Vietas, kur plekstes piekrastē zviln

Katru gadu braucot butēs, ir redzams, ka jūras piekrastes aprises īpaši nemainās. Taču, kas notiek tur, kur smilšu kārtu sedz ūdens, nav paredzams. Mainās dziļums, tuvāk un tālāk, dziļāki un seklāki soļo sēkļi. Daudzviet uzrodas dīvainas bedres: tur, kur vēl pirms mēneša mierīgi bridu pāri uz pirmo sēkli, tagad vilnis pielej brienambiksi un nočukst: atceries saulaino bērnību...

Cik labi dzīvot jūras piekrastē

Vai ne?! Tā savulaik teica Miķeļtornī dzīvojušais jūras vilks Teodors (lai viņam vieglas smiltis) un, pārmetis copenes pār plecu un pagājies simts metrus, jau atradās krastā. Iet zāle, straume gar krastu? Nu tak lai iet! Copenes pār plecu – un pāris minūtēs jau mājās.

Daudz neko nesprauslo, par piemēru, arī man labi pazīstamie tukumnieki. Viena stunda brauciena, un pirmā bute spainī. Lūk, to es saprotu! Tas nav kā mums, vidzemniekiem, zemgaliešiem un kur nu vēl latgaliešiem, aizbraukt uz jūru nepareizā laikā un nepareizā vietā, lai pēc vairāku simtu kilometru pieveikšanas aplauztos un tukšā atbrauktu mājās. Mīļuprāt ticu, ka daudzi mājinieki viņus nesaprot vai, pat vēl sliktāk, pa kluso mēģina noskaidrot, vai tiešām ir būts copē. Ka tik nav aizšāvis pa kreisi un tepat ap mājas stūri pie brūtes uzbūris sev pāris laiskuma dienas (vai brūtgāna, jo copē jau arī daiļais dzimums). Gan jau tā ir gadījies ne vienam vien. Es gan tas godīgais vienmēr bijis (savādāk nemaz nevaru te rakstīt!).

Ja jūrā nav ķēries, mājupceļš tāpat iet caur Rīgu, un, kur Rīga – tur Centrāltirgus, bet, kur Centrāltirgus – tur zivju paviljons, savukārt kur… nu jūs jau pats visu sapratāt. Ja kāds noticēja – labi; ja ne, arī labi – a kas mums, jauniem neprecētiem (labi, ka sieva Copes Lietas nelasa, vien bildes apskatās, citādi dabūtu vēl plekstes pasi), bet tālāk jau vilkšu burtus nopietnāk.

Braucu šur, braucu tur

Katram ir savas vietas, kuras tas pēc zināmas shēmas apceļo, ja ir izpētījis laika apstākļus un devies butēs. Jūras cope laikam ir vienīgā reize, kad jau vairākas dienas iepriekš rūpīgi tiek skatīta laika prognoze. Tas atmaksājas par visiem 200%. Turklāt ļoti svarīgi ir apzināt sinoptiķu paredzējumus visā piekrastē, jo krasts nav vienmērīgi taisns, un bieži vien ir varianti, kā noslēpties no sānu vēja, straumēm un izbēgt no sadarbības ar peldošām zāļu gubām, kas pielīp pie auklas kā lentenis pie zarnām, un pamēģini dabūt nost.

Katram par plekstu copi ir savi uzskati, tāpēc mēģinājumus kādu par kaut ko pārliecināt nekad neesmu uzskatījis par svarīgiem, bet pateikt, kur un kā daru pats, nekad nav žēl. Šoreiz vairāk nevis par copi jūrā, bet par noteiktām vietām – kas tur savādāks nekā citur, cik tālu jāsoļo, pa labi vai pa kreisi un citas lietas, kas kādam var palīdzēt. Sevišķi tas attiecas uz copmaņiem, kam jūras makšķerēšana no krasta ir sākuma stadijā. Pārējie šo rakstu var pāršķirt. Jo tiem tālāk vairs nebūs interesanti, un, nedod dievs, vēl tiks atklāta kāda slepenā vieta, kur bez jums katru dienu apgrozās ap 30 copmaņi un izvelk visas jūsu zivis, jo jūra taču ir tik maza un butes uz vienas rokas pirkstiem skaitāmas. Ja pasmaidījāt – tad esat savējais.

Es no laika gala esmu pārliecināts, ka no pavasara mēnešiem, kad butēs pasāku braukt tā nopietnāk, viņas tuvāk krastam uzturas, sākot ar Liepājas pusi. Ap vasaras vidu butes ir sasniegušas Ventspili un parādās līdz Kolkas ragam. Protams, visā šajā ceļā ir dažādas nianses. Zivju daudzums, lielums, attālums no krasta, vai jūra ir bēgumā vai paisumā utt.

Kolkas puse

Uz Kolku parasti braucu vēlā rudenī. Ļoti reti lieku mašīnu lielajā stāvlaukumā aptuveni puskilometru no raga. Tas gan nenozīmē, ka šajā jūras posmā nebūtu zivju. Visa problēma ir tajā, ka man nepatīk copēt kolhozā. Daudz mierīgāk un mazāk uzmanības ir, aizbraucot uz asfaltēto stāvlaukumu pie paša raga. Divreiz tuvāk ir arī jūra, kas nav nemaz mazsvarīgs faktors, kad jāstiepj mantas.

Šeit var aiziet līdz pat raga galam, kur līcis sastopas ar jūru, un šī vieta ļoti bieži ir produktīva. Jāsaka gan, ka kā jau visur gar šo piekrasti te ir sekls, un, lai sistēmu ar ēsmu varētu aizmest pēc iespējas tālāk, rodas doma par soļošanu iekšā. Uzreiz pateikšu divas lietas. Pirmkārt, butes te vazājas seklumā līdz celim un ir sastopamas arī turpat pa kājām. Tāpēc Kolkas ragam atbilst teiciens: nebradā pa butēm. Otrkārt, nekādā gadījumā neiesaku brist iekšā vietā, kur līča viļņi sastopas ar jūru. Šeit zem kājām vietām veidojas plūstošās smiltis, un var sanākt, ka jūsu mantas krastā nāksies savākt tuviniekiem... Skarbi, bet fakts.

Ejot no lielā auto plača un nonākot krastmalā, dodieties vairāk pa kreisi. Var iet pat līdz līkumam. Kāpēc pa kreisi? Tāpēc, ka šajā posmā ir nedaudz dziļāks kā uz raga pusi.

Miķeļtornis

Šī laikam ir mana visbiežāk apmeklētā plekstu vieta, kur mēs ar Māri Olti esam uzņēmuši vairākus TV raidījumus. Šis ir arī posms, kas ir tādā kā lielā līcī, un ir varianti, kā izbēgt no straumēm un zālēm.

Miķeļtorņa apkaimē tikt tuvāk jūrai ir iespējams tikai caur privātām teritorijām, kur, sarunājot ar lādzīgajiem vietējiem ļaudīm un iemaksājot kādu naudiņu, tiks pieskatīta arī jūsu mašīna. Citas vietas, kā arī stāvlaukums atrodas patālu no jūras, un, ja esat apņēmies visu ekipējumu nest uz muguras, tad jums jābūt kārtīgām iekšām.

Taču copes vieta ir laba. Ja nostājas posmam pa vidu, tad sanāk stāvēt ar muguru pret mobilo sakaru torni un seju jūras virzienā. Šādi skatoties, pa labi ir redzami vecie pāļi, pie kuriem kādreiz tika tauvotas zvejnieku laivas. No pāļiem pa labi ir padziļinājums. Šeit gan jūrā vēl ir vecāki koka pāļu pārpalikumi, kas no krasta nav saredzami, tāpēc aiz tiem šad tad aizķeras copmaņu mestās sistēmas. Taču arī zivs šeit ir lielākā koncentrācijā, jo praktiski uz abām pusēm vienādā attālumā ir arī vienāds dziļums.

No redzamajiem krasta pāļiem tālāk pa labi ir posms, kur bezviļņu laikā līdz pirmajam sēklim aizbrist var ar īsajiem zābakiem. Te nav slikta vieta, ja esat ar mieru vilkt brienamkostīmu un nemitīgi staigāt šurpu turpu no krasta jūrā un atpakaļ. Uz spoles jābūt kā minimums 250 metriem auklas, tad var cerēt ne vien uz butēm, bet arī uz taimiņu.

Ja no sakaru torņa vietas skatās uz kreiso pusi, tad neko ievērības cienīgu nevaru pastāstīt, ja vien jūra, kā tas nereti gadās, nav izskalojusi kādu jaunu bedri vai, tieši otrādi, pataisījusi sēkli seklāku.

Tieši iepretim mobilo sakaru tornim ir neizprotamu sakarību vieta, kur katru gadu atļautajā laikā var tikt pie taimiņiem. Varu pačukstēt, ka pirms gadiem septiņiem šeit vienā dienā pats izvilku četrus eksemplārus, kaimiņu lomus, protams, neskaitīju. Starp otro un trešo sēkli vietējo zvejnieku tīklos regulāri ir daudz vimbu, tāpēc ir lietderīgi paņemt līdzi arī kādu vimbu sistēmu.

Ovīši, Užava, Lūžņa

Ļoti slavenas vietas. Šīs piekrastes topa vietas ir iecienījuši arī Tukuma darbaļaudis, kas, tiklīdz plekstes ir klāt, cits citam sūta telegrammas ar apzīmējumu soveršenno sekretno (delo Nr. 1a), jo nav jau zināms, vai mobilo sakaru tīklu kāds nenoklausās stoļicā. Tāpēc, ko es te viens zīmēšu shēmas, lai runā Tukuma labākā copes lietu veikala labākais pārdevējs, zvērināts copmanis un vietējais aborigēns Juris Valenieks.

Es zinu, ka tukumnieki uz butēm ir kā lāči uz medu. Uz kurieni tad pēc plekstēm no Tukuma smukuma dodas copmaņi jūras piekrastē?

Pārsvarā tie tomēr ir Ovīši. Tas vairāk saistībā ar akmeņaino krastu un, kā laiks ir pierādījis, arī ar zivīgo posmu.

Ovīšos pa iebraucamo ceļu var nogriezties gan pa labi, gan kreisi…

Mēs griežam pa labi. Tad, neaizbraucot līdz galvenajam stāvlaukumam, ir ceļš pa labi. Jābrauc savi 2 km, un tas ir atļauts ceļš. Galā stāv zīme, un visi liek mašīnas malā, lai tālāk jau dotos kājām. Taču uzreiz teikšu, ka nav viegli atrast, kaut ceļa posms it kā īss. Tur ir celiņi pa labi, pa kreisi, un diezgan viegli var nomaldīties. Katrā gadījumā jābrauc ir pa dienas gaišo laiku.

Es esmu skatījies jūras dziļumu karti, un šajā vietā dziļums pie krasta pienāk salīdzinoši tuvu. Līdz ar to ir arī lielākas un daudzākas butes. Makšķerējamais posms ir diezgan garš. Man ir bijis tā, ka atbraucu pēc darba jau tumsā un eju pa krastu, bet visur cilvēku pilns. Atrodu vienu robu, un kāpēc tas nav aizņemts? Tāpēc, ka daudz akmeņu, smaga vieta. Veči, kas makšķeres liek trubās, tās šajos akmeņos nevar dabūt iekšā. Ņemu, sametu gruntenes un velku butes vienu pēc otras. [Smejas.]

Savukārt Ovīšiem uz otru pusi, kur bāka, gadās smukas akmeņbutes. Turp brauc man pazīstams vīrs, kas nodarbojas ar zemūdens šaušanu. Viņš iepeld, ātri savāc savas divas trīs akmeņbutes un dodas mājās. Vairāk viņam nevajag, jo šo plekstu lielums nav salīdzināms ar mūsu ierastajām piekrastes butēm.

Vēl braucam uz Užavu. Arī laba vieta, tomēr tur cope ir kā kuru gadu. Piemēram, šogad Užava tā īsti nav atvērusies. Arī Lūžņa mums ir iecienīta vieta, jo te ātri pie krasta pienāk akmeņains dziļums, un butēm tādas vietas patīk.

Vai šajās vietās nav daudz ķērāju, kas aprauj sistēmas?

Nav gan. Neesmu dzirdējis, ka kāds tādu vietu būtu sameklējis. Tas nav kā Zaķos.

Nu Zaķi ir atsevišķs stāsts. Tur ir daudz zivju, bet esmu bridis iekšā un no troses gabala mēģinājis atkabināt kārtējo sistēmu. Esmu mēģinājis izvilkt un esmu arī šos troses gabalus, dzeloņstiepļu pinumus nesis krastā. Savu reizi šitā stiepjot ārā no smiltīm trosi, esmu aizdomājies – a ja pēkšņi kaut kas iet gaisā!

Jā, jā. [Smejas.] Tur visādi var būt.

No kuras mašīnas atstāšanas vietas ir vistuvāk līdz jūrai un kur vistālāk?

Vistuvāk ir Lūžņā. Tur vienkārši pārej pāri kāpai un esi krastā. Pareiza piebraukšana ir tāda, ka pirms lielā stāvlaukuma Lūžņā griežas pa labi un brauc uz priekšu. Pa malām redzami senie padomju armijas nocietinājumu bunkuri, bet brauc, kamēr sasniedz upīti. Tur arī stop. Vistālāk ir no Ovīšu stāvlaukuma.

O, jā. Es tur esmu bijis tikai vienu reizi un stabili, ka pēdējo, jo soļot aptuveni pusotru kilometru ar visu ekipējumu un tad vēl ar zivīm atpakaļ… nu nē, man tāds hokejs nav vajadzīgs.

Es tur esmu gājis pa labi vēl tālāk. Tur taciņa iet pa tādu kā stigu, bet vieta vienkārši unikāla un zivju arī ļoti daudz. Teikšu godīgi – neesmu vēl labāku plekstu vietu redzējis. Varbūt toreiz paveicās, bet zivju bija daudz un lielas. Zeme ar debesīm griezās kopā. Bija tāds pūtiens, ka smiltis vienkārši gaisā virpuļoja, bet bijām aizgājuši, un ko tad – iet atpakaļ? Tur ir tāds kā mazs līcītis. Tik tuvu makšķeres vēl nekad neesmu metis. Sametām copenes, un sākās. Tādu copi vairs neesmu piedzīvojis. Divās stundās spaiņi bija pilni.

Ar gadiem gan piekrastes ūdeņu apskalotie krasti mainās.

Protams, tagad tur viss ir pavisam savādāk, bet tāpēc jau ir interesanti, ka krasta līnija mainās un parādās atkal jaunas vietas. Kādreiz mīļa vieta man bija Košrags. Vienkārši fantastiska vieta. Taču tagad tur kārtējie prihvatizētāji visu noprivatizējuši, un klāt netiek.

Zaķu kempings un Jūrkalnes stāvkrasts

Zaķu kempings ir viena no tām vietām, ko Jūrkalnes pusē iecienījuši ne tikai latvieši, bet arī lietuvieši un citu Eiropas valstu pārstāvji. Es varu tikai apbrīnot, kā vienā laukumā vasarā var sacelt ap
50 dažādu izmēru teltis un nosaukt to par atpūtu. Šajā kolhozā notiek viss, par ko vien cilvēks var aizdomāties. Laba atpūta. Tāds klusums un miers, ka jūra turpat pie kājām var krākt un šņākt, bet tu viņu nedzirdi. Visapkārt kā skaļākajā gadatirgū. Taču, spriežot pēc cilvēku daudzuma, ir noteikts kontingents, kam šādi tusiņi patīk.

Kas attiecas uz copi, tad es pats un biežāk redzētie ķērāji parasti pēc garā nokāpiena pa smilšaino taku ejam virzienā pa kreisi. Ja tieši pretī, tad ir seklāks; ja pa labi, tad ir pieredzēta atšķirība lomos. Kaut kas tur labajā pusē butēm nepatīk. Ejot pa kreisi, var iet ļoti tālu. Visur ir rezultatīvs krasts, taču, salīdzinot ar posmu no Ventspils līdz Kolkai, man kaut kā šķiet, ka butes ķeras mazākas un pa starpai ir daudz mazo lapiņu. Attiecībā uz Jūrkalni to pierāda arī maču rezultāti un lomi.

Ziemupes puse

Šis posms ir ne vien interesants rudenī, bet ļoti labs arī vasarā, kad ir vēlme tikt pie vimbām, kāda brekša un zušiem. Tāpat bieža viešņa piekrastes pusē ir menca. Rudenī Ziemupe nav tā iecienītākā vieta, bet, ja jau tai garām brauc arī daļa Liepājas copmaņu, tad laikam tam ir savs iemesls.

Šeit ir daudz kempingu, atpūtas māju un citu izklaides objektu, bet par mašīnas atstāšanu kaut kas būs jāatlicina zemes īpašniekiem.

Skrējienu beidzot

Būšu caurskrējis vairākām vietām, bet vēl veselu virkni neesmu pieminējis, jo patiesībā plekstu, sevišķi rudenī, jūras piekrastē ir kā dubļu pēc lietus uz zemes ceļa. Nav jau nekur teikts, ka konkrētās vietās gaidīs lielās un kaut kur citur būs tikai mazās lapiņas.

Ja uz copi brauc brīvdienās, tad var izmantot metodi, ko sauc par parazītismu. Tas nozīmē – iziet krastā, apstaigā tur esošos copmaņus, ar glumu smaidu apjautājas, kā ķeras, un ieskatās spainī, kādi izmēri piesakās. Es nebūt nenosodu šādus makšķerniekus, jo ar info ir jādalās, un gan jau būs reize, kad kāds arī jums pateiks, kur dotajā brīdī ir vislabāk. Pavisam citādi ir tad, ja kāds iedomājas, ka jūra tāds piemājas dīķis vien ir, un tur, kur pašreiz vienam ķeras smuka zivs, noteikti pielien pēc iespējas tuvāk. Nu tā, lai redz arī, ko liek uz āķa un kurā brīdī samirkšķina acis. Jo ej nu sazini – varbūt piemiedz butēm, un šīs pašas kāpj krastā!

Ne asakas šī rudens plekstu sezonā, un lai vienmēr vismaz spainim dibens būtu nosegts. Ir nepieklājīgi klīst apkārt ar pliku dibenu...

Einis Asaris / CopesLietas©2016