tūlīt drāzīs, da i vienalga es tur neko briesmīgu neredzu.
21.novembris 2016, 21:07 |
links 
