Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Karpu Lietas | 16.maijs 2020, 19:26 | 1 komentārs | 1089 skatījumi

Pirmie KarpuLietu Reportieri atrasti!

Aicinām Mairi Sproģi, Aigaru Bergsonu, Artūru Šteinburgu un Kasparu Vereskovu uz CopesNamu pēc balvām – 3kg Richworth boilu pakas katram! No pārējiem gaidām nākamos stāstus. Patīkamu lasīšanu!

Lieldienu cope [Mairis Sproģis]

Jābrauc izvēdināt galvu!

Aprīļa sākumā laika prognozē ieraudzīju, ka uz Lieldienām sola labu laiku, un noteicu mērķi – no 10. līdz 12. aprīlim aizbraukt uz karpu copi Baļotē. Kā nekā tuvojās Latvijas čempionāta pirmais posms, un vajadzēja patrenēties. Tāpat arī darbs no mājām bija nogurdinājis, un COVID-19 histērija arī apnikusi – jābrauc izvēdināt galvu un padzīvot nedaudz pie dabas!

Piezvanīju komandas biedram Plicim, un visu sarunājām. Viņš apsolīja uzrullēt boilas, un nolēmām, ka brauksim tās testēt (šogad sākām rullēt piļikus (Sakret Baits)).

Pie reizes apzvanīju paziņas, kam arī varētu būt interese braukt. Jo lielāka kompānija – jo jautrāk! Kopā salasījāmies pieci cilvēki, sakarā ar datu aizsardzību minēšu tikai segvārdus – es, Plicis, Treneris, Krievs, Toļiks. Taču divas dienas līdz pasākumam visi pārējie negaidīti paziņoja, ka tomēr nebrauks, jo sola sliktu laiku. Tā kā es biju visu saplānojis – nolēmu neko neatcelt. Kā nekā bija jānotestē jaunā telts NASH GAZEBO un boilas.

Izlēmu, ka braukšu pie Dzintras (tie, kas apciemo Baļoti, zinās). Piezvanīju dienu iepriekš un pieteicos. Izvēlējos 37. sektoru, jo tur ir zāļu mala un karpām šajā laikā jābūt tuvāk krastam, turklāt LV čempī komanda, kas bija šajā sektorā, uzrādīja labus rezultātus.

Iepriekšējā vakarā savārīju kaņepes un sasmalcināju tīģerriekstus. Uzkrāvu mašīnu ar mantām un sagatavoju apģērbu. Vakarā sākās uztraukums – kā parasti – naktī nenāca miegs, un nevarēju sagaidīt, kad rībinās modinātājs. Pirmscopes stresiņš! Un beidzot tas notika – noskanēja modinātājs, prieka un laimes vēstnesis. Ātri saģērbos, un – uz mašīnu, lai ātrāk nokļūtu pie ūdens.

Tieku pie rekorda!

Viss sākās ar to, ka degvielas uzpildes stacijā nopirku licenci un laimīgs braucu uz savu 37. sektoru. Tuvojoties ezeram, ieraudzīju, ka pie peldvietas jau iekārtojas kāda kompānija. Noliku auto pie sektora un devos iepazīties ar sektora kaimiņiem. Izrādījās, ka tie ir no komandas Midland Carp. Papļāpājām par copi un devos ierīkot nometni, kur pavadīšu divas diennaktis. Uzstādīju telti un sariktēju pārējās lietas. Pēc kāda laika pienāca Dzintra (zemes saimniece), aprunājāmies par dzīvi un vīrusu. Neskatoties uz to, ka ir cilvēks pensijas gados, viņa ir ļoti žiperīga un stipra, interesants sarunu biedrs.

Ar Deeper apskatījos, kas notiek ezera gultnē, un meklēju vietu, kur ķert. Sabaroju divus punktus. Vienu tālo, otru tuvo – zāļu malā. Pēc 30 minūtēm sekoja pirmā cope, diemžēl zivs iegāja niedrēs un notrūka – neko darīt. (Ķēru uz Sakret Baits piļikiem, 6. izmēra Gardner āķa un mīkstās pavadas ar gredzenu.)

Piezvanīja Plicis, un atkal cope! Cīņa nebija ilga, un likās, ka būs kārtējais tuziks. Bet, kad karpa tika izvilkta un nosvērta, izrādījās 9,5 kg, kas ir mans jaunais Baļotes rekords.

Es jau sapriecājos – tūlīt tik būs! Bet nekā. Kaimiņi vilka vienu karpu pēc otras, bet manas makšķeres signalizatori klusēja. Mainīju ēsmas un kombinācijas, distances, kādā ķēru no iebarotā punkta, taču joprojām – nekā. Mani jau sāka pārņemt stress, bet tad pienāca sestdienas vakars, un ciemos atbrauca Treneris. Pienāca seši vakarā, un sākās cope. Tuvajā distancē 2 stundu laikā izvilku 9 zivis svarā no 1,8 līdz 4 kg. Kompanjons ap 21:00 aizbrauca mājās, es pārmetos un likos gulēt. Vēlāk vakarā sekoja vēl divas copes, un tas arī bija viss.

Ar copi kopumā biju apmierināts, pamatīgi notestēju inventāru un sapratu, kā vēl pietrūkst, lai viss būtu ideāli. Visa cope bija pie zāļu malas, kur gultne ir kā uzarts lauks ar zāli un, protams, arī dūņas. Lielāko karpu noķēru tālajā distancē, 15 m no iebarotās vietas. Pārmetos ik pēc 1,5 stundām, un katru reizi virsū sekoja 2 spombi. Divas reizes dienā bija lielāka iebarošana, akcents bija uz kaņepēm un samaltu tīģerriekstu. Labi strādāja Sakret Baits (Pliča meistardarbs), piļiki ar rozā vai dzeltenu popapu. Izmantoju nelielus PVA stikus (kas tajos iekšā, lai paliek noslēpums).

Turklāt naktis nebija tik aukstas, un es pat paspēju mājās uz Lieldienu olu kaujām! Tā noslēdzās mans karpu copes Lieldienu maratons. Nākamais ir plānots maija svētku laikā, un arī tam sekos neliela atskaite. Ne asakas visiem!

Izmantoju:

  • Shimano Ultrega XTD 1400 spoli
  • Free Spirit CTX 3,5 lb 12 ft kātus ar 50 mm riņķiem, Katran aukla
  • 90 g svinu ar inline sistēmu
  • Sakret Baits piļikus
  • 6. izmēra Gardner āķus
  • Mīksto pavadu ar gredzenu
  • PVA stikus
  • Spombus
  • Akcents uz kaņepēm un maltiem tīģerriekstiem

Zivs un mācība [Aigars Bergsons]

Sezonu atklāt biju Vērgales centra dīķī marta pēdējā nedēļā, tāpēc somas jau bija sakrāmētas, inventārs gatavs darbam, arī copes vieta izvēlēta – tā nu divas nedēļas vēlāk atlika tikai doties ceļā.

Nedaudz par plānoto vietu – bijām tur pagājušā gada aprīlī, un kolēģim paveicās ar 14,5 kg smagu karpu. Tā pati vieta, kur gan Copes nama saimnieki, gan citi Latvijas karpu makšķerēšanas aizsācēji pirms 15 gadiem vilka pasakainus lomus, mērāmus vairākos simtos kilogramu diennaktī. Savvaļā!

Kur apmesties

Cēlāmies agri, sakrāvām mašīnu un devāmies ceļā – nepilnas divas stundas no Ventspils. Braucot kolēģis vairākas reizes atkārtoja: neesot sajūtas, kā dodoties uz copi, kaut kas nav, kā vajag. Nodomāju – nav jau arī: nedēļas vidus, trešdiena, kāda tur cope. Bet, pateicoties vīrusam, esam bezdarbnieki – un kas mums var liegt braukt, kur gribas!?

Bijām klāt. Laiks skaists, pie krasta izlēca karpa... Ehhh! Bet kas tev deva – vieta aizņemta. Sākās manāms stress, pārdomas, teksti: “Es jau teicu, ka kaut kas nav, kā vajag...” Jautājums – kurp doties tālāk? It kā vietu apkārt daudz, bet nevienā neesam bijuši, zinām tikai pēc nostāstiem.

Piebraucām pie vienas – visapkārt mājas, pie otras – privātīpašums. Stress par iespējamu neizdevušos pasākumu auga augumā. Nākamais galamērķis – gandrīz 60 ha liels uzplūdinājums. Nezināms – bet vai tāpēc sliktāks? Ezeri.lv saka, ka septiņdesmitajos karpas te bijušas. Braucām vēl pusstundu. Un atkal privātīpašumi, lauksaimniecības zemes, – atkrīt.

Ar kolēģi saskatījāmies, un pārņēma nolemtības izjūta. Ko tālāk? Vai tiešām jāmet miers? Nu nē taču, jābūt vēl variantiem! Skatījos pierakstus, skatījos karti, skatījos atkal Ezeros. Varbūt uz šo dzirnavdīķi? Labi, galu galā bija pēcpusdiena, sliktāk jau nebūs.

Vēl pusstunda, un bijām klāt. Pirmais iespaids – kā pasakā. Nopietni? Liels galds, soliņi, blakus var atstāt auto, ūdenstilpe pieņemama izmēra. Paliekam? Paliekam!

Cope divatā

Slinkums gan bija marķēt un maisīt barības, entuziasms, salīdzinot ar rītu, pavisam noplacis. Sametām katrs divas makšķeres. Es – Shimano Tribal Velocity ar Ultegra CI4 spolēm, galā inline montāža, 25 lb Korda Supernatural īpaši mīkstā pavadiņa, 4. numura Korda Wide Gape ar Dynamite Robin Red šķīstošo boilu un baltu NGT ķiploka popapu, kā arī 6. numura Korda Mixa ar Source Wafter. Kolēģis – vecos labos Fox Warrior ar Eos spolēm, inline sistēmas ar plūmju un ananasu boilām galā. Sauju piļiku uzšāvu ar kobru. Tad vakariņas, un līdām teltī atpūsties. Ja neskaita skaisto vietu, tad nekas cits gan uzmanību nepiesaistīja. Daudz zāļu, kur karpai norauties, ja tās te vispār ir, jo nevienu izlēcienu tā arī nesagaidījām...

4:05 naktī – reti, bet vienmērīgi iepīkstējās signalizators. Ēēē – cope! Izlaižot lamu vārdus – karpa norāvās zālēs.

7:15 no rīta – mana rācija pīkstēja bez apstājas, miegs kā ar roku noņemts, un sākās manas pirmās šī gada savvaļas zivs izvadīšana. “Liela?” – “Nu it kā ne, bet skrien baigi.” Vairāku minūšu stīvēšanās, un uztveramajā tīkliņā gulēja skaista, tumša 8,6 kg savvaļas karpa. Uzreiz cits skats, nav kā leišu mākslīgās akvārija zivis – bālas un ar lielu vēderu.

Beidzot bijām nobrieduši uztvert lietu nopietnāk, kustība te bija. Marķējām, taustījām gultni, zīmējām kartes, plānojām, kur un kā karpas varētu staigāt. Es nolēmu par labu punktam 92 m attālumā uzreiz aiz 40 m plata zāļu paklāja, no kura vēl 5 metrus uz priekšu sākās slīpums uz vecā grāvja gultni. Kolēģis izvēlējās 60 m distanci vairāk uz labo pusi, blakus vecam meldru pudurim. Kopumā gultne smilšaina, bez izteikta reljefa, vietām zāles. Kolēģis izdomāja mazliet iebarot ar grieztām boilām, smalkām peletēm un sauju konservētas kukurūzas, es paliku pie kobras un piļikiem.

Tālāk sekoja paliels klusuma posms, bet nākamajā copē 16:00 kolēģim tāda pati tumša 6,8 kg karpa – pirmā šosezon. Ar to arī apsveicu!

Plus vēl viens kolēģis

Pāris bildes draugu čatos, zvans – kādam ir arī jāstrādā, visi nevar trešdienā astoņos no rīta uz copi braukt. Taču astoņos vakarā mums pievienojās vēl viens kolēģis. Kamēr trešais musketieris iekārtoja sev vietu, man atkal kāds pieteicās, bet šoreiz galā nekā nebija. Nākamā cope gan ilgi bija jāgaida – līdz nākamās dienas rītam. Pēc sajūtām – līdzīga kā pirmā, bet nedaudz attapīgāka, pamanījās iemukt zāļu paklājā, no kura ārā nedabūju. Trīs copes, viena krastā, nav laba statistika...

Visu dienu bija klusums. Paēdām vakariņas, nomainīju montāžu uz slīdošo svinu, pāris saujas vēl sakobroju, un gatavojāmies iet gulēt. “Paga, vēl ne,” pie sevis noteica karpa un apēda trešā kolēģa MadBaits boilu. Īsa cīņa – un karpu vannā kūleņus meta pieciniece.

Nu viss, ārā jau –2°C sals, pietiek pļāpāt, jādodas pie miera. Īss gan bija tas prieks siltajā guļammaisā, jo īsi pirms pusnakts mana rācija signalizēja, ka Robin Red piļiku ar ķiploka popapu ir iekārojusi nākamā karpa. Pēc sajūtām – smagāka, bet pretojās gan švaki, kā jau pavasarī tam būtu jābūt. Beidzot zivs bija cienījamāka izmēra – svari rādīja 11 kg, bet, atrēķinot svēršanas somu, palika 10,1 kg. Arī labi!

Turpmākā nakts pagāja klusumā, arī rīts izvērtās bez karpu aktivitātes, un tā pienāca pats nepatīkamākais copes brīdis – inventāra kraušana atpakaļ mašīnā.

Kopumā pie šī dzirnavdīķa pavadījām 64 stundas, ar pirmo kolēģi jeb topošo komandas biedru sagaidījām 6 copes, no kurām 3 realizējām. Nav nekā īpaša, bet atklātas pilnīgi jaunas savvaļas vietas – nav slikti. Trešais kolēģis palika vēl vienu nakti un sagaidīja karpu aktivitāti, tika pie vēl 3 karpām svarā no 5 līdz 7 kilogramiem.

Mācība sev un citiem – ja izvēlētā vieta ir aizņemta, nesāc kašķi, meklē citu variantu un, iespējams, atradīsi jaunu, ne sliktāku vietu. Ne asakas!

Labdien, Hloja! [Artūrs Šteinburgs]

Nedēļas sākumā sazvanu ikdienā čomu, sacensībās pretinieku Kasparu un piedāvāju nedēļas nogalē aizlaist īsā sesijā izvēdināt galvu. Jesss! Saņemu apstiprinošu atbildi! Kamēr trinos pa mājām, prātā ienāk vēl viena doma: uzaicināt arī Romānu – karpu copes entuziastu un topošo jūtūberi. Jesss! Arī otrs apstiprinājums ir saņemts!

Nu dienas velkas tāpat kā armijā pirms dembeļa... Vacapā šim izbraukumam tiek izveidota speciāla grupa, lai koordinētu darbību – ar domu nedublēt līdzi ņemamās mantas. Super, viss kā pa notīm! Romāns eiforijā, ka varēs dzīvē ko nošpikot un pamācīties.

Ziņu šūpolēs

Pienāk ceturtdienas rīts, un saņemam no Romāna neforšu ziņu. “Veči, piedodiet, bet esmu apaukstējies, pie vainas kondicionieris darbā un mašīnā.” Hmmm, situācija pasaulē, apaukstējies – skan aizdomīgi, biedējoši. Ja es būtu līdzās Kasparam, droši vien abi saskatītos, nelāgu nojautu pilni. Mūsu atbilde ilgi nav jāgaida: #paliecmājās! Sīkums, uzfilmēs citreiz, šoreiz kā ierasts – foto reportāža amatieru līmenī!

Pienāk pasūtītās auklas jaunajai sezonai, komandas biedri Normunds un Gatis iesver testa boilas, arī Kaspars ar Aigaru (Mītava), izrādās, kaut ko ir uzķimīķojuši!

Piektdienas pēcpusdiena, zibziņa no Kaspara: “Laiks būs draņķis, atliekam braucienu uz maija brīvdienām.” Mēģinu vēl pielauzt, bet nekā, Kaspars nelokāms. Saprotu, ka pusaudža gados vieglāk bija pielauzt meičas nekā šoreiz viņu.

Sestdienas rīts. Atveru sejas grāmatu, un ieraudzītais pat neizbrīna: vīri atkal savilkuši zivis, tepat Latvijā, nemaz jau nerunājot par tiem, kuri turpina nenoslēgto 2019. gada sezonu... Sūtu Kasparam ekrānšāviņus ar svešiem lomiem, lai šis sajūtas vainīgs par norauto pasākumu. Atbildes nav. Skaidrs – cilvēks noskaņojies nebraukt un atpūšas pēc darba nedēļas.

Škrobe – gatavojāmies, tika izpildīti sīkie mājas darbiņi, un nekā. Pēdējā cerība – sazvanīt tuvējos karpu copes entuziastus un ieintriģēt ar X vietas izrādīšanu. Taču vienu pēc otras saņemu noraidošu atbildi, jo cilvēkiem nedēļas nogalē ir savi plāni. Kļūstu drūmāks par lietus mākoni.

Pēkšņi zvana mobilais tālrunis, un ekrānā izgaismojas “Kaspars Jelgava”. Paceļu un sveiciena vietā dzirdu: “Taisies pērtiķa ātrumā, drīz būšu pie tevis!”

Filozofiskā noskaņā

Kā ar teleporta palīdzību nonākam pie X ūdenstilpes. Beidzot! Beidzot klāt tas brīdis – izdarības ar ēsmu un šķidrumu aromāti, no kuriem reibst galva!

Šajā ūdenstilpē neesmu pirmo reizi. Tā kā iepriekš tika darbinātas Praktik un Deeper eholotes, marķiera kāti un lidināts drons, tad ietaupām laiku uz marķēšanās rēķina. Ar monētu izlozējam, kurš kuru sēkli apmakšķerēs. Viens mirklis – un 4 dažādās kātu montāžas dodas ūdenī.

Līdz gulētiešanai pāris reizes pārmetamies un beidzamajā uzveram pakaltētas vārītas boilas. Starp pārmetieniem nolemjam arī nedaudz uzbarot ar maksimāli vieglu iebarojamo – pāris saujām šķīstošo boilu, nedaudz vārīto (apmēram 1:3), kaņepīti un pavisam nedaudz putrā samaltu kukurūzu. Stikos liekam pulverī sakrušotas boilas. Lēmums par vieglo iebarojamo balstās uz pirmo secinājumu atbraucot – ūdens vēl ir ļoti auksts.

Laiks iet, cope neseko. Kavējamies atmiņās un dalāmies filozofiskos situācijas skaidrojumos, jo ir skaidrs – slepenās štellītes, kas tika gatavotas Latvijas čempionātam, viens otram nestāstīsim. Ap vienpadsmitiem nolemjam doties pie miera.

Pēc nepilnas stundas uz viena Kaspara kāta signalizatora parādās vientuļa indikācija. Gaidām ‘vilcienu’. Viss turpinās pēc iepriekšējā scenārija: vientuļi piki – nervi neiztur, un nolemjam pārmesties. Protams – nemiera cēlājs izrādās rudulis, par kura izmēru būtu jūsmojis Normunds Grabovskis. Atlaižam, pārmetamies un lienam atpakaļ midzenī.

Sauksim tevi par Hloju

Trijos, kā jau paredzēju, uz Kaspara kāta ilgi gaidītais vilciens, bet, cik ātri sākas, tikpat ātri arī signalizators apklust. Tāpēc nesteidzīgi meklējam apavus, aujam kājas un lienam laukā no telts.

Tavu brīnumu – laukā (kā vēlāk konstatējam) ir 4 grādi zem nulles. Šajā aukstumā ir nomirusi signalizatora baterija, bet spole turpina tīties. Viens mirklis, Kaspars ir pie kāta, piecērt, un esam jau laivā. Ūdens krasta līnijā atdziest, un mēs neredzam, kurā virzienā zivs ir aizjozusi. Esmu airos un jautāju Kasparam par virzienu, un saņemu nezinošu atbildi. Paļaujos uz iepriekšējo reižu pieredzi un nekļūdos.

Pēc gausai pavasara karpai ilgas cīņas zivs ir uztveramajā tīkliņā. Krastā konstatējam, ka #6 Gamakatsu Snagger āķis blow back montāžā, sietā no Kordas N-Trap mīkstā materiāla, ar pašrullēto 16 mm dumbelīti ir ideāli izpildījis savu uzdevumu. Ātri atsvabinām zivi, ievietojam uzglabājamā maisā rīta foto sesijai, pārmetamies – un atpakaļ guļammaisos jaunās gaidībās.

No rīta pirms foto sesijas konstatējam vairākas lietas. Zivs ķermenis, žaunas, mutes dobums ir klāts ar maziem asinsūcējiem parazītiem. Tas liecina, ka zivs vēl ir mazkustīga, un jābūt priecīgiem par to pašu vienīgo, lai arī kā gribējās vēl.

Otrs pārsteigums ir tas, ka zivs jau ir bijusi uz āķa, līdz ar to nolemjam nodēvēt to par Hloju. Svars – 7,3 kg. Gribas ticēt, ka mēs vēl tiksimies! (Līdz šim visās sesijās ir noķertas līdz 20 zivis un visas iepazina āķi pirmo reizi.)

Prom braucot, spoti tiek uzbaroti ar pārpalikušajām vieglajām štellītēm ar domu, ka garajās maija brīvdienās atkal būsim X vietā.

Paldies, Kaspar Žeimot, ka pieņēmi uzaicinājumu!

Secinājumi

  • Nav nepiemērotu laikapstākļu, ir nepiemērots apģērbs
  • Lai arī cik spilgtas būtu emocijas, tās praktiski nav iespējams aprakstīt vārdos
  • Sēžot dīvānā, jaunu pieredzi neiegūsi

Veiksmīgais negaiss [Kaspars Vereskovs]

Bija silta 14. aprīļa diena, aizbraucām ar brāli uz diennakts karpu copi ar dzīvošanu teltī. Vieta – anonīma: parasts dīķis ar smilšainu grunti un līdzenu reljefu.

Sakrāmējāmies, salikām lietas, telti un makšķerkātus. Sametām. Stundas 4 copes nevienas. Iekurinājām grilu, jo tuvojās vakars, paēdām vakariņas. Laikapstākļi pasliktinājās, savilkās uz lietu, un arī sāka līt – tā, ka nevarēja redzēt cauri.

Pēkšņi kāds no Baitrunner spoles sāka tīt ārā auklu kā kāds monstrs! Pieskrēju, satvēru kātu. Tas slīdēja ārā no rokas, arī pats slīdēju – kājās botes. Nokritu uz dibena un tinu pie sevis. Pretestība bija liela, ļoti liela, domāju – 10 kg. Procesa ilgums – 30 minūtes, pie krasta satvēru uztveramajā sietiņā. Beigās izrādījās – karpa paņēmusi, lūpiņa pārplīsusi, bet otrs āķis astē – visu laiku viņu biju vilcis atpakaļgaitā! Svars – 6,8 kg. Bildes diemžēl nav, jo telefons saplīsa lietus dēļ. Bet vismaz stāsts ir!

Izmantoju:

• NGT popapus ar tutti-frutti smaržu + Bonduelle kukurūzu

• Method Feeder barotavu ar interesantiem Nash āķiem, kam ir ieliekti gali

• Feeder kātu līdz 180 g (ļoti iepaticies atstrādāt sitienus un pretestību)

• Mistral Siro 50 spoli

• Carp 0,40 mm auklu

Saistītie raksti:

Meklējam Karpu Lietu reportierus!

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 4.6666666666667 no 5
(3 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[1] Komentāri | dilst | aug
 
Powerforward

Gludeklis un Artūrs īsteni karpu noveļu autori

17.mai Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager