sagittario
04.07.10
Šodien atgriezos no Ventas- lai dzīvo Kurzemes pērle Venta!!!
Patiesībā stāsts ir par sapni.
Tas aizsākās garajos ziemas vakaros, spaidot peli un klejojot pa Ventas krastiem ar baltikmaps palīdzību, līdz vakardien ap pusdienlaiku sapratu- ja tūlīt kaut ko nedarīšu lietas labā, tas tā arī paliks tikai sapnis...
Izprintēju sev interesējošo rajonu, atzīmēju iespējamos piebraucamos ceļus un vietiņas, atzīmēju, kuras no tām ir LVM pārziņā, fiksi sametu mašīnā makšķerēšanas rīkus, telti, guļamos un uzņēmu kursu uz Skrundu mīt savu robinsona taku.
Lai gan sākotnēji biju iecerējis sākt ar labo krastu, likteņa roka mani aizveda uz kreiso (vienkārši vajadzēja pārtikas veikalu Skrundā :))) ). Kad jau, tad jau!- sākšu ar kreiso! Vēlreiz, cīnoties ar satraukumu, laidu caur smadzenēm domu, ka noteikti prātīgāk būtu bijis iepriekš uzjautāt avtt vai juliusam par savu ceļamērķi, bet, kas nu nav izdarīts, tas nav un ko nu vairs...
Tālākie notikumi norisa kā filmā. Nevarētu teikt, ka tajā pusē savā dzīvē nebūtu nācies būt, bet tik intīmi ar vietējiem ceļiem un celiņiem iepazinos pirmo reizi.
Rezultātā ieraudzīju Ventu no neredzētiem skatu punktiem- vienu par otru skaistākiem, tikai man vajadzēja īstenot trīs ieceres- novietot auto, uzcelt telti un pacopēt, tādēļ tēloju neapmierināto Tomu un turpināju savus meklējumus. Manas pūles nepalika nepamanītas un "sistēmas operators" man ierādīja vietiņu, ko var droši nosaukt par "dieva ausi". Un bija arī pēdējais brīdis, jo pulkstenis jau rādīja astoto vakara stundu- tik vien bija palicis laika, lai iekārtotos, sarūpētu malku ugunskuram, jo vēl jau gribējās arī paslīcināt slieku un kādu mākslīgo zivi.
Par lomiem šoreiz neko nestāstīšu, jo nav jau ko īpaši stāstīt. Tik vien pateikšu, ka cepšanai ugunskurā sanāca un, kā teiktu Mārtiņš- "kas var būt labāks par šo!!!"
Rīta pusē vareni iepriecināja divi skati.
Pirmais- pīļu rīta krosiņš vārda tiešā nozīmē pa ūdens virsu un pietam- riktīgs gargabalnieks!
Otrais- jautru un dzīves garšu baudošu copmaņu laivojums katram savā gumijas pūslī. Tas bija to vērts- C vitamīns visai dienai!
Copes gan nekādas. Varbūt tāpēc, ka divas saules spīdēja, varbut nemācēju :), toties ūdens kā piens.
Pateicis paldies vietiņai un paķēris līdzi gan savus, gan iepriekšējo copmaņu sadzīves atkritumus, devos mājup. Doma tāda- tālāk par Skrundu to šmuci nevedīšu. Un nevedu arī, jo pie domes autostāvvietas stavēja vecā parauga atkritumu konteineri un nebija nekāda vajadzība maisu atstāt uz ļovenēm :). Ar apziņu, ka arī es esmu piedalījies Lielajā Latvijas sakopšanas talkā un esmu kļuvis ar jauniem iespaidiem bagātāks, rullēju mājup.
Lai dzīvo Venta! Gaidi- es atgriezīšos! Varbūt citā vietiņā, bet atgriezīšos.
Patiesībā stāsts ir par sapni.
Tas aizsākās garajos ziemas vakaros, spaidot peli un klejojot pa Ventas krastiem ar baltikmaps palīdzību, līdz vakardien ap pusdienlaiku sapratu- ja tūlīt kaut ko nedarīšu lietas labā, tas tā arī paliks tikai sapnis...
Izprintēju sev interesējošo rajonu, atzīmēju iespējamos piebraucamos ceļus un vietiņas, atzīmēju, kuras no tām ir LVM pārziņā, fiksi sametu mašīnā makšķerēšanas rīkus, telti, guļamos un uzņēmu kursu uz Skrundu mīt savu robinsona taku.
Lai gan sākotnēji biju iecerējis sākt ar labo krastu, likteņa roka mani aizveda uz kreiso (vienkārši vajadzēja pārtikas veikalu Skrundā :))) ). Kad jau, tad jau!- sākšu ar kreiso! Vēlreiz, cīnoties ar satraukumu, laidu caur smadzenēm domu, ka noteikti prātīgāk būtu bijis iepriekš uzjautāt avtt vai juliusam par savu ceļamērķi, bet, kas nu nav izdarīts, tas nav un ko nu vairs...
Tālākie notikumi norisa kā filmā. Nevarētu teikt, ka tajā pusē savā dzīvē nebūtu nācies būt, bet tik intīmi ar vietējiem ceļiem un celiņiem iepazinos pirmo reizi.
Rezultātā ieraudzīju Ventu no neredzētiem skatu punktiem- vienu par otru skaistākiem, tikai man vajadzēja īstenot trīs ieceres- novietot auto, uzcelt telti un pacopēt, tādēļ tēloju neapmierināto Tomu un turpināju savus meklējumus. Manas pūles nepalika nepamanītas un "sistēmas operators" man ierādīja vietiņu, ko var droši nosaukt par "dieva ausi". Un bija arī pēdējais brīdis, jo pulkstenis jau rādīja astoto vakara stundu- tik vien bija palicis laika, lai iekārtotos, sarūpētu malku ugunskuram, jo vēl jau gribējās arī paslīcināt slieku un kādu mākslīgo zivi.
Par lomiem šoreiz neko nestāstīšu, jo nav jau ko īpaši stāstīt. Tik vien pateikšu, ka cepšanai ugunskurā sanāca un, kā teiktu Mārtiņš- "kas var būt labāks par šo!!!"
Rīta pusē vareni iepriecināja divi skati.
Pirmais- pīļu rīta krosiņš vārda tiešā nozīmē pa ūdens virsu un pietam- riktīgs gargabalnieks!
Otrais- jautru un dzīves garšu baudošu copmaņu laivojums katram savā gumijas pūslī. Tas bija to vērts- C vitamīns visai dienai!
Copes gan nekādas. Varbūt tāpēc, ka divas saules spīdēja, varbut nemācēju :), toties ūdens kā piens.
Pateicis paldies vietiņai un paķēris līdzi gan savus, gan iepriekšējo copmaņu sadzīves atkritumus, devos mājup. Doma tāda- tālāk par Skrundu to šmuci nevedīšu. Un nevedu arī, jo pie domes autostāvvietas stavēja vecā parauga atkritumu konteineri un nebija nekāda vajadzība maisu atstāt uz ļovenēm :). Ar apziņu, ka arī es esmu piedalījies Lielajā Latvijas sakopšanas talkā un esmu kļuvis ar jauniem iespaidiem bagātāks, rullēju mājup.
Lai dzīvo Venta! Gaidi- es atgriezīšos! Varbūt citā vietiņā, bet atgriezīšos.
