Seklo ezeru matadori

Ja vien ir izvēle, es dodos uz turieni. Iemesli tam ir vairāki, bet galvenokārt tāpēc, ka tas ir sekls, pat ļoti sekls. Varbūt jau nojaušat, par kuru ir runa, – par Babītes ezeru.

Tiesa gan, tas nav mans vienīgais favorīts, principā man patīk visi seklie jeb lagūnu ezeri. Tie senatnē bijusi daļa jūras – tas ir atdalīts piekrastes fragments, kurā ar upēm sāļūdens pamazām ir aizskalots un vietā nācis saldūdens. Tādu Latvijā ir gana, un pazīstamākie ir Babītes, Liepājas, Kaņiera, Engures.

Kas tad tajos tā piesaista? Vismaz mani pievelk lieliskais skats, kad līdaka no lēpju vai zāļu malas metas virsū voblerim, bieži vien izlec laukā no ūdens. Tas dod adrenalīnu, ko grūti aprakstīt! Otra lieta noteikti ir zivs meklēšana un – galu galā – noķeršana. Lielākā daļa šo ezeru aizaug, un spiningošanu apgrūtina milzum daudzie meldri, vasarā lēpju palagi. Tā nu jāliek lietā speciāli mānekļi, tehnikas, bet jebkurā gadījumā lomu dabūt ir iespējams.

Mārtiņš Babris Copes Lietas 2014. gada aprīlis 8. lpp.