Nekustīgi uzkārusies karpa kaut kur starp lēpenēm liecina par skābekļa trūkumu ūdenī. Nekāds ēdiens tai neinteresē.
Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
KarpuLietas | 21.jūnijs 2020, 19:13 | Komentēt | 485 skatījumi

Zini vai mini

Skābeklim ir izšķiroša loma dzīvības uzturēšanā, un karpām tas ir tikpat nepieciešams kā cilvēkam. Tāpēc šomēnes paspriedelēšu par to, kā ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzums ietekmē karpu copi.

Būsim godīgi, lielāko daļu sava karpu copes veiksmes stāsta mēs balstām uz pareizu barības izvēli, efektīvāko montāžu, vietas izvēli un grunts īpatnību izpēti. Mainoties sezonai un laika apstākļiem, mēs mainām taktikas un stratēģijas, pēc iespējas vērojam zīmes, kas liecina par karpu klātbūtni tajā vai citā vietā. Tāpat mēs ņemam vērā to, cik intensīvs ir makšķernieku spiediens uz ūdenstilpi, jo zinām, ka karpām nepatīk fakts, ka tās kāds grib noķert. Tomēr pašu svarīgāko, bet acij neredzamo mēs parasti aizmirstam.

Par visiem iepriekš minētajiem faktoriem mēs daudz lasām un daudz diskutējam, mēģinot atrast to vienīgo pareizo recepti, kas strādā. Un, ja nestrādā, tad atkal mainām taktiku vai stratēģiju, dažreiz nemaz neizprotot iemeslus, kāpēc šodien nestrādā tas piegājiens, kas bija efektīvs vakar un visdrīzāk nesīs copes arī rīt. Mēs allaž cenšamies atrast arvien jaunu un jaunu informāciju, lai galvā saliktu puzli, kurā būtu ietverti visi ar karpu copi saistītie aspekti. Mēs bieži konsultējamies ar dažādiem ekspertiem un balstāmies arī uz viņu pieredzi, dažreiz pat nemaz neapzinoties, cik tā varētu būt maldīga vienā vai otrā gadījumā.

Jo vairāk tu zini, jo vairāk tu zini, ka nezini. Tā dzīvē ir iekārtots, ka, arvien iedziļinoties kādā jautājumā (un karpu cope nav izņēmums), mēs atklājam arvien jaunas un jaunas neskaidrības, aspektus, par kuriem iepriekš nebija ne jausmas.

Ņemšu par piemēru kaut vai barības. Sākumā mums likās, ka nopirkt veikalā normālas boilas ir pietiekami, lai karpas ķertos vienmēr un visur. Tad mēs atklājām, ka būtiski ir zināt, kas boilā ir iekšā, tad sapratām, ka katrai boilas sastāvdaļai var būt sava funkcija un ka šīs sastāvdaļas var mainīt, vienu aizvietot ar otru, mainīt to koncentrāciju un proporcijas. Mēs noskaidrojām, piemēram, ka karpai ļoti noder boilā esošās aminoskābes, un sākām tās dūšīgi pievienot, bet tad kāds izstāstīja par vienīgo trūkstošo aminoskābi, kas katrā gadījumā var būt cita, un beigu beigās galīgi saputrojāmies visā tajā ķīmijā, līdz nonācām pie secinājuma, ka bez pārtikas tehnologa izglītības tāpat nekādā jēgā netiekam. Jo dziļāk mežā, jo vairāk koku.

Ar laiku, kļūstot vecāki un pieredzējušāki, mēs sākam skatīties uz lietām savādāk. Mēs meklējam atbildes tur, kur agrāk pat nebija ienācis prātā tās meklēt, un daudz mazāk uzmanības pievēršam aspektiem, kurus līdz galam izprast tāpat nav mūsu spēkos. Tāda nu ir progresa būtība jebkurā lietā, arī karpu copē.

Karpai viņas zemūdens pasaulē ir visnotaļ maz izvēles, ko tā varētu darīt un ko ne. Viņai ir nepārtraukti jāpielāgojas apstākļiem, kādus daba un arī cilvēks tai ir radījis. Vide, kurā karpa atrodas, atstāj milzīgu iespaidu uz tās uzvedību, un ūdens tīrībai un izšķīdušā skābekļa daudzumam ir kritiska loma tajā, ko karpa vispār var un ko nevar darīt katrā savas dzīves etapā.

Pavadot neskaitāmas dienas krastā, ir tikai dabiski, ka daudz tiek domāts un pārdomāts par to, kāpēc ķeras un kāpēc neķeras. Tiek analizēta un nereti pat pāranalizēta to vai citu faktoru ietekme uz copi, tomēr tik bieži mēs aizmirstam vai vispār nezinām to, kas nav ar acīm saskatāms, tāpēc ir daudz grūtāk izprotams un analizējams. No vienas puses, mēs neesam zinātnieki vai pētnieki, bet gan vienkārši makšķernieki un lielākoties nodarbojamies ar šo hobiju prieka pēc. Tomēr, no otras puses, mēs allaž cenšamies kaut ko pilnveidot un uzlabot, jo īpaši tad, ja kaut ko nesaprotam. Par to, ka skābekļa daudzumam ir zināma ietekme uz karpas uzvedību, ir dzirdējis praktiski katrs, bet, kā šo faktoru likt lietā, lielākajai daļai nav ne mazākās jausmas. Nesolīšu gatavu recepti, tikai mazliet vairāk vielas vēl dziļākām pārdomām.

Karpai kā jebkurai dzīvai būtnei ir nepieciešama veselīga vide izdzīvošanai un augšanai. Ir neskaitāmi faktori, kas to ietekmē, un ūdens kvalitāte ir starp būtiskākajiem. Ja jūs tiksiet iespundēti istabā un tajā tiks samazināts skābekļa daudzums gaisā, tam būs visnotaļ nopietnas sekas. Pārāk zema skābekļa daudzuma apstākļos iestājas nāve, tomēr arī neliela tā līmeņa samazināšanās jau atstāj būtisku iespaidu. Iesākumā jūs kļūsiet arvien letarģiskāks, jums būs arvien grūtāk darīt lietas, ko būtu varējis darīt normālos apstākļos. Tas ietver arī ēšanu, un karpām ir tieši tāpat, kad krītas skābekļa daudzums ūdenī.

Ja ezers vairākas dienas pēc kārtas izskatās kā spogulis un ir aizdomas par skābekļa trūkumu ūdenī, tad maksimālā iebarošanas deva ir viens PVA maisiņš.

Paldies dievam, mēs dzīvojam vidē, kurā skābekļa daudzums ir praktiski nemainīgs un kurā šādas stresa situācijas nejūtam, par tām nedomājam un tāpēc arī aizmirstam, bet ar zivīm ir savādāk. Skābekļa daudzums ūdenī pastāvīgi mainās, tā līmenis var būt gan ļoti augsts, gan kritiski zems, un zivju slāpšana ziemā zem bieza ledus vāka ir viskritiskākais piemērs un atgādinājums. Tomēr arī vasarā visas 24 stundu diennakts garumā notiek izmaiņas skābekļa daudzumā ūdenī. Jo īpaši tas attiecas uz ūdeņiem, kas bagāti ar ūdensaugiem, tajos skābekļa daudzums var mainīties vēl būtiskāk, un rezultātā karpām var būt tikai daži īsi laika periodi, kad tās spēj baroties! Mainoties skābekļa daudzumam, ūdenī karpām ir samērā maz iespēju kaut ko vispār mainīt un nereti tādu nav vispār.

Cik reižu jums ir bijis, ka veraties uz ezeru un tas izskatās pilnīgi izmiris? Neviena zivs šļaksta, pat ne mazo zivtiņu aktivitātes, neviena burbuļa vai kādas citas pazīmes, ka zivis kustas. Ir ezeri, kas makšķernieku aprindās skaitās īpaši grūti, un tajos mīt īpaši gudras karpas, kuras ir īpaši grūti noķert. Patiesībā karpas šajos ezeros nav ne par kapeiku gudrākas kā citur, vienkārši te tradicionāli ir zems un mainīgs skābekļa daudzums ūdenī, un karpas lielāko daļu laika pavada nekustīgi kaut kur nezināmā vietā, radot iespaidu, ka nav noķeramas. Tās izaug milzīgas, jo īsajos brīžos, kad skābekļa līmenis ūdenī paaugstinās, viņas rij kā negudras, bet pārējā laikā lieki netērē enerģiju un vienkārši atsēž. Līdz ar to tās kļūst noķeramas tikai īsos laika sprīžos.

Vasarā, jo īpaši nārsta laikā, karpas ir grūti pievāramas, un tam ir daudzi faktori, tomēr skābekļa daudzums ūdenī ir viens no būtiskākajiem, lai arī par to praktiski netiek runāts. Siltā ūdenī, kāds ir nepieciešams nārstam, savairojas un aktivizējas baktērijas, kas ir čaklas skābekļa patērētājas. Liela nozīme ir apkārt ezeram esošo zemnieku saimniecību aktivitātei. Tās aktīvi mēslo laukus, un lielāka vai mazāka daļa šī mēslojuma nonāk ūdenī. Tur tas dara tieši to pašu, ko uz lauka – intensīvi veicina visu augu augšanu. Rezultātā ūdeņi pastiprināti aizaug ar ūdensaugiem, kuriem savukārt ir milzīga ietekme uz skābekļa daudzumu ūdenī.

Ūdensaugi ir aktīvi skābekļa patērētāji, tomēr tie ir arī tā ražotāji. Saules gaismas ietekmē notiek fotosintēzes process, par kuru mēs visi zinām, un tāds notiek arī ūdensaugos. Tāpēc diennakts gaišajā laikā skābekļa daudzums ūdenī pieaug, sasniedzot maksimumu pēcpusdienā, savukārt nakts laikā tas pamazām krītas un agrā rītā ir viszemākais. Ja iestājas apmācies laiks un tāds turas vairākas dienas, fotosintēze notiek daudz lēnāk vai nenotiek vispār, un rezultātā skābekļa daudzums ūdenī var sasniegt kritiski zemu līmeni.

Ja ir ilgstošs un dūšīgs pūtiens, tad pārbarot karpas ir praktiski neiespējami. Tās noteikti spēj apēst vairāk, nekā mēs tādos apstākļos iespodot.

Dzidrākā ūdenī līdz zemūdens augiem nokļūst vairāk gaismas un tie spēj saražot vairāk skābekļa, savukārt duļķainā ūdenī jau metra dziļumā var būt tumšs un augi neko neražo. Dažādās ezera vietās situācija var būtiski atšķirties, sevišķi tad, ja ezers ir mežu ieskauts. Ēnā, ko veido krastā esošie koki un krūmi, ūdensaugi ražo daudz mazāk skābekļa nekā tie, kas visu dienu atrodas saulē.

Lielajās Francijas ūdenskrātuvēs, piemēram, slavenajā Orienta ezerā, karpas vasarā vispār nav noķeramas. Zemūdens aizauguma pakāpe tajos ir tik augsta, ka karpas cieš no skābekļa bada visu vasaru, un tikai rudenī, kad stiprie vēji un pat vētras sakuļ ūdeni brūnā kafijā, viņas izlien no savām slēptuvēm un sāk intensīvi baroties.

Bezvējš jebkurā ezerā ir nākamais iemesls skābekļa badam, savukārt dūšīgs pūtiens intensīvi bagātina ūdeni ar skābekli. Tomēr tas ne tikai baro ūdeni šādā veidā, bet arī šo bagāto ūdeni sadzen vienā krastā, tāpēc karpiniekam vienmēr labāk ir izvēlēties to krastu, kurā vējš pūš sejā, jo īpaši tad, ja tas ir pastāvīgs un ilgstošs.

Savukārt dziļumā ūdens vēja ietekmē kustas pretējā virzienā, un skābekli mazāk saturošs ūdens tiek aizpūsts uz aizvēja krastu. Gadījumos, ja vienmērīgs vējš turas vairākas dienas, kas mūsu valstī gadās samērā reti, ir cerība, ka ar skābekli bagātinātais ūdens tiks aizstumts arī līdz pretējam krastam un karpas varēs tur atgriezties. Nelielos ezeros karpas mēdz kustēties līdzi vējam, savukārt lielos ūdeņos aizvēja pusē dzīvojošās vienkārši sēž un gaida labākus laikus.

Karjeros, kuros gultnes reljefs mēdz būt ļoti izteikts, ir vietas ar lieliem dziļumiem, turklāt dziļuma izmaiņas var būt ļoti straujas, skābekļa koncentrācija dažādās vietās var būtiski atšķirties un arī strauji mainīties. Tāpēc nereti vienā vietā copes ir intensīvas, bet kaut kādā mirklī pārtrūkst – karpas ir aizdevušās uz citu, ar skābekli bagātāku vietu, un ne ar kādu barošanu tās neapturēsi! Tādās reizēs mēs visādi cenšamies izdomāt, ar ko esam viņas aizbaidījuši, kaut gan patiesība slēpjas skābekļa daudzumā ūdenī konkrētā vietā.

Jāpiebilst arī, ka pati mūsu iebarotā barība ūdenī sāk pamazām sadalīties un fermentēties, kas arī ir skābekli patērējošs process. Ir barības veidi, kas fermentējas ātrāk un intensīvāk, un ir tādi, kuros šis process notiek lēnāk. Tomēr situācijās, kad skābekļa līmenis jau tā ir zems, liels ilgstoši stāvošs barības daudzums uz grunts var samazināt tā līmeni līdz kritiskam, un karpas tuvumā nerādīsies.

Secinājumi? Protams, katram savi, jo ūdeņi, kuros mēs makšķerējam, ir tik ļoti dažādi. Lielāki un mazāki, aizaugušāki un mazāk aizauguši, ēnaināki un saulaināki, ar dzidrāku un duļķaināku ūdeni, seklāki un dziļāki, vējiem vairāk vai mazāk pieejami. Ja, piemēram, mazā ezerā siltā bezvēja vasaras nedēļā uzrīkot mačus, kuros vairākas komandas, īpaši nedomājot, salādēs pa pārdesmit kilogramiem barības katra, tad copes nebūs. Paldies dievam, mūsu valsts ir bagāta ar dažādiem ūdeņiem, un visbiežāk mēs varam izvēlēties, uz kuriem kuru reizi doties. Mazliet piedomājot, skābekļa koncentrācijas aspekts būtu jāņem vērā, izvēloties savu mērķa ezeru katrai īsākai vai garākai sesijai.

Garas sesijas vispār vasaras karstumā ļoti bieži ir mazrezultatīvas. Zems un pastāvīgi mainīgs skābekļa daudzums ūdenī aktīvu un regulāru vienas vietas barošanu padara daudz mazāk efektīvu, nekā tas būtu rudenī, kad skābekļa daudzums ir krietni augstāks. Tāpēc vasarā karpiniekam ir jābūt ievērojami kustīgākam, daudz vērīgāk ir jāpēta ūdens, meklējot pazīmes, kur ir karpas un kur tās ir vai varētu būt aktīvas, jāseko vējam un saulei, dažādā diennakts laikā jāstrādā dažādās vietās, dažādā dziļumā, nesmādējot ne zigrigu, ne copi no ūdens virsmas ar vai bez pludiņa. Tāpat der apsvērt copi lielākos ezeros un jo īpaši upēs, kur skābekļa režīms var būt krietni labvēlīgāks. Atklātākos, vējiem un saulei pieejamākos ezeros ķersies labāk nekā kaut kur meža ielokā, turklāt, jo tuvāk jūrai, jo valdošie rietumu vēji dūšīgāki.

Toties pavasarī var koncentrēties uz sekliem Zemgales ezeriņiem, kas iesilst ātrāk un nav tik aizauguši kā vasarā, bet rudenī meklēt savu galveno sezonas trofeju var praktiski jebkur. Arī lielajās dienvidzemju ūdenskrātuvēs, kur rudens ir pļaujas laiks un karpinieku, kas alkst pacīnīties ar ekstrēmiem negaisiem un vētrām, ir melnais mākonis.

Aivars Rudzinskis

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 0 no 5
(Nav balsu) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager