Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Mušiņmakšķerēšana | 12.jūlijs 2020, 22:03 | Komentēt | 478 skatījumi

Itāļu kastinga stils. Ievads.

Tu stāvi pie upes un vēro, kā pretējā krastā barojas forele. Reti, bet pārliecinoši tā lasa pa ūdens virsu nestos kukaiņus. Atliek vien nolikt sauso mušiņu kādu metru augstāk, nopludināt pa straumi bez drifta un cope garantēta. Forele ir acīmredzami liela un tavas asinis dzīslās vārās. Tomēr ir viena problēma. Vietu, kur forele barojas, sedz pamatīgs krūmu lietussargs. Pāri upei pārliekušies zari nekādi neļauj pasniegt mušu tur, kur barojas forele. Starp zariem un ūdeni ir kādus padsmit centimetrus brīva sprauga, bet tajā iemest neļauj mums zināmie fizikas likumi. Bet vai tiešām?

Itāļu kastinga stils ir dzimis Umbrijas reģionā, Nera upē septiņdesmitajos gados. Šodien ar to aizraujas tikai patiesi zinātāji. Makšķerēšana ar sauso mušu ir tas, kādēļ cilvēki pievēršas mušiņmakšķerēšanai. Tā ir saprotama un ārkārtīgi azartiska cope, jo var redzēt gan pašu ņēmienu, gan zivs barošanos. Arī pašas mušas izvēle nav nekāda raķešzinātne, vajag tikai noķert kaut ko no apkārt lidojošiem kukaiņiem un sameklēt kastītē ko līdzīgu.

Tomēr dzīvē nav tik vienkārši un uz sauso mušu tikt pie pieklājīga loma izdodas reti. Tai pat laikā apkārt ir nimfotāji, kas velk zivis vienu pēc otras. Viņi apgalvo, ka nekas nav efektīvāks par nimfu pāri, kas nopludināts potenciālam lomam gar degunu. Nimfotāju rezultāti to apstiprina un sausā muša jau drīz vien tiek nolikta malā. Nimfošana nav īpaši sarežģīta un noķerto zivju skats aug. Parasti līdz brīdim, kad izdodas trāpīties pie upes viendienīšu izlidojuma laikā. Tad uz sauso mušu kaut ko noķert vairs nav liela māksla. Tomēr nimfošana ir mušošanas veids nr. 1 un sportā to dara praktiski visi. Tiesa, pēdējos gados ar to vairs nevienu nepārsteigt un arī nopietnu maču zeltam ar to var nepietikt.

Tad mums vēl ir piekritēji copei ar strīmeri. Viņi apgalvo, ka ne sausā muša, ne nimfa nesniedz tādas iespējas tikt pie trofejas izmēra foreles, kādas sniedz strīmeris. Viņu teiktajā ir liela daļa patiesības, forele ir plēsējs un savas teritorijas ļoti agresīvs sargātājs. Tādēļ uz tādu nelūgtu viesi kā krāsains pareizā dziļumā novadīts strīmeris reaģē ļoti agresīvi. Šīs teorijas lietpratēji apgalvo, ka liela forele nekad necelsies pakaļ kaut kādai tur pa virsu peldošai mušai. Bet vai tas tā tiešām ir?

Itāļu kastinga stila meistari zina, ka sausā muša sniedz milzīgas iespējas tikt pie pieklājīgiem lomiem gan skaita, gan arī izmēra ziņā. Turklāt saglabājot visu to šarmu, adrenalīna uzplūdus un citas neaizmirstamas emocijas, ko sniedz cope no ūdens virsmas. Galvenais, viņuprāt, ir pareiza mušiņas pasniegšana zivij.

Lūk, vēl viens piemērs. Redzat, ka augšup pa straumi barojas forele. Pirmais metiens un mušiņa nosēžas pārdesmit centimetrus nostāk no mērķa. Pārmetiens un jā, precīzi. Tomēr cope neseko. Seko vēl vairāki pārmetieni, tomēr zivs ir pazudusi. Padomājiet, kā jūs veicat pārmetienu! Jūs velkat auklu, pavadu un mušu uz savu pusi pa ūdens virsmu līdz mirklim, kad visu to izraujat gaisā. Tad atkārtojat metienu. Pirmkārt, jūs tādā veidā pamatīgi slapināt sauso mušu un tādēļ jums nākas izdarīt vairākus tukšos metienus, lai apžāvētu mušu gaisā. Šīs liekās kustības biedē uzmanīgās zivis. Tomēr galvenais, raujot mušu tādā stilā laukā no ūdens, jūs taisāt pamatīgu zemūdens troksni! Ja mazajam forelēnam tas vēl ir pieciešams un varbūt viņš arī paņems pēc tāda pārmetiena, tad lielajai forele uzreiz viss ir skaidrs un tā dodas uz mājām. Varat trupināt mētāt līdz apnikumam, zivs vairs nereaģēs.

Mazliet vēstures.

Itāļu kastinga stils jeb TLT (Totālā Metiena Tehnika) aizsākās septiņdesmitajos gados, kad Itālijas veikalos parādījās pirmie oglekļa šķiedras kāti. Šīs stila dzimšanā un izstrādē ir jāpateicas slavenajam itāļu mušiņmakšķerniekam Roberto Praļiola (Roberto Pragliola). Bez viņa nekas tāds, visticamāk, nebūtu radies. Roberto nomira 2018. gadā, tomēr viņam ir sekotāji. Jaunā tipa kātu, kas bija stingrāki un ātrāki par iepriekš pieejamajiem, jeb kā Roberto tos sauca “amerikāņu akcijas” kātu parādīšanās ir tikai viens no faktoriem, kas veidoja TLT. Viņa pamatideja bija šos kātus nepietiekoši slogot, resp. izmantot vieglākas aukas nekā ir noteicis kāta ražotājs. Šādas rīcības mērķis ir likt kātam strādāt makšķernieka paša diktētā ritmā. Tas nozīmē ievērojami lielāku auklas lidojuma ātrumu, kad makšķerniekam nav jāgaida, kad kāts saliecas un iztaisnojas pats savas akcijas un auklas radīta svara kombinācijas iespaidā. Pašam to nemanot, Roberto izdevās izkāpt no rāmjiem, kurus it kā diktē fizikas likumi, izstrādāt pavisam savādāku metiena koncepciju nekā tā, kas tolaik dominēja (un dominē joprojām).

Tajā laikā metiena tehnikas pārskatīšana bija prātā ne tikai Roberto. Gan Atlantijas otrā krastā, gan Eiropā bija vīri, kas sāka apšaubīt tradicionālo Angļu metiena tehniku, kuras pamatā ir plskt. 13-11 un britu enciklopēdijas sējums padusē. Redzamākie no šiem pionieriem, neapšaubāmi, ir Rics un Gebetsroiters. Jāsaprot, ka Itālijas makšķerēšanas sabiedrība tajā laikā bija stipri izolēta no pārējās pasaules un diez vai Roberto kaut ko zināja par citu eiropiešu vai amerikāņu centieniem. Nepretendējot uz absolūto vēsturiskā pirmssācēja statusu, Roberto 70-to gadu beigās un 80-gados sevišķi pievērsās kastingam tālumā un atstrādāja dubulto ievilcienu, kas ir šīs tehnikas neatņemama sastāvdaļa.

Tāpat ir jāatzīmē, ka Florencietis ar saviem draugiem lielākoties makšķerēja Centrālitālijas upēs, kas izcēlās ar kristāldzidru ūdeni, bieziem krūmājiem krastos un pamatīgu makšķernieku spiedienu. Šādos apstākļos gari kāti un smagas auklas nebūt nebija tas efektīvākais aprīkojums. Tieši pielāgošanās darbam ar īsākiem kātiem un vieglākām auklām ir šīs tehnikas pirmsākumu pamatā.

Uz ārzemēm.

Jau 1976.gadā Praļiola publicēja savu pirmo rakstu par TLT un uzreiz izsauca pamatīgu viedokļu vētru Itālijas mušiņmakšķerēšanas sabiedrībā. Pirmā valsts, kas pārpublicēja Roberto idejas, bija Francija. Laika gaitā ir publicētas vairākas grāmatas par TLT un šai tehnikai ir uzradies zināms piekritēju loks visā pasaulē. Tomēr joprojām var apgalvot, ka šis stils bija un ir palicis nenovērtēts ārpus Itālijas robežām. Arī pašā Itālijā cirkulē dažādas interpretācijas un joprojām var sastapt itāļu mušotājus, kas apgalvo, ka strādā TLT stilā. Patiesībā fakts, ka viņi izmanto cietākus, ātrākus īsus kātus un vieglākas auklas, ko haotiski vicina pa gaisu, nebūt nenozīmē, ka tas būtu TLT stils.

TLT izplatīšanās ārpus Itālijas notika ar ļoti lielām grūtībām. Pie vainas jāmin gan valodu zināšanas, gan arī apmācības, kas bieži vien bija ne sevišķi precīzas. Bez laba instruktora, kas detaļās izskaidro visas šī stila nianses, apgūt to ir ļoti grūti. 1987. gadā tika izveidota SIM (Itāļu mušiņmakšķerēšanas skola), kurā Praļiola desmit gadus nostrādāja par tehnisko direktoru. Šajā skolā tika apmācīti instruktori, kas jau vēlāk, divtūkstošajos gados veidoja paši savas apmācību skolas. Valodu zināšanas viņu vidū paplašinājās un apmācību kursi tika organizēti Šveicē, Anglijā, Francijā un citur. Pašreiz pasaulē ir instruktori, kas Šveicē, Francijā un Lielbritānijā un dažviet citur apmāca šo tehniku franču, itāļu, vācu un angļu valodās. Turklāt tas tiek darīts pilnīgos bezpeļņas nolūkos, tikai ar mērķi popularizēt un izplatīt šo fascinējošo, skaisto un, galvenais, efektīvo tehniku.

Galvenās atšķirības.

Pirmā acīmredzamā atšķirība ir inventārā. Tiek izmantoti īsi 7’6” vai 8’ kāti un vieglas, parasti DT2 līdz DT4 auklas. Jāatceras, ka stils radās ar mērķi cīnīties ar izaicinājumiem, ar kuriem nākas saskarties mazās un vidēja izmēra upītēs, strautos, visbiežāk krietni aizaugušos. Šādos apstākļos, ja vien nemakšķerējat tieši zem kāta spices, gari kāti ir nevietā. Šajā tehnikā ir virkne sīku kustību nianšu, kas pareizā veidā un pareizā mirklī nodotas kātā, kas ir reaktīvs un viegls, ļauj izpildīt ļoti sarežģītus metienus. Tādēļ īss kāts patiesībā ir priekšrocība, sevišķi jau apmācības stadijā. Vēlāk to pašu tehniku vai vismaz daļu no tās var izpildīt arī ar garākiem kātiem, ja pēc tā rodas nepieciešamība.

Tomēr ne jau inventārs, bet gan veids, kā tas tiek izmantots, ir tas, kas atšķir TLT no klasiskajām tehnikām. Lai arī fizikas likumi Itālijā ir tādi paši kā citur pasaulē, to pielietojums var būt atšķirīgs.

Braucam dziļāk.

Tiem, kas ikdienā nodarbojas ar mušiņmakšķerēšanu, ne vienmēr ir zināms, ka kāts nav vienīgais, kas “strādā”, kā arī tas, ka mušiņauklu izdodas iemest ne tikai tādēļ, ka kāts tiek “slogots” un “atslogts”. Pirmkārt, kāts kalpo kā svira, kas palīdz iekustināt masu – mušiņauklu. Šim apgalvojumam nāk līdzi vairākas konsekvences, līdz kurām nonāksim, ja turpināsiet iedziļināties un lasīt.

Otrs aspekts ir tāds, ka vieglas mušiņauklas lietojumam nāk līdzi virkne priekšrocību. Galvenokārt, tās saistās ar prezentācijas diskrētumu. Atšķirībā no ierastajām tehnikām, kur mušiņauklas svars ir tas, kas nodrošina sasniedzamo metiena distanci, itāļu stila gadījumā paļaušanās daudz vairāk ir nevis uz auklas svaru, bet gan tās ātrumu. Tieši auklas ātrums, kā arī kontrole pār to, ir tas faktors, kas nodrošina gan metiena attālumu, gan precizitāti, gan paradoksālā kārtā prezentācijas diskrētumu. Ātrums nav mērķis, tas ir līdzeklis.

Trešais aspekts, ko var pamanīt, iedziļinoties itāļu stila metienos, ir auklas kontrole. Šeit ir runa par visas auklas, visā tās garumā, arī tās gala un pavadas kontroli, ne tikai cilpas kontroli. Cilpas kontrole, protams, ir būtiska, bet ar to nepietiek. Itāļu stila meistars pilnībā pārvalda auklu visā tās garumā un spēj nodrošināt, ka tā ir nostiepta vai brīva, nokrīt dažādos leņķos vai lokos, kā arī, protams, kontrolē mušiņas un pavadas kustību. Prezentācijas, kurās mušiņa nolaižas uz ūdens kā viegla pūciņa, kuras kustības nosaka vismazākā vēja plūsmiņa, ja vien to jau nav aizrāvusi stiprākā straumē iekritusī aukla, tiek aizstātas ar tikpat delikātām, tomēr daudz kontrolētākām un precīzākām prezentācijām, cenšoties mušiņu un pavadu nosēdināt uz ūdens pirms ūdenī iekrīt pati aukla.

Visbeidzot, ceturtais aspekts izriet no tā, ka klasiskajās tehnikās notiek darbošanās vertikālā plaknē un paralēlās trajektorijās. Itāļu stilā metiens notiek noteiktā leņķī, atbilstoši konkrētajiem apstākļiem upē. Arī trajektorijas ir slīpas, kas ļauj mērķēt metienu un mušiņas lidojumu tieši uz mērķi nevis virs tā.

Kāda tipa ūdeņiem šī tehnika ir piemērota?

Liela daļa šīs tehnikas ir veidojusies kalnu upēs, kurās itāļu stila mušiņmakšķerniekiem ir iespēja rotaļāties gan ātrās straumēs, gan vienmērīgos plūdumos. Līdz ar to iemaņas, kas apgūtas un piemērotas šādiem sarežģītiem apstākļiem, ir piemērojamas pilnīgi visos citos ūdeņos. Piemēram, pat copējot tropiskajos ūdeņos ar 8. līdz 12. klases auklām kaulzivis un karanksus, nedaudz pielāgots Pilnībā Zem Spices metiens, kur mušiņa visu laiku lido vien pēdu vai divas virs ūdens virsmas, ir ideāli piemērots.

Linearitāte un angularitāte.

Linearitāte ir mušiņmakškerēšanas tehnikas klasiska sastāvdaļa. Tā nozīmē, kā kāta spicītei, kas kustina auklu visā metiena trajektorijā, ir jākustas pēc iespējas taisnā līnijā. Jo tālāk no taisnvirziena līnijas novirzās kāta spice, vai citiem vārdiem runājot, jo vairāk spicīte kustas pa izliektu loku, jo platāka veidojas cilpa. No otras puses, ja loks ir ieliekts, kas parasti ir pārāk saraustītas un asas kustības rezultāts, veidosies noslēgta cilpa.

Lai cilpa būtu šaura un precīza, kāta spicītes, un sekojoši arī auklas, trajektorijai ir jābūt maksimāli taisnai. Tas ir fundamentāls elements visās tehnikās.

Angularitāte nozimē vien to, ka metiena trajektorija nav paralēla zemei, bet gan noteiktā leņķī pret to. Atpakaļmetienā leņķis veidojas no apakšas uz augšu un metienā uz priekšu tas veidojas no augšas uz apakšu. Citās tehnikās trajektorija parasti ir paralēla. Kā jau iepriekš teikts, tas saistās ar centieniem virzīt auklas galu, pavadu un mušiņu tieši uz mērķi, kurš atrodas uz ūdens virsmas nevis kaut kādus metrus virs tās. Protams, jo lielāks ir metiena attālums, jo metiena leņķis samazinās un metiena trajektorija tuvojas paralēlai. Un otrādi, samazinoties metiena attālumam, leņķis palielinās. Jāatceras, ka copējot mazās upēs metiena attālums reti pārsniedz 8-12 metrus. Līdz ar to šādā metiena trajektorijā ir iespējams auklas galu nosēdināt ūdenī pirms pašas auklas vai, ideālā gadījumā, pašu mušiņu nosēdināt ūdenī pirms tajā iekrīt aukla.

Pirmā, acīmredzamā priekšrocība ir tā, ka mušiņa ilgāk atradīsies brīvā peldējumā, kamēr nolaidīsies uz ūdens aukla un straume paspēs to sagrābt, iztaisnot pavadu un sāk vilkt līdzi pašu mušiņu. Otrs aspekts, kas, iespējams, ir vēl būtiskāks, ir tas, ka foreles, alatas un citas zivis, kuras makšķerējam uz sauso mušu, ir ļoti vērīgas. Tās momentā pamana jebkuru ūdenī iekritušu objektu un pievērš tam uzmanību, lai nopētītu. Ja aukla ir pirmā, kas iekrīt ūdenī, forele to pamanīs. Ja mušiņa iekrīt pēc tam, kad ūdenī ir iekritusi aukla, forelei, kas labākajā gadījumā nav nobijusies no ūdenī iekritušās auklas, nāksies pārslēgt savu uzmanību uz mušiņu, to nopētīt un izlemt, vai ņemt. Sekojoši gadījumā, ja mušiņa ūdenī iekrīt pirmā, forele uzreiz savu uzmanību pievērsīs tai un, visticamāk, pieņems lēmumu par uzbrukumu vēl pirms ūdenī būs iekritusi aukla.

Pirmie soļi.

Iesācējiem, kuriem vēl nav izveidojušās pastāvīgas iemaņas mušiņmakšķerēšanā, sākt mācīties itāļu metiena tehniku būs tikpat vienkārši vai grūti, kā tradicionālo. Tie paši pamatprincipi un tā pati mācību secība. Pieredzējušākiem mušotājiem gan ir jāapbruņojas ar pacietību, jāspēj atslēgt prāts un atgriezties pašos pirmsākumos. Pat pieredzējuša instruktora vadībā pieredzējušam mušotājam vajadzēs vairākas dienas vai pat nedēļas, lai “salauztu” izveidojušos paradumus un to vietā apgūtu jaunus. Bet ticiet, tas ir to vērts!

Kāts.

Visbiežāk Itāļu Stila piekritēji izmanto 7’6” līdz 8’ ātras akcijas 3. klases kātus. Tomēr ir iespējams arī izmantot savādākus garuma un klases parametrus, izvairoties no nepieciešamības uzreiz pirkt jaunu kātu. Praktizējot Itāļu Stilu, ir ierasts dūšīgi slogot kātu, tādēļ ir vērts apsvērt iespēju izvēlēties vienu vai divas klases vieglāku auklu nekā nosaka kāts. Tā lēnākas akcijas 5. klases kātu var kombinēt ar 3. vai 4. klases auklu, vai 3.klases kātu ar 1. vai 2. klases auklu. Nereti ir liels pārsteigums, cik ļoti var izmainīties metiens, ja tam pašam kātam uzliek klasi vai divas vieglāku kaut vai tā paša ražotāja auklu.

Aukla.

Līdz šim gandrīz vienmēr tiek izmantotas DT tipa auklas, lai gan pēdējā laikā ir parādījušies makšķernieki, kas sākuši itāļu stilam izmantot WF auklas. Tomēr svarīgākais ir sabalansēt auklu ar kātu tā, kā rakstīts iepriekšējā sekcijā.

Pavada.

Itāļu Stilam parasti tiek izmantota īpaša un pašdarināta koniskā pavada 5 metru garumā. Pavadas garumam ir īpaša loma vairākos specifiskos metienos, tas palīdz samazināt auklā ielikto jaudu un ātrumu līdz tam, lai pati mušiņa nolaistos ūdenī pilnīgi bez ātruma. Citos metienos, savukārt, ir nepieciešama šāda garāka pavada, lai samazinātu potenciālo mušiņas driftu. Pilnībā Apgrieztajā Metienā gara pavada ir vienīgais, kas notur mušiņu uz vietas otrajā metiena fāzē. Koniskā pavada tiek sasieta no monofilās auklas posmiem, turklāt savienojumam tiek izmantoti nevis tradicionālie mezgli, bet gan savstarpēji savienotas perfektās cilpas. Pavadas posmi ir sekojoši:

1800 mm 0.5 mm monofilās auklas.
900 mm 0.4 mm monofilās auklas.
600 mm 0.3 mm monofilās auklas.
300 mm 0.2 mm monofilās auklas.
1400 mm 0.12 līdz 0.15 mm monofilās auklas. Atsevišķos gadījums var tikt izmantotas ar tievākas pavadiņas, ja pēc tā rodas nepieciešamība.

Kāta satvēriens

Itāļu Stilam izmantotais kāta satvēriens ir pilnīgi atšķirīgs no tā, kādu izmanto ierastajās tehnikās. Tā vietā, lai satvertu tikai korķa rokturi, itāļu stila satvērienā roka aptver ne tikai rokturi, bet arī daļu spoles un spoles kāju. Tādā veidā satvēriens ir daudz stabilāks. Iesākumā šāds satvēriens liksies samērā dīvains un neērts, tomēr drīz tas liksies pavisam dabisks un vienīgais iespējamais. Īkšķis atrodas spolei pretējā pusē un veic visu smago darbu.

Nemetošā roka.

Nemetošajai rokai ir liela nozīme Itāļu Stila Tehnikā. Daudzos metienu veidos tā tiek lietota ievilcienam atpakaļmetienā, metienā uz priekšu vai abos. Tāpat to izmanto, lai saturētu vienu vai vairākas cilpas, kas tiek atbrīvotas noteiktā metiena brīdī ar mērķi vai nu piešķirt metienam distanci vai noslāpēt metiena enerģiju lielātruma metienos un panākt mušiņas vieglu nosēšanos. Apgrieztajā Metienā šī papildus cilpa tiek izmantota, lai neizkustinātu mušiņu otrajā metiena fāzē. Piedomājot pie šīs rokas atrašanās vietas ir iespējams būtiski samazināt berzi, kas rodas auklai rīvējoties pret zemāko riņķi. Dažādos metienos šī atrašanās vieta atšķiras.

Metiena kustība.

Parasti metiena kustība sastāv no trīs galvenajām fāzēm neatkarīgi no tā, vai runa iet par atpakaļmetienu vai metienu uz priekšu. Pirmajā fāzē kāts tiek slogots salīdzinoši nedaudz un auklai tiek piešķirta sākotnējā kustība arvien pieaugošā ātrumā. Otrajā fāzē kāts tiek ļoti strauji noslogots panākot strauju paātrinājuma pieaugumu. Sauksim šo fāzi par Šāvienu. Šāviena beigās kāta ātrums būtiski samazinās un aukla tiek katapultēta metiena virzienā ļoti lielā ātrumā. Pēdējā metiena fāze ir t.s. drifts, kad ar kātu tiek pavadīts auklas lidojums, tādā veidā samazinot kāta atstātās vibrācijas auklā. Šajā fāzē kāta spicītes kustības ātrums turpina samazināties. Atpakaļmetiena gadījumā šis kustības turpinājums dod vairāk vietas sekojošajam metienam uz priekšu. Viena no acīmredzamajām atšķirībām starp Itāļu Stilu un tradicionālo metiena tehniku ir tā, ka metienam neseko ierastā kāta apturēšana un netiek gaidīts, kad aukla gaisā iztaisnojas, pirms sākt nākamo metiena fāzi. Šī iztaisnošanās notiek minētajā vibrācijas mazināšanas fāzē. Tai noslēdzoties bez nekādas pauzes uzreiz sākas kāta kustība pretējā virzienā, turklāt tas vienlīdz attiecas gan uz atpakaļmetienu, gan metienu uz priekšu. Sekojošajā attēlā parādīts metiens uz priekšu un tā trīs fāzes populārākajā no Itāļu Stila metienu veidiem – “Mušiņa Pirmā”, jeb “Leņķa metiens”.

A-B Pieaugošs paātrinājums
B-C Šāviens
C-D Vibrācijas samazināšana jeb Drifts.

Viena no izplatītākajām problēmām, ar kurām nākas saskarties cilvēkiem, kas ir pieraduši pie tradicionālā metiena stila, kurā metiena kustība ir ļoti īsa, ir tāda, ka tie cenšas Šāvienu izpildīt pārāk agri. Tādā veidā brīdī, kad aukla tiek katapultēta, kāta ātrums jau ir sācis samazināties un enerģijas daudzums, kas tiek novadīts auklā, ir krietni mazāks. Līdz ar to arī netiek sasniegts nepieciešamais auklas ātrums.

Cilpas platumu metiena brīdī nosaka starpība starp to augstumu, kurā spicīte atrodas Šāviena sākumā un to, kur tā atrodas Šāviena beigās. Jo mazāka ir šī augstumu starpība, jo ciešāka būs cilpa. Šis ir ļoti būtisks punkts, kas attiecas praktiski uz visiem metienu veidiem, pat riņķa metienu.

A-Šāviena sākums
B-Šāviena beigas
H= Cilpas platums = starpība starp spicītes augstumu Šāviena sākumā un beigās.

Kad makšķernieks sācis saprast, cik svarīga ir progresīva kāta spicītes paātrināšanās, Šāviena pareiza laika izvēle, kā arī atšķirība starp spicītes atrašanās augstumiem Šāviena sākumā un beigās un kad visas šīs trīs lietas beidzot izdodas salikt kopā un īstenot, strauji uzlabojas cilpas un būtiski pieaug auklas kustības ātrums.

Nākamreiz – Mušiņa Pirmā metiens.

CopesLietas

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(2 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager