Sociālajos tīklos lielu uzmanību pēdējā laikā izpelnījies kāds Māras Zālītes dzejolis no 1980.gada, kura dēļ aizliegts publicēt žurnāla "Karogs" 7.metienu.
BALĀDE PAR PARĀDĪTO GODU
Ir bezgodis ieradies mūsu godos.
Viņš lielāko karoti ņem un bļodu
Un ēd un ēd, līdz apēsts ir viss,
Bet paliek arvienu vēl izbadis.
Viņš lielāko kausu paņem un dzer,
Ar kāju uz pasauli durvis ver,
Bet nepietiek viņam ar kausu un bļodu,
Viņš prasa, lai tu viņam parādi godu.
Tu ņem savu godu un lēnīgs tam rādi,
Un, lūk, no tā brīža tu kāpostus stādi
Ne tā kā līdz šim, bet tā, ka pēc tam
Ir kauns acīs skatīties kāpostam,
Un, lūk, no tā brīža tu govij ar ragiem
Gan sienu vēl padod, bet tā kā bez nagiem
Un aku tu roc kā dīķi tik seklu
Un domā tikai par tuvāko kreklu.
Tu aizmirsti paražas, Dievu un Jodu,
Un vieglāk kā atdot, protams, ir nodot,
Un roka tev sniedzas pēc pilnākās bļodas…
Bet godu, visvairāk tu pieprasi godu,
Jo pats tu bez goda, bez goda un bešā.
Tu aizmirsi dārgāko nerādīt svešam.
*
Kad salnas sesks nokož puķes gravā,
Es dzērve nebūšu, kas ceļasomu kravā.
Kad tēvuzemi ziema piemeklē.
Vai dzirdat, cik tās eksaltēti klaigā!
Jauc prātus tiem, kas nelido, bet staigā.
Cik steidzīgi tās ceļas gaisā
Un tikai projām, projām taisās!
Kad tēvuzemi ziema piemeklē.
Ja nu tas spēks ir, nevis vājums?
Ne gļēvums, bet gan griba cieta,
Lai visu pamestu un projām ietu?
Tik ne šai brīdī.
Un nekad — šo vietu.
Mazliet iemetu acis kremļa propagandas NTV politiskajā humora talkšovā ''Mesto vstreči''. Šoreiz par Eiropas savieni'bu
Tas ir vāks - krievi visu labāk zin, kā jūtas, ko domā un ko grib Eiropieši, bet ja pretī kāds polis, vai vācietis argumentēti apgāž propagandas melus, tā viņš ar pretējo oponentu un zāles bļaušanu vai reklāmas pauzi tiek pārtraukts :):). Tāds reālais debīliķu saiets. Vate paliek vate.
Pašiem valstī pilns ar problēmām, bet kā uzslēdz tos šovus, tā ir Ukraina, Sīrija, ASV un Tramps, NATO, ES, atkal Ukraina, Sīrija un tā pa apli.
Un galvenais ka visur redz elites apbižojot nabaga tautu.
Vecmutere man stāstija, kas notikās, kad 1940 gadā krievi nāca iekšā, tā visa varza, kas vilkās līdz, kā ofiņu sievas lepni pa Rīgu staigāja naktskreklos, domādamas ka tās ir vakarkleitas, izsūtīšanas, vēl no tiem kas piedzīvojuši kara laiks un vēl izsūtīšanas, kā gāja Sibīrijā, kā atgiežoties Latvijā māju vairs nav, jo pāri gājusi melorācija... Varētu daudz turpināt. To visu var piedot, bet aizmirst - nekad. Utu krakšķi, tas tavs sapnis?