Ir ceturtdienas, 24. Janvāra rīts. Pekka Okunens ar kolēģiem dodas kārtējā ekspedīcijā uz Peipusa plašumiem. Un kā jau ierasts, pa ceļam tiek apsriestas un meklētas dažādas copes māņticības (gan iz pašu, gan citu copmaņu pieredzes). Un šoreiz nekas, itin nekas neliecina, ka cope būs aktīva, pa ceļam pat neredz nevienu meža zvēru :)
Esam klāt, Rannas apkaimē ezera plašumos pamanāmi tikai daži copmaņi... laikam šogad labai Peipusa copei pagaidām tic tikai retais. Okunens ar kolēģiem gan par to nesatraucas un neiesaka satraukties arī citiem, jo galvenais dēļ kā Pekkas kompānija brauc uz Peipsi jaarv nav kartupeļu maiss ar zivīm, bet gan spēku atjaunošana pēc nostrādātās darba nedēļas un kaifa saķeršana raugoties uz skaistumu, kādu piedāvā ezera saules apspīdētie plašumi.
Brīdī, kad ieurbjam pirmos caurumus biezajā ezera ledū mūs apciemo vietējais igauņu suns Tobis (vārds mainīts :)), kurš kā parasti uzticīgi pavada copmaņus visu dienu gaidot savu desu maizi copes dienas beigās, neskatoties uz āra temperatūru un citiem laikapstākļiem.
Cope tiešām izrādās cimperlīga, lai gan uzurbjoties asaru bariņam, tie ņem diezgan cītīgi un bez apstājas. Asari nav lieli, bet pa retam paņem arī kāds apmaldījies vai pamodies „pumpētājs” un tajos brīžos ir patīkami šos padancināt tā ilgāk :) Lai vai kā, katrs no mums savus 3 līdz 5kg sacopēja, kas nav ne daudz un nav arī maz, jo gardos ašukus dabūsim paēst gan paši, gan arī kaimiņi.
P.S. Vislabāk asars ņēma uz fosfora bumbiņu un mazo sarkano Skvarovskīti...
P.S. Pēc brīža pievienošu bildes no 24.janvāra lieliskās copes.
Veiksmīgu copi novēl,
Pekka Okunens.
25.janvāris 2013, 09:38 |
links