Eksperimentālā asaru cope

Ir divu veidu copmaņi. Pirmie atrod strādājošu mānekli un ar to var nocopēt ne tikai vienu dienu, bet nopirkt vēl un bliezt visu sezonu. Jā, ticība un stabilitāte ir spēcīgi argumenti. Otrie savukārt brīžos, kad zivis ķeras, speciāli nomaina mānekli un ļaujas eksperimentiem. Es piederu pie otrajiem, un pēdējā ražīgā asaru cope Ventā man ļāva noticēt jaunam māneklim, kurš ļoti klusā, tumšā kastītes kaktā gaidīja brīdi, kad paspīdēt saules gaismā.

Esam sarunājuši copēt kopā ar Ventas gidu Māri Cīlīti, kurš asari ir izpratis – zina, kur, kā un ar ko noķert. Ja asaris kožas, tad jābrauc!

Ceļš no Rīgas visai briesmīgs – tā vien šķiet, ka dzīvnieki grib sabučot priekšējo bamperu, bet iztiekam bez romantikas. Vēl pārsteidz vēsais rīts. Visu ceļu vien četri grādi, gaiss auksts. Prātā iezogas domas, ka šāds laiks varētu sabojāt copi.

Klāt esmu, Māris laivu jau ielaidis un pacietīgi gaida. Joprojām vēsi, bet, kad sākam peldēt ar laivu, kļūst auksti, pret vēju galīgi nav patīkami. Toties kas par skaistu rītu! Neviena mākonīša, saules gaisma jau lien ārā, un nu jau rokas salst vien nedaudz.

Nostājamies pirmajā vietā un pārrunājam copes tehnikas un taktiku. Māris ir visai tiešs – strādā tikai vienmērīgi vadīts māneklis ar 1,5 g vieglu galvu, var ķert klasiskajā džigā, taču ir švakāk. Bet es divu stundu garajā ceļā jau esmu paspējis galvā izveidot plānu, tāpēc spītīgi sāku ar savu mīļāko asaru ķeršanas metodi – dropšotu. Un pat nevaru pateikt iemeslu – tāpēc, ka zivis ķeras labi, vai arī tāpēc, ka ir neiedomājami daudz iespēju mānekli izdancināt. Galā uzkabinu pirmo jaunumu, kuru jau sen gribējās izmēģināt – silikona kukainīti no Lucky John, kuru sauc Tioga Hog. Kājiņas un matiņi ir tieši tas, kas nepieciešams veiksmīgai asaru copei. Dropšots uzsiets, un aiziet!

Sākums gan nav tāds, kādu gribas, jo pirmās minūtes paiet klusumā un tikai viena cope Mārim. Neļaujam galvā iezagties domai, ka nu tik būs... necope. Nomainām lokāciju. Asaru ķeršana maijā, kad suga nārsto, ir interesanta ar to, ka viņus vajag medīt pašā krastā. Upes vidū asaris ir, bet daudz mazākā skaitā – tādi ir Māra novērojumi. Kolēģim pirmais galā, un viņš ieceļ laivā ēdama izmēra asari. Cerība! Neilgi pēc tam arī es sajūtu dropam raksturīgo piesitienu. Basara mikrodžiga kātiņš lieliski paveic vienu no saviem uzdevumiem – nodod nepārprotamu informāciju, ka zivs apakšā ir un vajag piemeklēt spēli.

Kļūstu agresīvāks. Jaudīgāki rāvieni un vienlaicīga spoles griešana asarim pat ļoti iet pie sirds, un man jau vairāki ir pieparkoti. Māris stāsta, ka pirms nedēļas vienam kolēģim ar dropšotu izdevies piemānīt vien dažus asarus, kamēr viņa vienmērīgā ietīšana strādājusi efektīvi. Mārim tā strādā arī šodien, taču man neiet sliktāk. Es ar cietu pārliecību varu teikt, ka dropšotā ir jāeksperimentē un jāmeklē piemērota mānekļa izspēle.

Nāk prātā rudens sesija Liepājas kanālā, kur ar kolēģi copējām vienā punktā, metām vienādus mānekļus ar vienādu svina svaru, bet rezultāts 10:1. Rokas darbojas savādāk, un asarim vai nu patīk, vai nepatīk.

Kad man vienā vietā sāk ķerties ļoti raiti, Māris nolūr krāsu – es pavisam nejauši esmu sācis dienu ar rozā. Māris darbojas visai vienkārši – iemet minnow (zivtiņas) formas mānekli ar vieglu galvu un vienā tempā velk. Tas strādā tieši nārsta laikā. Divu collu Keitech Easy Shiner un Lucky John Minnow strādā ļoti labi. Eksperimentējot ar izmēriem, Māris izdara secinājumu, ka tieši mazais izmērs provocē asari. Izvelku no somas Lucky John Baby Rochfish 1.2 collu izmērā un spilgti rozā krāsā. Vēroju Māri un domāju, kad viņam apniks vilkt – asari praktiski katrā metienā.

Pienāk brīdis, kad apnīk un sagribas kaut ko citu. Tā nu mēs bīdāmies no vienas vietas uz otru, meklējot lielākus izmērus. Jāpiebilst, ka visos punktos izceltie lielākie asari ir pieteikušies pirmajos metienos. Daži jēdzīgi asari, un tad saskrien mazie. Tā nu mēs aizbīdāmies līdz kādai zāļu saliņai upē, pie kuras notiek ņigu-ņegu. Mētājam, mētājam, un, slīdot garām, pamanu, ka saulītē netālu viena no otras gozējas divas skaistas meženes. Ēst gan negrib, bet ņemas pa ūdeni jaudīgi.

Māris turpina savu tēmu, bet es jau esmu izmēģinājis daudz ko jaunu – gan mānekļus, gan izspēles variantus. Un šis ir īstais brīdis līst vēl dziļāk... atveru asaru kastīti un sāku rakties. Tur atrodas man jauns mānekļu tips – spinerbeits. Manā gadījumā – Lucky John Spin Tail 5 g versija. Pēc skata interesants, bet ticības nav.

Viens metiens tukšs, otrajā šķiet – kaut kas uzsit, taču liekas, ka grunts vai ķērājs. Bet te piesakās smuks asaris. Parādās ticība. Un tiešām strādā! Asari piesakās uz nebēdu. Jāpiebilst, ka šajā dienā vairāk vai mazāk ķeras uz visu. Šeit nav tik svarīgs pats māneklis, cik drīzāk pareiza roku darbība. Ir arī jāzina, kur asari meklēt. Visu atlikušo dienas daļu ar šo mānekli arī nostrādāju.

Daži aspekti, kāpēc man Lucky John Spin Tail patīk:

1. Tas nevērpj auklu. Zināms, ka efektīvs asaru copē ir arī klasiskais rotiņš (Ventā gan nestrādāja), bet tie mēdz sagriezt pīto auklu.

2. Precīzs un tāls lidojums. Šo mānekli ķermeņa formas dēļ var nogādāt precīzi tajā vietā, kur gribas, un arī lido tas izcili.

3. Ķeras izteikti lielāki asari. Mazie trāpās daudz retāk, copes ir, bet tie neuzsēžas. Arī dienas lielākais ir uz šo mānekli.

Vēl viena tēma, kuru atklājam, saules gaismai kārtīgi iespīdot upē, ir precīzi asaru punkti. Dziļums, kurā copējām, nebija liels, vietām varēja redzēt grunti. Un upes tecējums aiz šīm seklajām sērēm pēc ziemas bija radījis nelielus padziļinājumus – tur arī kuplā skaitā slēpās badīgie bandīti.

Ne asakas!