Žurnāls COPES LIETAS #12 (2016.gada decembris)

Žurnāls COPES LIETAS #12

Saturs

Intervija
Ančevska mikromači
Eksperta viedoklis
Ne sniga, ne putināja – copēja!
Inventārs
Copes elektronikas jaunumi
Eksperts iesaka
Ziemas lietas
Tieša runa
Bez eholotes
Copmaņu zināšanai
Mikrodžigs – sezonu iesākot un beidzot
Inventārs
TOP inventārs 2016
Copmaņu zināšanai
Kas notiek ar līdaku, ja to noķer un atlaiž?
Praktiskā cope
Pirms pirmā ledus
Copmaņu zināšanai
Ar nepacietību un risku – pirmais ledus
Mušiņmakšķerēšana
Eiropas čempionāts Polijā
Sacensības
Sesto reizi Jūrkalnē
Copmaņi ēd
Kraukšķīgas reņģes un zivju salāti
Jaunas lietas
Ziemas ekipējums
Copes vieta
Kaitras ezers

Copes Lietu autori par sevi

Toreiz un tagad

Tas bija pirms 15 gadiem, kad es franču karpiniekam, modernās karpu makšķerēšanas krusttēvam Krievijā Kristofam Konrādam lepni uzrādīju savu tās dienas rezultātu. Beidzot, pēc neskaitāmām neveiksmēm, eksperimentiem un prātojumiem, bez kādas palīdzības no malas man bija izdevies dabūt Volgas sazānu uz angļu boilas! Kristofs ne vārda neprata angliski, tāpēc sākumā es nesapratu viņa teikto. Toties dzirdēt to varēja visa plašā Kalmikijas stepe, jo Kristofs bļāva! Viņs bļāva uz mani kā uz skolas puiku, bļāva nikni un ilgi. Bļāva skaidrā franču valodā. Es biju šokā. Līdz tam nekad mūžā pret mani neviens nebija tā izturējies. Nojausma, par ko vispār ir runa, nāca ļoti lēnām.

Sākumā tas bija tikai vēss aprēķins – lai būtu arī nākamreiz. Lai bērniem arī kas paliek. Tad nāca sacensības ar striktiem noteikumiem, un pamazām tas izvērtās par normu. Ikdienas copē tas drīzāk bija stils – veids, kā izcelties, būt savādākam, apliecināt savu varēšanu. Vēl pēc kāda laika šis jautājums vispār tika noņemts no dienaskārtības, par to vairs nebija, ko runāt. Bija citas, svarīgākas un aktuālākas tēmas.

Šodienas acīm raugoties, tas vairs nav nekāds aprēķins. Patiesībā tur jau nemaz nevar neko sarēķināt. Arī bērniem ir pavisam citas intereses, savukārt stilam vispār vairs nav nekādas nozīmes. Tagad tā ir pavisam cita dimensija. Tikai emocijas. Patīkamas atmiņas. Draudzība uz mūžu.

Nē, atšķirībā no Kristofa es negribu nevienu mācīt, audzināt vai pāraudzināt. Katram šis ceļš ir pašam ejams, un katram tas ir savādāks.

Interesanti, bet arī žurnālam var būt savs ceļš. Šogad, piemēram, mēs katram numuram izmēģinājām pieaicināt viesredaktoru. Ne tikai lai uzrakstītu redaktora sleju, bet arī lai nestu svaigas idejas žurnāla koncepcijā un tās attīstībā. Manuprāt, bija interesanti. Laikmetā, kad it kā visu var atrast internetā, katra žurnāla numura veidošana, katrs raksts un katrs attēls ir milzīgs izaicinājums. Tāpēc izmantošu iespēju pateikt milzu paldies visiem mūsu autoriem, kas ar tādu aizrautību spēj iet līdzi laikam un prast saskatīt maksķerēšanā arvien ko jaunu, interesantu un noderīgu.

No otras puses, mums visiem ir krietni paveicies ar to, ka copē nekad nepietiek zināt, uz ko un kā ķērās vakar. Lai cik pieejami un operatīvi būtu šīsdienas saziņas līdzekļi, nekad vēl nav bijis tik svarīgi domāt pašam, eksperimentēt, analizēt un spriest, izdarīt secinājumus un atrast pareizo risinājumu turpat uz vietas – krastā, laivā vai uz ledus. Tiesa, arī divriteni izdomāt vēlreiz nav vērts, mums ir svarīgi dalīties informācijā un pieredzē, zināšanās un atklājumos. Mēs esam maza valsts tāpēc, piemēram, sportā mēs nevaram atļauties kaut kādu sīku personisku interešu uzvaru pār kopīgajiem mērķiem. Tikko tādas parādās, tas uzreiz ir redzams pasaules čempionātu tabulās. Un otrādi – ja visiem izdodas patiešām salikt galvas un rokas kopā, mēs varam sasniegt milzu lietas. Mums ir pasaules raudzes medaļas, kas apliecina, ka šie vārdi nav utopija.

Tieši tāpēc Copes Lietu misija jau labu laiku ir un tāda arī paliks – dalīties pieredzē, bet aicināt domāt pašiem.

Laimīgu Jauno gadu!

AIVARS RUDZINSKIS
ŽURNĀLA "COPES LIETAS" IZDEVĒJS

Uz augšu
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers