Vīri, sorry, nevaru noturēties neielikt te vienu repliku...
Iesācēji mēdz būt dažadi. Ir bērni un pusaudži, kam inventārs, saprāta robežās, tiešām galīgi nav svarīgs, tur galvenais ir izmantot bērnības
kūsājošo enerģiju un saprast un apgūt copes prieku, bērnībā nav tāda jēdziena "hobijs", tur visa dzīve notiek tādā fīlingā.
Un ir pietiekami daudzi pieauguši un dzīvē nostabilizējušies cilvēki, kas, kad pirmais dzīves rāviens - jaunības trakulības, mācības, karjeras veidošana, stabila partnera atrašana, bērnu radīšana utt. , ir vairāk vai mazāk pabeidzies, vienkārši grib atrast savu vaļasprieku, iespējas atrauties no rutīnas, gūt kaifu no kaut kā abstrakta, nepraktiska, nerentabla, bezrūpīga, kam var ar prieku tērēt savu brīvo laiku un naudu.
Te ir bišku cits stāsts, nobriedušiem cilvēkiem ir citas prasības pret lietām sev apkārt, komforta līmeni, kvalitātes kritēriji utt. Katram, protams, pilnīgi savi un individuāli, atbilstoši arī, protams, dzīve liek sablansēt vēlmes un iespējas un arī mērķi. Te nav vienotas receptes, nav ne pareizi, ne nepareizi... Kam kaifs ir pie ūdens kompānijā šņabi iedzer, kam savilkt maisu ar zivīm, kam vienkārši meditēt, kam izjust adrenalīnu no cīņas ar zivi, kam sacensties meistarībā ar citiem, kam apgūt arvien jaunu inventāru un metodes utt. utjp. jebkādos salikumos.
Visas šīs filosofijas rezumē - katram savs! Tomēr atgriežoties pie inventāra, man liekas, ka taisnība ir kaut kur pa vidu. Analoģija - neredzu jēgu sākt autobraucēja gaitas ar "žiguli", nafig sevi mocīt, pat ja tēvi to darījuši, neredzu jēgu arī to darīt ar "Ferari", tolka nebūs iemaņu trūkuma dēļ. A vot pa vidu, pamata funkcionalitātes nodrošināšanai derēs gan budžeta "golfiņš" gan luksusa "Mersedess", izvēli nosaka tikai prasības pret lietām un rocība.
24.novembris 2015, 16:21 |
links