Bet bija tā... Ceturtdienas vakarā zvanīju uz kordonu, kur apstiprināja, ka piektdien viss ok-brauciet. Piektdien no rīta iebraucām Ninā nolikt mašīnu pie Oļega, kurš nupat bija atbraucis ar tīklu pilnu ar lielām raudām un piedāvāja uz attiecīgo vietu ievest. Nebija ne solītā lietus, ne vēja. Ledus pilnīgi sauss. Cilvēki brauca gan ar karakatiem, gan sniega močiem. Cope gan nekāda. Novazājāmies pa saviem GPS punktiem vairākus km., kad pēkšņi sacēlās kārtīgs krasta vējš. Kolēģis aizgāja uz krastu skatīties vai viss ar ledu kārtībā un atnāca mierīgs atpakaļ.
Bet man tikmēr -COPE!. Sardziņš noliecās un sāk lēnām tīt ārā auklu. Piecērtu, jā ir kaut kas smags, laikam beidzot lielais plakanais pieteicies. Kādu brīdi pamuļļāju un tad tipa aizgāja. Laižu iekšā vēlreiz -atkal cope un aukla iet prom, bet nu šoreiz galā asarītis.
Nolēmām ar kolēģi aiziet pretī bākai, kur šoziem bija labi lomi. Skatos jāiet 1,8km. Pusceļā pēkšņi divi sniega moči nesās tieši virsū! Igaunis sāk kaut ko nesakarīgi bļaustīties. Mēs rādam, ka niht ferštein! Tad šis rāda uz Krievijas pusi un bļauj - ljot uhooģet tudāā a uz krasta pusi -tam uzēē vodāā, pistro na pēēreg. Pats laižās prom. Redzēt jau neko nevar. Nu ejam šim pa pēdām un tiešām, kad esam tuvāk viss cik var redzēt uz Kallastes pusi viļņojas, bet pie bākas vēl it kā sauss. Metam riņķī un nesamies turp. Kādi 2,5 km. Cik varam saredzēt, tad plaisa arī iet uz to pašu pusi, bet pie bākas vēl sauss. Pēc kāda brīža ir skaidrs, ka mēs ejam lēnāk nekā plaisa... Pie bākas ir tāds kā zemes rags un tur plaisa pagriezās un iegāja taisni ezerā, bet Kolkjas pusē atšķēlās arī no krasta. Tā ka tur viļņojās viss ezers un tālumā bija redzami daži veči kā pingvīni uz ledus gabala, kas vissu laiku attālinājās.
Piezvanīju uz Varnjas kordonu. Tur laipna dāma atbildēja -nikudāā ne uhodite, za vāmi prejēēdut. Bija grūti nepaklausīt, jo aiziet varēja tikai uz Krieviju, bet kaut kā negribējās.Kamēr naskie igauņi riktējās, tikmēr trīs džeki piebrauca ar džīpu un motoreni piekabē un visus no ledus aplasīja. Motorenei numurs sākās ar LV un apkalpošana notika skaidrā latviešu valodā.
Kad krastā jau baudījām tēju, sviestmaizes un skatu uz ezeru (no pareizās puses), tad atbrauca arī igauņi ar savu gaisa pūsli un virs ledus pārlidoja arī robežsargu lidmašīna.
Lielais pavasara breksis tomēr beigās izrādījās straume, kas nesa prom uz vietu, kur vajag vīzas.
Līdz nākamajam gadam. Ne asakas visiem!
9.aprīlis 2018, 09:53 |
links