bums
19.03.11
Tiem kuriem ir lūzušas vai bojātas -mehāniski.spole vai arī citas alumīnija -silumīna daļas Paskaidroju
Bieži nākas dzirdēt, ka kādu konkrētu spoles vai citu lietu alumīnija sakausējuma detaļu, kas izgatavota ar spiedlējuma vai smilšu formas lējuma metodi neesot iespējams sametināt, jo materiāls esot neparasts un vispār nemetinoties. Vairumā gadījumu metinātājs nav bijis uzdevumu augstumos un nav spējis noteikt, kas tas ir par materiālu, kā tas jāmetina, ar kādu degli vai tehnoloģiju jāmetina, kā tas būtu jāsagatavo metināšanai (no attaukošanas, slīpēšanas, sagatavošanas priekš- un pēc sildīšanas/kontrolētas atdzēsēšanas bieži ir atkarīgs metināšanas iznākums). Visbiežāk tiek jaukti un putroti savā starpā tādi sakausējumi kā alumīnija sakausējums ar magnija, špialtera, silumīna un pat ar cinkotiem dzelzs izstrādājumiem. Alumīnija sakausējums var saturēt magniju, un tad tā metināšanai izmanto piedevu stiepli ar 5% magnija piedevu. Jāatceras, ka detaļas no alumīnija sakausējuma nav savstarpēji sametināmas kopā ar detaļām no magnija sakausējuma, jo katram no šiem materiāliem vajadzīga sava piedevu stieple. Izņēmums ir Lielbritānijā izstrādātais materiāls un tehnoloģija, kuru pazīstam ar nosaukumu Techno-Weld. Ar šo tehnoloģiju iespējams sametināt savā starpā dažādu metālu detaļas ar atšķirīgām kušanas temperatūrām, piemēram, alumīnija sakausējumu (ar kušanas temperatūru 580 - 650 °C) ar špialteri (ar kušanas temperatūru 400°C), kas ir cinka, alumīnija un kapara sakausējums. Silumīns ir alumīnija sakausējums ar paaugstinātu silīcija saturu. To bieži jauc ar špialteri, kuru ražo ar spiedlējuma metodi un kurš ir lēts, bet visai neizturīgs materiāls, no tā vēl arvien izgatavo spoļu korpusus, rokturus u.c. nelielas spēkratu detaļas.. Pirmie silumīni saturēja līdz 17 % cinka Šādi lējumi praktiski ar volframa elektrodu argona vidē nav sametināmi - tie vai nu sasprāgst gabalos, vai tiem deg ārā cinks, veidojot neglītus krāterus, vai tie izteikti deformējas.Tie ir 50-60 gados ražotie izstrādājumi
Bieži nākas dzirdēt, ka kādu konkrētu spoles vai citu lietu alumīnija sakausējuma detaļu, kas izgatavota ar spiedlējuma vai smilšu formas lējuma metodi neesot iespējams sametināt, jo materiāls esot neparasts un vispār nemetinoties. Vairumā gadījumu metinātājs nav bijis uzdevumu augstumos un nav spējis noteikt, kas tas ir par materiālu, kā tas jāmetina, ar kādu degli vai tehnoloģiju jāmetina, kā tas būtu jāsagatavo metināšanai (no attaukošanas, slīpēšanas, sagatavošanas priekš- un pēc sildīšanas/kontrolētas atdzēsēšanas bieži ir atkarīgs metināšanas iznākums). Visbiežāk tiek jaukti un putroti savā starpā tādi sakausējumi kā alumīnija sakausējums ar magnija, špialtera, silumīna un pat ar cinkotiem dzelzs izstrādājumiem. Alumīnija sakausējums var saturēt magniju, un tad tā metināšanai izmanto piedevu stiepli ar 5% magnija piedevu. Jāatceras, ka detaļas no alumīnija sakausējuma nav savstarpēji sametināmas kopā ar detaļām no magnija sakausējuma, jo katram no šiem materiāliem vajadzīga sava piedevu stieple. Izņēmums ir Lielbritānijā izstrādātais materiāls un tehnoloģija, kuru pazīstam ar nosaukumu Techno-Weld. Ar šo tehnoloģiju iespējams sametināt savā starpā dažādu metālu detaļas ar atšķirīgām kušanas temperatūrām, piemēram, alumīnija sakausējumu (ar kušanas temperatūru 580 - 650 °C) ar špialteri (ar kušanas temperatūru 400°C), kas ir cinka, alumīnija un kapara sakausējums. Silumīns ir alumīnija sakausējums ar paaugstinātu silīcija saturu. To bieži jauc ar špialteri, kuru ražo ar spiedlējuma metodi un kurš ir lēts, bet visai neizturīgs materiāls, no tā vēl arvien izgatavo spoļu korpusus, rokturus u.c. nelielas spēkratu detaļas.. Pirmie silumīni saturēja līdz 17 % cinka Šādi lējumi praktiski ar volframa elektrodu argona vidē nav sametināmi - tie vai nu sasprāgst gabalos, vai tiem deg ārā cinks, veidojot neglītus krāterus, vai tie izteikti deformējas.Tie ir 50-60 gados ražotie izstrādājumi
