advokaats_liidacis
22.11.10
īsa atskaite par sestdienas copi Burtniekā.
Pēc oktobra beigās piedzīvotās sakāves nolēmu tomēr doties, lai, iespējams noslēgtu šā gada vaļējo ūdeņu sezonu.
Jāteic, ka garīgais diez ko labs nebija. Iepriekšējā braucienā biju pakāsis savu medīgo Rapala vobleri Shallow Magnum, uz kura līdakas ņēma kā trakas. Ņemot vērā, ka sezona iet uz beigām, aizvoetotāju tam līdz pat sestdienas vakaram tā arī neatradu.
Neko darīt - nācās meklēt alternatīvas. Ar garu ģīmu un skābu sejas izteiksmi iegādājos Husky Jerk garo maili un devos izaicināt likteni.
Tā nu sestdienas rītā, pēc pamatīgas izkasīšanās ap 10:00 kopā ar savu dzīvesbiedri biju Vecates laivu bāzē. Sasējām spiningus, piepūtām laivu, pielikām motoru un aidā - no sākuma upē, pēc tam ezerā iekšā.
Parunāju ar veci laivu bāzē - šis teica, ka ņemot uz velci upē. Pēc viņa teiktā, iepriekšējā diena (piektdiena) esot bijusi īpaši pateicīga - no ezera novestas vismaz divas desmitnieces, kā arī lērums sešinieču un piecinieču. Turklāt lielākā daļa izvilkta upē. To dzirdot metāmies velcēt līdz pat ezeram.
Jāteic, ka pārējie arī rokas klēpī salikuši nesēdēja - kurš uz dzīvo, kurš uz velci, bet visi šiverē pa upi. Lielākā aktivitāte selacas pašā iztekā. Laiku pa laikam kāds kaut ko arī izcēla, bet pamatā standartnieces. Tur pretī ezerā vien pāris laivas.
Izbraucot un izvelcējot cauri upei tā arī nesajutām nevienu piesitienu. Tālab nolēmām izmest loku pa ezera tuvo distanci un, ja nekas nepaņem, laist mājā, jo sāka līņāt. Tā nu braukājām, līdz laivā kaut kur iekrita manas cīgas ar šķiltavām. Tā nu es ar vienu roku meklējot šķiltavas ar otru tizlojoties ap motoru kaut kur baukāju starp saliņu un sēri. Pēkšņi mana draudzene iebļaujas - zaceps vai laikam ir. Pēc pievilkšanas tas izrādījās zandartelis. Tad vēl viens un vēl viens. Būtībā katrā vilcienā pa vienam. Lai arī zandarteļi bija vaļā laižami - pēc pus dienas tukšās velcēšanas vismaz zemmēru atsvabināšana kļuva par labu sportu.
Redzot, ka man nekas neķeras, šamā iežēlojās un iedeva man savu makšķeri ar Husky jerk galā. Savukārt es viņai iedevu savu spiņģeli ar Strike Pro garo tievo maili - apmēram kādi 6-7cm garumā.
Velcējām tālāk - man nekā, viņai cope - 3kg līdaka. Pēc tam vēl viens zandarteliz un vēl. Beigu galā arī man viens atsvabināmais zandartu zemmērs.
Vispār jau daudzi varētu teikt, ka cope ne visai izdevusies un sūdaina, tomēr svarīgi, ja vismaz kaut ko izdodas izvilkt. Dažkārt pat pieci amnestēti zemmēri var izraisīt lielāku prieku nekā viens izvilkts mērs, jo mēs visi braucam ar mērķi ne tikai piesist ledusskapi, bet arī pasportot. Vēl jo vairāk - prieks par savu draudzeni, kura domāja pēc šīs sezonas makšķeres krūmos mest. Beidzot arī viņai savs prieciņš tika.
Pēc oktobra beigās piedzīvotās sakāves nolēmu tomēr doties, lai, iespējams noslēgtu šā gada vaļējo ūdeņu sezonu.
Jāteic, ka garīgais diez ko labs nebija. Iepriekšējā braucienā biju pakāsis savu medīgo Rapala vobleri Shallow Magnum, uz kura līdakas ņēma kā trakas. Ņemot vērā, ka sezona iet uz beigām, aizvoetotāju tam līdz pat sestdienas vakaram tā arī neatradu.
Neko darīt - nācās meklēt alternatīvas. Ar garu ģīmu un skābu sejas izteiksmi iegādājos Husky Jerk garo maili un devos izaicināt likteni.
Tā nu sestdienas rītā, pēc pamatīgas izkasīšanās ap 10:00 kopā ar savu dzīvesbiedri biju Vecates laivu bāzē. Sasējām spiningus, piepūtām laivu, pielikām motoru un aidā - no sākuma upē, pēc tam ezerā iekšā.
Parunāju ar veci laivu bāzē - šis teica, ka ņemot uz velci upē. Pēc viņa teiktā, iepriekšējā diena (piektdiena) esot bijusi īpaši pateicīga - no ezera novestas vismaz divas desmitnieces, kā arī lērums sešinieču un piecinieču. Turklāt lielākā daļa izvilkta upē. To dzirdot metāmies velcēt līdz pat ezeram.
Jāteic, ka pārējie arī rokas klēpī salikuši nesēdēja - kurš uz dzīvo, kurš uz velci, bet visi šiverē pa upi. Lielākā aktivitāte selacas pašā iztekā. Laiku pa laikam kāds kaut ko arī izcēla, bet pamatā standartnieces. Tur pretī ezerā vien pāris laivas.
Izbraucot un izvelcējot cauri upei tā arī nesajutām nevienu piesitienu. Tālab nolēmām izmest loku pa ezera tuvo distanci un, ja nekas nepaņem, laist mājā, jo sāka līņāt. Tā nu braukājām, līdz laivā kaut kur iekrita manas cīgas ar šķiltavām. Tā nu es ar vienu roku meklējot šķiltavas ar otru tizlojoties ap motoru kaut kur baukāju starp saliņu un sēri. Pēkšņi mana draudzene iebļaujas - zaceps vai laikam ir. Pēc pievilkšanas tas izrādījās zandartelis. Tad vēl viens un vēl viens. Būtībā katrā vilcienā pa vienam. Lai arī zandarteļi bija vaļā laižami - pēc pus dienas tukšās velcēšanas vismaz zemmēru atsvabināšana kļuva par labu sportu.
Redzot, ka man nekas neķeras, šamā iežēlojās un iedeva man savu makšķeri ar Husky jerk galā. Savukārt es viņai iedevu savu spiņģeli ar Strike Pro garo tievo maili - apmēram kādi 6-7cm garumā.
Velcējām tālāk - man nekā, viņai cope - 3kg līdaka. Pēc tam vēl viens zandarteliz un vēl. Beigu galā arī man viens atsvabināmais zandartu zemmērs.
Vispār jau daudzi varētu teikt, ka cope ne visai izdevusies un sūdaina, tomēr svarīgi, ja vismaz kaut ko izdodas izvilkt. Dažkārt pat pieci amnestēti zemmēri var izraisīt lielāku prieku nekā viens izvilkts mērs, jo mēs visi braucam ar mērķi ne tikai piesist ledusskapi, bet arī pasportot. Vēl jo vairāk - prieks par savu draudzeni, kura domāja pēc šīs sezonas makšķeres krūmos mest. Beidzot arī viņai savs prieciņš tika.
