Latvija startē karpu Pasaules čempionātā. Pirmā diena.
Dievs svētī Latviju…
“Ir otrdienas vakars un Horvātijas pilsētiņas Đakovo centrā skan Latvijas himna.” Ar šādiem vārdiem būtu jāsāk kārtējā teksta tiešraide no 25. Pasaules čempionāta karpu makšķerēšanā. Taču himna neskan, komandu prezentācijās atklāšanas ceremonijā ir nolemts atteikties no to atskaņošanas. Daļēji tas ir saprotams – kopējais dalībvalstu skaits ir sasniedzis 33 izlases! Vakarā pirms starta noklausīties 33 himnas – kurš sportists tam ir gatavs? Jo īpaši, ja vēl ne visas pavadiņas ir sasietas vai rieksti samalti. No otras puses –bez himnām atklāšanas ceremonijā pasākumu grūti saukt par Pasaules čempionātu…
Mazo valstu lielās dienas
Horvātija uzņem Pasaules čempionātu otro gadu pēc kārtas. Šī mazā Centrāleiropas valsts ir bijusi karpu makšķerēšanas pasaules epicentrā jau kopš uzvaras pašā pirmajā pasaules čempionātā 2000. gadā. Pirms gada, izmantojot mājinieku priekšrocības, horvāti uzvarēja atkal – nu jau 6. reizi vēsturē.
Ja atceramies pagājušo gadu, sensāciju netrūka. Ja par horvātu uzvaru savās mājās lielu izbrīnu nebija, tad Moldāvijas izlases izcīnītais sudrabs un Beļģijas bronza gan daudziem nāca kā pamatīgs pārsteigums. Ja vēl ņem vērā, ka pēc punktiem Moldova no Horvātijas neatpalika nemaz, pasākums kļuva pavisam pamācošs.
Pirmie, kas uzreiz apklusa, bija apgalvojumi, ka mazām valstīm nespīd uzvarēt “lielajos” čempionātos. Patiešām, karpu disciplīna jau labu laiku ir visvairāk pārstāvētā starp visām citām – 30 valstis 2024. gadā un nu jau 33 – šogad! Tas nozīmē 99 sportistu pārus 99 sektoros!!! Pie tik milzīgas konkurences šķiet, vajadzētu uzvarēt tiem, kam lielāki budžeti un liekāks karpinieku skaits valstī. Taču Moldovas pagājušā gada rezultāts šīs runas apgāž kājām gaisā. Izrādījās, pie veiksmīgas izlozes un saprātīgas treniņu programmas pie medaļām var tikt pat vismazākās valstis – Moldovā iedzīvotāju ir tikai par kripatiņu vairāk nekā Latvijā.
Izlozes loma
Jā, izloze… Toreiz Moldovai un arī Beļģijai tā bija superveiksmīga. Brīžiem pat likās, kā vienai izlasei var būt tik daudz labu sektoru. Tikmēr šovasar Itālijā mūsu jauniešu un sieviešu izlasēm izloze bija ļoti nelabvēlīga. Taču neveiksmīgais starts Pietrafitta ezerā noteikti iedeva papildus motivāciju mūsu vīriem – vajag taču meitenes un puišus atriebt!!! Varbūtība, ka mūsējiem paveiksies, ir tikpat liela kā pārējām 32 izlasēm.
Kā un vai tas izdosies, sekosim līdzi. Sacensību starts rīt pusdienlaikā, finišs pēc trīs diennakšu non-stop cīņas sestdien 12.00. Taču pirms metamies līdzjušanas priekos un bēdās, neliels ieskats čempionāta atmosfērā.
Đakovo – Slavonijas pērle Horvātijas sirdī
Plašajā, auglīgajā Horvātijas Slavonijas līdzenumā, 111 metru augstumā virs jūras līmeņa, atrodas senā un reizē dzīvīgā pilsēta Đakovo. No jebkuras puses tai tuvojoties, vispirms acīs iekrīt divi varenās katedrāles torņi un iespaidīgais kupols – šī ir Svētā Pētera katedrāle, kas tiek dēvēta par skaistāko dievnamu plašā reģionā no Venēcijas līdz pat Stambulai. Tā ir bīskapa Jozefa Štrosmajera dzīves darbs, kas iemantojis slavu tālu aiz Horvātijas robežām un ir pilsētas īstā vizītkarte.
Administratīvi Đakovo ietver ne tikai pašu pilsētu, bet arī vairākus apkārtējos ciemus – Piškorevci, Budrovci, Đurđanci, Kuševac, Ivanovci Đakovački, Široko Polje, Novi Perkovci un Selci Đakovački. 2021. gada tautas skaitīšanā šeit reģistrēti 23 687 iedzīvotāji, kas pilsētai piešķir 19. vietu starp lielākajām Horvātijas apdzīvotajām vietām un 2. vietu Osijekas–Baranjas župā.
Đakovo vēsture ir iespaidīga – cilvēki šeit dzīvojuši jau neolīta laikmetā ap 5500. gadu p.m.ē., bet rakstos pilsēta pirmoreiz minēta 11. gadsimtā. Strauju izaugsmi tā piedzīvoja 13. gadsimtā, kad Bosnijas bīskapi pārcēlās uz Đakovo un 1239. gadā Ungārijas karaļa Bēlas IV brālis Kolomans bīskapam Ponsam piešķīra pilsētu un tās apkārtni par diecēzes sēdekli. Daudzi no vēlākajiem bīskapiem bija ne tikai garīdznieki, bet arī izcili valstsvīri, rakstnieki, mākslas mecenāti un pat karavadoņi, veidojot pilsētas daudzšķautņaino raksturu.
Mūsdienās Đakovo ir īsts 19. gadsimta horvātu kultūras simbols ar bagātu vēsturisko, kultūras un dabas mantojumu. Šeit iespējams pastaigāties pa otro lielāko (pēc Romas) baznīcas laukumu, apbrīnot krāšņo katedrāli, vērot cēlos lipicāņu zirgus valsts zirgaudzētavā, bet pēc tam baudīt slaveno Slavonijas viesmīlību – ieturēt sātīgas pusdienas kādā vietējā restorānā, nogaršot aromātisku graševinas vīnu vai tradicionālo rakiju. Pilsēta ir slavena arī ar spilgtiem svētkiem: tautas tērpu un folkloras krāšņumu izšuvumu festivālā “Đakovački vezovi”, kā arī jautro Bušari masku karnevālu.
Đakovo apbur ar savu mieru un daudzveidīgajām izklaidēm jebkurā gadalaikā. Tā ir ideāla vieta atpūtai, jo apvieno kultūras un dabas bagātības ar lielisku vietējo virtuvi un vīniem – vēl viens iemesls, kādēļ šo Slavonijas pērli vajadzētu iepazīt ikvienam ceļotājam.
Divi ezeri – papildus izaicinājums
Jau kļūst ierasts, ka pasaules čempionāti karpu makšķerēšanā norisinās divos ezeros. Tādu ūdeņu, kuros vienlaikus varētu izvietot ap 100 karpinieku pāriem, Eiropā ir ārkārtīgi maz. Savukārt, izvietojot divas zonas vienā ezerā un vienu zonu otrā, tiek gūta iespēja dažādot ūdeņu klāstu no gada uz gadu, izslēdzot nepieciešamību vienā un tajā pašā ezerā rīkot sacensības atkārtoti. Bez tam, divu ezeru kombinācija dod iespēju pamatīgi dažādot ķeršanas apstākļus, liekot komandām gatavoties startam daudz nopietnāk. Tas noteikti ir arī interesanti gan pašiem karpiniekiem, gan līdzjutējiem.
Tā ir arī šoreiz – čempionāts norisināsies divos ezeros, kas pēc saviem parametriem ir kardināli atšķirīgi, prasot no dalībniekiem pavisam atšķirīgas prasmes, bet barību ziņā – pilnīgi atšķirīgas receptes un barošanas stratēģijas.
Jošavas ezers – sporta makšķerēšanas lepnums Slavonijas sirdī
Tikai dažus kilometrus no Đakovo pilsētas atrodas Jošavas ezers – mākslīgi veidots uzpludinājums, kas tapis 1963.–1964. gadā sākotnēji kā zivjaudzētava. Pusgadsimta laikā ezers ir pārtapis par vienu no Horvātijas pazīstamākajiem sporta makšķerēšanas poligoniem, kas vilina gan kaislīgus makšķerniekus, gan dabas cienītājus.
Jošavas ezers īpaši slavens ar bagātīgo zivju krājumu, un tā lepnums ir karpas un amūri. Tieši šīm sugām ezerā piešķirts 100% “noķer un atlaid” statuss – katra izvilktā zivs obligāti jāatlaiž atpakaļ ūdenī. Šāda pieeja palīdz saglabāt veselīgu populāciju un atbilst mūsdienu sporta makšķerēšanas ētikai, kas balstīta dabas resursu aizsardzībā.
Jošavas ezers ieņem īpašu vietu Horvātijas karpu makšķerēšanas vēsturē. 2000. gadā tieši šeit norisinājās pirmais Horvātijas kauss karpu makšķerēšanā, kurā sacentās 39 komandas no valsts un ārzemēm. Šis turnīrs kļuva par atskaites punktu profesionālu karpu makšķerēšanas sacensību attīstībai, un jau nākamajā gadā tika izveidota Horvātijas Karpu makšķerēšanas līga. Kopš tā laika Jošavas ezers ir regulāra starptautisku un nacionālu sacensību mājvieta, nostiprinot savu slavu kā viens no vadošajiem sporta makšķerēšanas galamērķiem reģionā.
Taču ezerā valda ne tikai sporta gars. Jošava ir arī lieliska vieta klusai atpūtai pie dabas – šeit iespējams baudīt mierīgas pastaigas, putnu vērošanu un Slavonijai raksturīgo ainavu mierpilno plašumu. Apmeklētājiem ieteicams iepriekš iepazīties ar spēkā esošajiem makšķerēšanas noteikumiem un pieteikt savu ierašanos pie atbildīgajiem zivju inspektoriem, lai nodrošinātu patīkamu un noteikumiem atbilstošu pieredzi.
Šodien Jošavas ezers ir daudz vairāk nekā tikai makšķerēšanas vieta. Tas ir galamērķis, kur satiekas sportiskās kaislības, dabas skaistums un Slavonijas viesmīlība, padarot to par ideālu izvēli gan starptautisku sacensību rīkotājiem, gan ikvienam, kas vēlas nesteidzīgu atpūtu ūdens krastā.
Borovikas ezers – trofeju karpu, neskartas dabas un zemūdens ķērāju paradīze
Rietumos no Đakovo, Drenjes pašvaldības teritorijā, atrodas viens no Horvātijas pievilcīgākajiem makšķerēšanas galamērķiem – Borovikas ezers. Tas radies 1978. gadā, aizdambējot Vukas upi. Interesanti, ka ezers savu vārdu saglabājis no tolaik appludinātā Borovikas ciema, kura vietā šodien plešas dzidrais ūdens.
Ar 160 hektāru platību, apmēram 4 kilometru garumu un līdz 15 metru dziļumu, Borovikas ezers nodrošina teicamus apstākļus sporta makšķerēšanai. Īpašu slavu tam piešķir iespaidīgās trofejas izmēra karpas, kuru svars var sasniegt pat 30 kilogramus – īsts sapnis katram karpu makšķerniekam. Tomēr ezera bagātība neaprobežojas tikai ar karpām: šeit mīt arī amūri, sami, zandarti, līdakas, asari, līņi un citas sugas, piedāvājot plašas iespējas dažādu makšķerēšanas veidu cienītājiem.
Lai makšķerētu Borovikā, nepieciešama atļauja, un ierašanos ieteicams savlaicīgi pieteikt atbildīgajiem zivju inspektoriem. Makšķerēšana notiek tikai no oficiāli ierīkotām vietām, ievērojot noteikumus un dabas aizsardzības prasības, kas palīdz saglabāt bagātīgo zivju populāciju nākamajām paaudzēm.
Borovikas ezers ir pievilcīgs ne tikai sporta makšķerniekiem. Tā krastos paveras iespēja baudīt neskartu dabu un meža takas, kas aicina nesteidzīgās pastaigās vai mierīgā atpūtā pie ūdens. Šī ir ideāla vieta, lai aizbēgtu no pilsētas kņadas un gūtu spēkus klusā, harmoniskā vidē. Pavisam netālu no ezera uz Krndija kalna nogāzēm atrodam arī vienus no slavenākajiem Horvātijas vīnogu laukiem un pie tiem izvietotās vīna darītavas.
No Jošavas ezera Boroviku šķir vien 27,3 kilometri, tāpēc abi ezeri lieliski papildina viens otru kā divi makšķerēšanas un dabas tūrisma galamērķi Slavonijas sirdī.
Taču ezers sevī slēpj ne tikai skaistas zivis. Kā jau arī šādai vietai pienākas, tajā ir tūkstošiem zemūdens ķērāju. Appludinātais ciemats, augļu dārzi, ceļi un pussabrukušas autobusa pieturas – zemūdens pasaule ir paradīze zivij, kas negrib fotografēties. Apzinoties, ka iesprūšana zemūdens ķērājā var trofejas karpai izrādīties letāla pat pie moderno un drošo karpu montāžu izmantošanas, Borovik ezerā tradicionāli tiek izmantotas sistēmas, kas nomet svinu copes brīdī. Tās ļauj izvadīšanu veikt daudz augstākā horizontā un samazina karpas izredzes iepiņķerēties ķērājā. Tāpat šādas sistēmas tiek izmantotas arī šeit notiekošajos mačos. Tomēr Pasaules čempionāta noteikumi tādu sistēmu izmantošanu nepieļauj. Daļēji to var saprast – ūdenī palikušie svinu tūkstoši neglābjami padara ūdeni toksisku. No otras puses – sen jau ir pieejami bezsvina atsvari, kurus pietiekoši efektīvi var izmantot karpu copē.
Pie joprojām pastāvošā svina nomešanas aizlieguma prognozēt čempionāta rezultātus šajā ezerā ir neiespējami. Iespējams, vēl svarīgāk par prasmi tikt pie copes, kas trofeju ezeros jau ir izaicinājums, daudz komplicētāk būs dabūt pieķērušos zivi līdz krastam. Šeit liela loma būs veiksmei, jo katra karpa pēc pieķeršanās uzvedas savādāk, taču ir arī daži paņēmieni, kas var uzlabot realizēto copju procentu:
- Superrūpīga sektora izpēte, identificējot visus potenciālos ķērājus un fokusējot makšķerēšanu vietās, kur ķērāji mazāk apdraudētu izvadīšanas procesu.
- Maksimāli vieglu svinu izmantošana (atbilstoši noteikumiem) komplektā ar slīdošajām running rig sistēmām, izturīgām auklām un āķiem, sportista pastāvīgu atrašanos pie kātiem, zibenīgu pieciršanu pēc pirmā pika un strauju forsētu izvadīšanu.
- Barošanas stratēģijas virzīšana uz mazāku zivju un lielāka skaita izvilkšanu nevis uz trofejas izmēriem diez vai būs pareizā izvēle, ja ņem vērā ezerā esošo samu populāciju, kas uz tādām taktikām mēdz atsaukties pirmie un izbojāt copi pavisam.
Zināmā mērā Borovik ezers atgādina Alberta dīķus tepat Pierīgā, un, kāda sagadīšanās – tieši tur pēdējās nedēļās manīti mūsu izlases čaļi trenējamies
Latvijas izlase
Latvijas izlase ir regulārs pasaules čempionātu karpu makšķerēšanā dalībnieks. Augstākais sasniegums ir 2011. gadā izcīnītās bronzas medaļas komandu ieskaitē un 2017. gadā izcīnītās bronzas medaļas individuālā ieskaitē. Pirms gada Lapovec un Šandor ezeros notikušajā pasaules čempionātā Latvija izcīnīja 16. vietu 30 komandu konkurencē. Visaugstāko rezultātu no mūsējiem savā zonā, izcīnot 2. vietu, uzrādīja pāris Iļja Ibatuļins/Aleksandrs Batars. Jāatzīmē arī augstā 5. vieta, ko Iļja ieņem kopējā pasaules karpinieku reitingā. Līdz ar to līdzjutējiem jo īpašs prieks, ka gan Iļju, gan Aleksandru redzam arī šī gada izlases sastāvā.
Latvijas izlases sastāvs:
1.pāris: Aivis Bērziņš, Guntars Melderis
2.pāris: Aleksandrs Batars, Rolands Zunde
3.pāris: Raivo Antrops, Emīls Rudzītis
Rezervē: Oskars Zeps un Iļja Ibatuļļins
Izlases treneri: Ēriks Tukišs/ Normunds Pareizs un speciālists no Lietuvas Arūnas Paluckas.
Interesanti, ka rezervē Latvijai šoreiz ir abi Latvijas izlases tālmetēji. Varam sagaidīt viņu došanos sektoros jau čempionāta pašā sākumā – vietās, kur tam varētu būt vislielākā atdeve. Šāda taktika kopumā nav jauna, taču mūsu valstsvienībā tās pielietojumu redzēsim pirmo reizi.
Izlasei diemžēl nebija iespēju atbraukt uz Horvātiju treniņsesijā. Tāpat palaista garām iespēja izmēģināt roku šeit pavisam nesen notikušajās OPEN tipa sacensībās. Līdz ar to pirmā saskarsme ar ezeriem sanāca vien dienu pirms čempionāta atklāšanas ceremonijas. Tas nozīmē, ka nāksies demonstrēt meistarību lasīt svešu ūdeni un paļauties uz neklātienē ievākto informāciju. Labi tas vai slikti – rādīs laiks. Starp citu, mūsu izlases augstākie sasniegumi ir bijuši kā reiz tad, kad uz treniņiem nebija būts.
Par to, kā mūsējiem būs veicies izlozē un kā risināsies pats čempionāts – Copes Lietu nākamajā tiešraidē.
