Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Intervija | 24.septembris 2020, 14:30 | Komentēt | 762 skatījumi

ManaCope – instruments vai rotaļlieta?

Šoreiz uz interviju aicinājām Agnesi Neimani-Jordani,Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Zivsaimniecības nodaļas vadītāju. Lai būtu tuvāk tautai, par otru intervētāju piesaistījām Juri Bogdanoviču – copmani parasto, ar pamatīgu dzīves pieredzi vienā rokā un attiecīgu izpratni par jaunajām tehnoloģijām otrā.

No konsultācijām līdz copei

Agnese, tu jau labu laiku darbojies Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā, no kurienes radās Mana Cope?

Agnese: Mēs jau vairākus gadus nodarbojamies ar makšķerēšanas karšu izplatīšanu, un Mana Cope ir izaugusi no šī darbības virziena. Centrā mums ir cilvēki, kas strādā ar Zivsaimniecības tīkla aktivitātēm un daļa strādā tikai ar makšķerēšanas kartēm un Manu Copi.

Juri, tu lieto Manu Copi?

Juris: Portālu? Vietni? Vai kā to pareizāk saukt?

Agnese: Ir gan web lapa, gan lietotne. Web lapa atspoguļo lietotni, bet ne pilnu tās saturu. Web lapā nav kartes, copes asistenta, kas ir pašas lietotnes jeb aplikācijas būtība.

Sākotnējā doma bija radīt vietu, kur varētu iegādāties vienkopus gan Latvijas makšķerēšanas kartes, gan licences. Vēlāk radās doma radīt šim rīkam pievienoto vērtību. Atklājām, ka trūkst Latvijas kartes, kurā ir iezīmētas dabas teritorijas, kur ir kādi liegumi, laivu ielaišanas vietas, visi servisi, kas interesē copmaņus. Pirmā doma bija, lai makšķernieks, atbraucot pie jebkura Latvijas ūdens, ieslēdzot telefonu un konstatējot savu atrašanās vietu, saprastu, vai atrodas pie valsts vai pie privātas ūdenstilpes, vai viņam pietiek ar makšķerēšanas karti vai nepieciešams iegādāties licenci.

Tagad šī aplikācija papildināta ar to, ko mums iesaka makšķernieki un ūdeņu apsaimniekotāji. Mums ir svarīgi, lai to tiešām lietotu. Šodien tā sniedz informāciju ne tikai copmaņiem, bet sakārto ūdeņu apsaimniekošanu. Piemēram, Usmas ezers, kurā ir Moricsalas rezervāts. Tur lietotne palīdz inspektoriem orientēties ezerā un precīzi noteikt vietas, kur sākas liegums, kur ir aizliegts atrasties jebkurai personai. Līdz ar to viņiem ir arī vieglāk konstatēt pārkāpumus.

Zonas trūkums telefonā netraucē?

Agnese: Ezeros parasti problēmu nav. Vienīgās vietas, kur testējot ir gadījies konstatēt problēmas ar zonas pārklājumu, ir lielās upes gravās – Gauja un Salaca.

Jā, daudzviet ir tā, ka atbrauc pie upes, gribi nopirkt licenci, bet zonas nav. Jābrauc atpakaļ… Tas gan atšķiras dažādiem operatoriem.

Agnese: Jā, tāpēc nākamajā gadā plānojam radīt off-line versiju.

Tajā varēs nopirkt licenci?

Agnese: Nē, bet karti redzēt gan varēs.

Juris: Jā, man vairākas reizes, pērkot licenci, kaut kas ir uzkāries. Tai pašā Gaujā, piemēram. Beigās izmisumā aizgāju un nopirku veikalā.

Gaujas licences netirgo Mana Cope, tas ir e-pakalpojumi.lv. Man arī ir gadījies, ka nopērc licenci, bet apstiprinājums neatnāk. Arī Mana Cope mēdz kārties.

Juris: Arī ar loma reģistrēšanu ir bijušas problēmas. Pat tad, kad loma nav vispār.

Agnese: Jā, šobrīd aktīvi pie tā strādājam, visos aprakstos liekam, ka loma reģistrēšana ir obligāta. Arī gadījumos, kad neviena zivs nav paturēta.

Juris: Katrā ziņā būtu ērtāk, ja visa informācija, visas pirkšanas būtu vienuviet. Ne tā, kā tas ir tagad – viena upe vienā vietnē, otra otrā, vēl kaut kas vēl kaut kur...

Agnese: Mēs lēnītēm uz to ejam.

Kurš to vispār zina?!

Juris: Es arī Copes Lietu portālā meklēju informāciju – sanāk, ka esat savā starpā konkurenti!

Agnese: Informācija ir plašs jēdziens, mēs cenšamies savas funkcijas nodalīt. Ja makšķernieks grib zināt, kur šobrīd ķeras, tad Mana Cope tādus datus neapkopo. Mēs strādājam ar ūdeņu apsaimniekotājiem, pat pašvaldības policiju. Piemēram, Rīgas ūdeņus kontrolē pašvaldības policija. Prasām viņiem, kā viņi traktē likumdošanu un saprot likumā rakstīto, lai nesanāk, ka mēs atšķirīgi uztveram informāciju. Kad esam vienojušies par kaut kādu kopsaucēju, tad arī to atspoguļojam lietotnē.

Ir bijušas arī situācijas, ka tie, kas kontrolē ūdeņus, nav pietiekami zinoši. Pavasarī reiz kāds vīrs žēlojās: Mīlgrāvī nav iezīmēts, ka tur nedrīkst makšķerēt. Esot piebraukuši kontrolieri un pabrīdinājuši. Jautāju, par ko brīdināja – par to, ka neko nepārkāpjat? Mīlgrāvī maijā patiesībā bija atļauts ķert, bet to paši kontrolieri acīmredzot nezināja.

Karte mainās pa datumiem?

Agnese: Jā, tā ir interaktīva, vakar varbūt lieguma nebija, bet šodien jau ir. Liegumi kartē ir iezīmēti pa laika periodiem. Tiklīdz stājas spēkā kādas izmaiņas, tās tur ir redzamas. Kad ierobežojums beidzas, tas pazūd no kartes. Tāpēc nevar 100% paļauties, ka iepriekšējā vakarā paskaties, kas kur ir aizliegts, un nākamajā rītā dodies copēt.

Manā Copē var tā apskatīt visus Latvijas ūdeņus?

Agnese: Diemžēl ne, no visiem ūdeņiem aprakstīti pagaidām vēl ir ļoti maz. Mums Latvijā ir padsmit tūkstoši ūdeņu. Sākām ar TOP vietām un licencētajām vietām, jo tur ir lielāks risks kaut ko pārkāpt un saņemt sodu. Pamazām, pamazām virzāmies uz pārējiem ūdeņiem.

Un bieži gadās kādas neskaidrības? Kur neviens īsti nezina, kā ir pareizi?

Agnese: Protams. Piemēram, jau no janvāra ir tēma par jūras ietekām. Es tās sāku zīmēt, radās jautājumi. Makšķerēšanas noteikumos par Gauju, Daugavu, Salacu ir minēts, ka aizliegts ķert 1000 metru rādiusā ap ieteku. Es to tā arī sapratu un iezīmēju savā kartē. Sākās aizrādījumi, ka es nepareizi saprotu, lai konsultējos ministrijā. Maijā runāju ar atbildīgo Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamentu, kas izstrādā šos noteikumus. Sanāk, ka Makšķerēšanas noteikumos īsti precīzi nav nodefinēts. Jāskatās rūpnieciskās zvejas noteikumos. Tur ir precīzi aprakstīts, ka 1000 metri ir sektorā uz jūras pusi, bet upē iekšā pret straumi ir 200 metri. Tā es arī tagad zīmēju savā kartē. Tas gan joprojām atstāj iespēju diskusijām, jo ne visi kontrolieri domā tieši tā. Citi uzskata, ka Makšķerēšanas noteikumi ir Makšķerēšanas noteikumi un citos likumos nav jāskatās.

Juris: Rādiuss ir rādiuss. Tas ir visos virzienos. Nevis sektors.

Agnese: Jā, un nekur oficiāla ministrijas viedokļa par šo noteikumu piemērošanu arī joprojām nav. Ir vajadzība pēc kāda oficiāla dokumenta, lai visiem kontrolējošajiem dienestiem būtu vienāda pieeja. Un copmaņiem skaidrība.

Juris: Man ir stāsts no personiskās pieredzes. Braucu ar laivu, ķeru maijā Lielajā Juglā, Ropažu pagastā. Skatos – pāri upei drāts. Saķēru, domāju – kas tā tāda! Ar slapjām rokām. Tā dabūju ar elektrību! Izrādās – pāri upei nostiepts elektriskais gans. Nobildēju, aizsūtīju uz VVD. Pēc dažām dienām saņēmu atbildi, ka inspektors ir aizbraucis pārbaudīt, ar zemes saimnieci vienojušies, ka gans tiks noņemts. Saimniece esot dievojusies – nezinājusi, ka tā nedrīkst. Pēc gada braucu pa to pašu upi otrreiz, un atkal tieši turpat elektriskais gans pāri upei – stāv kā stāvējis. Ja kāds mazs bērns laivos ar vecākiem, tur, normālākā ātrumā braucot, galvu var nogriezt, ja laikus nepamana! Uz atkārtotu vēstuli VVD pagaidām nav atbildējis…

Agnese: Jā, cilvēki ir dažādi. Papētīšu šo situāciju. Kaut ko tādu dzirdu pirmo reizi. Tiesa, esmu redzējusi, ka elektriskais gans ir ievilkts tauvas joslā. Piemēram, pie Lielupes.

Visi regulējumi vienuviet

Okei, un cik daudz lietotāju ir lietotnei?

Šobrīd jau desmit tūkstošiem tuvojas. Joprojām ir kāda problēma – daudziem liekas, ka, atverot lietotni, viņi identificē savu atrašanās vietu pie ūdens un kontrolieris to redz. Tā tas nav, mūsu sistēma nav tik advancēta. Nekādu informāciju par cilvēku atrašanās vietu nekādiem citiem dienestiem mēs nesniedzam.

Makšķernieki jautā, vai Mana Cope ir valsts vai privāts uzņēmums, vai netiek izmantota nodokļu maksātāju nauda?

Agnese: Mana Cope tiek veidota par LLKC līdzekļiem, 99% centra kapitāldaļu pieder Zemkopības ministrijai. Līdz ar to var teikt – jā, lietotne ir veidota par valsts līdzekļiem. Tomēr mēs ļoti stingri nodalām makšķerēšanas karšu tirdzniecības aktivitāti no Manas Copes. Nākotnē tajā domājam ieviest arī kādus maksas profilus, lai veidotos ienākumi. Tomēr tam ir nepieciešams gana interesants piedāvājums makšķerniekam.

Tas tā ir jebkurā biznesā…

Agnese: Manas Copes darbības virziens ir vērsts uz copmaņu informēšanu, lai viņi zina, ko drīkst, ko ne. Lai mazinātu pārkāpumus un lai būtu tāds vienots resurss, kur to informāciju Latvijā meklēt. Uz to mēs mēģinām iet. Papildus aicinām, reģistrējot lomus, uzrādīt arī atlaistās, ne tikai paturētās zivis. Tas tādēļ, lai apsaimniekotājiem būtu vairāk informācijas par to, kas viņu ūdeņos patiešām dzīvo.

Tai pašā laikā, ja es pārzinu Makšķerēšanas noteikumus, tad vajadzība pēc Mana Cope pazūd?

Agnese: Noteikti ne, ir virkne citu juridisku dokumentu, likumu, MK noteikumu, kas regulē makšķerēšanu un atrašanos pie ūdeņiem. Arī dabā, pie upes vai ezera mums nav visur zīmju, kuras norādītu, ko tur drīkst darīt vai nedrīkst. Biežāk mēs redzam ķieģeļus ar uzrakstu: Privātīpašums. Vai elektriskos ganus, kā Juris stāstīja. Kas galīgi nav pareizi. Mana Cope mēģina visus šos regulējumus apkopot vienuviet.

Un tad vēl ir licencētās makšķerēšanas noteikumi, kas katrā apsaimniekotajā ūdenī var būt citādi...

Agnese: Jā, Manā Copē ir publicēti noteikumi visiem tiem ūdeņiem, kuriem mēs tirgojam licences. Cenšamies visiem arī izveidot saīsinātus špikerus, lai pieredzējušāks makšķernieks var ātrāk noorientēties. Plus ir nolikuma skaidrojumi, kur var iesūtīt jautājumus par diskutablām vietām.

Orientēties jūsu kartē arī nav nemaz tik vienkārši...

Agnese: Jā, mums jau ir septiņu veidu svītrojumi, ar ko iezīmējam teritorijas. Dažviet tie pārklājas, piemēram, ātruma ierobežojumi, dažādi makšķerēšanas ierobežojumi. Tas, kur copmanis nedrīkst spert kāju, ir sarkans un necaurredzams, līdz ar to tur arī orientēties nav iespējams, no turienes ir pēc iespējas ātrāk jātiek prom. Tas, kas ir slēgts uz noteiktu periodu, ir aizkrāsots dzeltens, jo tur arī nav jāatrodas. Citi ierobežojumi ir attēloti ar dažādiem svītrojumiem. Dažreiz ir nepieciešamība pievilkt karti tuvāk, lai ieraudzītu visus ierobežojumus. Ja piešaujas, saprast var.

Tai pašā laikā arī Manā Copē vēl ir ļoti daudz darāmā. Joprojām vairāk ir to ūdeņu, kas nav iezīmēti kartē, kur nav nekādu svītrojumu. Teiksim, es iebraucu ezerā, paskatos, ka tur nav nekāda svītrojuma, un saprotu, ka neko nepārkāpju. Bet var izrādīties, ka pārkāpju gan, jo konkrētais ezers Manas Copes kartē vēl nav sazīmēts un sakrāsots. Saki, cik juridiski lietojama ir šī aplikācija? Teiksim, mani inspektors grib sodīt. Vai es varu šajā diskusijā vai pēc tam tiesā atsaukties uz Manu Copi? Teikt, piemēram, ka tur nebija norādīts aizliegums?

Agnese: Lietotnei Mana Cope jebkurā gadījumā ir informatīvs raksturs, juridiskos jautājumos uz to atsaukties tiešām nevarēs. Tāpēc mēs vairāk cenšamies popularizēt tos ūdeņus, kas ir aprakstīti. Piemēram, ezera krastā, laivu bāzēs izvietojam par to informējošas uzlīmes.

Tagad mēģinu savā kartē iezīmēt Gauju un saskaros ar milzīgām likumu un regulējumu kaudzēm! Nevienam ierindas makšķerniekam nebūtu pa spēkam to visu izstudēt!

Tā tiešām varētu būt…

Agnese: Tad vēl daudzām robežām, piemēram, ir problēmas ar koordinātām. Teiksim, kuģu ceļš Vecdaugavā. Ilgi gāja, kamēr mēs ieguvām attiecīgus datus, lai varētu to iezīmēt. Kaut gan likumdošanā šo datu joprojām nav un tuvākajā laikā diez vai būs.

Kārtējā informācija, kas juridiski nemaz nav definēta un kam nav vispār iespējas uz kaut ko atsaukties...

Agnese: Manuprāt, būtu labāk, ja MK noteikumos, definējot aizliegumus, būtu norādītas konkrētas koordinātas, kuras tad varētu skaidri iezīmēt un pārbaudīt. Savādāk tie ceļa stabi, mājas, tilti un tamlīdzīgas norādes ar laiku var mainīties, dabā izzust – un tad atkal ir problēmas un pārpratumi. Arī topogrāfiskās nobīdes kartēs mēdz būt, tāpēc tāds ierobežojums, kā tie paši 200 metri no ietekas jūrā, arī ir visnotaļ relatīvs jēdziens. Precīzas koordinātas būtu jēdzīgākas. Kaut vai Google Maps iezīmēts punkts.

Vai tad, ja likumdošanā kaut kas vienu dienu mainās, līdz tevīm tas nonāk automātiski?

Agnese: Diemžēl arī ne. Kā reiz tikko dzirdēju televīzijā, ka pie Likteņdārza mainās ātruma ierobežojumi, un steidzos skaidrot, kā mums to attēlot aplikācijā. Informācija ienāk no ļoti dažādiem avotiem, bet likumi.lv ir mans galvenais darba rīks.

Ja es šodien ieeju grāmatnīcā un nopērku Latvijas karti, es gaidu, ka tajā būs visas ielas, visas upes. Manas Copes gadījumā sanāk tā, ka Rīgā ielas attēlotas ir, bet Ludzā tikai viena galvenā. Tāds puspabeigts produkts tas nezinātājam šobrīd izskatās...

Agnese: Vai zini, ka Latvijā ir 10 000 upju? Pateicoties Dabas aizsardzības pārvaldei mums ir pieejams ļoti liels apjoms datu. Mums sākotnēji plānā bija divi scenāriji. Pirmais – laist aplikāciju gaisā un to pastāvīgi papildināt. Otrs – gaidīt divus gadus, līdz tā būs pabeigta, un tikai tad palaist. Izšķīrāmies par pirmo variantu, jo mums ir ļoti svarīgs arī makšķernieku pašu ieguldījums šajā projektā. Viņu iesūtītie jautājumi, ziņas, koordinātas – to visu mēs pieņemam, analizējam un liekam lietā. Līdzīgi kā Waze, šī aplikācija ir veidota kā dzīvs organisms, kas visu laiku aug un pilnveidojas.

Ir arī, kur vēl augt?

Agnese: Jā, teiksim, mazie hesi. Par liegumiem, kas saistās ar tiem, vispār ir ļoti maz oficiālas informācijas. Detaļas zina tikai paši vietējie, kas tur ikdienā makšķerē.

Licenču jautājumi

Un vai licenču tirgošana arī paplašinās?

Agnese: Jā, tikko parakstījām līgumu par Mergupi, Sudu. Esam vienojušies ar Augstrozes ezeru. Alūksne, Burtnieks, Usma, Liepāja, Kāls, Baļote jau ir lietotnē. Licenču tirdzniecībā pielāgojamies katra apsaimniekotāja vajadzībām. Sākām ar Salacu..

Ar pašu sarežģītāko…

Agnese: Jā, sapratām – ja tiksim galā ar to, tad tiksim galā arī ar visiem pārējiem ūdeņiem.

Pretī dabūjāt krietnu porciju negatīvo emociju...

Agnese: Jā, pirmais šoks bija par melno sarakstu – cilvēkiem, kas nevarēja nopirkt licenci, jo bija izdarījuši kādu pārkāpumu. Piemēram, nebija iesnieguši loma atskaiti. Apsaimniekotājam tā bija reāla iespēja iedarbināt likumdošanas prasību liegt nopirkt licenci. Šobrīd gan tas ir precizēts un melnajā sarakstā nenonāk automātiski tikai tāpēc, ka neesi nodevis vienu loma atskaiti. Tur nonāk cilvēki, kurus apsaimniekotājs ir definējis ar savu rīkojumu, ka ir fiksēti konkrēti pārkāpumi. Vai nu tie ir VVD reģistrēti pārkāpumi, vai arī pats apsaimniekotājs var nolemt, piemēram, ka ir gaidījis loma atskaiti pārāk ilgi un viss – šim cilvēkam es aizliedzu iegādāties licenci līdz noteiktam datumam.

Vai pārkāpējs to vispār arī zina, saņem par to kādu brīdinājumu? Vai arī uzzina tikai tad, kad ir aizbraucis līdz upei un mēģina nopirkt licenci?

Agnese: Tagad jau jā, bet pirmajā variantā ar Salacu mums tika iedots melnais saraksts, un to mēs arī ievērojām. Pluss ir tajā, ka tas ļoti aktualizēja jautājumu par loma atskaišu iesniegšanu, jo apsaimniekotājam tā informācija patiešām ir nepieciešama, lai varētu plānot, piemēram, zivju resursu papildināšanu.

Jā, mēs arī esam daudz rakstījuši, ka zinātniekiem ir vajadzīgi šie dati...

Agnese: Šis gads, izskatās, ir sakārtojis šo jautājumu. Vismaz Salacā.

Mēs varbūt beidzot ieraudzīsim datus, ka upē ir zivis...

Agnese: Jā, sistēma ik pēc 10 dienām atgādina makšķerniekam par loma atskaites iesniegšanu, ja viņš to nav izdarījis.

Mums te pirms pāris mēnešiem izauga hipotēze, ka smoltu daudzums Salacā samazinās, jo tos izēd plēsīgās zivis. BIORam tajā brīdī nebija nekādu nopietnu datu par plēsīgo zivju skaitu upē. Es pats tur uz mušas esmu noķēris gan zandartus, gan līdakas. Tagad ir kādi dati redzami?

Agnese: Tas būtu apsaimniekotāja uzdevums analizēt šos datus, mēs iesniedzam tos reizi pusgadā. Un apsaimniekotājs iesniedz datus BIORam. Bet, protams, lomos ir gan līdakas, gan zandarti, gan asari.

Makšķerniekiem tai pašā laikā ir ļoti svarīgi, lai šie dati nekur plauktā neiestrēgtu, lai tie tiktu analizēti, interpretēti, lai uz to pamata tiktu pieņemti kaut kādi lēmumi. Nevis tā, ka tu esi uztaisījusi sistēmu datu vākšanai, makšķernieki čakli tos iesniedz, bet beigās tos neviens tāpat nelieto un lēmumi tiek pieņemti, nevis balstoties uz datiem, bet gan tāpēc, ka, teiksim, Jānim vai Pēterim tā patīk.

Agnese: Mūsu uzdevums bija sakārtot sistēmu un padarīt datus viegli nolasāmus un viegli analizējamus. Visas atskaites ir nodalītas pa sugām, ir svars, ir izmērs, visu var analizēt. Paturēta, atlaista…

Aizbraucu, piemēram, uz kādu lašupi Norvēģijā un publiski redzu, cik konkrēti lašu ir noķerts konkrētajā dienā. Visus bez izņēmuma! Vai mums tā kādreiz būs? Saprotu – tas ir likumdošanas jautājums.

Agnese: Ir valstis, kur arī pret makšķerēšanas kartēm ir jāsniedz lomu atskaites. Mums nav. Redzot, cik kūtri mēs tās atskaites saņemam pret licencēm, pret makšķerēšanas kartēm tās iesniegs pavisam švaki.

Laiks maina domāšanu

Jautājums jau arī ir par visu šo atskaišu ticamību. Kāds varbūt patiešām ievada savu reālo lomu, cits tikai nospiež, ka loma nav, neko nenoķēru, un miers. Tas ir daudz vienkāršāk, nekā rakstīt iekšā katrai līdakai centimetrus. Cits atkal joka pēc var ievadīt kaut ko kosmiski nepareizu. Kā ar šo tikt galā?

Agnese: Tas tiešām ir atkarīgs no makšķernieka. Ir tādi, kas ir sapratuši to lielo galveno mērķi, uz kuru ejam. Viņi arī iesaistās diskusijās un skaidro citiem, kam visa šī sistēma vajadzīga. Mēs savukārt ieliksim dažus ierobežojumus, kas neļaus ievadīt acīmredzami nepareizus datus. Piemēram, 50 kg līdaku.

Jā, bet, kamēr ir liela daļa cilvēku, kas neievada patiesos lomus, tikmēr no kopējiem datiem nozīmes ir stipri maz. Tie parāda izkropļotu ainu, un varbūt labāk, ka tādu nav vispār...

Agnese: Labā ziņa ir tā, ka arī e-pakalpojumi ir palaiduši šo sistēmu ar loma atskaišu ieviešanu. Līdz ar to ir cerība, ka tas pamazām makšķerniekus disciplinēs. Arvien vairāk cilvēku sāks saprast, kāpēc tas ir vajadzīgs, ja tiem, kas nav iesnieguši atskaites, būs arvien mazāk iespēju iegādāties jaunas licences. Mēs strādājam arī pie vienota šādu pārkāpēju elektroniskā reģistra. Par atskaišu ticamību, protams, ar šādām administratīvām metodēm nevarēs cīnīties.

Manuprāt, tas jau ir kultūras jautājums. Tāpat kā ar mēslošanu mežā, ceļmalā, upes krastos. Ar laiku tieši kultūras līmenis ir tas, kas liek cilvēkiem savākt savus atkritumus, nevis bailes no administratīviem sodiem. Tāpat ar loma atskaitēm – cilvēki sāks saprast, kādiem mērķiem tās nepieciešamas. Ja viņi redzēs, ka, balstoties uz šīm atskaitēm, apsaimniekotāji pieņem jēdzīgus lēmumus, viņi apzinīgāk izturēsies pret to iesniegšanu. Un otrādi – ja šos datus neviens nepubliskos, apzināti sagrozīs, manipulēs vai – vēl trakāk – vispār ignorēs, tad copmaņi rīkosies tieši tāpat.

Agnese: Jā, mēs cenšamies visiem, kas pajautā, skaidrot gan individuāli, gan publiski. Tomēr mums ir vismaz 100 000 makšķerēšanas karšu pircēju, un visus vienlaicīgi izglītot nevarēs. Tas ir laika jautājums. Mēs jau šobrīd, piemēram, redzam, ka makšķerēšanas kartes arvien vairāk pērk arī cilvēki, kas agrāk to nedarīja, lai gan šī jautājuma kontrole ir minimāla. Tas arī apliecina zināmu apzinīguma līmeņa celšanos sabiedrībā.

Ir arī jāskaidro, kur par makšķerēšanas kartēm iekasētā nauda nonāk. Jūs popularizējat arī licencētās makšķerēšanas plašāku izplatību, ūdeņu apsaimniekošanu?

Agnese: Mēs esam apkopojuši samērā apjomīgu materiālu prezentāciju veidā, kur var iepazīties ar šīs sistēmas priekšrocībām un to, kā uzsākt ar to lietu nodarboties. Jā, mēs domājam, ka tas ir viens no veidiem, kā sakārtot mūsu ūdeņus.

Šobrīd vietu, kur papildu jāmaksā par iespēju makšķerēt, kļūst arvien vairāk. Tu gribi teikt, ka šis virziens ir pareizs? Gaujā redzējām lielu sabiedrības pretestību. Kāpēc pēkšņi jāmaksā par to, kas pirms tam bija par brīvu? Turklāt to atpakaļatdevi jau cilvēki nereti nemaz neredz...

Agnese: Apsaimniekot bez maksas jau arī neviens nav gatavs. Ir virkne lietu, kas apsaimniekotājam ir obligātas, un tās ir noteiktas izmaksas.

Tai pašā laikā, piemēram, Salacā neviens nav par pienākumu uzlicis apsaimniekotājam izpļaut zāles, lai lasis varētu ienākt un normāli nonārstot. Lai arī tam ir pieejami Zivju fonda līdzekļi, par licencēm samaksāta liela nauda...

Agnese: Jautājums – kādēļ ministrija ir akceptējusi apsaimniekošanas nolikumu, kurā tādas lietas nav bijušas iekšā? Varbūt jaunajā nolikumā tas ir? Es gan vairāk koncentrējos uz to likumdošanas daļu, kas skar makšķerniekus.

Un mēs, copmaņi, koncentrējamies uz to, ko dara vai nedara mūsu labā valsts. Vai sagaidīsim, ka, teiksim, Manā Copē nopērkot licenci, es varēšu arī izlasīt, ko es par to dabūju pretī? Kur aiziet tā nauda, ko licences devējs ir apņēmies darīt? Cik, piemēram, zivju apsaimniekotājs ir ielaidis vai plāno ielaist?

Agnese: Jā, uz to varētu virzīties. Tehniski šādas iespējas mums ir.

Tai pašā laikā ir jāsaprot, ka licencētā makšķerēšana ir nedaudz elitārāka nodarbe un daudziem nav un nebūs pa kabatai. Šai cilvēku kategorijai pieejamo ūdeņu kļūst arvien mazāk, un arī zivju resurss tajos atjaunojas švakāk...

Agnese: Licencētās vietas tiek pamatīgāk pieskatītas, kontrolētas. Baļotē vairs nevienam nenāk prātā tīklu ielikt. Arī Alūksnē, Usmā. VVD inspektori vieni paši nekad nevarēs izkontrolēt pilnīgi visus ūdeņus, bet apsaimniekotājam tas ir pienākums. Viņam arī pašam ir interese rūpīgi pieskatīt ezerā ielaistos zivju resursus.

Noslēdzot sarunu – patiešām ir sajūta, ka Mana Cope veidojas par tādu makšķernieku labo roku, bet izaicinājumu un pārbaudījumu tās veidošanā vēl ir daudz. Novēlu veiksmīgi ar visiem tiem tikt galā, lai mums visiem copēt būtu ērtāk, drošāk un bez pārkāpumiem.

@AivarsRudzinskis

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(1 balss) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager