Žurnāls COPES LIETAS #5 (2016.gada maijs)

Žurnāls COPES LIETAS #5

Saturs

Intervija
Neija zivju trasēs
Eksperta viedoklis
Sapalu ķeršanas smalkumi
Copmaņu drošībai
Ko darīt, lai neiešvemptos ūdenī
Eksperta viedoklis
Uzskaņojam fīderi copei
Reportāža
Uz sudrabkarūsām Igaunijā
Inventārs
Kaimiņu veiksmes stāsts: dīperis
Reportāža
Raudu trakums
Konkurss
Čempionu pusdienas
Copes vieta
Sargovas jeb Sarguņu ezers
Inventārs
Kanādiešu zīmola burkānnūjas
Intervija
Seržants ar spiningu rokās
Eksperta viedoklis
Līdaku sezonu uzsākot
Copmaņi mācās
Cope nelielā distancē
Copmaņu zināšanai
Zivju slimības
Mušiņmakšķerēšana
Copei gatavi – no veideriem līdz cepurei
Karpu Lietas
Zigrigs – tas ir labi
Copmaņi ēd
Ugunskura zupa

Copes Lietu autori par sevi

Zini, es laikam šovakar beidzot sapratu, ko tev nozīmē cope, – tā man pērn kādā siltā vasaras naktī pie ruma glāzes Liepājas kafejnīcā teica bērnības čoms, kas necieš makšķerēšanu un tajā vakarā ilgi bija centies gandrīz ar varu pārtraukt manu un cita, tikko iepazīta, copmaņa azartisko pieredzes apmaiņu. Kopš esmu saslimis ar līdaku medībām, necenšos izprast, kāpēc kāds fanātiski krāj markas, cits vecus gludekļus, cits dejo salsu, cits nevar dzīvot bez jogas. Katram tie zvani galvā nozvana savādāk.

Man ir draugi un paziņas, kas tieksmi pēc dabas līdz galam neizprot, tomēr arī apskauž, ka ir tāda sirdslieta. Es redzu, kā arī viņi brīžiem pat izmisīgi meklē kaut ko, kas bez piespiešanās aizrauj ārpus darba, ārpus mājas, ārpus TV un interneta. Zināmā brieduma brīdī ikdienas atbildība un pienākumi visiem sakrājas tādā daudzumā, ka bez rozetes izraušanas no sienas un izvārtīšanās vasarīgā pļavā neizbēgami sāk rūsēt.

Man ir paveicies, ka mans 17 gadus uzturētais sportista azarts, kas iekrāts florbolā gan Ķekavas komandā ar 10 Latvijas čempionāta medaļām, gan arī valsts izlases sastāvā ar 7. un 5. vietu pasaulē, lietojumu pēc sportista karjeras beigām ir atradis līdaku medībās. Šodien viņa uzvarēs vai es? Kur viņa ir? Uz ko šodien ņems? Kādā tempā ietīt? Cik dziļi? Ko mainīt? Kāpēc neņem? Kāpēc čomam ņem un man ne? Kur ir lielās? Kas uzvarēs divkaujā pie laivas? Tieši sava dinamiskuma dēļ gan galvā, gan kājās, gan laivā spiningošana man šobrīd ir nesatricināms favorīts starp copes veidiem. Neko citu pat nemēģinu. Kad apniks, tad domāšu un ļaušos.

Otra mīļākā nodarbe ir līdakas rakstura un fizioloģisko īpatnību izprašana. Pirmkārt, tas palīdz atrast un izprovocēt viņu uz uzbrukumu, otrkārt, tas rada arvien lielāku cieņu pret zivi un arī dabu. Bez tās arī mēs, līdzīgi kā mūsu tēvi, varēsim garā izelpā saviem bērniem teikt, ka mūsu laikā ar zivju resursiem bija labāk…

Man prieks, ka arī Latvijā par makšķerēšanu kā par hobiju runā arvien biežāk. Turklāt par hobiju, kurā galvenais ir process, nevis maltīte. Un process ir ne tikai uz vai pie ūdens. Tas sākas ar sarunām (ar domubiedriem un arī sievu, protams), plāniem, copes veikalu, vakaru pirms lielās dienas, mantu sagatavošanu, mānekļu kastes pārcilāšanu, laikapstākļu izpēti, stratēģijas pārdomāšanu, ar maizīšu sasmērēšanu, kafijas izbaudīšanu no rīta, pirmā gaisa malka ievilkšanu pie ezera, ar pirmo metienu bez zivs pieskāriena – tātad jābūt labai copei! Bet viss noslēdzas ar makšķernieku stāstiem, kuriem nereti piestāv arī pasaku plīvurs. Nu atzīsimies klusām paši sev.

Savām darbībām uz ūdens un uz papīra nekādus mērķus neesmu izvirzījis, vienkārši baudu procesu. Tomēr, ja man liktu nosaukt lietu, kuru būtu gatavs celt un stumt, tad tā būtu copes kā aktīvās atpūtas un hobija popularizēšana jauniešu vidū.

Man makšķerēšana tika ieprogram-mēta jau vairāk nekā pirms 30 gadiem, kad ar senčiem ar teltīm braukājām uz ezeriem un upēm, kur abi ar vecāko māsu un vēlāk arī ar jaunāko brāli līdzdarbojāmies ar lazdas un bambusa kātiem. Nekādas ciešās attiecības ar zivīm gan man neizveidojās, tomēr reizi pa reizei katru gadu kātu rokās paņēmu. Savu iespaidu atstāja arī vecātēta piemājas karūsu dīķis, kur man trāpījies noķert arī mītisko zelta zivtiņu.

Un tad, mazliet pēc 30, jutu, ka bez tā vairs nevaru. Bez izskaidrojuma. Ja ir kāds piemērs teicienam – kā ar āmuru pa pakausi, tad šis ir īstais. Tikko man sarunā par to, kā apvienot copi un ģimenes dzīvi, viens čoms teica: Nu es vienkārši nevaru nebraukt – nevaru! Un tas, manuprāt, precīzi raksturo visu atkarību sakni. Mums paveicies, ka mūsējā ir vēlama. Ja šo lasāt, tad arī jums droši vien cope ir skaists hobijs un jūs nevarat nebraukt. Ja jums ir sīči – ieprogrammējiet arī viņos dabu, kamēr vēl ir teikšana. Ne asakas! ><((((*>

Gunārs Klēģeris

Uz augšu
This site uses Genecy custom templates for DFP