Žurnāls COPES LIETAS #8 (2016.gada augusts)

Žurnāls COPES LIETAS #8

Saturs

Intervija
Fotomākslinieks Armands Ērglis
Eksperta viedoklis
Vasaras copes raibumi
Inventārs
Pakavlaivenieku aprīkojums
Copmaņi mācās
Plēsīgo ķeršana uz dzīvo
Inventārs
Spinings topvoteriem
Tālās jūrās
Makšķernieku paradīze – Seišelu salas
Inventārs
Rutilus no Baltkrievijas
Intervija
Burģeļa copes gaitas
Copes vieta
Kurtavas ezers
Copmaņi mācās
Karolīna iesācējiem
Eksperta viedoklis
Diennakts mednieks zandarts
Sacensības
World Predator Classic – Latvijai zelts!
Copes vieta
Varkalis

Copes Lietu autori par sevi

Uz copi ar sarkano spoli

Nu jau nebūtībā aizgājušajā, bet savulaik tik ļoti populārajā interneta vietnē zive.lv bija sapulcējusies ļoti interesantu cilvēku kompānija. Ironiski joki, kas reizēm balansēja uz drīkst-nedrīkst robežas, sprēgāja vai katru dienu. Pat ja neizdevās atrast kādu vērtīgu atziņu vai izlasīt atskaiti par copi, vienmēr varēja pavingrināties asprātībās, velkot uz zoba gan zināmus copes kolēģus, gan tos, kas iepazīti tikai optisko kabeļu mudžekļos, vai arī pats tiki izkārts apsmaidīšanai uz kādu nedēļu. Tur arī pirmo reizi izlasīju, ka vislabāk zivis ķeras, ja makšķerei ir sarkana spole. Šis apgalvojums apauga ar daudziem citiem, piemēram, ka pie upes nav, ko darīt, ja tev rokās nav Gary Loomis kāta. Jūs noteikti padomājāt – kas tie par murgiem? No vienas puses – jā, bet no otras – tas liek aizdomāties par pašu svarīgāko: ko un kā mēs darām pie upes, kas mums ir svarīgāks: jauni rīki un aksesuāri vai arī vēlme saprast, kas notiek ūdenī un dabā kopumā.

Zivis neķer ne makšķere, ne spole, ne aukla, ne kādas super ēsmas vai barības. Zivis ķer makšķernieks, un svarīgi, vai šim makšķerniekam ir galva uz pleciem un sirds krūtīs. Protams, ir labi, ja varat atļauties nopirkt jaunus, modīgus rīkus. Arī es vairs sen neķeru ar Ņevas spoli, nelietoju Padomju Savienībā teju vienīgo puslīdz jēdzīgo auklu Kļinskaja, manā daudzo kātu arsenālā vairs nav Ausmas baisi smago teleskopu. Taču vai tas, ka pie upes stāvat ar vieglu kompozītmateriālu spiningu, smalku bez-inerces spoli, uz kuras uztīta zirnekļa tīmekļa resnuma pītā aukla, maina makšķerēšanas būtību – saprast, kas notiek ūdenī, kā mainījies laiks, ūdens līmenis, redzamība, straume, ūdens temperatūra, kā tas ietekmē zivju uzvedību? Un ir pilnīgi vienalga, cik maksā jūsu nopirktie āķi, – ja jūs neatminēsiet tās dienas rēbusu, copes nebūs. Es nerunāju par sacensībām, kur tehniskais aprīkojums spēlē varbūt ne izšķirošu, taču ļoti būtisku lomu, bet gan par ikdienas copi.

Turklāt, man šķiet, vēl būtiskāk par spēju saprast zivju uzvedību ir spēja sadzirdēt, saredzēt un sajust dabu. Saplūst ar to un nedarīt tai pāri. Pēdējā copes reizē, stāvot plecu pie pleca ar citiem Lielupes makšķerniekiem, biju vienīgais, kas iebrida ūdenī mazliet dziļāk, lai savāktu pa straumi peldošu plastmasas pudeli. Tajā vietā no 7 cilvēkiem es biju vienīgais, kas noķēra piecus brangus asarus. No Babītes ezera regulāri braucu laukā ar laivas galā sakrautu citu copmaņu izmētātu drazu kaudzi, bet no Kaņiera izstiepu vairākus simtus metru garu tīklu. Pirms tam gan piezvanīju pazīstamam inspektoram un brīdināju, ka faktiski pārkāpju likumu, jo precīzus orientierus pateikt nevarēju, tāpēc tīklu ar sapuvušām zivīm laukā stiepu pats. Babītes ezerā esmu noķēris pēdējos gados lielāko asari, kas svēra 800 gramus, un esmu guvis ļoti labus asaru un līdaku lomus. Savukārt Kaņieris pagājušajā sezonā dāvāja manu lielāko 7 kg smago līdaku. Varbūt tam nav nozīmes, bet, kad tuvojos copes vietai, vai tā ziema, vai vasara, parasti atveru automašīnas logu, lai sajustu, kā smaržo upe, kā skan putnu balsis, kā svilpo vējš. Man tas palīdz noskaņoties makšķerēšanai, noskaņoties uz viena viļņa ar dabu.

Pamēģiniet, varbūt tas strādā arī jums!

Mārtiņš Kalaus

Uz augšu
This site uses Genecy custom templates for DFP