Necopes brīžos bieži vien jāpieņem nestandarta lēmumi un jāmeklē tur, kur neviens cits nemeklē, un jāizmanto paņēmieni, kādus neviens cits neizmanto.
Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Pieredze | 30.jūnijs 2020, 22:57 | Komentēt | 465 skatījumi

Necopes anatomija

Ja par Latvijas zivju resursiem spriestu tikai pēc copes atskaitēm internetā, tad mēs noteikti spoguļotos kā zivīm bagātākā valsts pasaulē. Realitāte, protams, ir krietni skarbāka, un skaistās lomu bildes neietver sevī tukšo dienu rutīnu, tūkstošiem nerezultatīvu vizuļu metienu un izmisuma pilnos īstās kantes meklējumus. Makšķernieka meistarība izpaužas tieši šādos brīžos, nevis tad, kad līdaka ņem uz visu, kas kustas. Aktīva spiningošana ir nemitīga lēmumu pieņemšanas ķēdīte – kur mest, kā mest, kad mest, ko mest, kā vilkt. Un ko darīt, ja pirms copes izkaltais plāns ir izgāzies un līdakai jūsu stratēģiskie manevri ir absolūti vienaldzīgi? Par to arī būs šajā rakstā – kādas ir ierindas copmaņa iespējas kaut ko pamainīt savā darbībā dienas vidū, kad zaļsvārci savaldzināt nespēj nekas.

Zinu makšķerniekus, kas pamatā spiningo vienā upē vai ezerā jau gadiem ilgi. Tas dod iespēju bez liekas sarežģīšanas un ilgas taktikas izstrādāšanas aiziet, iemest (nepārprotiet), noķert. Vai arī aiziet, iemest tajās pāris rezultatīvajās bedrēs, neko nenoķert un saprast, ka šodien vakariņās zivs nebūs – līdakai gavēnis, un doties mājup.

Spiningotājiem, kuri priekšroku dod daudzām un dažādām vietām un apstākļiem, ar garantētajiem lomiem ir krietni švakāk. Es pats piederu pie šiem otrajiem – divas reizes pēc kārtas vienā un tajā pašā ezerā esmu ļoti reti. Toties katra līdaka vai pat tās uzsitiens pa mānekli dod lielāku gandarījumu. Zinu, ka neesmu tāds vienīgais, tāpēc padalīšos ar tiem salmiņiem, pie kuriem ķeros, kad pārbaudītie mānekļi nestrādā, pie ierastā pudura līdaka neņem, bet stundas rit.

Nereti pēc agras celšanās necopes reizēs var ļauties mazai snaudai, tas dod jaunu sparu meklējumiem.

Turi acis un ausis vaļā

Nereti līdaka pati nodod savu atrašanās vietu, medījot upurus pārāk tuvu virsmai. Tās uzbrukuma šļakatas ir grūti sajaukt ar citu zivju aktivitātēm – līdaka uzbrūk pēkšņi, asi un nikni. Ja pati uzbrucēja virs ūdens neparādās, tad bieži vien tās sirojumus nodod izmisīgi bēgošas mazās zivtiņas, ik pa brīdim izlēkdamas pat virs līmeņa. Tas ļoti atvieglo meklējumus un sagādā makšķerniekam papildu adrenalīna devu – kurš kuru. Līdaka medī mazās, tu – līdaku. Dziļās vietās šādas ainas, protams, redzēt var krietni retāk nekā seklumā, jo līdaka krietni retāk pietuvojas ūdens virsmai.

Meklē tur, kur neesi meklējis

Ja klusē ierastās slēptuves, atcerieties bērnību un paslēpju spēlēšanu – pirmās parasti pārbaudīja populārākās vietas, pēc tam nācās jau domāt radošāk. Tas pats ar līdaku – arī dienas laikā tā dažādu apstākļu dēļ mēdz mainīt vietu – to var iespaidot gan vēja virziens, gan mazo zivtiņu pārvietošanās. Ja esat rāvies pa seklumiem, pārejiet uz dziļumiem. Ja nav vienā krastā, pamēģiniet otrā. Ja nav pie zālēm, izvagojiet klajumu. Ja nav uz kantēm, aizejiet pie zālēm. Ja nav pie zālēm, ar pretzāļniekiem iemetiet tur, kur neviens ar laivu netiktu klāt – lielākajos džungļos, kādi redzēti.

Tieši tā man pašam pērn Babītes ezerā karstā un mierīgā vasaras dienā izdevās dabūt vienīgo zivi – 71 cm slaidu divnieci. Te jārēķinās, ka līdakas izvilkšana nedaudz jāsasteidz, pretējā gadījumā tā ieies zālēs tik dziļi, ka bez niršanas ārā nedabūsi. Bet parasti līdz niršanai nenonāk – līdaka savu dzimto stihiju ļoti labi māk izmantot, lai ātri atbrīvotos no svešķermeņa savos žokļos.

Uz voblera uzlīdušais gliemezis ļoti labi parāda, cik ilgi tas nav redzējis ūdeni – varbūt ir laiks dot tam vēl vienu iespēju? Es domāju – voblerim.

Piedāvā ko aizmirstu, eksotisku vai pārveidotu

Lai arī katram ezeram, katrai upei ir savi pieprasītie mānekļi, tomēr ir dienas, kad klusē pat tie. Šis tad ir ļoti piemērots brīdis, lai vilktu no kastes ārā savus aizmirstos ērmus – kaut ko pavisam citu. Ja dzenājāt voblerus, piekariet bleķi. Ja mētājāt rotiņus, pamēģiniet šūpiņus. Ja nestrādā gumijzivis, lieciet lietā svimbeitus. Ja līdaku neinteresē poperis, darbiniet džerku. Ja nestrādā dziļie, uzlieciet seklos. Mānekļu veida maiņa, protams, var notikt jebkurā virzienā – te neviena likuma nav.

Vēl var mainīt mānekļu krāsas un to spilgtumu. Vienā šī gada copē Liepājas ezerā ar brāli mētājām vienādas gumijas, taču viņa krāsojums ar copju skaitu manam iekabināja vairākkārt. Arī spilgtumam ir nozīme, kas saistīta ar ūdens caurredzamību un laikapstākļiem.

Varbūt ir vērts pamainīt arī izmēru – no maza uz lielu, no vidēja uz sīku. Tomēr ne vienmēr līdakas uzvedība ir izskaidrojama ar loģiskiem argumentiem, tāpēc nebaidieties spilgtu šūpiņu vietā uzlikt apsūbējušus, tumšus vai otrādi.

Vēl ir arī grabošie mānekļi – tos biežāk izmantoju, ja ir vējains laiks vai arī duļķains ūdens. Taču daļa eksperimentu var būt arī pāreja no klusajiem uz skaļajiem un otrādi.

Eksperimentējiet ar mānekļu formu – varbūt līdakai šodien patīk resnāki par tiem, ko piedāvājat? Varbūt otrādi – slaidi un tievi? Viņu maltītes izskatu tiešā veidā ietekmē balto zivju populācija un tās paradumi konkrētajā upē vai ezerā. Turklāt šī gaume mēdz mainīties. Bieži vien to ietekmē konkrētas sugas nārsts. Nereti ezeros ienāk lieli zivju bari tieši uz nārsta laiku. Ja piedāvāsiet konkrētā sezonas laika delikateses līdzinieku no savas kastes, līdaka no tā neatteiksies. Lai to pārzinātu, zivju paradumos jāorientējas jau ļoti labā līmenī. Toties rezultāti gan jūtami uzlabotos.

Ja pamatā spiningo vienā copes vietā, tad to atkost nebūs grūti. Sarežģītāk ir ar svešām un neapgūtām vietām, jo nereti ūdeņus saista ne tikai redzamas upes un tērces, bet arī zemūdens avoti un ūdens sistēmas.

Pats es necopes reizēs nereti izmēģinu vai nu jaunos mānekļus, vai arī tādus, kas piemirsti kaut kur kastes apakšā – uztveru to vairāk kā treniņu. Un nereti šādi treniņi mēdz dot labākus rezultātus par pamatcopi.

Vienkārši piemēri mazliet pārveidotiem mānekļiem: rotiņš ar noņemtu pušķa āķi un iekrāsotu lapiņas iekšpusi (salīdzinājumam – oriģināls augšpusē), kranks ar sarkanu nokrāsotu galvu (sākotnēji bija vienkrāsains), vobleris, kuram noņemti švaki oriģinālie āķi un pielikti divi smuki vietā ar sārtiem un romantiskiem pušķiem.

Pārveido mānekli

Ja jūsu rīcībā ir desmitiem vai pat simtiem mānekļu, tad lielākā problēma ir izvēlēties īsto, un par pārveidošanu galva nav jālauza. Taču, ja arsenāls ir neliels, tad pāris pieslīpētas detaļas var palīdzēt līdakas meklējumos.

Lai pārveidotu savu inventāru, nav obligāti jābūt kalējam vai rotkalim. Arī man nekad nav bijis talants uz rokdarbiem, taču piemontēt šūpiņam aizmugurē vibroasti māku arī es. Lūk, vēl daži vienkārši mānekļu pielāgošanas paņēmieni – nokrāsojiet kādu tā daļu citā krāsā (pats vienmēr kastē turu sarkanu un melnu flomāsteru); iespiediet gumijzivij vēderā nelielu svinu – seklās vietās tā grims līganāk; piesieniet aizmugurē sarkanu vilnas diega pušķi vai arī uzlieciet citu trīsžuburi ar šādu rotājumu. Nereti no mānekļa kaut kas jānoņem nost, visbiežāk spilgtie āķu pušķi – ne visi copmaņi ir vienisprātis, ka tie dod tikai labumu.

Šie ir paši vienkāršākie ieteikumi, jo mānekļu pārveidošanai paša spēkiem būtu veltāms atsevišķs raksts.

Maini ietīšanas tempu, stilu

Spiningotāji bieži vien ir nepacietīgāki par pludiņmakšķerniekiem, jo spiningošana ir ļoti aktīva zivju meklēšana. Tāpēc necope nereti dzen strupceļā un padara viegli nervozu, jo viss ir izmētāts, visas vietiņas pārbaudītas, bet zaļā klusē. Tādā brīdī pāriet no ļoti aktīvas tvičošanas uz ļoooti garām, pat 30 sekundes un garākām, pauzēm var būt problemātiski. Vismaz man. Ja pirmajās reizēs nebūs rezultāta, spiningotājs izvēlēsies eksperimentēt ar ko citu.

Man ir bijušas pāris reizes, kad mānekli neplānoti (iemetas mezgls paša auklā vai jāpalīdz laivas biedram) nācies atstāt uz grunts minūti vai pat ilgāk, un jau pēc pirmajiem spoles apgriezieniem sekojusi cope, un kārotais loms rokā. Tas skaidrojums ar pasīvu plēsoņas uzvedību – viņa pamana mānekli, lēnām pietuvojas, ilgi vēro, vai tas ir tas, ko vēlētos sajust savos zobos. Un tad, kad māneklis pēkšņi sakustas, viņas nervi neiztur, un copmanis sajūt skaistu bliezienu kātā. Ne vienmēr, protams, jāpauzē minūtēm ilgi, taču pagarināt pauzi no pāris līdz 5–10 sekundēm gan ir vērts pamēģināt. Nereti tieši otrādi – jātin ātrāk, pat šķietami pārāk ātri. Arī no tā nevajag baidīties – man ne reizi vien līdz laivai ir atskrējusi un pat grābusi skaista līdaka, kas dzinusies pakaļ māneklim brīdī, kad esmu centies to pēc iespējas ātrāk ietīt, lai pārmestu.

Eksperimentēt ar tempu un pauzēm var ne tikai ar vobleriem. Arī ar klasisko armādu – rotiņiem, šūpiņiem un gumijām – var izstrādāt visādus brīnumus, raustot un pauzējot tos ne sliktāk par plastmasas mantiņām. Voblerus savukārt var mēģināt ietīt bez raustīšanas – gandrīz visiem tiem ir sava spēle ne tikai ar ritmisku spēlēšanu, bet arī ar vienmērīgu ietīšanu.

Pēdējā Babītes ezera apciemojumā cope pēc pāris stundu klusuma atguva dzīvību, kad nolēmām pa ceļam uz nākamo vietu drusku pavelcēt krankus pa klajumu. Jau pēc pirmajām minūtēm pieteicās smuka 1,4 kg līdaka, kurai sekoja vairākas mazākas sugas māsas. Pirms tam gandrīz visu rītu mētājām voblerus un mazos džerkus, kas bija devis labus rezultātus, taču vienā brīdī tie apklusa.

Pavēro citus copmaņus

Tas ir īpaši svarīgi, ja atrodaties nepazīstamā upē vai ezerā. Lai cik pievilcīgas izskatītos dažas vietas virs ūdens, apakšā aina var būt pavisam cita. Parasti pēc pirmajām stundām, kuras nereti tiek veltītas plēsoņu koncentrācijas meklēšanai, viena daļa makšķernieku nobāzējas vietā, kur atsaukušās pirmās zaļsvārces. Ja vēl kaut kas tiek izvilkts, tad to pamana arī citi un pārvietojas, piemēram, tā paša krasta vai klajuma virzienā.

Te gan nepieciešama maza, bet būtiska ētiska atkāpe: kritiskā robeža, ko nevajadzētu pārkāpt, ir pāris spininga metienu attālums līdz tuvākajai laivai – ja tas nav mazs privāts dīķis, tad vietas ezerā parasti pietiek visiem, un nevajag uz ūdens taisīt lielveikala stāvvietu. Tas jāievēro arī pārvietojoties – ja ir iespēja apmest nelielu līkumu un netraucēt, tad tā arī jādara. Neuzvedieties tā, kā nevēlētos, lai uzvedas citi, – mums visiem patīk netraucēta un iespēju robežās vientulīga cope.

Bet, atgriežoties pie raksta tēmas, – ja esat no copmaņiem netālu, nekautrējieties pārmīt dažus vārdus – parasti makšķernieki ir atsaucīgi. Nu vismaz uz pāris pamatjautājumiem atbild – kā veicies, kādā vietā paņēma. Jautājums – uz ko? – jau ir avantūrisks un nereti dziļi privāts un intīmi glabāts noslēpums. Lai kādu atbildi uz to jūs iegūtu, tā jāizvērtē kritiski. Un te nu neko mēs cits citam nevaram pārmest – savas slepenās vietas, paņēmienus un mānekļus mēdzam turēt zem atslēgas kādā tumšā, tumšā kastē kādā tumšā, tumšā istabā.

Pēdējais Babītes ezera apmeklējums pēc rezultatīvas rīta stundas deva pāris tukšas vietā. Tajā brīdī izvēlējāmies pavelcēt ar kranku pa klajumiem, kas šim ezeram nav diez ko raksturīga nodarbe. Rezultātā cope atguva dzīvību un dāvāja mums vēl pāris mērus un zemmērus.

Maini iemešanas/ietīšanas virzienu

Ir teiciens, ka zivis ķeras vakar, rīt un otrā krastā. Ar vakar un rīt neko padarīt nevar, bet ar krastiem un virzieniem gan var eksperimentēt. Ja līdz šim mētājāt no klajas vietas uz meldru malu, tad pamēģiniet otrādi. Ja metāt no krasta uz dziļumu, sāciet darīt otrādi. Līdz šim metāt no sēkļa uz kanti? Aizbrauciet uz dziļumu un metiet pretējā virzienā! Varbūt ir par daudz mētāts pret sauli? Sāciet uz ēnas pusi! Nostājieties tieši pie meldriem un novelciet pāris reizes paralēli tiem – līdaka mēdz sēdēt ar skatu uz āru un gaidīt savu upuri.

Riskē

Šis man ir īpaši mīļš taktikas maiņas virziens. Riskēt man patīk ne tikai tad, kad neķeras. Visam, protams, ir saprāta robežas – dārgus voblerus aizaugušos lēpeņu laukos neviens nemetīs. Lai gan nereti ir vērts trāpīt vienīgajā logā pāris metru diametrā un uztaisīt kādu uzrāvienu, un iepauzēt.

Riskēšanai pateicīgākie ir pretzāļu vizuļi – pirmkārt, gumijas ar ofseta āķiem vai pretzāļu ūsām, otrkārt, šūpiņi ar ūsām. Šos nenogurdināmos kareivjus mēdzu sūtīt misijā tādos džungļos, kur akmens nenogrimtu un, ja māneklis aizķertos, nekad nevarētu tikt tam pakaļ. Bet, ja trāpa tajā vienīgajā vietā, kur mānekli var dabūt zem ūdens, tad arī pats metiens un trāpījums pat bez loma var sniegt mazu gandarījumu par savu augošo meistarību kastinga disciplīnā. Nu vismaz līdz nākamajam zaudētajam māneklim.

Upēs vispopulārākās vietas, kur uzturas visādas zivis, tai skaitā plēsoņas, ir siekstas, dažādi koku un sakņu sanesumi. Tiesa, proporcionāli tās pievilcīgumam pieaug arī risks zaudēt savu trumpja dūzi – labāk tur neko dārgu nemest. Laidiet tur izlūkos brīvā kritienā gumijzivis un šūpiņus.

Ja šādās vietās arī būs kāds norauts vizulis, nereti tas ir tā vērts – garlaicīgāk par pilnīgu necopi nebūs noteikti. Galu galā arī aizķērušos vizuļu saudzīga izvilkšana ir apgūstama un neatņemama spiningošanas procesa sastāvdaļa.

Par paša uzvedību

Varbūt pie vainas ir arī jūsu paradumi vai inventāra īpatnības? Ja gribat apmētāt perspektīvu puduri, nevajag tam piebraukt pārāk tuvu vai arī skaļi brist ūdenī. Jo mierīgāki laikapstākļi, jo klusāk jāuzvedas – ūdenī, kā zināms, skaņa pārvietojas izcili. Varbūt vispār ir jāmet no slēpņa?

Varbūt trokšņo airi? Iemērciet to čīkstošās vietas ūdenī, tas var palīdzēt. Turiet laivas duļļus kārtībā – to nu gan copes laikā izlabot nevarēs. Ja laivu ņemat nomā – pirms došanās ezerā to noteikti pārbaudiet.

Arī enkura ielikšana un izcelšana nav mazsvarīga. Nevajag to mest ūdenī kā akmeni – pamēģiniet ar glanci, ar katru reizi klusāk un klusāk. Ja nākamā noskatītā apmētāšanas vieta ir kaut kur netālu, tad arī iecelšanai un enkura nolikšanai uz laivas grīdas ir tāda pati nozīme. Ja līdakai nedēļas laikā pabrauc garām desmitiem laivas, tad tā noteikti iegaumē skaņas un darbības, no kurām nepieciešams izvairīties. Turklāt – tā lielā, vecā trofeja, pēc kuras jūs tīkojat, līdz sirmam vecumam nodzīvojusi tieši tāpēc, ka bijusi uzmanīga un piesardzīga.

Nobeiguma vietā

Un, ja nu visas iespējas izsmeltas un ir sajūta, ka esat iedzīts strupceļā, nereti vajadzīgs arī nedaudz atvilkt elpu, iedzert tēju, apēst garšīgo līdzpaņemto desmaizi, pafotografēt skaisto dabu vai pusstundu laivas galā pasnauduļot – tas dod sparu jaunam cēlienam, idejām un paņēmieniem. Ja makšķerēšana ir hobijs, nevis tikai ēdiena iegūšanas paraža, tad mājās jau priekšlaikus jūs nebrauksiet. Vismaz es nekad neesmu devies krastā pirms ieplānotā beigu termiņa. Drīzāk otrādi – pārāk bieži sanāk aizrauties ar pēdējo metienu – vienmēr šķiet, ka vēl ir palikuši neizmantoti vizuļi, ievilkšanas stili, perspektīvas vietas un, protams, arī pašas līdakas.

Un taisnība jau vien ir – kaut kur smuki noslēpusies tā trofeja pavada jūs ar uzvarētājas skatienu. Un tā ir lieta, kas nākamo copi mums liek plānot jau tajā brīdī, kad, patīkami saguruši no kārtējās skaistās uz ūdens pavadītās dienas, tikko esam izkāpuši krastā. Ne asakas!

Gunārs Klēģers cl@klegers1

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(3 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager