Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
CopesLietas | 28.septembris 2017, 16:56 | 4 komentāri | 3306 skatījumi

CL Intervija. Burtnieka rekordists Ivzāns

Sporta statistiķi un Rīgas maratona fani atceras, ka 1994. gadā šīs sacensības vinnēja preilēnietis NORMUNDS IVZĀNS. Piepildīt savu sapni lielajā sportā – startēt 1996. gada olimpiskajās spēlēs – viņam liedza trauma, taču pēdējos gados Normunds plūc izcilus laurus senioru sacensībās soļošanā. 2013. gadā Brazīlijā viņš kļuva par divkārtēju pasaules čempionu, 2014. gadā Turcijā izcīnīja zelta medaļu 20 km soļošanā un sudrabu 5 km distancē un 20 km komandu soļojumā. Taču, iesitot meklētājā viņa vārdu, starp daudziem fotoattēliem, kuros Ivzāns redzams soļošanas distancēs vai uz goda pjedestāla, ir arī viena bilde ar līdaku – tik lielu, ka pirmajā brīdī pat grūti noticēt, ka tā tiešām ir īsta. Spiningošanas fani droši vien atminas arī šo Ivzāna rekordu – 2012. gadā Burtniekā izvilkto 17,6 kilo līdaku. Pavisam noteikti to atceras pasaules čempions zemledus makšķerēšanā Pēteris Lideris, kura todien izvilktā sešiniece kopbildē izskatās kā Ivzāna līdakas ēsmas zivtiņa. Mierinājumam varam pateikt, ka mūža līdaku Normunds izvilka ne jau pirmajā savā Burtnieka gadā, bet astoņpadsmitajā un šodien uzskata, ka Burtniekā noteikti iekšā ir vēl lielākas līdakas...

Mūža zivs

Apskatījis divus tavus copes fotoalbumus, varu dot padomu: kad citreiz kādam tos rādi, sāc ar otro, nevis ar to, kurā redzama tava Burtnieku milzene, jo pēc šīm bildēm visas pārējās zivis šķiet tādas nenopietnas... Laikam jau jautājums, kas ir tava lielākā zivs, būs lieks...

Jā, līdz šim lielākā ir šī Burtnieka līdaka, izvilkta 2012. gada 17. novembrī – 17,6 kilogrami.

Tu esi nelabojams optimists – „līdz šim lielākā”... Kāds bija tavs līdakas rekords pirms tam?

Piecarpus kilo.

Citos sporta veidos tāds rekorda trīskārtīgs uzlabojums laikam nav iespējams...

Sākumā neticēju, ka tā ir zivs. Burtniekā apakšā ir lielie resnie meldru lauki, likās, ka vizulis ieķēries tajos, jo nekādas kustības nebija, tikai bums! – un vairs ne pakustināt. Pēc tam sāka likties, ka vizulis ir ieķēries vecā tīklā, lai gan 18 gadu laikā, kopš Burtniekā makšķerēju, tīklā tur esmu trāpījis tikai vienreiz, tāpēc jau man uz Burtnieku patīk braukt. Kad aukla sāka iet uz sāniem, kļuva skaidrs, ka tā tomēr ir zivs. Pēteris Lideris arī tajā dienā makšķerēja, re, kur viņa sešiniece manai blakus [rāda fotogrāfiju].

Uz Ivzāna 17,6 kilo Burtnieka līdakas fona Pētera Lidera tajā pašā ezerā tajā pašā dienā izvilktā sešiniece izskatās kā ēsmas zivtiņa.

Izskatās nožēlojami maza tā pasaules čempiona līdaka uz tavas septiņpadsmitarpusnieces fona...

Katra copmaņa sapnis jau ir dabūt to lielo. Dzīvoju Preiļos, bet Burtnieks man ir gana mīļš, un galu galā es savu lielo jau tur nenoķēru pirmajā gadā.

Kā tev tieši Burtnieks kļuva mīļš?

Vienu laiku dzīvoju Rīgā, tad ar draugu sākām Burtnieku apgūt. Man ezers patika tāpēc, ka tas ir civilizēts, tur nav tīklu krustām šķērsām kā citur, var just, ka ezers tiek sargāts. Bet tagad teikšu, ka pa 2012.–2013. gadu tomēr Burtnieku stipri pavilka. Manam paziņam, attālam radiniekam, pagājušogad Burtniekā vienam pašam bija 12 līdakas svarā no 9 līdz 13,5 kilogramiem. Burtnieks ir viegls velcēšanai, un velcētāju tur ir ļoti daudz. Es gan lielāku baudu gūstu spiningojot, nevis velcējot. Lai gan trofejnieci velcējot iespējams dabūt vieglāk nekā spiningojot, es velcēju retāk nekā spiningoju. Man patīk izjust un izbaudīt copīti.

Burtniekā arī tu vairāk spiningo nekā velcē?

Jā. Šobrīd man diemžēl ir neliela muguras trauma un gatavojos mačiem – 18. maijā braucu uz Portugāli, uz Eiropas čempionātu soļošanā senioru kategorijā. Tāpēc šogad pirmoreiz 19 gadu laikā neaizbraucu uz Burtnieka atklāšanu. Ja visu dienu riktīgi nocopējos, tad muguru tomēr jūt. Atbraukšu no Portugāles un tad došos uz Burtnieku. Mani draugi un paziņas bija tur uz atklāšanu gan 1. maijā, gan 3. un 4. maijā, un līdakas vairāk ņēma uz velci – bet nelielas. Ja atklāšanā lielākā līdaka ir tikai divarpus kilo, es teiktu, ka Burtniekam tas ir maz. Viens mans paziņa trešajā atklāšanas dienā dabūja četras mēra līdakas, bet nākamajā – nevienu mēra... Labi, sliktu ņemšanu varbūt var norakstīt uz pavēsu laiku, bet izmērs rāda, ka iepriekšējos gadus Burtnieks ir riktīgi izvelcēts.

Ko tur vajadzētu darīt? Ieviest lielākus ierobežojumus?

Uzskatu, ka atļautie 50 centimetri jau ir smuka līdaka, kur nu vēl lielākus ierobežojumus. Lasīju, ka pēdējos gados Burtniekā nav laists iekšā tik daudz līdaku kā senāk. Varbūt tam ir nozīme. Katrā ziņā līdakas virs desmit kilo tur trāpās reti.

Un virs piecpadsmit vēl retāk... Cik ilgi tu savu milzeni vilki?

Kādas 20 minūtes. Tas tomēr bija novembris, viņa bija gana mierīga, ņēma tikai ar masu. Ja viņa būtu paņēmusi pavasarī, cīņas iznākums varēja būt savādāks. Man bija 0,35 mm monofilā aukla, pavadiņa, kāts Abu Garcia ar labu testu...

Bet uztveramais tīkliņš, kurā arī makšķernieks iet iekšā, tev bija?

Jā, sačoks bija kārtīgs, jo pirms diviem gadiem man tajā pašā Burtniekā bija aizgājusi desmitniece. Mēs kompānijā parasti sacenšamies ar zivju skaitu, lai pasākums interesantāks. Toreiz Salacas iztekā mētāju Kuusamo vobleri un ieraudzīju, ka tam nāk līdzi asarīši. Uzliku asarīšiem 1. numura rotiņu... un pirmajā metienā to paņēma apmēram desmitniece! Sākumā domāju, ka tā ir zāle, jo nekas nesitās, likās, ka velku tikai smagumu. Beigās pievilku to zāli trīs metrus no laivas, ieraudzīju, ka tā ir līdaka ap desmit kilo, bet tad viņa uztaisīja kūleni un izgrieza vizuli ārā. Toties es tagad varu oponēt tiem, kas saka, ka lielākai līdakai vajag lielāku vizuli.

Burtnieks pret tevi bijis diezgan dāsns.

Esmu diezgan daudz copējis arī Babītē un Kaņierī, bet Burtnieks ir vispatīkamākais procesa baudīšanai. Neesam jau gaļinieki, braucam pie dabas, un Burtniekā apkārtne un bāzes ir sakoptas, tur gribas atgriezties. Katrs jau savu zivi noķer.

Kā tava zivs uzvedās laivā?

Bija gana mierīga mamma. Tai iekšā bija kādi trīs litri ikru un kilogramīgs breksis.

Ko viņa paņēma?

30-centimetrīgu Jaxon firmas līdaciņu – vobleri Pike Max F. Paņēma pēcpusdienā starp trim un četriem, un līdz tam tajā dienā man nebija bijusi neviena cope. Satiku ezerā savu radinieku, viņš bija noķēris trīs līdakas, mēs vēl pārspriedām, kur vajadzētu pārbraukt. Līdaka man paņēma netālu no putnu salas ezera viducī.

Kad vilki, skatītāju bija daudz?

Nē, tad vairs daudz laivu ezerā nebija. Bet, kad atbraucu bāzē, tad Lideris un pārējie kungi bija mēmi. Svaru man laivā nebija, likās, ka kādiem 15 kilogramiem vajadzētu būt. Pēc tam bāzē nosvērām to līdaku ar trim dažādiem svariem.

Uzzvanīju arī Normundam Grabovskim – bija laiks, kad es ar viņu dzīvoju vienā istabiņā Murjāņu sporta internātskolā, kurā mācījos no 1985. līdz 1992. gadam. Mācījāmies vienā klasē vieglatlētiku, es soļošanu, viņš lodes grūšanu. Viņš jau tad bija liels copmanis, es mazāk, tomēr pēc skolas beigšanas Murjāņu dīķī piecarpusnieci ar spiningu esmu noķēris.

Kas tas par dīķi?

Neliels meža dīķis netālu no Gaujas tilta, pavasarī tas savienojas ar Gauju, un līdakas tur iet iekšā.

Spiningošanu Grabovskis tev diez vai mācīja...

Nē, tur mans skolotājs ir Valdis Melderis no Jaunmārupes, mūsu pirmās līdaku copes notika Kaņierī.

Itālija, Grosseto, pēc 30 km soļojuma (2. vieta) Eiropas čempionātā veterāniem garajās soļošanas distancēs ārpus stadiona.

Bērnības pīkstuļi

Murjāņu sporta internātskolā tu iestājies pats?

Man to skolu radiniece ieteica, kas tajā laikā bija Murjāņos. Septiņus gadus tur nomācījos, pēc tam paliku Rīgā sportot. 2001. gadā pārcēlos atpakaļ, tā sakot, uz dzimteni – uz Preiļiem.

Copēt droši vien sāki jau pirms Murjāņiem?

Jā, sāku bērnībā pie vecāsmammas Rēzeknes rajonā. Dzīvojām netālu no mazas smukas upītes Pustinkas. Tur zivis tika ķertas visādi, arī ar rokām. Zivis tad bija tik drošas, ka ar paštaisītu makšķeri, diega auklu un paštaisītu āķi ķēru sapalus, bet tagad, lai viņu dabūtu, ir puse dienas klusi jāsēž. Tur, pār Pustinku, bija tiltiņš, kad uz tā nogūlās un laida auklu pa apakšu, sapalus varēja dabūt.

Ko nozīmē paštaisīts āķis?

Izvīlēts no alumīnija drāts. Tagad brīnos, kā to varēja dabūt gatavu, bet tā bija. Man tad bija kādi septiņi gadi. Liels copmanis bija mans tētis. Tolaik viņš ar mammu bieži brida pa upi ar divbridīti un parasti noķēra pāris kilogramus vakariņām, es sēdēju krastā un skatījos. Kad man bija kādi astoņi gadi, es jau bridu ar divbridīti pa upi kopā ar vecomammu, kurai bija pāri septiņdesmit.

Cienījami... Kas divbridītī nāca iekšā?

Līdaciņas, sapali, pa kādai vēdzelei. Tā upīte bija vienīgā, kurā esmu redzējis pīkstuļus, tie arī ķērās divbridītī.

Ko ar tiem darījāt?

Cepām. Uz pannas tie pīkstēja. Ļoti garšīgi, kā zuši.

Kādus ūdeņus vēl izmēģināji bērnībā?

Pustinka ietecēja Maltā, tai mēs, bērni, nedrīkstējām tuvoties, tā jau bija nopietna upe, pie vecajām dzirnavām dažs cilvēks bija noslīcis. Uz Maltu tiku vienīgi kopā ar tēvu. Tā arī bija bagāta upe, bet ap 1980. gadu tur maliķi sāka sist zivis ar elektrību. Bija pat viens gadījums, kad viņi paši savējo nosita, kas bija ielēcis upē pēc zivīm. Atceros, reiz gājām ar divbridīti kilometrus trīs pa vietām, kurās es zināju katru akmeni, un tur nebija nevienas zivs – visas bija izsistas. Ļoti bēdīgi. Tagad tur atkal kaut kas sāk parādīties, bet ūdens līmenis ir ļoti zems. Pirms četriem gadiem tur ar spiningu noķēru pāris līdaciņas, arī sapali tur staigā, mailītes, grunduļi – kaut kas ir atdzīvojies.

Tavā bērnībā grunduļu tur bija daudz?

Bija un tagad atkal ir. Es tur upē dažās vietās lasu upes mētras un bradājot tos redzu. Mēs uz grunduli ķērām arī līdakas. Bērnībā izmēģināta makšķerēšanas metode bija arī ķeršana uz dzīvo. Biju to noskatījies no lielajiem, bet neviens man nebija pastāstījis, ka ir arī tāda lieta kā pavadiņa. Tā nu man līdakas, cik reizes paņēma dzīvo, tik arī nokoda auklu. Tajā laikā uz dzīvo nevienu līdaku neizvilku.

Ar rokām zivju ķeršana veicās labāk?

Jā, ar rokām pat līdakas dabūju. Tur vajadzīga pacietība. Arī vēdzeles tā ķēru. Bērnībā jau vecaimammai mērcītei daudz zivju nevajadzēja – trīs četras atnes, un pietiek. Starp citu, ar rokām esmu noķēris arī divus vanagus, kas sēdēja pļavā...

Vecāmamma tevi speciāli sūtīja pēc zivīm mērcītei?

Speciāli ne, bet, ko noķēru, to nesu mājās. Vecāki strādāja Maksima Gorkija kolhozā pie vistām, baroja broilerus, es ar vecomammu dzīvojos pa māju.

Karūsu dīķu tur tuvumā nebija?

Viens bija. Likās, ka karūsas tur ir izsalušas, bet tad vienā gadā brālis noķēra vienu izdzīvojušu riktīgi lielu, uz pusotru kilo, gandrīz sūnām apaugušu.

Mērķis – sams

Kā tu no Preiļiem brauc uz Burtnieku?

Caur Bērzkrogu. Tas gabals ir 260 kilometri. Sieva jau saka: vai tad Latgalē ezeru nav? Tādu nav.

Starp citu, kas Latgales ezeros notiek?

Maija sākumā paziņas Cirītī, Feimaņu ezerā un Rušonā dabūja piecinieces. Latgales ezerus sāk kontrolēt, bet vajadzētu vēl stingrāk. Makšķernieku gada kartes nemaksā tik maz, un būtu labi, ja daļa tās naudas aizietu inspektoriem, citādi viņiem nav pat, par ko degvielu ieliet. Šobrīd tīklu ir mazāk, bet pirms gadiem desmit, iebraucot Feimaņu ezerā, vienkārši nebija, kur iemest spiningu, viss ezers bija vienos tīklos. Un pamēģini tikai aiztikt, uzšaus vēl no krūmiem.

Ja jau vietējais pie savas mājas izliek mazu tīkliņu, tas nebūtu tik traki...

Protams, bet bija arī rūpnieciskie maluzvejnieki, kas lika kilometriem garus. Ar strāviniekiem bija vēl trakāk.

Kāda ir tava pieredze Rušonu ezerā?

Tur vairāk esmu bijis pa ziemu. Par vasaru zinu, ka Rušonu nekontrolē, tāpēc ir tādi, kas tur brauc iekšā un zemmēra zivis met tik maisā iekšā. Vienu laiku tur bija smuki zandarti, ja zināja vietas, katrā copes reizē bez problēmām varēja noķert trijnieku.

Preiļiem tuvāk par Burtnieku ir tāds liels līdaku ezers kā Lubāns.

Esmu tur braucis un dabūjis līdakas, bet tur arī ir tīklinieki. Katrs jau pie sava ezera piešaujas, es esmu piešāvies pie Burtnieka. Citreiz braucu uz divām dienām, satieku kādus paziņas no Vidzemes, vakarā mierīgi pasēžam un papļāpājam, iedzeram kādu kausu alus.

Burtniekam tev ir arī kāds topa vizulis?

Jā, sudraba rotiņš, ar to ir kādas trīssimt līdakas noķertas, arī smuks asaris to var paņemt. Burtniekā man arī gumijzivis patīk. Kompānijā rīkojam arī sacensības, man tajās veicas, laikam sportiskais azarts ļauj koncentrēties.

Sēdēt ar makšķeri tev Normunds Grabovskis neiemācīja?

Esmu arī sēdējis, man vienu laiku, kad dzīvoju Rīgā, bija intensīvs vimbu periods Bauskā un Skaistkalnē. Ar makšķeri vimbu cope ir pati izjustākā, vilkšanas ziņā puskilo vimba ir tas pats, kas div-arpus kilo līdaka.

Bauskā esi stāvējis arī vimbotāju ierindā, kur reizē jāmet?

Jā, man tur nekādu problēmu nebija.

Tavā kontā ir arī 11 kilo karpa.

Jā, 11,6 kilogrami, noķerta Kaņierī ar rotiņu, ar 4. numura Meppa, ķerot līdakas. Burtniekā un Rušonā arī brekši ņem vizuļus. Karpas esmu ķēris arī maksas dīķos, bet tāda cope mani īpaši neaizrauj.

Cik ilgi vari nosēdēt, ja nekas nepiesakās?

Desmit stundas mierīgi. Galvenais jau nav pielasīt nezin cik, bet baudīt dabu, agros rītus, zvērus un putnus... Pietiek ar divām trim copēm, un to dienu var atcerēties.

Kuri ir tavi ūdeņi ziemā?

Peipuss. Strādāju akciju sabiedrībā Preiļu siers, valdes priekšsēdētājs Jāzeps Šņepsts ir liels mednieks un arī makšķernieks. Ar viņu ziemā braucam uz Peipusu, viņš arī darbā rīko copes sacensības. Peipusā bijām arī šoziem. Pie raudām netikām, jo ledus bija švaks, bet asarus augstāk mēs kā neprofesionāļi desmit kilo saķērām. Pirms pāris gadiem raudas ir vilktas pa divdesmit kilo. Tātad zivis Peipusā ir. Šogad bija diezgan smuks izmērs, tātad nākamziem būs vēl smukāks.

Tikai jāzina vietas?

Es pat teiktu, ka īpaši ne. Ziemā esmu bijis arī Pērnavas līcī. Man kā soļotājam nav problēmu līcī ieiet 4–6 kilometrus. Draugi iet un saka: jāapstājas. Es saku: jāpieliek solis.

Nuja, tev kā soļotājam arī Peipusā piestāvētu iet iekšā tos kilometrus, kā to senāk darīja, nevis braukt, kā tagad dara... Kāds ir tavs lielākais asaris?

Asari man nav bijuši lieli. Zinu, ka smuki ir Rušonā un vēl smukāki – Bēšonu ezerā, līdz pusotram kilogramam. Tur man divu stundu laikā ir bijušas 18 līdakas, lai gan tajā dienā spīdēja saule.

Copes fotogrāfijās tu izskaties tāds kā druknāks nekā pašlaik...

Jā, man pirms sešiem gadiem bija 97 kilogrami. Tad sapratu, ka tā vairs negribu, un ar visu traumu atsāku sportot. Tad pagājušogad man vienu brīdi bija 69 kilogrami, gandrīz 30 nometu.

Kādā veidā – neēdot vai kustoties?

Drusku mainīju arī ēšanu, bet pamatā ar kustēšanos.

Zivis ēst turpināji?

Jā, un tās pats arī tīru.

Atgriežoties pie līdakām, vai attiecībā uz tām tev vēl ir kādi mērķi?

Nekad nesaki nekad, bet droši vien jau lielāku nenoķeršu. Taču ir arī citas lielas zivis, piemēram, sami. Līdz šim tiem neesmu īpaši pievērsies, tikai šad tad ar gruntenīti pasēdējis Daugavā pie Dzelmēm. Neko prātīgu neesmu dabūjis, tikai maziņus, bet zinu, ka tad, kad manā dzīvē būs mierīgāks periods, pievērsīšos samu spiningošanai un velcēšanai Dunavas un Jersikas pusē. Uz simt kilo neceru, bet vismaz sams manas līdakas lielumā jādabū. Lai gan domāju, ka Daugavā ir sami pāri simt kilo, un arī Burtniekā ir jābūt lielākai līdakai par
manējo!

Egils Zirnis / CopesLietas©2016

 
 
[4] Komentāri | dilst | aug
 
jazra

sveicieni sportistam))

29.sep Atbildēt | Ziņot 0
Cegls

Paldies, interesanti palasīt.

29.sep Atbildēt | Ziņot 0
Ruu
Ruu :

Copes Lietās intresantākais man ir tieši šis, cilvēku dzīves stāsti

4.okt Atbildēt | Ziņot 0
saldaksJ

interesanti palasit.lai veicas ar samiem

11.okt Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers