Savvaļas reliģija
Kopā ar draugu ieplānota savvaļas karpu cope vismaz uz 48 stundām nav tikai atpūta vai makšķerēšana – tas ir kas daudz nopietnāks. Es pat teiktu reliģisks!
Mūsu otrās puses ne vienmēr saprot šo hobiju, un es par to patiešām nebrīnos! Vīri pazūd uz vairākām dienām, it kā dodas makšķerēt, inventārs sapirkts par nenosakāmi lielu naudas summu, barības zivīm tik daudz, ka ganāmpulku varētu pabarot, bet, atbraukuši no makšķerēšanas, vīri mēdz teikt slavenos vārdus: “Šoreiz nekā!” Kā lai cilvēks no malas šo atrakciju uztver nopietni?
Tas viss tiešām šķistu jocīgi, ja mums tajā visā būtu svarīga tikai zivs. Bet, kā jau minēju, tas vairāk ir pielīdzināms reliģijai. Te visa sāls slēpjas procesā!
Svētā diena ir klāt
Ilgi un pacietīgi gaidīta, tik ļoti svētā diena bija pienākusi. Tā nu abi devāmies mūsu dabas izbraucienā uz vietu X. Līdz šim vairākas sesijas šogad bija noslēgtas ar baranku, tāpēc bija liela cerība beidzot atvērties.
Pirms tam bija izdarīti visi nepieciešamie priekšdarbi, lai sesija izdotos. Makšķerēšanas vieta iebarota nedēļu iepriekš, sagatavotas jaunas pavadiņas ar jauniem āķiem, savārīti svaigi tīģerrieksti un kaņepes, un jau iepriekšējā vakarā mašīna piekrāmēta ar mantām. Diena bija karsta, un arī turpmāk laiks solījās nemainīties, kas copei noteikti nāk tikai par labu.
Piebraukuši pie vietas X, uzreiz sākām nest mantas pie ūdens. Savvaļā ir ierasts, ka ne vienmēr noskatītajai vietai piekļūt būs viegli un ērti, un jābūt gatavam diezgan nopietniem priekšdarbiem, lai vispār uzsāktu ķert. Atbraucām pēcpusdienā, bet kātus sametām tikai vakarpusē – tāds, lūk, ir darāmā apjoms un ieguldāmais laiks, lai sasniegtu to nenopērkami labo sajūtu, ka beidzot var sākt gaidīt labākā modinātāja skaņu!
Iebarots tika 1 kg veselu boilu, 1 kg grieztu, 1,5 kg tīģerriekstu, 2 kg kaņepju, 0,5 kg kukurūzas, un tas viss sadalīts uz diviem punktiem. Tika uzklāti divi dažādi galdi – viens 74 m attālumā, bet otrs 48 metros. Izmantojām 4 dažādas ēsmas kombinācijas un PVA maisiņus piekombinējām katrai savus.
Pēc visa sastrādātā vakariņās uzcepām vistas šašliku un sataisījām gardas tortiljas Izbaudījām skaisto vakaru un ar lielām gaidām devāmies pie miera.
Meitiņa gultiņā
Rīts pienāca vēlāk, nekā cerējām, jo pamodāmies pēc izgulētas nakts, nevis no signalizatora.
Taktikā vai izdomā pilnīgi neko nemainījām, nolēmām nepārmesties visu otro dienu. Plāns bija netraucēt un nebiedēt savas vietas, tāpēc arī nekāda papildu barošana nenotika. Vienojāmies, ka pārmetīsimies tikai vakarā pirms otrās nakts.
Draugs nolēma aizbraukt līdz veikalam, jo līdzi nebija paņēmusies kafija, bet abiem gribējās būt maksimāli modriem. Es tikmēr apsēdos tieši blakus kātiem un sāku gatavot papildu līdkorus.
Jau pēc neliela brītiņa – tii-tii-tiiiiiiiiiii... un puspabeigtais līdkors burtiski izlidoja man no rokām. Pacēlu kātu un jutu labu pretestību – prieks un adrenalīns kopā veidoja to ķīmisko savienojumu, kāpēc mums tik ļoti patīk makšķerēšana. Jutu spēcīgu pretinieku, kas iet tikai pa ūdens apakšu – lēni kā kuģis. Sāku bremzēt auklu pat ar īkšķi, jo bija bail atlaist zivi pārlieku tālu. Tāpēc arī nolēmu to lietu nedaudz forsēt. Pēc pāris minūtēm pilnībā sapratu, ka pretinieks ir cienījams, un ar uztveramo tīkliņu vienā rokā un makšķeri otrā devos iekšā ūdenī ar visām drēbēm, lai zivi izvadītu vislabākajā veidā.
Kad pievilku viņu tuvumā pirmo reizi, tā ieslēdza izdzīvošanas instinktu. Pēc pirmā rāviena nācās atdot savus 40 m auklas. Taču rādīties viņa man nerādījās, turpināja kustību tikai pa gultni. Pēc vairākkārtīgiem mēģinājumiem dabūju to virs ūdens un ieraudzīju, ka tā ir trofeja. Pirms manevra, kad kāts tiek celts 90 grādu leņķī un lēnām zivs ievadīta tīkliņā, attaisīju bremzi vēl daudz vaļīgāku. Vienam paņemt zivi vienmēr ir nedaudz problemātiski, tāpēc katra darbība jāveic ļoti prātīgi.
Šļakatas visapkārt, bet prieks, jo trofeja ārdās iekš uztveramā tīkliņa! Uhhh… Nopūtos un pats sev lielīgi uzsitu pa plecu par lieliski padarītu darbu. Biju pateicīgs un savā prātā teicu lielu paldies visam apkārt notiekošajam, kas visu bija izkārtojis tā, lai šodien šis viss notiktu.
Lēnām bridu uz krastu, kur stāvēja karpu gultiņa. Iemetu to ūdenī un ieliku tajā tīkliņu ar zivi. Nonākot krastā, jau likās, ka svars būs ļoti, ļoti tuvu manai pagājušajā sezonā noķertajai Latvijas rekordkarpai. Un svari rādīja 21,200 kg! Tas ir kosmoss! Par ko man tas? Vai tiešām tik daudz laba daru, ka karma man dod atpakaļ šādus brīžus, sajūtas un lomus!
Ieliku zivtiņu karpu maisā un devos sagatavot sistēmu, lai to nogādātu atpakaļ zelta āderē. Tad par neticamo lomu paziņoju uzreiz ģimenei, lai brauc skatīties lielo zivi klātienē!
Bija nostrādājusi saldā boila, kas ar saviem rezultātiem mani pārsteidza jau iepriekšējā sezonā.
Draugam bija milzu pārsteigums, kad pēc atgriešanās no veikala viņam piedāvāju pavilkt krastā piesieto karpu maisu. Zivs pilnībā deva izdevušās sesijas sajūtu jau pašā sākumā un lielas cerības uz turpinājumu!
Hipnozes adepti
Uz nakti iemetām citas ēsmas un uzkobrojām 1 kg boilu. Vakarā atkal bija kārtīga pasēdēšana pie ugunskura un zvaigžņu vērošana. Nakts vidū devāmies pie miera ar pamatotām cerībām, ka ilgi negulēsim. Acīmredzot draugam šodien redzētais bija atstājis spēcīgus nospiedumus smadzenēs, jo pēc pii-piiiiiiiii viņš pamodās un pārbijies sāka tā kliegt, ka sabiedēja arī mani.
Es jau biju ticis līdz kātam, kad signalizators apklusa... Diemžēl nokavēju! Vilciens bija labs un ilga vairākas sekundes, bet nakts, aiztaisīts guļammaiss, aiztaisīta telts un tas drauga kliedziens paņēma pietiekami daudz sekunžu, lai karpa nopelnītu brīvību.
Rīts pienāca ļoti nesteidzīgi. Diemžēl naktī mūs priecēja tikai tā viena nerealizētā cope, bet nekāds cits modinātājs mūs vairs nepārsteidza.
Abi bijām nolēmuši palikt šodien līdz vakaram, tāpēc no rīta pārmetāmies un atkal nedaudz uzbarojām.
Iebarojām 0,5 kg grieztu boilu un 1 kg svaigi novārītu kaņepju un veicām pēdējos sesijas pārmetienus. Tagad līdz vakaram tikai jāgaida. Pārmetienu biežumā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, savā taktikā neko nemainīju – vidēji 1–3 pārmetieni diennaktī.
Šī diena pagāja, hipnotizējot signalizatorus. Tas visdrīzāk arī bija pie vainas tam, ka vēl kādu ņēmienu nesagaidījām. Tā ir iekārtots – karpa ņem, kad makšķernieks ir nodarbināts ar citām lietām un to negaida.
Iekrāmējām mašīnā pēdējo somu, un atlika doties pakaļ kātiem, kas ar lielām cerībām ūdenī tika turēti līdz pēdējam. Tas šajā hobijā ir neizsakāmi grūti – sesijas beigās izvilkt makšķeres no iebarotajiem punktiem.
Lai kā būtu, šī sesija bija fantastiska. Ar to arī tā savvaļas karpu ķeršana ir tik aizraujoša. Ja par savu mērķzivi izvēlies savvaļas karpu, vienmēr jābruņojas ar milzīgu pacietību! Maijā kopā savvaļā biju 6 diennaktis, bet izvilku tikai vienu karpu. Par to es savvaļu mīlu – nekad nevar zināt, kas tevi tur sagaida!
