Zivnieks
07.05.10
Nu tad tā..
vakar pēc ļoti smagas un grūtas darba dienas, domāju uz pāris stundiņām uztaisīt mazu relaxu un aizšaut līdz Daugavai ašukus paganīt. Sākums jau skaists - ar ratiem solīdi ielaidu laivu iekšā kanāliņā, iekāpu iekšā, iedarbināju motorīti un aizbraucu līdz vietai kur ganās mailītes. ar ļoti lielām mokām sakasīju pārdesmit vīķes un pāris raudiņas, tad atkal iedarbināju motorīti un devos tālāk uz Daugavu, braucot ataisīju aliņu un jau sāku baudīt dzīvi, kad nonācu galā sapratu, ka vilnis deizgan pamatīgs, bet nu nekas....uzliku pirmo maili uz āķa ielaidu iekšā un sāku taustīties pēc pāris minūtēm pirmais zandarts ārā, iedevu buču un paldies par uzmanību, tad beidzot arī pirmais ašuks tāds uz gramiem 500, tā lēnā gaitā vazājoties izvilku vēl divus zandartus, bijā vēl kādas 4 nerealizētas copes un pie laivas notinās tāds dikti smuks zandarta eksemplārs, nodomāju, ka nekas, gan jau jūnijā vēl tiksimies. Ar pacilātu dvēseles sajūtu iedarbināju motorīti, nobraucu kādus metrus piecus, pēkšņi motors raitā palecienā palecās augšā un sāk nelabi rūkt - skaidrs skrūvei šifti norāvu, paskatos, ibio tāds smuks puspuvis baļķēns, tieši zem ūdens virsas peldās un kā reiz viņā man vajadzēja trāpīt. Protams rezerves šiftes līdzi nav - superīgi, nodomāju es un devos uz laivas priekšu un ķēros airiem klāt. Jā, tas jau bija piemirsies kā ir tik lielus gabalus ar airīšiem rukāt. nepagāja ne stunda, ka arī galā esmu nonācis, pieķēdēju laivu ratiem un dodos klāt pie vinčas, lai šamo vilktu atpakaļa garāžā, sāku vilkt un dzirdu blīkšķi pamatīgu - joptvaju sliedes, kas zem ūdens izdomājušas paiet katra uz savu pusi un pakaļējie riteņi ratiem vairs uz tiem neatrodas (paldies ledutiņam, kas ir drusciņ pamainījis stiprinājumus), nu ko, nodomāju es, un ķeros atkal klāt vinčai, ar domu, ka līdz sausumam jau vajadzētu dabūt arī pakaļas ratus tāpat bez sliedēm, sākumā jau iet feini, bet tad baigais debesu švirķšķis un vinčai trose pušu, vienkārši perfekti, nodomāju es, un domāju zvanīt kādam čomam lai atskrien palīgos laivu kaut kā būdā iemocīt, a re ku šeku telefonam bača tukša - pasakaini, nodomāju es un apsēdos, aizpīpēju cigareti, nospļāvos un sāku trosi kaut kā montēt atkal klāt, to it kā izdarīju, tad vilku kājās garos gumijniekus, zināju, ka tie cauri, bet nedomāju, ka tik ļoti, bridu iekšā aukstais ūdentiņš smuki dzesē potītes un tā ar vien augstāk un augstāk, bet kaut'kā laivu uz sliedēm uzmocīju, un tad ar tādām maiguma jūtām (cik nu tās vēl bija palikušas) devos atkal pie vinčas, šoreiz paldies Dievam, laiva būdā dabūta. bet re ku šeku ārā jau stipri tumš, nu neko devos mājā, ar vēl trīs reizes briesmīgāku garastāvokli nekā no tās izgāju! A gadījies kur ne elektrība nava visā mājā ............. šito pukntu vietā piesaucu visas mātes utt, aizgāju pie leduskapja atvēru aliņu, pasēdēju pie svecītes un gāju gulēt!!! Tā vietā lai rītā varētu solīdi doties pacopēt, varēšu visu dienu taisīt n-tos remontdarbus...paldies par uzmanību....pļac!
vakar pēc ļoti smagas un grūtas darba dienas, domāju uz pāris stundiņām uztaisīt mazu relaxu un aizšaut līdz Daugavai ašukus paganīt. Sākums jau skaists - ar ratiem solīdi ielaidu laivu iekšā kanāliņā, iekāpu iekšā, iedarbināju motorīti un aizbraucu līdz vietai kur ganās mailītes. ar ļoti lielām mokām sakasīju pārdesmit vīķes un pāris raudiņas, tad atkal iedarbināju motorīti un devos tālāk uz Daugavu, braucot ataisīju aliņu un jau sāku baudīt dzīvi, kad nonācu galā sapratu, ka vilnis deizgan pamatīgs, bet nu nekas....uzliku pirmo maili uz āķa ielaidu iekšā un sāku taustīties pēc pāris minūtēm pirmais zandarts ārā, iedevu buču un paldies par uzmanību, tad beidzot arī pirmais ašuks tāds uz gramiem 500, tā lēnā gaitā vazājoties izvilku vēl divus zandartus, bijā vēl kādas 4 nerealizētas copes un pie laivas notinās tāds dikti smuks zandarta eksemplārs, nodomāju, ka nekas, gan jau jūnijā vēl tiksimies. Ar pacilātu dvēseles sajūtu iedarbināju motorīti, nobraucu kādus metrus piecus, pēkšņi motors raitā palecienā palecās augšā un sāk nelabi rūkt - skaidrs skrūvei šifti norāvu, paskatos, ibio tāds smuks puspuvis baļķēns, tieši zem ūdens virsas peldās un kā reiz viņā man vajadzēja trāpīt. Protams rezerves šiftes līdzi nav - superīgi, nodomāju es un devos uz laivas priekšu un ķēros airiem klāt. Jā, tas jau bija piemirsies kā ir tik lielus gabalus ar airīšiem rukāt. nepagāja ne stunda, ka arī galā esmu nonācis, pieķēdēju laivu ratiem un dodos klāt pie vinčas, lai šamo vilktu atpakaļa garāžā, sāku vilkt un dzirdu blīkšķi pamatīgu - joptvaju sliedes, kas zem ūdens izdomājušas paiet katra uz savu pusi un pakaļējie riteņi ratiem vairs uz tiem neatrodas (paldies ledutiņam, kas ir drusciņ pamainījis stiprinājumus), nu ko, nodomāju es, un ķeros atkal klāt vinčai, ar domu, ka līdz sausumam jau vajadzētu dabūt arī pakaļas ratus tāpat bez sliedēm, sākumā jau iet feini, bet tad baigais debesu švirķšķis un vinčai trose pušu, vienkārši perfekti, nodomāju es, un domāju zvanīt kādam čomam lai atskrien palīgos laivu kaut kā būdā iemocīt, a re ku šeku telefonam bača tukša - pasakaini, nodomāju es un apsēdos, aizpīpēju cigareti, nospļāvos un sāku trosi kaut kā montēt atkal klāt, to it kā izdarīju, tad vilku kājās garos gumijniekus, zināju, ka tie cauri, bet nedomāju, ka tik ļoti, bridu iekšā aukstais ūdentiņš smuki dzesē potītes un tā ar vien augstāk un augstāk, bet kaut'kā laivu uz sliedēm uzmocīju, un tad ar tādām maiguma jūtām (cik nu tās vēl bija palikušas) devos atkal pie vinčas, šoreiz paldies Dievam, laiva būdā dabūta. bet re ku šeku ārā jau stipri tumš, nu neko devos mājā, ar vēl trīs reizes briesmīgāku garastāvokli nekā no tās izgāju! A gadījies kur ne elektrība nava visā mājā ............. šito pukntu vietā piesaucu visas mātes utt, aizgāju pie leduskapja atvēru aliņu, pasēdēju pie svecītes un gāju gulēt!!! Tā vietā lai rītā varētu solīdi doties pacopēt, varēšu visu dienu taisīt n-tos remontdarbus...paldies par uzmanību....pļac!
