Ekonomika un politika

Vajadzētu paņemt un sašņorēt kādu Saeimas apkopēju, lai klāj vaļā, kādas PATIESĪBĀ tur rebes notiek. Un vispār dzīvē vajag daudz runāties ar dažādu uzņēmumu zemākā līmeņa darbiniekiem, jo viņi taču patiesībā zin drēbi, ne vadītāji. Vēl vajag pierakstīt veikalnieku domas par pašu pārdotajām precēm, tās parasti ir apaustas ar īpašu objektīvitātes auru.

abrakadabra, 15.jūnijs 2021, 13:16

Taureņu pirts pirtnieks jāšņorē, jo tur visas lietas tiek sarunātas... ko ta Saeimā, skatās uz īkšķi un spiež pogas.

Kaimiņš tak filmēja to visu...

Vajadzētu paņemt un sašņorēt kādu Saeimas apkopēju, lai klāj vaļā, kādas PATIESĪBĀ tur rebes notiek. Un vispār dzīvē vajag daudz runāties ar dažādu uzņēmumu zemākā līmeņa darbiniekiem, jo viņi taču patiesībā zin drēbi, ne vadītāji. Vēl vajag pierakstīt veikalnieku domas par pašu pārdotajām precēm, tās parasti ir apaustas ar īpašu objektīvitātes auru.

Krustmātes 2 brāļus paņēma karā, vecāko krievs, tas bija mīnmetējnieks, krita pie Krustpils, jaunāko vāciets, to ievainoja partizāņi, kad bija pie mammas atbraucis atvaļinājumā. Rīgā, slimnīcā mira no ievainojuma. Vecmamma vēl man lodi rādīja. Mosina karabīne, trjehļiņeika.

Iesaku noskatīties Viļa Daudziņa viena aktiera izrādi “Vectēvs”!
Kā atainoti pirmskara, kara un pēckara notikumi no dažādu cilvēku skatpunktiem.
Iestudējot izrādi, Vilis daudz laika pavadījis arhīvos, vācot informāciju. Diemžēl, uz šodienu, nācies šo to pārveidot, lai “smukāk izklausās”.
Tad varu teikt, ka viss 100% atbilst tam, ko dzirdēju un klausījos, veco praulu, aculiecinieku stāstos.
Kaimiņos dzīvoja divi brāļi. Viens leģionārs, otrs sarkanarmietis. Leģionārs tā īsti karu neesot redzējis. Šoferis. Vadājis nacistu militārās kravas pa Vakareiropu un mīlējis meitas.
Sarkanarmietis karojis un ievainots. Teica: Ja gājām triecienā, kam bija, vilka divas pufaikas, tās sūda mašīnpistoles lodes sapinās vatē un viss.

Kā krēslā sēž,tā dziesmu dzied,tā vēsturniece par to saņem algu,lai sanaidotu tautu,jo vienotu grūti valdīt.Kā radās sarkanarmieši un leģionāri?Abi cīnījās par tēvzemes atbrīvošanu,vieni pret krievu iebrucējiem,otri pret vācu.Kad sākās karš,nevienam neprasīja vai gribi karot,ja varēji panest ieroci..Krievi savāca vienu daļu,vācieši otru.Volhovas purvos vienu latviešu divīziju sūtīja pretī otrai,latvieši šāva latviešus.Kad krievi ienāca otreiz un bija palicis tikai kurzemes katls,leģionāri šāva arī vāciešus(jo tie komandēja),tāpēc nokļuva vācu konclāģeros,no kurienes krievi atbrīvoja.Atnākot mājās,krievi arestēja,biji vācu armijā,sibirija..Mazu tautu,lielvara,svaida kā skaidiņu viļņos..

Pr arhīviem - nemeklējam 100gadīgus piemērus, paskatamies tepat - čekas kartotēka? Ticama? Pilnīga?

Arhīvā būs plāni, saraksti, piekrītu Šmidzim... bet arhīvā NEBŪS informācija, ka kaimiņš Pēteris uzrādīja kaimiņu Jāni, vai ķērāji saķēra Vasju, lai būtu pilns skaits, jo Jānis nebija mājās... šitas būs tikai liecinieku stāstos...

Nu, ticēt vecam sarkankrūtītim šajos jautājumos jau nu vajadzētu vismazāk....

ticēt vēsturniecei vai nē,lai paliek katra paša ziņā. par arhīvu dokumentiem - jā parasti tie ir tādi kādi ir.taču falsifikācijas iespējas noteikti pastāv.visvienkāršākais,ka daļa dokumentu mistiski pazūd.bet ne par to ir runa.cilvēks,kurš pie tiem dokumentiem strādā var traktēt tos kā grib.tīri subjektīvi.tā kā viņa saņem algu par to,var traktēt tā,kā vēlas darba devējs.tā,ka ticēt visam un ar pūtām uz lūpām ka vēsturniece ir svētā govs ir stipri pārspīlēti.par liecinieku stāstiem.tagad jau maz viņu palicis.noteikti kaut kas jau zudis no atmiņām tik ilgā laikā.viņu pēcnācēji nododot tos stāstus nākamām paaudzēm,kaut ko ir pazaudējuši vai pielikuši klāt.kad es biju pusaudzis un pēc tam jauns cilvēks - piemēram leģionāriem bija 45 - 60 gadi. maniem skolas biedriem un darba biedriem tēvi bija leģionāri.un strādājis esmu kopā ar leģionāriem.daudz tos stāstus esmu dzirdējis.pat tad,vēl ļoti svaigiem atmiņu stāstiem pāri objektivitātei virmoja emocijas.nu laikam nebija viegli visu to atcerēties.tā,ka ticēt tikai vienai tantei ir apšaubāmi.un ticēt tantei vēsturniecei vēl jo vairāk.ir jāredz un jādzird maksimāli daudz informācijas lai kaut cik tos procesus izprastu. patiesība ir kaut kur pa vidu.sava ātaisnība ir gan BrunoL, kurš balstās uz aculiecinieku stāstiem,gan Smi-didzim,kurš komentē vēsturnieku hrestomātiskās tēzes pa čekistu darbību deportācijas laikā.

Muļķīši, uz 1 "vēsturnieces" teiktā, tagad būvēsiet stāstus, "kas notika" gandrīz 100 gadus atpakaļ... smiekli nāk...

Labāk pastāstiet, par 1990.g. maiju, vai 1991.g. barikādēm vai augusta puču, kad BMP ar čurkām pie stobriem pa Rīgu braukāja... ja tolaik galda virsu varējāt redzēt, kā viss bija??

Jeb, ko tur pa 30 gadu pagātni rakāties, pastāstiet kā "patiesībā" Covids radās?? tas bija "vakar"...

Šmiga, vēsturi, katra vara pierihtē kā panēsātu zeķi. Tā saucamie “vēstures fakti”, pat ne tīši, pēc pāris paaudžu atstāstiem tiek falcificēti uz nebēdu.
Sanācis kopā strādāt un copēt ar vairākim bijušajim leģionāriem un izsūtītajiem. Gan tiem kuri raka Belomor kanālu, gan tiem, kuri no Tālo Austrumu lēģra atgriezās sešdesmitajos. Katrā kaimiņu sētā pie radiem, mitinājās kāda ģimene, kuri atgriezās no izsūtījuma, jo savās mājās nedrīkstēja. Daudzi jaunie gribēja atpakaļ, jo šeit garlaicīgi. Ne “večerinku”, ne “guļanku”.
Visiem viens stāsts, kā istrebiķeļus uz viņu mājām atvedis kāds no vietējiem. Minēja konkrētus vārdus un uzvārdus.
Neesi naivs, ko Maskavā Staļina papus varēja zināt par latvju labākajiem dēliem un meitām.
Saka, ka Edgars Kauliņš, saukts par Kauliņtēvu, panācis, ka no Lielvārdes nav izvests neviens idzīvotājs!

BrunoL, 14.jūnijs 2021, 16:42

"Šmiga, vēsturi, katra vara pierihtē kā panēsātu zeķi. " – Bruņčik, tu i stulbs kā vatņiku kerzačs.
Arhīva dokumentus nevar interpretēt "kā panēsātu zeķi" – tie vai nu ir , vai nu nav. Un ja tie ir, tad tie ir reāli fakti – pavēles, ko, cik, kāpēc, par ko, utt. Tu to dokumentus nevari pārrakstīt, kādi tie ir, tādi ir. Un tu savā dzīvē neesi redzējis ne 1% no tiem arhīva dokumentiem, ko šī vēsturniece ir izpētījusi un tavas "zināšanas" ir balstītas tikai uz viena tante teica, nevis uz reāliem faktiem. Tā, ka tirliņ, ej pirts.

Šmiga, vēsturi, katra vara pierihtē kā panēsātu zeķi. Tā saucamie “vēstures fakti”, pat ne tīši, pēc pāris paaudžu atstāstiem tiek falcificēti uz nebēdu.
Sanācis kopā strādāt un copēt ar vairākim bijušajim leģionāriem un izsūtītajiem. Gan tiem kuri raka Belomor kanālu, gan tiem, kuri no Tālo Austrumu lēģra atgriezās sešdesmitajos. Katrā kaimiņu sētā pie radiem, mitinājās kāda ģimene, kuri atgriezās no izsūtījuma, jo savās mājās nedrīkstēja. Daudzi jaunie gribēja atpakaļ, jo šeit garlaicīgi. Ne “večerinku”, ne “guļanku”.
Visiem viens stāsts, kā istrebiķeļus uz viņu mājām atvedis kāds no vietējiem. Minēja konkrētus vārdus un uzvārdus.
Neesi naivs, ko Maskavā Staļina papus varēja zināt par latvju labākajiem dēliem un meitām.
Saka, ka Edgars Kauliņš, saukts par Kauliņtēvu, panācis, ka no Lielvārdes nav izvests neviens idzīvotājs!

BrunoL, 14.jūnijs 2021, 16:42

Pilnīgs *irsejs esi, man rados ir leģionāri, nu jau gandrīz visi zem zemes, kā arī man rados ir izsūtītie, un zinu tekstus bez viena tante teica.
Tā kā, ja dzīvē tu man so šņagu reiz teiksi, rēķinies, ka zilie priežu sili ir labākais, kas var notikt, jo Latvija ir diezgan purvaina un purvā tev ir vieta.

Baigi silti ieteiktu tiem, kas tos "aculiecinieku stāstus dzirdējuši" aiziet pie parādu piedzinējiem. Stulba profesija, taču, uhh, kādi tik tur "aciliecinieku stāsti" nav dzirdami un pierāda, ka lielāka dirsēja par cilvēku nav.

Atkal vecais vatņiks fleitē un sagroza faktus, savā elementā. Staļinam uz katru republiku, uz katru apgabalu bija sarakstītas kvotas, cik jāizsūta. Un nekāda vietējo stučīšana un dirsā līšana komuņagām neko nevarēja izmainīt. Paveicās tikai tiem, kuri netīšām izsūtīšanas laikā nebija uz vietas vai speciāli uz dienu divām aizbrauca noslēpties kaut kur laukos pie radiem. Vai mazdārziņu mājiņā, kā manas mātes ģimene, jo tēvs strādāja par šoferi un paklīda baumas ka būs darbs Rīgas šoferiem visu nakti, cilvēku pārvietošana smagajās mašīnās. Kaimiņi pēc tam teica ka izsūtīšanas naktī pie viņu dzīvokļa durvīm ilgi dauzījušies un krieviski lamājušies. Kas interesanti pat nelauza durvis, tā ka drosmīgākajiem paveicās ja izslēdza gaismu un nevēra vaļā vienkārši.

Šmiga, vēsturi, katra vara pierihtē kā panēsātu zeķi. Tā saucamie “vēstures fakti”, pat ne tīši, pēc pāris paaudžu atstāstiem tiek falcificēti uz nebēdu.
Sanācis kopā strādāt un copēt ar vairākim bijušajim leģionāriem un izsūtītajiem. Gan tiem kuri raka Belomor kanālu, gan tiem, kuri no Tālo Austrumu lēģra atgriezās sešdesmitajos. Katrā kaimiņu sētā pie radiem, mitinājās kāda ģimene, kuri atgriezās no izsūtījuma, jo savās mājās nedrīkstēja. Daudzi jaunie gribēja atpakaļ, jo šeit garlaicīgi. Ne “večerinku”, ne “guļanku”.
Visiem viens stāsts, kā istrebiķeļus uz viņu mājām atvedis kāds no vietējiem. Minēja konkrētus vārdus un uzvārdus.
Neesi naivs, ko Maskavā Staļina papus varēja zināt par latvju labākajiem dēliem un meitām.
Saka, ka Edgars Kauliņš, saukts par Kauliņtēvu, panācis, ka no Lielvārdes nav izvests neviens idzīvotājs!

Šmiga, papīrs pacieš visu, bet esmu pietiekoši daudz aculiecinieku stāstus dzirdējis. Gan izsūtīto, gan to, kurus neizsūtīja, bet varēja, jo daudz kas bija atkarīgs no vietējās varas.
Konkrēts piemērs manas sievas senči, kuri nekādi neiederējās izsūtīšanai- jaunsaimnieki. Izsūtīja pilnam kvorumam. Itkā, kādi ar tādu pašu uzvārdu atpirkušies?
Gribat ticat, gribat ne, bet domāju, ja kaut kas tāds atkārtotos, pietiktu apbižoto tautiešu. Pietiekoši daudziem par paveikto darbu nesamaksāts, vai solīts vairāk un saņemts mazāk utt. .

BrunoL, 14.jūnijs 2021, 15:20

Un šis ļoti labs citāts:

"Nereti nākas dzirdēt: “Mūs aizveda kaimiņu vietā, jo viņi atpirkās”, “Tas dzērājs partorgs gribēja mūsu mēbeles, tāpēc ielika mūs sarakstos” un līdzīgi. Par to, kāpēc partorgs vai kāds cits vietējās varas pārstāvis nevienu nekur “ielikt” nevarēja, jau paskaidroju iepriekš. Gadījumos, kad sarakstā minētā persona neatradās uz vietas vai tuvākajā apkārtnē, kur viņu bija iespējams ātri sameklēt, nenotika “cauruma aizbāšana” ar kaimiņiem vai nejaušiem garāmgājējiem, jo bija jādeportē KONKRĒTAS, REŽĪMA IZPRATNĒ NEVĒLAMAS PERSONAS, nevis kāds cits. Savukārt “atpirkties” no deportācijām nebija iespējams. Vēlreiz – ja neticat, pārbaudiet arhīvā paši, kāds bija pamatojums izsūtīšanai. Ja nu tiešām atradīsies lieta ar ierakstu: “Nezinām, kas tie tādi, bet paņēmām, jo īstais vainīgais mums uzlika pusstopu un žāvētu gaļu”, tad steigšus dodiet ziņu arī vēsturniekiem. Tas būs unikāls atklājums, taču šaubos, vai reāls."

Šmiga, papīrs pacieš visu, bet esmu pietiekoši daudz aculiecinieku stāstus dzirdējis. Gan izsūtīto, gan to, kurus neizsūtīja, bet varēja, jo daudz kas bija atkarīgs no vietējās varas.
Konkrēts piemērs manas sievas senči, kuri nekādi neiederējās izsūtīšanai- jaunsaimnieki. Izsūtīja pilnam kvorumam. Itkā, kādi ar tādu pašu uzvārdu atpirkušies?
Gribat ticat, gribat ne, bet domāju, ja kaut kas tāds atkārtotos, pietiktu apbižoto tautiešu. Pietiekoši daudziem par paveikto darbu nesamaksāts, vai solīts vairāk un saņemts mazāk utt. .

BrunoL, 14.jūnijs 2021, 15:20

Es kaut kā vairāk uztico vēsturniecei, kas strādā ar čekas arhīva dokumentiem, nevis "viena tante teica":
Labprāt satiktu to, kurš sāka šos pieņēmumus izplatīt... Tie ir izrādījušies ļoti dzīvelīgi un ar tendenci attīstīties aizvien tālāk. Tādēļ atkārtoju vēlreiz: visus ar deportācijām saistītos lēmumus pieņēma un visu dokumentāciju sagatavoja TIKAI UN VIENĪGI ČEKAS DARBINIEKI.

Pirmkārt: tās bija īpaši slepenas, drošības dienesta plānotas un organizētas operācijas, par kurām vispār neviens nedrīkstēja zināt. Mēs šobrīd zinām, ka deportācijas notika, un tāpēc ir tāds muļķīgs uzskats, ka arī tolaik, 1941. un 1949. gadā, par to zināja visi, kam nebija slinkums. Bet nezināja! Drošības struktūrās Maskavā tika pieņemti lēmumi, ka šāda akcija jāveic. Pēc tam par to informēja attiecīgo okupēto teritoriju čekistus un uzticēja viņiem veikt visus priekšdarbus. Čekā noteica izsūtāmo kategorijas, kuras 1941. un 1949. gadā atšķīrās, atbilstoši tābrīža situācijai.

1941. gadā čeka saprata, ka okupētajās teritorijās veidojas pretošanās kustība un ar individuāliem arestiem vien galā tikt nebūs iespējams. Tādēļ deportācijas pamatā skāra cilvēkus, kuriem bija atsavināti īpašumi, militārpersonas, policijas un aizsargu organizāciju biedrus, kā arī sabiedriski aktīvus un inteliģentus Latvijas brīvvalsts laika cilvēkus. Būtībā – tos, kuriem bija pamatots iemesls neieredzēt okupācijas režīmu un kuri vajadzības gadījumā būtu spējīgi pret to cīnīties.

Savukārt 1949. gadā jau četrus gadus notika nacionālo partizānu karš, un, lai gūtu tajā kādus panākumus, bija nepieciešams iznīcināt partizānu atbalsta bāzi laukos, vienlaikus nodrošinot arī kolhozu veidošanas procesu. Līdz ar to deportēto absolūtais vairākums bija turīgie un vidējie lauksaimnieki.

Vēl viena atšķirība: 1941. gada deportāciju plāns paredzēja konkrētu personu, pārsvarā vīriešu, arestēšanu un nogādāšanu ieslodzījuma vietās, kur notiktu izmeklēšana un attiecīga soda piespriešana. Šī iemesla dēļ ģimeņu tēvi (sievietes retāk) tika nošķirti no pārējiem un aizvesti citā virzienā. Lielākā daļa šo cilvēku gulagā gāja bojā no bada un slimībām, nereti pat nesagaidot izmeklēšanas beigas, jo smagajos darbos viņus sūtīja jau uzreiz, bet dzīves apstākļi un pārtikas devas kara gados bija tik dramatiski samazinātas, ka izdzīvot faktiski nebija iespējams.

Pārējos ģimenes locekļus nogādāja nometinājuma vietās. Par to, cik smags un traģisks bija viņu liktenis, ir ļoti daudz liecību, pārsvarā atmiņu veidā. Savukārt daudz mazāk ziņu ir par gulagā nonākušajiem, jo atgriezās tikai daži. 1949. gada deportācija šādu ģimeņu dalīšanu vairs neparedzēja, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc izdzīvošanas iespējas šajā gadījumā bija nedaudz labākas.

Tātad – vietējie čekisti saņēma rīkojumu un ķērās pie darba. Šajā vietā parasti kāds pamanās iebilst: “Ko tie krievu čekisti varēja zināt par vietējiem apstākļiem? Viņi taču nevienu te nepazina! Bez vietējiem bāleliņiem stučītājiem nekas nebūtu noticis!” Piedošanu, šeit nebija nekāda Ņūņambambija, kur cilvēki dzīvoja kokos un sazinājās ar zīmēm. Jebkurai organizācijai vai struktūrai bija perfekta dokumentācija, kas pēc okupācijas nonāca jaunā režīma rīcībā. Armijas un policijas dokumenti, aizsargu saraksti pa apriņķiem un pagastiem u. tml. Nacionalizēto īpašumu saraksti bija publicēti arī laikrakstos. Protams, čekisti izmantoja arī savā rīcībā esošo operatīvo informāciju, tostarp ziņotāju sniegto, taču, cik lielā mērā, tas palika viņu ziņā. “Stukaču” rinda ar sarakstiņiem pie apriņķu čekas mājām tik tiešām nestāvēja. Galvenokārt jau tāpēc – vēlreiz uzsveru –, ka tā bija SLEPENA operācija. Viena no 1941. gadā deportējamo kategorijām bija ar nāvi sodīto personu ģimenes. Piedošanu, kā sētnieks vai kaimiņš – nelabvēlis – varētu zināt, kuram kāds sods piespriests, ja par to pat arestētā tuviniekiem netika sniegta nekāda informācija? Jebkuram, kurš joprojām ir svēti pārliecināts par vietējā iedzīvotāja “faktora” nozīmīgumu, es kārtējo reizi iesaku aiziet uz Latvijas Valsts arhīvu un iepazīties ar vismaz vienu deportācijas lietu. Tur būs redzams, kā paraksts atrodas zem lēmuma par konkrētās personas deportēšanu. Tas būs čekista paraksts.

Šajā vietā mēdz atskanēt vaimanas, ka “angažētie vēsturnieki mazgā baltus vietējos neliešus – savu tautiešu bendes” un tamlīdzīgi. Tik traki arī nav. Gluži vienkārši fakti ir fakti un tos nevajag “čakarēt”. Vietējo iedzīvotāju iesaiste, protams, bija, taču ne dokumentācijas sagatavošanas posmā, bet tiešajā deportāciju veikšanas norisē. Tādu cilvēku resursu, lai vienlaikus arestētu un pārvietotu vairākus desmitus tūkstošus cilvēku, čekai nebija. Tādēļ tika veidotas deportāciju operatīvās grupas, kurās ietilpa čekas darbinieks, Sarkanās armijas, iekšlietu karaspēka karavīri vai miliči un tā dēvētais “padomju–partijas aktīvs”. Protams, čekists arī varēja būt agrākais Latvijas pilsonis, tomēr tādu skaits “orgānos” nedominēja. Militārpersonas parasti bija PSRS pilsoņi. Vietējie iedzīvotāji pamatā veidoja milicijas un “aktīvistu” kategoriju. 1949. gadā vēl klāt nāca arī “istrebīķeļu” bataljonu kaujinieki.

Šmiga, papīrs pacieš visu, bet esmu pietiekoši daudz aculiecinieku stāstus dzirdējis. Gan izsūtīto, gan to, kurus neizsūtīja, bet varēja, jo daudz kas bija atkarīgs no vietējās varas.
Konkrēts piemērs manas sievas senči, kuri nekādi neiederējās izsūtīšanai- jaunsaimnieki. Izsūtīja pilnam kvorumam. Itkā, kādi ar tādu pašu uzvārdu atpirkušies?
Gribat ticat, gribat ne, bet domāju, ja kaut kas tāds atkārtotos, pietiktu apbižoto tautiešu. Pietiekoši daudziem par paveikto darbu nesamaksāts, vai solīts vairāk un saņemts mazāk utt. .

Šeit labs raksts par 1941.-1949. gada deportācijām un it kā "stukčiem".
Ieteiktu izlasīt visiem tirliņiem, kas stāsta, ka deportācijas esot pašu latviešu stučīšanas rezultāts.

https://lvportals.lv/viedokli/329339-miti-par-deportacijam-izradijusies-dziveligi-2021?fbclid=IwAR2Tq7ajHtHsnJeqgywQhZr5s3ebBlDmoqVX3BshGneK2sqh4_C2OjyJgzM

Mans jau domāt, ka to spiegu LV ir daudz un VVD vienkārši nav spējīgi atklāt tos.

jegersz, 14.jūnijs 2021, 10:08

Bet loģiski, ka vatņiku spiegu LV ir vairāk kā vajag.