Kad līdakas un asari no ledus pavilkti, laši un taimiņi patrenkāti, tad ikvienam sevi cienošam latvietim pienāk tās pavasara dienas!
Dienas, kad pus Latvija sēž pie vimbu upēm. Vienam tā ir Venta, citam Bārta, bet man un daudziem tā vienmēr ir un paliks Lielupe.
Šogad pirmās vimbas izdevās noķert necerēti vēlu kā ierasts, bet tās sajūtas ir kā katru gadu.
Patīkamu skatīšanos un ne asakas!
Sveiki!
Saņēmos un aizbraucu līdz tai jūriņai arī es.
Apnika jau skatīties kā visi liek iekšā skaistas vēja zivju bildes un spaiņus ar jūras grunduļiem, tāpēc izdomāju, ka jāmēģina arī man.
Ja jūras grunduļus veiksmīgi ķeru ik gadu, tad vēja zivis gan nebiju ķēris vismaz savus gadus piecus.
Kaut kas par to copi nedaudz bija palicis atmiņā un domāju to arī likt lietā šoreiz.
Mājās atradu vecāku vecās makšķeres, kuras bija sagatavotas copei uz līdakām un laidu uz Liepājas pusi.
Zināju, ka vējenes veiksmīgi ķer arī no mola, bet atminējos, ka agrāk ar vecākiem ķērām no saspridzinātajiem fortiem. Kolhozu negribējās, tāpēc nolēmu tomēr doties uz šīm ēku drupām. Lai arī cope ekstrēma, tas tomēr deva rezultātus.
Kādus, skatieties video!
Ne asakas un patīkamu skatīšanos!