Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
Staburags.lv, Einārs Siliņš | 3.aprīlis 2009, 09:56 | Komentēt | 724 skatījumi

Pavasara copi sākot...

Marta beigas un aprīļa sākums vienmēr saistīts ar izvēli — braukt uz pēdējo ledu vai jau brīvajos ūdeņos meklēt raudu un vimbu lomus. Man šķiet, ka par zemledus copi mazpamazām varam sākt aizmirst, kaut arī Vidzemē un Latgalē ezeros ledus biezums vēl sasniedz ap 30 centimetru un vairāk. Šogad, salīdzinot ar pēdējiem gadiem, ziemas sezona bija izdevusies. Bet pēc iepriekšējās svētdienas pēdējās zemledus copes esmu ziemas mantas “noparkojis”, pasakot tām paldies par itin labi paveikto darbu, un apsolījis tikties nākamajā sezonā.

Beidzot pienācis laiks atraktīvajai pavasara copei, kas sola gan daudzuma, gan zivju ziņā pavisam citus lomus. Parasti brīvo ūdeņu copi sāku Ventā. Nākas gan nobraukt krietni vairāk par 200 kilometriem (uz vienu galu), taču tam ir sava jēga, un copes kaifs, ko pie šīs upes iegūst, atsver lielu daļu ziemas makšķerēšanas. Uz Ventu, tas ir, vienu upes posmu, kas no zivju leiputrijas — Kuldīgas rumbas — ir vismaz 16 kilometru tālumā, dodos nu jau ceturto gadu desmitu. Ticiet vai ne, bet nekad neesmu iemērcis makšķeri rumbas apkaimē, jo tur copēt ir tas pats, kas iemērkt uztveramo tīkliņu mājas akvārijā un priecāties par noķerto zivju daudzumu. Taču katram savs, un tās ir manas subjektīvās pārdomas.

Daudz interesantāk makšķerēt vietās, kur zivs jāmēģina pievilināt un atrast. Tur, kur reizēm, kā saka, nākas arī “aplauzties”, piemeklējot pareizo barību vai ēsmu. Tā varētu turpināt un turpināt. Vietās, kur spuraines koncentrējas un “sēž” gandrīz cita citai uz galvas, neredzu īpašu mākslu noķert dienas normu un būt lielā “starā” par paveikto. Līdz ar to zūd īstās copes jaukums un intriga. Daudz saistošāk bāzēties vienā vietā un katru reizi doties uz augšu vai leju pa upi, meklējot jaunas veiksmes.

Mazliet par inventāru

Pavasarī, kamēr nav noskrējuši palu ūdeņi un straume rautin rauj līdzi visu, ko vien var atraut no zemes un grunts, vimbas, raudas un brekšus labāk makšķerēt ar gruntsmakšķeri. Ļoti daudziem šķiet, ka būtiska nozīme ir tās kāta garumam. Es gan teiktu ko citu. Viss atkarīgs, kādā vietā makšķernieks stāv. Vai tur ir krūmājs vai stāvs krasts, cik tuvu iespējams pieiet pie krasta, jo bieži vien pavasaros tā līnija ir liela un mīkstu dubļu masa. Savukārt citur — ciets pamats un vieta tuvu pie ūdens.

Pamatauklas diametrs “gruntenei” atkarīgs no tā, cik labi pazīstama copes vieta. Resnāku auklu par 0,3 milimetriem neizmantoju, jo tajās vietās, kur darbojos ar gruntsmakšķeri, ir tīra un smilšaina gultne ar zivīm ļoti tīkamiem padziļinājumiem. Protams, kur smilts, tur ar straumes palīdzību gultne mainās. Līdz ar to arī mana domāšana un vietas izvēle. Gruntsmakšķerei svina grimuļa smagums atkarīgs no straumes ātruma. Bijis pat tā, ka esmu izmantojis 250 gramu smagu, lai tikai noturētu ēsmu uz vietas. Iespējams, kādam šķiet, ka tādā straumē vimbas neuzturas. Izrādās, ir gan. Taču visbiežāk tiek izmantoti simtgramīgi un mazāki svina grimuļi.

Ejot uz vimbām, nekad nelietoju slīdošā svina sistēmu, kur zem tā ir pavadiņa un virs tās — vēl viena. Dzelžaini ievēroju loģiku, ka svinam jābūt augšpus pavadiņām. Iemesls vienkāršs. Pavasarī vimbas meklēju straumē, jo tas ir viņu ceļš uz nārsta vietām. Iemetot gruntsmakšķeri, svins noripos pa straumi uz leju vismaz metru desmit. Ja kā pēdējā būs pavadiņa, nevis svina aplis, pavisam droši, ka ik katrā trešajā reizē tā kaut kur aizķersies. Tas nozīmē tikai vienu — jābūt gatavam bieži mainīt pavadiņu. Vai tas jums vajadzīgs? Man noteikti ne... Manā sistēmā augšējā pavada noteikti ir krietni garāka par apakšējo, bet nekādā gadījumā nesniedzas tik tālu, lai varētu aizsniegt apakšējās piesaistes vietu pie pamatauklas. Ja dziļums upē palu laikā ir aptuveni četri līdz seši metri un iemetiena attālums ir aptuveni 25 metri, augšējās pavadiņas garums parasti ir ap metru. Iemesls — vienkāršs. Jo stāvāks krasts, jo stāvāk būs gruntsmakšķeres spicīte, kas savukārt noteic, kādā līmenī attiecībā pret ūdeni būs pamataukla. Ja apakšējā pavada, kas ir vienā līmenī ar svinu, noteikti būs klāt pie grunts, augšējā, ja uzsiesim par īsu, varētu straumē plivināties vismaz 15 — 20 centimetru virs tās. Taču, papētot vimbas muti (vērsta tieši uz leju), ir skaidrs, ka šīs sugas zivis barību uzņem no grunts. Secinājumus izdariet paši. Par pavadiņām — izmantoju 0,23 milimetru ziemas copei domātās. Parastā āķa vietā ir plastmasas mormiška, taču ar noteikumu, ka tās izmantoju tikai līdz brīdim, kamēr ūdens ir duļķains. Tiklīdz tas kļūst dzidrs, pāreju uz vienkāršiem āķīšiem.

Ēsmas un iebarošana

Kā jūs atbildētu uz jautājumu — var vai nevar straumē iebarot vimbas? Nepārprotamas atbildes nav. Pareizāk sakot, tādu sniegs makšķernieks, kas copēs līčos ar atstraumi, kur barība var mēreni nosēsties uz grunts un sākt savu sadalīšanās procesu, piesaistot ar aromātu cerētās “sudraba bultas”. Taču šoreiz mēs runājam par copi ar gruntsmakšķerēm pavasara straumē. Viens otrs iesaka iebarošanas ēsmu sajaukt ar māliem, izveidot bumbas un, aprēķinot straumes ātrumu, mest tās virs iespējamās copes vietas. Esmu pārliecināts, ka pat šo māla pikuci straume izskalos un aizskalos prom nepilnās 20 minūtēs, ja ne vēl ātrāk. Mans uzskats — vimbas aktīvi jāmeklē. Iebarošanai straumē tāpat nebūs cerētā efekta. Patiesībā jāuziet “taciņa”, pa kuru kustas vimbu bari, kas dodas pa straumi uz augšu. Tad jāmet gruntsmakšķere tuvāk un tālāk. Reizē jāpārvietojas pa krasta līniju, ik pēc pārdesmit metriem jāpārmet un jāpameklē zivis tuvāk vai tālāk.

Kas attiecas uz pavasara makšķerēšanas ēsmām, standarta variants ir krevetes, ko sagriež tabletes biezuma ripiņās, baltie tārpi, naktstārpi, sliekas un mizgrauži, kas atrodami satrupējušos celmos un aiz kritalu mizām. Arī tā saucamie brūngalvji, ko var atrast zem vībotņu stiebriem. Ja darbojamies ar pludiņmakšķeri, protams, laba kombinācija uz āķa būs motils kopā ar “baltajiem”.

Runājot par vaļējiem ūdeņiem, patlaban “viss notiek” Mērsraga kanālā, Ventā, Mūsā, Mēmelē, Gau­jā un Salacā. Nu tad uz priekšu, makšķerniek!

Ne asakas, un tiekamies pie ūdeņiem!

 
 
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager