Lai piesaistītu asarus kādai noteiktai vietai vis biežāk izmanto viltīgu paņēmienu, ka ar smalkas barības palīdzību sapulcina mailītes un citas smalkās zivtiņas un asaris ļoti ātri saprot kur ir iespēja iekost un sanāk šajā vietā no visām pusēm.

Savukārt sportisti sacensībās asaru piesaistīšanai izmanto dažādus tārpus, kurus pievieno barībai, vai pat vispār izmanto tikai zemi ar tārpu piedevu, asari tur savācās lielos daudzumos, bet pamatā tie ir nelieli asarīši ar retiem izņēmumiem.

J a runa ir par ikdienas copi patreiz rudenī, tad es ieteiktu izmantot pirmo variantu, ja nav smalko zivju barības, tad vari izmantot baltmaizi, pat labāk tikai baltmaizes garozu, sīkzivis to ilgāk plucinās. Vienīgi jāņem vērā, ka ārā sāksies rudens, un daudzos ūdeņos jau septembra beigās sīkzivis vairs augšējos ūdens slāņos nerādās un večiem pamazām sākās problēmas ar ēsmas zivtiņām.

Brekšu dejas var redzēt agros rītos, reizēm arī vakaros, pa dienu lielie rādās salīdzinoši reti. Es par brekšu deju saucu tos skatus, kad brekši kā delfīni iznāk pilnībā no ūdens, pietam izdara to ļoti klusu, kad uztrāpa uz vietu kur brekšu ir daudz, tad reizēm var redzēt vienlaicīgi iznākam no ūdens desmit un vairāk lielus brekšus, kolosāls skats. Mazākie brekšuki, ko es saucu par finieriem, tie gan taisa tādu specifisku plunkšķi ar asti, kad iemanās, tad var atšķirt pēc skaņas kas tā par zivi uzspēlēja, nu ar 90 % precizitāti var pateikt. Liela, mierīga zivs taisa lielu, klusu plunkšķi, pat precīzāk sakot tikai lielu mutuli uzmet, jo plēsīgāka zivs, jo skaļāks plunkšķis, visskaļāk uzvedās meženes, tad nāk līdaka, ak jā, kad Daugavā sams uzsit, tad norīb pus upe, teiksim asari vairāk šmakstina, ķerot mailes, lai sāktu „lasīt” upi vai ezeru paiet laiks, daži to tā arī neiemācās, jo makšķerēšanai var pieiet dažādi, var to padarīt par savas dzīves neatņemamu sastāvdaļu, bet var arī vienkārši atpūsties ar makšķeri rokās, viss atkarīgs no katra paša.

1) Iesaku mēģināt jebkurā ūdenstilpnē, kas nav vanna vai baseins, jo zivis(pat vislielākie meistari) var noķert tikai tur, kur tās ir.

2) Pats visbiežāk makšķerēju Gaujā pie Valmieras, tāpēc, ka dzīvoju Valmierā un labi pazīstu upi.

3) Nav labāko vai sliktāko vietu, lai iemācītos makšķerēt , lai pasapņotu par to lielo zivi, pietiek arī ar visnecilāko peļķi vai grāvīti.

PIEDOD, bet no manis sanāk slikts bērnudārza audzinātājs.

Lai daudz maz precīzi atbildētu, runāšu tikai par Lielupi, jo katrā upē ir savādāk, līņus parasti ķer seklajos, zāļainajos līčos, kā arī uzreiz aiz zāļu kantes, patreiz , t.i. vasaras otrajā pusē, līņu un brekšu(kilograms un virs) ceļi vairs diezko nekrustojas, kā tas bija pavasara pusē, mans padoms būtu patreiz vairāk pievērsties brekšiem, jo nupat ir labs laiks to copei. Lielupē brekšiem ir savas no gada gadā iecienītas stāvvietas, kas skatoties no krasta, ne ar ko neatšķirās, tāpēc visdrošākais variants kā nepazīstot upi tikt pie loma ir mest kaunu pie malas un aprunāties ar vietējiem makšķerniekiem, parasti jau veči ir runātīgi un lielos vilcienos situāciju apstāsta, es gan iesaku uzreiz to stāstu izdalīt ar divi vismaz, bet kaut kādu priekšstatu gūt var.

Par barībām, ņem jebkuru no manis minētajām brekšu barībām, piemēram, SALMO BREKSIS vai BRUDA BREKSIS , ņem vismaz pāris kilogramus barības uz dienu, mitrini to tā kā norādīts uz iepakojuma, pievieno tādu pašu daudzumu kurmju rakumu zemes , taisi bumbas un lādē tik tās ūdenī, būs labi, var būt pirms pašas copes ienāc pie manis manā lapā iekš fishing.lv un aprunāsim vēl tavus makšķerrīkus, jo bieži vien problēma ir tieši tur.

Lielupē lielākoties var veiksmīgi brekšot no krasta, tiesa tas ir ar tālmēšanas kātiem, labi iepazīstot vietu un zivis daudzviet veiksmīgi var copēt arī uzreiz aiz zāļu kantes, t.i. 3-4 metru dziļumā, uz dziļuma kantes, bet tas ir atkarīgs no vietas un gaisa temperatūras, rudens tomēr savas korekcijas ieviesīs ar katru dienu vairāk.

Vienīgā, daudz maz sakarīgā un patiesā atbilde uz šādu jautājumu ir - tad kad ir laiks, brīvdienas, atvaļinājums vai kāds laiciņš ko izdodas aizbēgt no darba.

Uzdošu to pašu jautājumu ko citiem, vai tev ķerās mazāk kā citiem, cope no laivas ar ziemas makšķerīti ir ļoti aizraujoša, man arī patīk, manuprāt jau diezgan veiksmīgi var sākt brekšot no kāda 3,5-4 metru dziļuma, pie nosacījuma, ka laiva nav graboša . Es dodu tikai tādu barību receptes, kādas esmu pats lietojis un atzinis par gana labām un visas tās receptes, kas domātas upei der arī Daugavai.

Iesaku izlasīt makšķernieku ābeci, zinu, ka tāda bija nopērkama grāmatu veikalos, var būt, ka tad varēsi noformulēt savu jautājumu precīzāk.

Es šoreiz būšu kātu ražotāju pusē, jo neesmu redzējis nevienu mačkātu, ko būtu salauzusi zivs un kāta testam te nav nekādas nozīmes, bet nu „nebraukšu” tev virsū, tāpat jau kreņķu pietiek, lai gan katru kāta daļu var nomainīt, kas tev ir par kātu, var būt varam ko līdzēt, jo SALMO firmai, kur strādāju, ir darbnīca, kurā speciāli tiek pasūtītas rezerves daļas daudziem simtiem kātu modeļu, daudz detaļu ir uz vietas, tāpēc var gadīties, ka tev tas kreņķis nemaz nav tik liels.

Konkrētu kāta modeli es tev neieteikšu, jo nezinu kur tu dzīvo un kādu firmu inventārs tev ir vairāk pieejams, pats lietoju SALMO GRAND un ELITE mačkātus, bet tie ir nedaudz dārgāki.

Par kātu atšķirībām runājot, ir teleskopiskais makšķerkāts un ir saspraužamais(štekerveida stiprinājumu) kāts, saukts par mačkātu, telemačs ir tikai un vienīgi tirgotāju izdomāts apzīmējums, kam vajadzētu nozīmēt tievu, vieglu kātu ar daudz riņķīšiem, kas ne vienmēr atbilst patiesībai. Teleskopisko kātu lielākais pluss ir ērtā salikšana un transportēšana, kā lieli garumi, savukārt mačkāti pēc savas uzbūves ir daudz izturīgāki, ar tiem ir daudz vieglāk izdarīt metienu, vieglāk un patīkamāk izvilkt zivi, katrā gadījumā pats jau gadus desmit esmu tikai mačkātu piekritējs un neviens no maniem paziņām, kuri pārgājuši uz mačkātiem( to ir ļoti daudz) nav atgriezies pie teleskopiskā kāta, bet tas ir tikai mans viedoklis.

Latvijā visi ezeri ir labi ezeri un zivju tajos ir ka ne saskaitīt......

Līnis, lai arī viņu Babītē ir daudz, tomēr nav tik liels bara dzīvnieks( atvainojos zivs), lai viņam būtu nepieciešams milzīgs galds, tāpēc iemetot no starta (vakara) bumbas 7 (manā gadījumā tas ir ap 2 kg barības) jau vari uzskatīt, ka esi uzklājis labu galdu, naktī barot nevajag, ir tumšs un tu ar 100% garantiju aizmetīsi barību kur citur, vēl jau tev kaut kā jānodrošinās lai vari makšķerēt pats uz sava galda, es ieteiktu piesiet spīguli pie kādas niedres vai koka, kādu metru no barotās vietas. Tavā gadījumā, kad tu taisies makšķerēt ilgāku laiku, pietam visnotaļ sarežģītos apstākļos ideāli būtu barību nevis mest pa gabalu, bet gan uzbraukt uz makšķerēšanai paredzētās vietas un smuki uzbērt barību, samitrinātu, protams, tādējādi tu nodrošinies pret to, ka barība iegrims dūņās. Ņemot vērā Babītes specifiku un to, ka copēsi naktī, manuprāt, optimālais makšķerēšanas attālums ir 10-15 metri no laivas, tas ir pietiekošs attālums, lai zivis justos droši un lai tu pats arī naktī vienmēr trāpītu tur kur ir zivis, t.i. uz barotā galda. Gaismai austot vari uzmest vēl kādu kripatu barības, bet nu tādām nelielām, mīkstām piciņām, lai neizbaida zivis.