Īsi pirms Lieldienām saņēmu mazo kluso atpūtas brīdi, jeb 2013. gada aprīļa mēneša „CopesLietas" žurnālu. Ātri pārlapojot žurnālu atdūros pret rakstu „Pavasara ētika un tauvas josla", izlasot rakstu, man radās iespaids, ka ir notikušas izmaiņas likumdošanā saistībā ar makšķernieku tiesībām izmantot tauvas joslu, bet tādu izmaiņu nav.
Visi, kas nodarbojas ar licencēto, makšķerēšanu zina, ka drīz būs vimbu nārsts un viena no iespējām, tās ķert nārsta aizliegumu laikā ir Lielupes, Mūsas un Mēmeles upes posmi. Šo licencēto makšķerēšanu organizē „Bauskas mednieku makšķernieku biedrība". Tā kā šis laiks vēl nav pienācis vērts paskatīties, kā veicās ar licencēto makšķerēšanu, gandrīz gadu atpakaļ t.i. 2012. gadā no 1.aprīļa līdz 16.maijam.
Jau ilgāku laiku aktīvi tiek apspriests jautājums par zvejas aizliegšanu iekšējos ūdeņos. Parasti apspriešana notiek paredzami: viena puse pauž viedokli, ka zveja iekšējos ūdeņos ir jāizliedz, otra puse, ka nav jāizliedz. Šāda diskusija notiek jau ilgāku laiku, bet reāli ar skaitļiem pamatotus faktus uz esošo brīdi par zvejas destruktīvo ietekmi uz iekšējiem ūdeņiem zvejas pretinieki vēl ne reizi nav nosaukuši.
Pārpublicēts no nra.lv. Nolūkā pārdalīt zivju resursus un Latvijas ūdeņus sev par labu makšķernieku organizācijas turpina uzbrukumus Zvejniecības likumam – pašlaik tas ir atvērts Saeimā grozījumu izdarīšanai, un uz otro lasījumu iesniegts priekšlikums pilnībā aizliegt tā saukto pašpatēriņa zveju iekšzemes ūdeņos.
Licencēto makšķerēšanu vietu skaits Latvijā visu laiku mainās, bet par pēdējiem desmit gadiem tas ir pieaudzis vairāk, kā četras reizes. Lai ieviestu licencēto makšķerēšanu būtībā jāpiepildās vienam no nosacījumiem: jāierobežo zivju ieguve, jāierobežo makšķernieku skaits vai ir konkrētas prasības ūdenstilpnes aizsardzībai.
