Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Intervija | 4.septembris 2020, 14:58 | Komentēt | 952 skatījumi

Zivju karalis Dembergs

Varbūt kļūstu vecāks un slinkāks, – saka talsinieks Egils Dembergs, stāstot par to, kāpēc vairs nepiedalās spiningošanas sacensībās un neķer katru otro dienu. Klausoties Copes Lietu lasītājiem pazīstamā autora makšķerniekstāstus, gandrīz vai jāsaka – kā tu nekļūsi slinkāks, ja tavā kontā ir acīmredzot lielākā latvieša noķertā zivs?! Ja mums būtu jāveido copmaņu aristokrātija, Dembergs droši vien tiktu ievēlēts par karali, jo 160 kg smagais grūpers nebūt nav viņa vienīgā lielā zivs... [teksts: Egils Zirnis]

Tukšā Usma

Vai tu Talsos esi lielākais makšķernieks?

Viens no lielākajiem. Vēl jau ir arī citi, kas braukā pa tālām jūrām un ķer kaut ko.

Bet to, kas braukā pa tuvākiem ūdeņiem, tavā pusē ir daudz?

Makšķernieku ir ļoti daudz, bet vai nu laika apstākļu ietekmē, vai citu iemeslu pēc zivju Latvijā ir kļuvis maz. Vai nu vairs nemākam noķert, vai kaut kas noticis ar dabu...

Kad tu konstatēji, ka zivju kļūst mazāk?

Pēdējo trīs gadu laikā. Konkrēti varu to teikt par Usmas ezeru, pie kura tagad dzīvoju. Tagad izvilkt tur lielu zivi ir pamatīga problēma. Engurē un vairākos citos ezeros ir tas pats. Lai gan pēdējā laikā es īpaši arī necenšos Latvijā ķert – te es vairāk nodarbojos ar zivju iekšā laišanu nekā ārā vilkšanu.

Kāpēc tā? Tāpēc, ka citur veicas labāk?

Liekas, ka savu normu Latvijā esmu izķēris. [Smaida.] Pienācis tas vecums, kad lielāks prieks ir no zivs atlaišanas un jaunu zivju ielaišanas nekā no gaļas iegūšanas.

Kurās vietās tā ielaišana notiek?

Usmas ezerā kopā ar BIORiem un Zivju fondu. Sargājam ezeru, cīnāmies pret tīkliem. Intensīvi tur zandartus ielaižam otro gadu. Man pēdējos gados mērķa zivs ir zandarts – ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā, Spānijā. Labi, Spānijā pirmā mērķa zivs ir sams, bet ejam arī uz zandartiem, tur tie ir lielākā koncentrācijā, un lielāku baudu var gūt no lielākas zivs.

Kāpēc Usmā zivju skaits varētu būt sarucis?

Mums, makšķerniekiem, liekas, ka, pirmkārt, tas ir lielā tīklu daudzuma dēļ. Vēršamies pret tiem. Pagājušogad nodibinājām biedrību Usmas Krasts, pārņēmām ezera aizsardzību, izcīnījām, ka tam noņem 5 km tīklu. Bet šodien pēkšņi uzrodas jauns zvejotājs, kas ir nopircis licenci un liek murdus un tīklus. Vai Valsts vides dienests kaut ko lobē? Es nesaprotu, kas tur notiek. Ir taču daudzi ezeri – Alūksnes, Burtnieks – kur tīklu daudzumu samazina, kāpēc to nevarētu darīt arī Usmā? Tur notiek lielas nelikumības. Sauksim televīziju un filmēsim visu to drausmīgo murdu un tīklu daudzumu, cīnīsimies. Saproti – pagājušogad tika ielaisti 250 tūkstoši mazo zandartiņu. Tad nu atpūtnieki, kas nodarbojas ar niršanu, mums stāsta: piepeldu pie murdu sienas un redzu, ka tajā tie mazie zandartiņi sadūrušies. Tātad viens Usmā zivis laiž iekšā, cits tās naturāli iznīcina.

Ja tas tiek darīts likumīgi, tad jāpanāk, ka tāds likums tiek mainīts. Vai tad iekšējos ūdeņos no makšķerniekiem ekonomika neiegūst vairāk kā no zvejniekiem?

Likums nosaka, ka sestdienās un svētdienās visiem tīkliem jābūt ārā. Pagājušogad oktobrī ar inspektoru braukājām (es inspektoriem palīdzu gan tehniski, gan ar degvielu, jo tā norma, ko viņiem dod, ir ļoti maza). Iebraucām ezerā sestdienas rītā un ieraudzījām, ka vienam zvejniekam tīkli vēl stāv iekšā. Izsaucām Valsts vides dienesta pārstāvi, viņa klātbūtnē izvilkām tos ārā, viņš sastādīja protokolu. Bet tad to zvejnieku izsauca uz Valsts vides dienesta Ventspils nodaļu un visu sagrozīja tā, ka inspektoru gandrīz no darba atlaida – viņš esot saplēsis tos tīklus... Tas, ka oficiālajam tīklam gandrīz tikpat daudz neoficiāla bija piesiets galā, kas tika arī nofilmēts, – tas nekas...

Izklausās briesmīgi...

Pat ļoti briesmīgi. Viņi teica, ka tīklam bija aizmirsts pielikt bojas klāt. Ja makšķernieku noķer ar puscentimetru īsāku zandartu vai līdaku, viņam uzliek sodu, bet zvejniekam pilns tīkls ar zemmēra zandartiem skaitās piezveja. Ej tad nu cīnies ar viņiem! Visiem zvejniekiem tagad ir gudri juristi. Tā mums Usmā iet.

Kāda varētu būt Valsts vides dienesta interese tik klaji nostāties zvejnieku pusē?

Nezinu, bet viņi visu laiku ir pret makšķerniekiem. Daudzi copmaņi tagad jau atsakās braukt uz Usmu: tur taču zivju nav, ko man tur darīt... Pirms pāris gadiem te bija Latvijas čempionāta posms, pēc tā visi pateica, ka uz Usmu vairs nebrauks, zivju nav, kāda jēga rīkot sacensības.

Vai pie zivju trūkuma tikai zvejnieki varētu būt vainīgi?

Vēl ir tāda lieta, ka ezers aug ciet. Kad nesen BIOR Usmā veica kontrolzveju, tajos tīklos bija tikai kādi trīs plēsēji – pārējās mailītes, raudiņas, plicīši... Senāk, iebraucot ar grunteni, noķert zuti bija elementāri. Tagad Tīrukšu upē, kura ietek Usmā un pa kuru notiek zušu migrācija, murdi stāv kilometriem. Vienas bojas, pat ar laivu nevar pabraukt.

Makšķernieku taču Latvijā ir daudz vairāk nekā zvejnieku. Vajag organizēties, tas būs liels spēks, ja tikai nesaplēsīsies savā starpā kā iepriekšējās reizes... Kāda ir tava Usmas pieredze?

Bērnībā tur braucu kopā ar audžutēvu. Tad likām arī šņores zušiem. Zivis tur krievu laikos, 70. gados, bija lielas un daudz, zušu netrūka, mājās stāvēja izkaltēta astoņkilogramīga zandarta galva. Pirms trim gadiem es kā puslīdz sportists, iebraucot Usmā, rīta cēlienā varēju dabūt 60 zandartus, no kuriem daži bija mēra, bet šopavasar līdzīgā iebraucienā izvilku tikai piecus, visus zemmēra. Šogad gan manam dēlam paveicās, Usmā noķēra metrīgu līdaku...

Cope prūšos

Nu tad jau lielās zivis Usmā tomēr vēl ir! Cik smaga tā bija?

Kādi 7–8 kilogrami, viņa bija galīgi tukša. Tā līdaka gan peld tālāk, tātad vēl tur ir. Dēlu esmu uzaudzinājis par tādu makšķernieku, kurš neķer gaļai, ķer copes kaifam.

Vai tad zivis viņš neēd?

Ēd, mēs visa ģimene ēdam daudz zivju. Bet tad mēs labāk aizbraucam uz Krieviju, saķeram un atvedam mājās, ja ēšanai vajag.

Ko nozīmē – uz Krieviju pēc zivīm?

Braukāju uz Baltijas jūru Kaļiņingradas apgabalā. Tur ir viss: zandarti, asari, laši, vēdzeles...

Tu tur makšķerē atklātā jūrā vai Kuršu jomā?

Uz Kuršu jomu braucu ziemā, uz jūru vasarā.

Kuršu jomā jau drošs ledus parasti ir tikai īsu brīdi...

Mēs to brīdi noķeram. Ir bijušas arī reizes, kad uz ledus gabala peldam krastā, kad Krievijas Ārkārtas situāciju dienests mūs izved malā... Nedēļu tur ledus ir katru gadu, to nedēļu mēs arī darbojamies. Glābšanas vestes mums vienmēr ir līdzi. Parasti jau visus brīdina, ka ledus ir nedrošs, nevajag iet, bet mūs jau nevar noturēt.

Kā tu šīs vietas atklāji?

Tās atklāja mans copes biedrs Kaspars Roznieks, kurš arī Copes Lietās ir daudz rakstījis un ar kuru kopā braucām uz kostarikām un spānijām. Viņš bija sācis ar Lietuvas pusi, tur cope bija tāda pašvaka, bet tad lietuvieši viņam pateica, ka krievu pusē nu gan esot asari. Kaspars aizlaida, izpētīja, ka asari tiešām ir, un tad jau mēs citi arī sākām braukt uz turieni. Vīzu var nokārtot, un tā cope nav salīdzināma ar Peipusu. Desmit kilogrami asaru tur ir normāls dienas pasākums, un piezvejā pāris vēdzeles pa divi trīs kilogrami.

Vai tad krievi paši tur nemakšķerē?

Makšķerē, bet ļoti maz. Viņi vairāk ķer raudas, salakas. Asari viņus maz interesē.

Kādi tur ir makšķerēšanas ierobežojumi?

Kuršu jomā un Kaļiņingradas līcī lielu ierobežojumu nav, tikai liegums nārsta laikā, tad nedrīkst darboties tuvāk par 500 metriem no jūras krasta. No rīta jāpiesaka robežsargiem savs brauciens, un jūrā uz kuģīša jābūt Krievijas kapteinim. Līcī braucam ar piepūšamajām laivām, četrmetrīgiem bušiem.

Kā Krievijas dienesti izturas pret Latvijas copmaņiem?

Nekādu problēmu. Pagājušogad biju aizbraucis uz turieni tieši tajā laikā, kad mūsu medijos bija ziņas, ka Krievijas karakuģi pietuvojušies Latvijas robežām. Sieva man zvana: „Egil, vai tev viss kārtībā, mums te satraucošas ziņas...” Es tajā laikā biju Baltijskā, kur visa armija koncentrēta, tur viss klusu un mierīgi. Jantarnajā staigāju pa promenādi, tur bija šilte, ka promenāde ir izbūvēta par Eiropas Savienības naudu... Kaļiņingradas apgabalā nav tādu sovoku kā pie mums Rīgā, turienes krievi ir sirsnīgi cilvēki. Reiz Kuršu jomā uz ledus sapazinos ar vienu vīru no Kaļiņingradas apgabala, un nu jau deviņus gadus esam draugi, viens pie otra braucam copēt. Šogad pavasarī, aprīļa pirmajās dienās, pirmoreiz velcējām lašus Baltijas jūrā. Tas bija tāds kaifs un adrenalīns, ka pēc tās reizes man neviena cita zivs vairs neinteresē!

Kas radīja to adrenalīnu?

Lielākais lasis, ko izvilkām, bija 19 kilo smags. Mans draugs savu kuģīti ir aprīkojis nopietni – ar daunrigeriem un citiem pričendāļiem.

Lašu trolings ir tāda jūras aršana. Vai līdz brīdim, kamēr pieķeras, process nav diezgan garlaicīgs?

Mēs izlikām makšķeres, un pēc 15 minūtēm vienlaicīgi nostrādāja visi četri kāti.

Kāpēc tad tur vēl nespieto visi pasaules lašotāji?

Pirmkārt, jādabū Krievijas vīza, otrkārt, ir robežsardzes noteikti ierobežojumi. Ar savu kuteri tu tur braukt nedrīksti, ir jāīrē. Kaļiņingradā ir ne vairāk par desmit laivām, kuras ar to nodarbojas. Pirms gadiem pieciem, tur iebraucot jūrā uz zandartiem, bija redzamas piecdesmit laivas, tagad jau pie trīssimt. Tātad arī tur šis serviss pamazām attīstās.

Kādas ir sajūtas, velkot 19 kilo lasi?

Nesalīdzināšu ar savu grūperu, tā ir atsevišķa tēma. Bet, piemēram, cīņa ar sešdesmitkilogramīgu samu Spānijā nav nekas pret cīņu ar šo lasi. Deviņpadsmitnieks vienkārši iet, kur grib, un kuģis brauc līdzi. Tu viņu dabū 150 metrus no laivas, viņš uznāk augšā, izlēkājas, un, ka dod, tad atkal trīssimt metrus prom. Es nekad pirms tam nebiju trolingojis, tikai velcējis līdakas, tāpēc domāju – ja reiz zivs ir pieķērusies, tad tu to izvilksi. Bet trolingā tas nav garantēts, jo lasis ir tik spēcīgs, ka saplēš sev muti un aiziet.

Jūs tomēr kādus izvilkāt...

Jā, daudzus, arī divpadsmitniekus. Bet trolings nebūt nav vienkārša lieta, tur ir jāzina gan straumes, gan temperatūra, gan vējš, gan dziļums, lai lasi atrastu, un velcēšanas ātrums katros apstākļos, lai vizuļi pareizi strādātu.

Un citas sugas tevi vairs neinteresē?

Pa lielam – jā. Tagad gaidu nākamo trolinga sezonu. Pagājušogad biju arī citur Krievijā uz lašiem – Murmanskā, Varzugas un Kolas upē. Biju pirmo reizi, mācījos. Neko neizvilku, bet pasākums bija interesants, daba skaista. Jebkurš izbrauciens pie dabas ar makšķeri ir liels prieks.

Vai Krievijas ziemeļu lašupēs šis prieks nav kļuvis stipri dārgs?

Es braucu nevis kā latvietis, bet kopā ar Krievijas krieviem, tad tur ir cita cena. Ja pasūti tūri no Latvijas, tad brauciens sanāk 3000 eiro, bet mums viesnīcas un viss pārējais bija uz pusi lētāk.

Vai tavā makšķernieka mūžā nav bijuši vairāki posmi, kad esi paziņojis: viss, neviena cita zivis, atskaitot lasi (līdaku, samu, zandartu) mani vairs neinteresē?

Jā, tā ir bijis. Kad sāku spiningot, mani interesēja līdakas un asari. Tad aizgāju uz sportu, drusku pa Latvijas čempionātiem padauzījos, un par mērķa zivi kļuva zandarts, līdaku spiningošana man vairs nebija aktuāla. Kādu reizi vēl aizskrienu uz Liepājas ezeru, bet senāk es tur faktiski dzīvoju un visas turienes līdakas zināju vārdā saukt.

Spānijas Ebro upes monstri - sami
Mans personīgais rekordsams - 69,50 kg

Cik laika tu vari veltīt makšķerēšanai?

Kādreiz varēju veltīt daudz vairāk, bija labāks bizness. Tad es trīs dienas nedēļā noteikti biju Liepājas ezerā. Tas ir saistīts ar jūru, un līdakas tur bija. Tagad, Eiropas Savienībā, uzņēmējiem iet grūtāk, viena institūcija dod naudu, bet trīs ņem un paņem arī to, kas tev ir bijis pirms tam... Taču tā ir cita tēma. Tagad es katrā ziņā izvērtēju, vai dauzīties pa Latvijas ūdeņiem, neko īsti neizvelkot, vai labāk pāris nedēļas pagaidīt un tad četras dienas pacopēt Krievijā.

Varbūt arī vecāks kļūstu un slinkāks. Bet, kad nesen pirms spiningošanas čempionāta Koknesē biju uz turieni draugiem sportistiem aizbraucis līdzi uz treniņu un divās dienās nenoķēru nevienu zivi, tad sapratu, ka Latvijā man nevajag mocīties. Kaļiņingradā man patīk, tur ir draugi, ir zivis.

Kāda ir cope Kuršu jomā?

Asarus tur ķer uz tādiem velniem. Latvijā svina bumbas ir līdz 20 gramiem, Krievijā mēs dauzām ar 80 gramiem. Tu sēdi, ķer tos asarus, un tad vienā brīdī bumba vairs neskar zemi. Sākumā domā, ka tā ir bedre, bet tad pielec, ka tevi nes prom, un tu skrien uz krasta pusi. Sajūtas nav no patīkamākajām. Tikām līdz 300 metriem no krasta, kur ledus bija nopūsts, un uz zemi mūs pārveda ar laivām, bet tos, kas bija aiznesti tālāk, cēla malā ar helikopteriem.

Vai tas neiznāk dārgi?

Nē, viņi tam ir sagatavojušies, zina, kāds ir vējš, un tad robežsargi jau ir gatavi cilvēkus glābt. Pat lielu morāli nelasa, tikai nosaka: „Mēs taču brīdinājām.” Trakākajā reizē no ledus vienā dienā nocēla 3000 makšķerniekus. Protams, ir arī tādi idioti, kas tur sadzērušies brauc ar sniega močiem, kvadrām un pat automašīnām. Tās gan ir sataisītas bez durvīm un bagāžnieka, lai vieglāk tikt ārā.

Cik lieli asari Kuršu jomā piesakās?

Pagājušogad, kurš laikam bija visbagātīgākais, mēs piecsimtgramīgus asarus, kas tur skaitās standarts, ar kāju šķūrējām atpakaļ āliņģī, ņēmām tikai deviņsimtniekus, kilogramniekus. Puikam bija arī viens 1,4 kilo smags asaris. Dzirdēti arī stāsti par divniekiem un divarpusniekiem, bet tādus redzējis neesmu. Piezvejā pa dienu gadās pat trīs četras vēdzeles.

Baltijas jūrā jūs tur ķerat arī zandartus?

Jā, ar džigu 12–14 metru dziļumā. Tur tāds dziļums ir kādus 300 metrus no krasta. Zandarta vidējais izmērs ir no pusotra līdz trīs kilo. Mēs laivā nospriedām, ka mazākus par 60 centimetriem neņemsim, lai gan atļautais izmērs ir 45 centimetri. Kad es tur biju pirmoreiz, mans draugs Boriss teica: „Piedod, Egil, man šodien nav daudz laika, iebrauksim uz pāris stundām, pielasīsim pilnu 60 litru kasti, tad līdz vakaram tu mani pagaidi, un rīt atkal brauksim.” Es nodomāju: ko viņš murgo? Latvijā, ja tu dabū vienu zandartu, jau skaities ērglis. Bet neko skaļi neteicu, braucu draugam līdzi. Iebraucām desmitos no rīta, divos kaste bija pilna, braucām ārā. Leiputrija!

Tiesa, lielāks par 4,3 kilo man tur neviens zandarts nav bijis. Toties mazos tur neredz. Ja ir zivs, tad kārtīga. Zandartus ķeru arī Lielupē, Daugavā...

...kad rudenī, braucot pāri Vanšu tiltam, pēkšņi ieraugu daudzas laivas pie paša tilta?

Jā, tad es arī tur esmu.

t u r p i n ā j u m s

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(1 balss) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager