Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Copes Vieta | 10.jūnijs 2020, 00:11 | 3 komentāri | 1440 skatījumi

Par un ap Babītes Ezeru

Fantastiski interesants ezers. Jo vairāk to iepazīstu, jo vairāk tas mani pievelk. Pievelk ar savu neprognozējamo ūdens daudzumu un ar zivju sastāvu, kas var mainīties ne vien pa nedēļām, bet pat pa dienām. Aprunāšos ar diviem VVD vecākajiem inspektoriem – Gintu Zemitānu un Normundu Gāršnieku. Tāpat pie vārda tiks Babītes aborigēns Aleksandrs Tilga, kas šo ezeru, iespējams, pārzina labāk nekā savu mānekļu arsenālu, jo katru gadu, sākot ar 1. jūniju un beidzot ar pirmajiem lediem, vismaz 2 reizes nedēļā viņš ir uz ūdens pilnu dienu.

Iespējams, kāds sacīs, ka Einis atkal kā uz paplātes visiem pasniedz kādas vietas noslēpumus. Bet man jāteic – es kaut kā neesmu manījis, ka zivju daudzums manis gadiem aprakstītajās ūdenstilpēs būtu samazinājies. Viens ir iegūt informāciju, otrs – tiešām to zivi izvilkt! Ja viņas ķertos kā uz pasūtījumu, tad mēs sen jau dzīvotu pie tukšiem ūdeņiem.

Laika apstākļi copei

Pats Babītes ezerā ķeru diezgan pieklājīgu skaitu gadu un tagad vēl darbojos pa Ezerkrastu laivu bāzi. Sastopoties ar copes kolēģiem, pārrunājam konkrētās dienas lomus, piedzīvoto uz ūdens, kas, uz kā, cik daudz utt.

Ja runājam par laika apstākļiem, kas spēcīgi ietekmē arī šos seklos ūdeņus, tad pilnīgi viennozīmīgi varu pateikt – labākais moments braukt uz šejieni ir tad, kad ārā pieklājīgi pūš vēji, saistīti ar ziemeļu virzienu. Ezeram tas nāk no Lielupes puses un burtiski dažās stundās spēj būtiski palielināt ūdens līmeni. Tas ir nozīmīgs faktors, lai varētu ērti pārvietoties ar elektromotoru. Tāda vēja ietekmē (līdzīgi kā Liepājas ezeram no jūras puses pūtiena) no Lielupes ienāk arī zivju bari. Šis papildinājums ir tik būtisks, ka to uzreiz var manīt arī copmaņu veiksmes stāstos.

Es pats ezerā praktiski nekad nedodos, ja nav kārtīga pūtiena, kas bieži vien pār bortu iesit laivā ūdeni. Lūk, šis ir pats labākais plēsīgo sugu laiks, un ir pilnīgi vienalga, vai ārā līst lietus vai spoži spīd saule. Līdakām nepatīk, ka seklajā ezerā niedres dauza pa sāniem, un tās no zālēm mūk ārā. Tad arī sākas trofeju medības. Tas ir vasaras mēnešos un attiecas uz līdakām, zandartiem, asariem un meženēm. Turklāt nebūt nav nepieciešams, lai būtu tikai mākoņi bez saules.

Ir interesanti parunāties par katra copmaņa pieredzi attiecībā uz ezera ūdens dzidrumu. Citi no saduļķotā klajuma bēg ar bēgšanu, bet citi tieši pretēji – braukā pa ezeru kaut vai stundu un pacietīgi meklē saduļķotās vietas. Tur tad arī ir stop laivai, un sākas darbība. Arī es pilnīgi viennozīmīgi piederu pie pēdējiem.

Rudens pusē bilde jau būs pavisam citāda. Līdakas barojas ziemai, un to piesardzība ir atslābusi. Nav vairs jāmeklē duļķains ūdens un augsti viļņi. Tieši otrādi. Bieži vien drēgnajā rudenī mierīgas spoguļvirsmas laikā viss notiek daudz jautrāk nekā vējainā dienā. Arī līdakas savu atrašanās vietu nodod daudz biežāk nekā vasarā.

Babītes dziļākā daļa, ja tā vispār par ezeru var izteikties, ir ziemeļos un stiepjas aptuveni līdz vidum. Vairākās vietās ir nelieli bļodveidīgi padziļinājumi. Kas šīs vietas zina – tie pirmām kārtām apbraukā tieši tās, tāpēc arī ir vajadzīgs elektromotors.

Savukārt rudenī, kad lielākā daļa zāļu ir nokritusi, līmenis pacēlies un līdakas ir ļoti aktīvas, elektromotoram vairs nav tādas nozīmes. Man no savas bāzes pietiek ar pārdesmit airu īrieniem – un esmu līdaku Mekā.

Par mānekļu jautājumu

Kādreiz neapstrīdams Babītes ezera līderis bija vobleris ar nosaukumu Mūdzis. Te gan varu piebilst, ka uz tā šai ezerā neesmu noķēris nevienu līdaku. Pieļauju, ka neesmu iemācījies pareizi strādāt vai arī neesmu pietiekami ilgu laiku darbojies, lai izprastu viņa spēli un atrastu pareizo pieeju. Taču arī reti kuram citam lomu ir garantējis šī veida vobleris. Lieta tāda, ka, copmaņiem izbraucot krastā, mēs atklāti pārspriežam, kas un kā. Protams, man var sapūst ausīs visu ko, taču, runājoties ar daudziem, izkristalizējas labākais variants.

Mani iecienītākie mānekļi tieši pareizajās krāsās un atkal – tieši Babītes ezeram

Es piedāvāju pilnu informāciju par to, kas Babītē noticis iepriekšējās dienās. Lūk, kaut vai divi nelieli, bet spilgti piemēri. Jau kopš 1. jūnija, kad noteiktā daļā ezera varēja sākt makšķerēt, jūnijā joprojām bija ļoti daudz jūras asaru. Pārsvarā 200–700 g. Lielākus netiku redzējis, bet vietējie asari bija pavisam neaktīvi. Savukārt vienā no pirmajām jūlija dienām pēkšņi vairākiem lomā parādījās meženes (mežavimbas).

Tāpat copmaņiem, kas uz Babīti brauc tā retāk un kas nav šo ūdeni iepazinuši, burtiski ieduru ar pirkstu kartē un parādu, kurā daļā vismaz iepriekšējās dienās ir bijusi veiksmīgākā cope. Tā gan nav nekāda garantija, ka arī šodien zivis tur būs piesietas, tomēr visbiežāk kaut kas labs notiek. Katrā gadījumā esmu tā persona, kas ir ieinteresēta, lai copmaņiem veiktos, jo tad viņi brauks atkal. Bet katru reizi vienu un to pašu, sak, jā, ezerā viss notiek un nāk ārā ne mazākas kā piecnieces, no manis noteikti nesagaidīt. Saku reālo situāciju.

Sāku ar gumijām, poperiem un suņiem

Pašos pirmsākumos man topā Babītes ezerā bija dažādas gumijas un strādāja viss, kas saistīts ar oranžu un zaļu krāsu. Daudz copju, azartiska ņemšanās, bet lielā daudzumā diemžēl zemmēra līdaciņas, un līdz ar to sabojāts materiāls. Bija dienas, kad nācās šķirties vismaz no 20 gumijām, jo tās bija palikušas bez astes. Uz vienžubura vai divžuburu pretzāļu āķiem bija daudz tukšo copju. Cits variants – izdodas pāris metrus zivi pavilkt, bet tā atkabinās.

Labi atceros reizi pirms kādiem 4 gadiem, kad rudens jau bija pusē. Ar kolēģi iebraucām ezerā, un viņš nepilnās divās stundās ar džerku savu normu bija izpildījis. Savukārt es biju piedzīvojis vismaz trīs reizes vairāk līdaku iznācienu, bet man līdzās laivā nemanīja nevienu zaļo. Tas lika pārsvērt mānekļu kausus par labu džerkam, un tagad nu jau 4 gadus es Babītē pārsvarā džerkoju. Stabila vērtība krāsās ir līņa vai zelta karūsas toņi. Vismaz tā ir man.

Vēl mākoņainās dienās ar vidēju vilni labi strādā poperi un suņi. Lai cik tas vobleris smuks izskatītos, dzidrā ūdenī nekad nelieku spilgtas krāsas. Drīzāk kaut ko tumšu un grabošu. Kopš pagājušā gada mānekļu kastē ir iegūlušas arī dažādas krāsas Strike Pro Pig Shad gumijas. Šī manta strādā. Es reti par kaut ko galvoju, bet šoreiz teikšu: tas, ko daudzi domā, ka vasarā lielie mānekļi nestrādā, ir pilnīgi garām!

Aleksandrs Tilga

Tagad došu vārdu Aleksandram, jo viņam Babītes ezera sakarā ir, ar ko padalīties

Cik ilgi tu jau Babītē copē? Zinu, ka daudzi tevi šeit uzskata par labāko ezera pārzinātāju.

Savā laikā, kad man bija 14 gadi (tagad 62), pār Varkaļu kanālu vēl cēlās pāri ar prāmi. Tajā laikā, kur tagad tu darbojies – Ezerkrastos, jau bija laivu bāze. Bija pieejamas laivas un atradās arī Mednieku un makšķernieku biedrība. Ja gribēji atlaides copei, nācās katru gadu 8 stundas nostrādāt sabiedrības labā. Ezerā iebraukt un makšķerēt vai medīt varēja tikai trīs dienas nedēļā. Tās bija brīvdienas un trešdienas.

Tad nāca viens laika posms, kad es Babītē iegriezos tā retāk, līdz 1995. gadā nopirku laivu, ko novietoju Dālderu bāzē. Tad jau es sāku ezeru apmeklēt regulāri, un tā tas turpinās līdz šai dienai.

Tajā laikā te vēl bija atļauta rūpnieciskā zveja. Vienīgais labums mums, makšķerniekiem, no šīs padarīšanas bija tas, ka ziemas sākumā, kad no krasta uzsala pāris simti metru plāna ledus, zvejnieki ar savām lielajām laivām izlauza mums ceļu.

Visu dienu jau viņi tur nebija… Kā tad atpakaļ? Kāds nepalika ezerā līdz pavasarim? Kaut gan, ūdenim aizsalstot, var izkāpt no laivas un atnākt uz krastu. Pie reizes būs vēl nomests liekais svars! Uzreiz divi labumi!

Smejies vai raudi, bet tā arī bija. Nācās pa nopietnam kontrolēt, cik ātri aizsalst krasta puse un ledū izlauztais ceļa posms.

Tajā laikā ezers jau bija tikpat aizaudzis kā tagad?

Nē, ne tuvu tam. Bija ezers kā ezers – ar niedrēm gar malu un vidējo dziļumu ap 2 metriem.

Divi metri?!

Jā, jā! Tad izveidoja Babītes dabas parku ar attiecīgiem liegumiem, sāka braukāt inspektori un sēdināt no laivām ārā. Reidi bija regulāri, jo mazā aizauguma dēļ inspektoriem bija viegli pārvietoties. Tagad te ir aizaudzis, līmenis nokrities uz pusi, un inspektoriem darbs ir daudz sarežģītāks. Arī vienkārši makšķerēt, no bioloģiskā viedokļa, tagad ir daudz grūtāk, nekā tas bija 90-tajos.

Ja salīdzinām Babītes faunu pirms 20 gadiem un tagad – kādas un cik lielas ir pārmaiņas ne tikai ezera struktūrā, bet arī zivju resursos. Vairāk, mazāk, sugas, lielums…

Aug ciet. Aug mežonīgā ātrumā, un man šķiet, ka tā problēma nāk no lauksaimniecības ķimikālijām. Pie lauku teritorijām Lielupes krastos nav izveidoti dīķi, kas pa meliorācijas grāvjiem savāktu notekūdeņus, lai tie nostātos un tad tīri ietecētu Lielupē. Ne pa Eiropas naudām, ne arī personīgi lauksaimniekam šādu dīķu nav. Lietus un sniega ūdeņi no laukiem visu ķīmiju noskalo un ieplūdina Lielupē. Savukārt tā ir gan ūdens, gan zivju donors Babītei.

Varu minēt piemērus. Agrāk ezerā ruduļi bija biezā slānī. Ļoti daudz! Lieli, lielos baros ap kilogramu svarā. Tas pats attiecas uz raudām. Tu brauc ar airu laivu, bet pa priekšu iet milzīgs bars raudu un ruduļu, kas lec uz visām pusēm kā delfīni kuģa priekšgalā. Es jokodamies ar laivu dzenu šos barus uz priekšu, un ir vienkārši patīkami skatīties, ka mums ir tik daudz zivju. 90. gados ezerā bija aptuveni 2 m dziļš, un mēs ar kolēģi izmantojām seklo ezeru eholoti Body1200. Nezinu, vai viņu var nopirkt arī tagad, bet tā bija laba manta. Maksimālais stars garumā un pa apli rādiusā 36 metri, bet varēja uzstādīt arī mazāku attālumu – 18 un 9 metri.

Ja salīdzinām zivju daudzumu pirms gadiem 10–15 ar mūsdienām – kā ir tagad?

Salīdzināt ir ļoti viegli. 90-tajos iebraucu ezerā un devos uz kādu noteiktu vietu, teiksim, 500 m attālumā, bet pa ceļam, laivai slīdot, apmētāju konkrētas vietas. Parasti līdz sākotnēji nodomātajai vietai pat netiku, kad norma jau bija izpildīta. Tad vēl varēja lietot kukanus un vadāt dzīvas līdakas aiz laivas pa ūdeni līdzi un mainīt mazākās pret lielākajām. Beigās, kad brauca ārā, tad jau mazāku par divniecēm trijniecēm nebija.

Atgriežamies mūsdienās. Neskrien taču tu uz ezeru tikai tāpat vien, ja ir brīvs brīdis. Vai arī es kļūdos? Ja ne, tad pēc kā tu izvēlies – lūk, šodien gan vajadzētu būt copei?

Es braucu tad, kad tieku, un tā jau ir laimes spēle. Piemēram, nesen brīvdienā, saule pie debesīm, pilnīgs bezvējš. Kolēģis, kurš arī copē kādā konkrētā sektorā, zvana: “Ko darīt? Nav jēgas jābrauc uz mājām.” Man tajā brīdī bija viena mēra līdaciņa, un viņam tieši tāds pats rezultāts. Es saku: “Ja atbraukuši esam, tad darbojamies līdz vakaram.” Kad pienāca pievakare, plkst. 17, kolēģis iecēla laivā septiņnieci. Lūk, tā! Te tev saule, bezvējš, vasara, karstums… Šodien arī, ja būtu skatījies uz solītajiem laika apstākļiem ar bezvēju, sauli un ne mākoņa pie debesīm, tad nebūtu ticis pie 3 ieskaites līdakām. Vēl 6 zemmērus atlaidu, un bija 2 smuki iznācieni, kas varēja būt arī kaut kas lielāks.

Droši vien tu atceries šī gada 1. jūniju, kad lielā sausuma un karstuma dēļ ezerā ūdens līmenis bija nokrities tik tālu, ka problēma pārvietoties bija jau ar airiem, nemaz nerunājot par elektromotoru. Nemitīgi saulainas dienas un bezvējš. Tajā pašā laikā laivu bāzēs copmaņi nāca ārā ar pieklājīgiem lomiem.

Nāca, jau nāca, bet ne ar tādiem lomiem kā agrāk, un es uzskatu pie vainas ir Buļļupē stāvošie murdi. Vēl pirms 3 gadiem Latvijā bija ap 120 iekšējo ūdeņu zivsaimniecības. Tas bija reģistrētais skaits. Cik no viņām strādāja – es tiešām nezinu.

Kas attiecas uz Babīti, tad, kā zināms, zivij no jūras līča līdz mums ir sarežģīts ceļš ejams. Daugavgrīvas Daugavā zinātniskiem nolūkiem stāv murds (murdiem atļautais mutes jeb spārnu platums ir 30 metri), seko murdi Bolderājā un Mangaļsalā. Ja zivij izdodas tikt tiem garām, tad viņa pagriežas uz Buļļupi, lai tālāk peldētu iekšā Lielupē un tad tikai uz Babīti. Taču Buļļupē sagaida kārtējie murdi gar abiem krastiem. Zivij jābūt ļoti izveicīgai un gudrai, lai no šiem slazdiem izvairītos.

Tie copmaņi, kas Lielupē mēģina noķert zandartus, sūdzas, ka šī zivs parādās ļoti reti, bet tirgū ar uzrakstu “Daugavas zandarti” viņu ir pilns. Un tā ir visā Latvijā. Tur, kur ir zivju ceļi, tur priekšā stāv murdi. Līdakai, piemēram, iepeldot šāda murda spārnā, nepietiek prāta apgriezties atpakaļ, un tā nokļūst kabatā, no kurienes ārā netiek. Savukārt tīklu līdaka labi redz vai jūt, un tīklos tā ieskrien tikai nejaušības pēc, dzenoties pakaļ kārtējam upurim.

Es itin bieži esmu Rīgas Centrāltirgū, un tad tur var redzēt, no kurienes kādas zivis ir nākušas. No ezeriem te ir Lubāns, Burtnieks, Usma, bet no upēm – Daugava. Šeit var uzskaitīt dažāda izmēra zandartus, līņus, līdakas, brekšus. Pavasarī ir lielās karūsas ap 2 kg, kuras nāk no līča uz nārstu. Tie, kas liek murdus, ļoti labi zina, kur ir zivju ceļi. Tas viss ir izpētīts.

Mēs te par upēm un ezeriem, bet jūrā jau notiek tas pats! Tur arī ir pilns ar tīkliem un murdiem. Ieej Centrāltirgū un palasi, kur tās zivis noķertas. Rīgas līcis.

Tātad, pēc tavām domām, galvenais iemesls tam, ka visā Babītē ir samazinājies zivju skaits, ir murdi Daugavā...

Bet protams! Zivis jau ezerā ir un pietiekami, taču ar katru gadu samazinās.

Nu labi. Atgriežamies pie ezera. Tu esi tīri spiningotājs. Vai daudz esi manījis arī copmaņus, kas darbotos ar pludu?

Ar pludu es kādreiz pats ķēru. Mans rekords bija 37 stundas, neizkāpjot no laivas. No rīta iebraucu, meldru rajonā iebaroju vietu vai vietas un tad aizlaižu spiningot. Vakarā atbraucu atpakaļ pie iebarotā punkta un saķeru smukus līņus un karūsas. Savukārt no rīta atkal ar spiningu. Tagad gan līņu un karūsu ir kļuvis maz. Bija dienas, kad līdakas neķērās, tad paņēmu makšķeri ar burbuli, pavadiņa, āķis un baltais tārps. Nāca ārā puskilogramīgi ruduļi, ka prieks!

Es pats arī jau pieklājīgus gadus ganos pa Babītes ezeru, bet vismaz savā galā, Ezerkrastos, neesmu manījis, ka kāds brauktu iekšā ar pludiņmakšķerēm. Pats gan arī slinkoju un neesmu pat pamēģinājis, jo kas gan var būt vienkāršāks par spiningošanu? Ar pludu tev jāpērk barības, jādomā par ēsmām, dažādie pludiņkāti, barības jaukšana, tupēšana uz vietas… Darbietilpīgs process, vai ne?

Es domāju, ka šajā galā balto zivju nav tik daudz kā Gātes pusē. Tur ir arī mazliet dziļāks (ko nu Babītē var saukt par dziļumu). Līdz ar to līņu un karūsu tajā pusē ir vairāk. Taču vēl tagad te, Varkaļu galā, izdodas izspiningot pa kādam smukam breksim vai meženei, jo zivs ezerā nāk iekšā tieši pa Varkaļu kanālu. Te uz atklāšanu visi no laivas pa šī gada izcili seklo ūdeni redzēja brīnišķīgus skatus ar milzīgiem brekšu bariem. Tāpat jūras asari. Kā sāka ķerties 1. jūnijā, tā ir dabūjami vēl tagad, turklāt ne jau pa vienam vai pārītim. Veči stiepj krastā kilogramiem.

Savukārt es šad tad iebraucu ezerā arī no Dālderu puses, un ir satikti vīri pēc nakts copes, un rezultāti ir bēdīgi – pa vienam, nu, varbūt diviem līņiem. Tas jau ir rādītājs tam, kas notiek ezerā. Man pašam ir kolēģi, kas agrāk vilka līņus un karūsas Babītē, tagad sēž turpat Lielupē otrā pusē lielceļam uz Ventspili un ar fīderiem velk atspērušies. Savā ziņā zivju migrācijas rādītājs ir Varkaļu kanāls. Kad brauc tam pāri un redz papilnam makšķernieku, ir skaidrs, ka notiek liela migrācija un daļa būs arī ezerā. Ja makšķernieku nav, tātad viss ir pa vecam. Kādreiz tepat no Ezerkrastu bāzes vīri sēdēja krastā ar gruntsmakšķerēm, bet tagad neko līdzīgu vairs neieraudzīsi ne no laivas, ne krasta. Balto zivju vienkārši nav, bet lielie brekši, kas te migrē, ar barību nav piesienami. Drīzāk ir noķerami ar maziem rotiņiem.

Vairākas reizes pie manis ir bijuši spiningotāji no Engures ezera un stāstījuši briesmu lietas...

Jā, es arī satiku vīrus, kas teicās, ka uz turieni vairs nebraukšot, jo tur neesot, ko darīt, viss pārklāts ar tīkliem. Un neesot pat runa par mānekļa neiemešanu zālēs, bet gan par netrāpīšanu tīklā. Tāpat jāuzmana elektromotora vārpsta, lai tā nesatin kārtējo tīklu, jo ne jau visi esot redzami virs ūdens. Tagad viņi brauc uz Babītes ezeru.

Ja nav noslēpums, pēc kādām vadlīnijām tu vadies, atbraucot copēt uz Babīti. Varbūt ir bijis tā, ka pieej pie krasta, paskaties – oi nē, šodien var braukt mājās, nekā nebūs.

Tā gluži nav gadījies. Ezerā es braucu vienmēr. Uz Babīti man līdzi ir aptuveni 50 dažādi mānekļi. Rotiņi, šūpiņi, gumijas, džerki, vobleri… Lielākoties es darbojos ar džerkiem.

Tur mums domas sakrīt...

Bija laiks, kad ezerā slaveni bija mūdži. Uz tiem ķērās vienkārši izcili. Arī tagad ir vērts ar tiem mēģināt, taču daudz jāvariē ar krāsām. Vispār līdaka Babītes ezerā ir ļoti kaprīza. Ir dienas, kad tai vajadzīga tikai gumija, visu pārējo vari nemaz nepiedāvāt. Tepat nesen atceros gadījumu, kad līdaka dienas garumā ņēma tikai zaļu gumiju un neko citu.

Ezers ir sekls un zāļains. Tu gumijām izmanto pretzāļu āķus?

Nē. Es diezgan ātri uztinu auklu, un viss notiek. Pretzāļu āķus lieku diezgan reti.

Kā ar rotiņiem?

Agrāk izmantoju mepus. Kā tagad atceros, labi strādāja melns ar dzelteniem punktiem un arī pilnīgi dzeltenā krāsā. Tagad kaut kā man viņi ir aizgājuši tālākā plāksnē. Tas, protams, nenozīmē, ka rotiņi šeit nav efektīvi. Tie strādā labi, es pat teiktu, ka ir dienas, kad copmaņi kaut ko noķer tikai ar rotiņiem. Kaut vai tie paši asari. Man vienkārši labāk patīk cita veida mānekļi. Tāpat ar mūdžiem – bija laiks, kad man ar tiem patika mānīt līdakas, tagad ir interesantāk ar ko citu. Viss plūst un mainās.

Labākie vai perspektīvākie laika apstākļi spiningošanai Babītes ezerā. Mēs visi zinām, ka visdrošāk līdakas ņem vējainās un mākoņainās dienās. It kā… Kāda ir tava pieredze?

Nu es tā gluži gan neapgalvotu. Agrāk, kad ezers nebija tā aizaudzis, galvenais bija saulainā laikā atrast, kur pa grunti rokas brekši. Atceros gadījumu, kad eholote rādīja ūdens temperatūru 28 grādi un gaisa temperatūru ēnā – 32. Rīta pusē es jau biju izcēlis 4 mēra līdakas, un pašā dienas svelmē vietā, kur breksis bija saduļķojis ūdeni, paņēma lielā. Mirkli pacīnījāmies, un tā aizgāja. Šādi gadījumi ar dažāda izmēra līdakām nav vienīgi man, tā ka apgalvojums par mākoņainajām dienām, vismaz Babītes ezerā, noteikti nav spēkā.

Lielāko līdaku laiks ir rudens. Patiesībā gan tas nav nekas jauns. Vai pašreiz viņu ezerā nebūtu?

Noteikti – nē. Vasaras siltajā ūdenī viņas ir mazkustīgas. Tas, ka ezerā trofejnieces ir, pa šiem diviem mēnešiem jau ir pierādījies. Re, kur tavā bāzē izveda deviņnieci, septiņnieci, un cik kuram vēl nav aizgājis. Lielās ir un pilnīgi noteikti, tikai tās jāatrod. Nākamais nāciens būs no Lielupes kaut kur septembrī. Tad vēl sekos jūrnieces. Ja vien tikai tiks līdz ezeram...

Jau ar sezonas atklāšanas pirmo datumu ļoti daudz lomos bija un joprojām ir jūras asaru, bet pavisam nesen burtiski četrās dienās man krastā izveda 7 skaistas meženes...

Kas attiecas uz mežavimbām, tad tās te ir bijušas vienmēr, tikai viņas ienāk ik pa brīdim kā neliels bariņš. Acīmredzot dzenoties pakaļ kādam mazo pulkam. Tad viņas atkal uz brīdi pazūd, lai atgrieztos.

Man meženes vislabāk ķeras uz mazajiem 25 g džerkiņiem. Ir tāda sajūta, ka vispirms ir belziens pa to plastmasas gabalu un tad zibenīgs ķēriens. Lielas man nav trāpījušās, bet starp 2 un 3 kg ir bijušas vairākas, neskaitot mazākas.

Savukārt jūras asaru šogad patiešām ir daudz, un joprojām šķiet, ka krājumi papildinās, jo večiem lomos ir daudz un lieli, skaisti eksemplāri, nemaz nerunājot par tādiem 200–300 g smagiem.

Vēl varu pieminēt tādu interesantu niansi, ka šādā seklā un salīdzinoši dzidrā ūdenī asari ļoti labi atšķir krāsas. Te man pilnībā ir apstiprinājies: ja uz āķa kātiņa uzver sarkanu gumiju, tas asarus pamatīgi tracina, un tie metas virsū, neskatoties uz mānekļa lielumu. Man ir bijušas vairākas pilnīgi absurdas reizes, kad asaris paķer mānekli, kas ir divas reizes lielāks par pašu. Patiesībā viņu kaitina tieši tas āķis ar sarkano gumiju.

Hmm… Interesanti, ko tas asarītis darītu, ja spiningotājs atlaistu lielo līdaku mammu ar nelielu trīsžubura āķi astē un sarkanu gumiju uz kātiņa? Varbūt kāds pēc tam izvilktu šo līdaku ar visu asarīti, iekodušos desmitniecei astē. Jo viņš, būdams gudrāks par visiem, mēģinājis sev sagādāt ēdamo 10 gadiem uz priekšu.

Starp citu, tas astīšu variants perfekts ir pavasarī, ejot uz zandartiem ar mandulām. Vislabāk strādā nevis mandulas krāsas, bet gan no spīguļojoša materiāla uzsietās un pie āķa nostiprinātās lentīšu astes, jo duļķainajā pavasara ūdenī šim spīdumam ir milzīga nozīme. Vēl viens interesants viedoklis par saduļķoto un dzidro ūdeni Babītē: ja tādu esi atradis, tad tā jau ir puse uzvaras. Vai tu domā tāpat?

Agrāk tas bija aktuāli, tad varēja visu dienu braukt pakaļ brekšiem, kas rakās pa gultni un veidoja duļķi, jo turpat apkārtnē uzturējās līdakas, kas šo baru uzmanīja. Tad visu laiku ap šo bariņu strādāja ar dažādiem mānekļiem, un rezultāti bija ļoti labi. Taču tagad, par piemēru šodien, nobraucu līdzi duļķu pleķim aptuveni kilometru – un neviena piesitiena.

Starp citu, ezerā var novērot divu krāsu duļķi. Viens ir tāds gaišs, un to veido baltās zivis, jo tās bariem ņemas pa smilšaino augsni ēdamā meklējumos. Savukārt otrs ir tāds tumšāks, un to rada asaru bari, kas rokas pa sapropeli.

Ko tu domā par ornitoloģisko liegumu, kas neļauj sezonu atklāt 1. maijā kā citur Latvijā?

Man te daudz nav, ko domāt, jo tas viss ir stipri pārspīlēts. Nu kāda gan makšķerniekam daļa gar putnu ligzdām – viņš ir atbraucis copēt, nevis postīt. Turklāt makšķernieks neķer ligzdu vietās, kas ir niedrāji vai meldrāji. Viņš meklē brīvus ūdeņus, jo, kā zināms, zivis dzīvo ūdenī, nevis augu puduros.

Drīzāk ir jāuztraucas par lielajām jūras kaijām, ko es saucu par miskastniecēm, jo tās ir apsēdušas Rīgas miskastes un tur aktīvi barojas. Lūk, tās gan ir redzētas uzbrūkam putnu mazuļiem. Tieši tāpat ir ar vanagiem. Un tad nu mēs te nonākam pie dīvainām pārdomām. Varbūt tieši makšķernieka klātbūtne šos lielos putnus kaut nedaudz varētu pabaidīt un neļautu tik nekaunīgi mesties virsū tikko izšķīlušamies mazuļiem. Ja tu regulāri redzi, ka lielā pīle peld ar vienu vai diviem mazajiem, kā tas ir šogad, tad kas pie tā vainīgs? Makšķernieks?

Nu šogad es pats biju aculiecinieks tam, kā vanags paķēra nevis mazo pīlēnu, bet gan mammu. Septiņi mazie pajuka kur kurais un diez vai kādreiz spārnos pacēlās. Ik pa laikam sakarā ar straujo ezera aizaugšanu tiek aktualizēts jautājums par atļauju laivu lietotājiem likt lietā ne tikai elektromotorus, bet arī mazjaudīgos iekšdedzes dzinējus. Tie papļautu zāli, izrautu ar saknēm utt. Ko tu par to domā?

Es šaubos, vai tur kas prātīgs sanāktu. Arī zāļu iznīcināšana rūpnieciski neko nedos, jo šīm nezālēm barības vielas nāk no Lielupes, un tās augs atkal. Viena lieta, ko daba varētu izdarīt pati, ir atsūtīt bargāku ziemu, un tad uzsalušais biezais ledus izrautu zāles ar visām saknēm. Agrāk, kad bija bargas un garas ziemas, tā arī notika. Tagad ziemas, var teikt, vairs nav, un šāds dabīgs process nenotiek. Visi pārējie līdzekļi, kas būtu cilvēka izdomāti un lietoti, diez vai strādās, tā būs tikai naudas izmešana.

Pārrunājām ar Aleksandru vēl daudz un dažādas ar ezeru saistītas lietas, bet visu jau neaprakstīt. Savukārt no valsts dienestiem saņēmu informāciju par likumdošanu, nākotnes plāniem, par to, ko paši Valsts vides dienesta darbinieki ezerā negribētu redzēt, un citas interesantas lietas. Gints Zemitāns un Normunds Gāršnieks – VVD vecākie inspektori ar pietiekamu stāžu un zināšanām par Babītes dzīvi.

Normunds Gāršnieks

Ja salīdzinām jūsu darbības sākuma gadus Babītes ezerā ar tagadējiem, tad ir mierīgāk vai arī turpinās visādas negācijas?

Mierīgāk, daudz mierīgāk. Kontrole, protams, nav mazinājusies, bet cilvēki ir kļuvuši saprātīgāki. Pirmajos gados tur siroja veselas brigādes.

Varētu domāt, ka ezers bija maliķu sadalīts pa sektoriem...

Tagad viss ir beidzies. Tie cilvēki ir vairākkārt notiesāti, daudz ko sapratuši un metuši mieru. Mums ir informācija, ka daļa aizbraukusi pat uz ārzemēm. Šiem ļaudīm viegli nav klājies, jo ir bijuši pat apvienotie kriminālprocesi. Tas jau vairs nav nekāds joks, un labi, ka nākuši pie prāta. Taču šķīrušies viņi ir no entajām laivām, tīkliem, motoriem. Pa kabatu tur ir sists ne pa jokam, un laikam jau tomēr ir sapratuši, ka joku nekādu nebūs. Turklāt Babīte ir viens no zivīm bagātākajiem un maliķu iecienītākajiem ezeriem, tāpēc vienmēr ir atradies pastiprinātā Vides dienesta uzraudzībā.

Vai tad savulaik nekonfiscēja arī mašīnu, ar ko bija atvesti tīkli, un laivas?

Mūsu laikos ne. Bija mums viena tāda kompānija, kur kundzīte sēdēja pie stūres, atbrauca, atveda un aizbrauca, lai atkal atgrieztos, savāktu kompāniju un aizvestu. Neko viņai nevarēja izdarīt. Viņa pasaka, ka nezina, ko tur ved bagāžniekā, un ar to viss ir beidzies.

Bija mums tādi Borisovi, tēvs ar dēlu un dēla drauģeļiem no Kalnciema. Vienā reizē mums sanāca pakaļdzīšanās ar mašīnām, kur piedalījās arī kolēģis Normunds. Bija ienākusi informācija par tīkliem un to licējiem, zināma aptuvena vieta, laiks. Ņēmām ciet krastā, tā teikt, pa svaigo ar visiem pierādījumiem. Šie gan paspēja salēkt mašīnā ar visām zivīm, bet pakaļdzīšanās laikā pa logiem Ventspils šoseju nosēja ar zivīm – tā mēģināja atbrīvoties no pierādījumiem. Protams, noķērām. Diviem no grupas uzsāka procesu, bet tam, kas pie stūres, tam nekā. Vari būt brīvs un braukt mājās, kaut gan labi saprotams, ka viņš taču visā tajā ir bijis iesaistīts. Bet tā jau ir policijas kompetence.

Un tagad?

Tagad tīkli ir, bet nesalīdzināmi mazāk. Agrāk lika pa 2–3 km garumā un izveda ap tonnu zivju! Tagad pārsvarā ieliek lētos ķīniešus ap 30 metriem. Grēko arī paši makšķernieki, kas grib būt gudrāki par citiem, – turpat pie savas copes vietas meldros ieliek īso tīkliņu un uzmana. To pašu 30 metru ķīnieti jau var salocīt kā kabatas lakatiņu un iebāzt kabatā. Ej nu un izseko tam lakatiņam gandrīz 3000 ha platībā. Viņš sēž netālu no tīkla, bet, ja piebrauc inspekcija, tad protams, neko nezina. Mēs cenšamies paņemt šo maliķi uz svaigo. Ielicis tīklu, mēs to zinām un gaidām, kad nāks ar visu mantību krastā. Tur ņemam ciet.

Kādas Babītes ezerā ir bijušas lielākās soda naudas?

Summas ir grozījušās ap padsmit tūkstošiem latu vai eiro, bet lielākā bija turpat Lielupē – 24 000 latu. Tās jau veidojas atkarībā no zivju sugas. Breksis, rauda, rudulis, karūsa ir sveramās zivis. Līdakas, zandarti tā mazāk, vairāk līņu, un pēdējās trīs pieminētās sugas jau iet pēc skaita. Te arī veidojas cipari. Par līni, piemēram, ir 40 eiro. Par breksi, raudu, karūsu, ruduli ir 10 eiro kilogramā. Savukārt Daugavā vai Lielupē, paņemot ciet ar vimbām, – tur ir beigas uzreiz. Kriminālprocess gatavs bez ierunām, jo vimba nāk iekšā lielos baros un kā krelles sakarinās tīklos vai saiet murdos, un soda naudā pielīdzināmas līdakām, kas gabalā maliķim izmaksā 145 eiro. Ja vēl gadās kāds zandarts, tad par vienu zivi vien ir 180 eiro sods.

Sanāk iespaidīgas summas. Kur tīklu likšana notiek visvairāk?

Bļodnieku galā, Spuņciemā. Taču tās vietas mums ir zināmas, un arī mājas, no kurām nāk šīs negācijas, ir apzinātas. Bet ne jau vietējie vien mēģina ķert ar tīkliem. Ir daudz iebraucēju no tālākas apkārtnes. Doma vienkārša: vietējos vaktē un pazīst, bet svešie var rīkoties brīvāk. Arī šogad tajā vietā, no kurienes tev džeki atveda izņemto tīklu, mēs atradām vēl divus. Kas viņus liek – mēs zinām, bet parasti, kā Normunds saka, maliķis dzīvo kokā, zem tā viņam ir gumijas zābaki un sapuvis zaporožecs – tas ir viņa īpašums.

Tādus cilvēkus izmanto tie, kas patiesībā visu organizē, bet nekur publiski neparādās. Pamēģini tagad, vasarā, karstajā laikā, kad zivs praktiski dažās stundās jau sāk smirdēt, pārdot kaut vai 100 kg. Tātad ir pieprasījums, un visā šai epopejā kāds regulē satiksmi. Savukārt zivju cenas tirgū kāpj ātrāk nekā gaļai. Turklāt zivs ir no vietējiem ūdeņiem, bet normāls cilvēks ir sen jau sapratis, ka gaļa nāk no…??? Kas tad ir veselīgāk?

Jā, bet tad ir tāda dilemma – kas mums šādos gadījumos ir galvenais: tas pārkāpējs ar zivi un tīklu vai murdu krastā un beigtām zivīm vai laikā izņemts tīkls, neatklāts licējs, taču saglābtas zivis… Daudzus gadus esmu runājis par to ar dažādu novadu inspektoriem, copmaņiem, un viedokļi ir ļoti dažādi.

Es vados pēc tā, kāda zivs varētu būt tīklā. Babītes ezers – līdaka, zandarts, mežene un asari tīklā ieskrien reti, jo ūdens ir pietiekami dzidrs. Tīklos pārsvarā ir karūsas, līņi, retāk brekši. Breksis, protams, ātri vien būs bāls, bet karūsas un līņi ir ļoti izturīgi un pēc tīkla izņemšanas praktiski visi ir dzīvot spējīgi un tiek atlaisti. Mēs jau nesēžam un negaidām tur neskaitāmas dienas, jo tikpat labi var būt – kāds no malas vaktē un mēs paši jau esam sazīmēti. Aptuveni izrēķinot laiku, velkam tīklus ārā un griežam bez žēlastības gabalos, lai atbrīvotu zivis.

Kā ir izmainījies ezers pa šiem 10 gadiem, kopš tu strādā?

Izmainījies?! Tak viņš aug ciet un dara to vienkārši nenormālā ātrumā!

Kas būtu jādara, lai Babīti saglābtu laivošanai, copei, medībām un tūrisma izbraucieniem?

Es par šīm lietām jau esmu runājis. Pirmkārt, vajadzētu atjaunot aizbērto Spuņciema caurteci uz Lielupi. Agrāk tā bija un viss notika, ezers ciet neauga.

Agrāk bija saglabāts arī dziļums līdz 2 metriem. Tad straumes ātrums varētu būt lielāks nekā tagad, kad dziļums vasarā ir labi ja 70 cm.

Bet redzi, kā ir Varkalī, – tur simts gadus slūžas nestrādā, bet zivis nāk Babītē iekšā milzīgā daudzumā. Tātad zivju ceļš tomēr strādā, lai cik sekls būtu ezers. Pavasarī, vasarā un rudenī zivs iet caur Varkali Babītē un vēlā rudenī nāk pa Gāti ārā.

Atceros vienu ziemu, kad bija uzsalis caurspīdīgs ledus bez nevienas sniega kripatas. Ejot pa to, varēja redzēt fantastiskus skatus, kā uz visām pusēm ļoti lielā daudzumā mūk lielas, skaistas līdakas. Veči vai traki skraidīja līdzi pa ledu un no tā visa juka vai prātā. Skats bija iespaidīgs. Katrā gadījumā, redzot, kas ir nelegālajos tīklos, un arī braucot inspekcijā pa ezeru, jāsecina, ka zivju ir daudz, un tas, protams, priecē.

Pastāv viedoklis, ka Babītes ezers būtu vēl bagātāks, ja Buļļupe nestāvētu pilna ar murdiem...

Nav jau vairs tā, kā bija. Mēs paši VVD cīnījāmies par to, lai samazinātu murdu skaitu un ļautu zivīm migrēt uz nārsta vietām. Vēl pirms 3 gadiem Buļļupē bija 12 murdi, tagad ir 6. Taču tas nav jautājums mums. Tas ir jautājums Rīgas pašvaldībai. Tajā pašā laikā likums nosaka, ka vairāk nekā pusi upes platuma murdi nosprostot nedrīkst! Un to mēs kontrolējam. Murdus var likt pa abām upes pusēm, bet tie nedrīkst būt viens otram pretī. Attālumam starp tiem jābūt ne mazākam kā 100 metri. Taču murdi nav pat tik tuvu, jo zvejnieki šos rīkus liek tuvāk savām mājām, un tie attālumi ir daudz lielāki, tā ka zivīm ir, kur iet. Pretējā gadījumā zivju Babītē būtu krietni mazāk, nekā ir tagad, un to tu redzi arī savā Ezerkrastu bāzē. Veči brauc, un zivis ir arī vasaras vidū. Kur nu vēl rudens! Tev Varkaļu kanāla gals ir ļoti pateicīgs, un tu redzi katru sugu, kas pēkšņi parādās. Tā tas bija uz atklāšanu ar asariem, tad pēkšņi parādījās meženes, brekšu bari...

Bet zivis iet pa visu ezeru un nav tikai manā pusē. Es pat brīnos, cik ātri tās izplatās pa visiem šiem vairākiem tūkstošiem hektāru ūdens platības. Tuvāk ziemai viss būs pretēji un tās vairāk pārvāksies uz Spuņciema pusi, Gāti. Tur ir dziļāks, un, cerams, līmenis nekritīsies, kaut gan paredzēt te nav iespējams.

Jautāšu jums abiem – ko domājat par licencētās makšķerēšanas ieviešanu. Cik lietderīga tā būtu gan ūdenim, gan makšķerniekiem un medniekam, jo no augusta te ir iespējas arī skrotot pa pēkšķēm.

Mēs esam kategoriski pret!!! Kur tā licenču nauda paliks? Šis ir viens no lētākajiem ezeriem Latvijā (pēc laivu nomas). Vai tad tiešām vajag vēl vienu ūdeni, kur par laivu un licenci būs jāmaksā padsmitiem eiro?! Makšķernieki ir tik bagāti? Turklāt Babītei jau tā ir vairāki ierobežojumi. Ja kādam ir vēlme attīstīt biznesu un ieviest tūrismu, tad dariet to krastā, bet neiesaistiet makšķerēšanu un lieciet mierā ezeru!

Ar licencēto copi gadiem ir krājusies rūgta pieredze. Kaut vai Daugavas posms zem Rīgas spēkstacijas. Ieviesa, bija komisijas, bija zinātnieku novērtējumi, bija jānoformē licences… un kas sanāca? Čiks! Nekādu naudu šis projekts neienesa. Apnika, pameta, un viss beidzās.

Interesanti būtu, cik naudas tas paņēma no nodokļu maksātāju kabatas… bet to mums nezināt.

Tie paši cilvēki izveidoja ko līdzīgu Varkaļu kanālā. Mēs, valsts inspektori, braucam un veicam kontroli. Savukārt Jūrmalas dome un Vides aizsardzības asociācija, paši licencētās makšķerēšanas ieviesēji, tur parādās labi ja reizi mēnesī! Miskastes neizvestas. Visapkārt atkritumi, netīrība. Mēs fotografējam un sūtām bildes ar aprakstiem, un lūdzamies, lai ievieš kārtību. Ja interesē tikai nauda un nav sakārtota infrastruktūra, tad ko gribēt no makšķernieka?

Vienā teikumā ir tā – tur, kur ir licencētā makšķerēšana, sākas visādas problēmas.

Kādā no mūsu iepriekšējām sarunām jūs abi teicāt: ja Babītē ieviesīs licences, tad VVD var turp nebraukt...

Tieši tā. Tie, kas saņems naudu par licencēm, tiem arī ir pienākums, griba vai arī kontrole pilnīgi pie kājas. Ja kāda bāze vēlas iegūt naudu, neinteresējoties par to, kas notiek ezerā, tad licenču ieviešana ir pats ideālākais variants. Ka tik nāk nauda, bet kas pēc tam – tas mums kā zaķim stop signāls vai ruksim svētdiena. Mēs šīs ūdenstilpes varam arī nekontrolēt. Lūdzu, licenču naudas iekasētāj, esi tik labs un kontrolē savu ūdeni pats, jo tu par to saņem naudu.

Tas nozīmē, ka pašiem par saviem līdzekļiem jāiegādājas speciālas laivas, motori, nakts redzamības tālskati, jānodrošina nemitīga kādas brigādes uzraudzība, algas pārraudzītājiem…

Ja tu man jautāsi pēc palīdzības, es noteikti atbraukšu. Bet, ja kaut kur blakus būs tā pati Lielupe ar kādu problēmu, tad, neapšaubāmi, prioritāte būs upei. Jo Babītes ezeram būs sava inspekcija, un štrunts par to, ka galvenie ierosinātāji būs bāze vai bāzes, kas patiesībā vairāk domā par krastmalas tūrismu, lai piesaistītu Eiropas naudas, nevis par to, kas notiek ezerā. Viņiem galvenais būs, lai varētu pabraukāt ar laivu vai nopeldēties. Makšķernieki? Par tiem atcerēsies tikai tad, kad pienāks dziļš rudens un ziema, kad neviens nedzīvos teltīs, vigvamos vai koka būdās. Lūk, tad naudu nesīs copmaņi un mednieki, kas īrēs laivas. Taču nauda par laivas īri ar licencēm jau būs pacelta! Vai nebūs tā, ka liela daļa copmaņu būs pārvākusies uz citu ūdeni?

Varkaļu kanālā, kopš ieviesta licencētā makšķerēšana, vēl nav ielaista neviena zivs! Kur tad tie līdzekļi paliek? Pat miskastes nevar izvest. Krasti piemētāti ar atkritumiem, un tikai tāpēc, ka makšķerniekiem nav, kur tos likt. Var jau oponēt, ka katrs var paņemt līdzi cukura maisu un sakrāmēt tur savas atbiras. Tualete? Kas tā tāda pie Varkaļu kanāla? Nav redzēta.

Piemēram, tev Ezerkrastos ir ne tikai regulāri izvesta biotualete, bet arī miskaste atkritumiem, metāla kastes stikla tarai, zivju tīrīšanas galds ar visu galodu nažu asināšanai un ūdens spainis visa noskalošanai pēc zivs notīrīšanas. Speciāli izpļauta izeja caur niedrēm uz brīvu ūdeni. Tu to visu esi izveidojis bez licencēm un Eiropas naudām.

Es tagad domāju, vai man tevis teikto rakstīt vai ne. Iznāks vēl, ka izmantoju dienesta stāvokli...

Makšķernieki vienkārši sūdzas – ja es maksāju par licenci, tad kur man nokārtot dabiskās vajadzības? Krūmos? Un tā arī notiek. Visi pārējie pa krastmalu staigā kā pa mīnu lauku.

Makšķernieki cepas par ornitoloģisko liegumu Babītes ezerā. Kā jūs domājat, cik tas ir pamatots?

Ir pamatots. Pamatots no putnu sugu daudzuma. Nu ir viņi, tiešām ir. Vēl varētu apspriest norobežojošo līdzekļu atrašanos konkrētās vietās. Šogad tie bija izlikti un visas lieguma zonas tika atzīmētas. Taču ir atsevišķa kasta, kam šādi liegumi ir kā pīlei ūdens.

Diemžēl, diemžēl, diemžēl… Laikam jau garā nemierīgie un alkatīgie tik ātri nerimsies. Lielākā daļa brakaru barbaru ir izskausta, bet vēl jau sēnalas palikušas. Paldies VVD par darīto darbu!

Nu tā jau saka, ka mājai atslēgas un likumdošana ir domāta godīgajiem cilvēkiem, lai tie zinātu, kas un kā, bet bezgoži par likumiem neinteresējas.

Mēs dzīvojam 21. gadsimtā. Visām lieguma zonām ir klāt arī koordinātas, kur tās sākas un kur beidzas. Ja tas pārkāpējs slīks, viņš simts punkti atradīs variantu, kā paziņot par savu atrašanās vietu pat lielākajā meldru biezoknī, bet, tajā pašā vietā pārkāpjot atļauto robežu, būs simt un viena atruna. Tieši tāpat kā autovadītājam, kas pārkāpis noteikumus. Es nezināju, slikts acumērs, nav zīmes, un tā tālāk. Makšķernieki šīs atrunas ļoti labi pieprot, bet uz mums jau viņas vairs neiedarbojas.

Galvenokārt sanāk strādāt pa nakti vai pa dienu?

Pārsvarā jau pa nakti. Dienas laikā ienāk informācija par kaut ko nelegālu, un tad nakts aizsegā dodamies ezerā tieši tāpat kā maliķi.

Braucat kopā?

Jā, jā. Cieši blakus! Mēs te tagad smejamies, bet man ir bijis kuriozs. Bija informācija par ieliktu diezgan garu tīklu, un mēs klusām aizbraucām uz vietu, kur bieži vien tevi nodod putni un dzinējs, ja saķeras ar zāli, – tu viņu cilājot mēģini atbrīvot, un ir troksnis. Taču toreiz kaut kā viss sanāca klusām, un vienā brīdī izlēmām, ka pārkāpēju negaidīsim un tīklu vilksim ārā. Nu tad bija tā, ka es velku no viena gala, bet maluzvejnieks tieši tajā brīdī dara to pašu no otra!

Starp citu, ir vēl viens svarīgi faktors – Babītē ir ļoti bīstami braukt laikā, kad veidojas migla. Ezers ir ļoti niedrains, un cilvēkam pazūd jebkādi orientieri. Līdz ar to arī glābējiem ir sarežģīti viņu atrast. Ar šo faktu ir jārēķinās, sevišķi rudens pusē.

Augustā sāksies medību sezona. Vai šajā ziņā jums arī ir, ar ko nodarboties?

Protams. Kaut vai tie paši īsie tīkli. Viņš sēž savā niedrājā, bet turpat blakus ir ielikts tīkls. Aprēķins vienkāršs: neviens jau, redzēdams viņu, ar laivu nebrauks burtiski garām, brauks pieklājīgā attālumā, un tādā tīkls var būt arī nepamanāms.

Bija gadījums stingrajā lieguma galā, kas ir visu sezonu. Sēž laivā mednieki un gaida pīles. Mēs braucam garām, šie smīn ūsās. Nu saprotams, kaut kur kaut kas ir ielikts. Ja nebūs pīles, būs zivis. Vai otrādi.

Aktīvākā maliķu darbošanās ir vasarā vai rudenī?

Rudenī. Tad no Lielupes lielā daudzumā nāk iekšā plēsīgās zivis, un tie, kam galvā ir negodīgs plāns, tie jau tos zivju ceļus zina. Mēs bieži sēžam policijā ar tikko aizturētiem maluzvejniekiem, un, kamēr policisti raksta protokolus, ar vienu otru var arī tā mierīgi parunāties. Un tad viņi stāsta, ka tur un tur, tajā un tajā vietā rudenī 100 metros tīkla var dabūt pat 300 kg līņu. Viņiem pat ir pierakstu klades ar atzīmētām vietām, ko un kur kurā brīdī darboties. Atzīmēti nelielie padziļinājumi, atrasti zivju ceļi. Viss ir smalki piefiksēts. Nedomā, ka tur viņiem viss notiek uz urrā. Viss ir smalki izplānots. Nav vēl piedzīvots gadījums, ka būtu paņemts ciet maliķis un viņam nebūtu zivju!

Agrāk, kad lika kilometru garos tīklus, tā shēma bija tāda – ap pusnakti liek iekšā un, kad pēdējais metrs ūdenī, dodas atpakaļ un no sākuma gala jau velk ārā. Izbrauc krastā, samet visu busiņā un ap plkst. 3 naktī jau ir ceļā uz Lietuvas tirgu, jo tur augstākas cenas. Pa ceļam zivis tiek atbrīvotas no tīkliem. Par Rīgas Centrāltirgu viņi nemaz neinteresējas.

Bet tagad tās brigādes ir iznīcinātas, un šis murgs ir beidzies. Mēs tomēr darbojamies aktīvi, un Babīte ir objekts, kas tiek īpaši uzmanīts, jo te ir lielas iespējas nelikumīgām darbībām.

Karstas jūlija dienas asaru un līdakas loms nepilnās 4 stundās

Noslēgumam

No savas pieredzes varu pateikt, ka mums Latvijā ir vietas un daudz, kur vietējie zivju inspektorus nav redzējuši ne reizi. Diemžēl šīs ūdenstilpes ir iztukšotas pilnībā, un pa ūdens virsu spēlējas vien mazās, jo, tiklīdz tās paaugas, tā tīkli vai murdi viņas savāc. Šeit katram pie ezera dzīvojošam cilvēkam ir gandrīz vai pienākums raga galā vai līcī ielikt rūtaino, pretējā gadījumā kaimiņš viņu apsmies. Šajā ziņā Babīte tiek uzmanīta vārda tiešā nozīmē, un inspektoru reidi te ir regulāri. Tas, protams, tikai un vienīgi priecē.

@Einis Asaris

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(3 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[3] Komentāri | dilst | aug
 
ge-sportists

Labs raksts, jā ruduļi kādreiz bija virs kg, bet , kur ruduļi, tur arī asaris labs uz slieku tika noķerts. Bet atkal cūku reklāma, nožēlojami....

11.jūn Atbildēt | Ziņot -4
Jozis2

Laiks iet, un viss nenovēršami mainās.

Par nožēlu jāatzīst, ka padomju laikā šī ezera apsaimniekošanas politika bija daudz sakarīgāka.

Nav jēgas šeit apspriest detaļas, izmainīt tāpat vairs neko nevar. Runājot par dabas aizsardzību, tad tur tagad vairāk ir pļāpu līmenis nevis darīšana.

Jā, inspektori dara savu darbu, bet tās visas ir pupu mizas, ja redzam kādos apjomos gandē l/s zemes ar ķīmiju, no kuras liela daļa nonāk ūdeņos. Un atkal nav jēgas apspriest detaļas, ja tas viss tiek atļauts valstiski.

Tieši tas pats par tīkliem un murdiem. Kas tikai tagad nav izgudrots - droni, satelīti un ej sazini kas cits. Tādēļ teikt, ka nevar kontrolēt perfekti - tas skan mazliet naivi, lai neteiktu vairāk.

Ko te piebilst - ir daudzi, kuri reāli, detalizāti pārzin situāciju un ir arī daļēji pie varas, bet neko dabas labad nedara, tad ko var vienkāršais makšķernieks? Tikai konstatēt to, kas jau ir neglābjami sagandēts.

11.jūn Atbildēt | Ziņot -3
fish_a_man

Tā aizaugšanas problēma pēdējos gados ir diezgan iespaidīga..Ir jau vēl visādas ūdenstilpnes, kur notiek tas pats.. Piemēram Mēmele. Domāju, ka pie šī jautājuma būtu fundamentāli jāpieiet. Bet nav jau gājēji laikam..

3.jūl Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager