Lietotājs:H20

Šosezon trešo reizi Burtniekā. Pirmā bija veiksmīga, otrā klusums. Šajā reizē kaut kas atkal grabina.

Staigājot gar upes krastiem, nākas sastapties ar dažādiem izaicinājumiem, jo biežāk tu staigā, jo gudrāks tu kļūsti, man vēl jāmācās rīkoties ar zivi, bet pamati man ir skaidri...

Ir ziemas vidus. Nav vairs pirmais ledus, un nav vēl pēdējais. Lielie lomi bija jau, vai tikai vēl būs? Tā nu visā šajā copes reizē, ik pa laikam kāds aserēns, un arī līdaka copē!

Īsi un kodolīgi. Pie pareizā zvaigžņu stāvokļa un nelielas veiksmes var tikt pie neaizmirstamām emocijām...

Zemledus sezona ir veiksmīgi atklāta.

Ar draugu sākām mušot...Pirmās stundas pie upes bez rezultātiem, bet iespaidus un skaistus skatus saķērām diezgan. Pat nezināju, ka te pat aiz stūra, tik skaista Lielā Jugla, kaut nogājām varbūt tik mazu kilometru.

Kādā jaukā, vējainā dienā, devāmies uz ezeru, mazliet pacopēt, atpūsties un izbaudīt visu emociju gammu, un protams, pieskārāmies arī dabas krūtij...

Kaņiera ezera burvība. Tā nav tikai cope, tā ir emociju maģija. Daļa no manis, kā es to redzu un kā es tur jūtos.

Kad parādās pirmie sniegpulkstenīši zem logiem, tad gaisā lido vimbas. Dažreiz ir arī otrādi. Lai kā arī tur būtu, skaidrs ir viens, debesīs spīd pavasaris, tek kļavu sulas un kūpinātavai malciņa sagādāta. Vien gara pīcka, desmit grami sviniņa, pludiņa, sliekas un aiziet!

Burtnieka ezers gandrīz janvāra vidū, gandrīz kur vidusburtnieks, kaut kur austrumos. Šogad triju dienu laikā, te no mīnus 19 grādiem uz ezera, nokrīt līdz plusiem, un pūš vējš. No baltas sarmas kokos un sejā salu, līdz suņa spalvām un bļitkas acs. Esot šeit otro reizi, un zini, ne pēdējo.