No kurzemes ar divējādām sajūtām. Pirmais- pieskaldiju savu somu vismaz ar diviem kilogramiem, tā pa nopietno, bez žēlastības. Biju tajā upē pirmo reizi, apciemoju divus posmus.Tālākajā posmā devos lūikoties, kas tad īsti te ir. Ūdens pietiekoši, lēna straumīte un skaistas bedres, bija kādas divas copes, uzsitieni, bet zivis neredzēju...Nolēmu doties uz citu vietu, atpakaļ....dodos gar krastu un pēkšņi redzu, smuki saulītē mazulītes spīd...sāku darboties...drīz vien soma pilna (rīt jāšmorē)....Atbraucu uz otro posmu...te jau straujāk,brasliņi,bedrītes, stāvi krasti ar kraujām, pat vienu skaistu palielu ūdenskritumu šķērsoju...ar zivīm švaki, trīs mazas forelītes piekodās, neviena lielā, skumji, jo vietas izskatijās patiešām labas. Labi vismaz gailenes pilna soma.
Foreļu izdzīvošanu nosaka skābekļa daudzums ūdenī. Piemēram +0 grādu ūdenī dabiski var izšķist ap 15 mg/l skābekļa, +15 grādu ūdenī ap 9 mg/l, bet +22 grādos tikai 7mg/l, kas jau ir kritiskais līmenis foreļu izdzīvošanai.
Bandito, straujums jau neko neatvēsina, ja pa vidu ir lēni atklāti posmi, straujumā vienkārši vairāk skābeklis. Sekla upe vispār var uzcepties viens un divi.
zivis nespēj regulēt ķermeņa temperatūru. Tāpēc tām ir izveidojušies uzvedības pielāgojumi- uzturēties vietās, kuras atbilst to bioloģiskajām prasībām.
Es gan dzirdēju, ka +20 jau ir robeža! Bet laikam trakāk ir tad, ja ir maz skābekļa un temperatūra augsta. Ja ir strauja upe, daudz skābekļa, tad temperatūra arī nebūs virs +20!
Bandito! Es domāju katram foreļotājam ir sanākušas ķibeles ap visu to procesu, pat negribās runāt, tā ir kā studentu dzīves šķiršanās ar mīļoto. Prieks par labo atskaiti.