Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Metodes | 28.septembris 2020, 19:19 | 1 komentārs | 1208 skatījumi

Rudens brekši un raudas

Šajā rakstā ātri pārskatīšu populārākās mierīgās zivis, kuras šomēnes un vispār rudenī varam ķert un no kurām varam gūt neatkārtojamas emocijas. Nedaudz pievērsīšos arī barību tēmai, precīzāk – mitrināšanas–līmēšanas aspektam. Pēdējos gados septembra pirmā puse, citu gadu viss mēnesis gan nemaz nav atgādinājis rudeni, bet... tas atnāks, tāpēc tēma ir aktuāla.

Fīderista sapnis

Brekši, tādi lieeeeli, noēdušies, zeltaini, dažos ūdeņos tumši… Brekšus līdz kilogramam parasti sauc par finieriem, tas tāpēc, ka mazie ir plāni kā finiera loksne, un tikai paaugoties tie pamazām apveļas miesās. Tāds vēl reāli noķerams, bet jau labs skaitās no 1,2–1,5 līdz 2,5 kg. Lielāki trāpās stipri retāk, lai gan ik pa laikam gadās redzēt vai dzirdēt par eksemplāriem 4 un vairāk kilogrami svarā; maluzvejnieku un oficiālo zvejnieku tīklos reizēm nonāk milži arī uz 7–8 kilogramiem. Tātad teorētiski kaut kur mīt arī breksis desmitnieks... ehhh!

Brekši ir bara zivis, un, sevišķi jau lielajos ūdeņos, tie mēdz pārvietoties ļoti lielos baros. Mana pieredze rāda, ka tajos ir 1–5 barveži, parasti tādi 2,5–3 kg puiki, tad pamatmasa ir zivis 800–1200 g svarā. Atsevišķi staigā tādi 100–300 g un 250–500 g bērnudārzs. Protams, tas viss ir diezgan nosacīti, jo mazākos ūdeņos vienkopus var būt arī 300-gramīgi un pāris 2–3 kilogramīgi brekšuki, bet vispār ir tendence – jo lielāki izaug, jo mazāk čupojas. Pieļauju, ka tas saistīts ar barības ieguvi, – tādam milzim vajag daudz ēdamā, bet staigāt lielus gabalus vairs negribas. Tāpēc viņi arī turas kompānijā pa 3–5 – parunāties ir ar ko, un labi.

Pastāv uzskats, un es tam daļēji piekrītu, ka lielie brekši, virs 3–4 kg, reizi pa reizei neatsakās no dažādu zivju mazuļu apēšanas. To pierāda arī fakts, ka ir periodi, kad viņi aktīvi ķeras uz spininga mānekļiem. Populārākie no tiem ir rotējošie vizuļi un gumijas–silikona tārpi, bet gadās arī, ka brekši klūp virsū nelieliem vobleriem. Jā, varbūt viņi sargā baru un līdzīgi kā laši upēs vienkārši dzen nost uzmācīgos sīkuļus (mūsu mānekļus). Taču tikpat labi tas var nozīmēt, ka brekši papildina savu ēdienkarti ar zivtiņām. Pats uz spininga esmu noķēris vai pie krasta, laivas palaidis arī pa kādai karpai, uz mikro rotiņiem ir vilktas vimbas, tāpēc palieku pie sava viedokļa, ka paaugoties visi loka iekšā visus, sevišķi brīžos, kad barības ir pamaz. Ne velti ir radies latviešu teiciens, ka bada laikā velns pat mušas ēd.

Visu šo penteri rakstīju tāpēc, ka ar klasisko pieeju – mums saprotamu barošanu, populārajām ēsmām utt. – pie izcili lieliem brekšiem uz 4+ kg izdodas tikt ļoti reti. Jā, viņu ir maz, bet uz makšķeres tiek noķerta pavisam neliela daļa, jo lielajiem ir jau pavisam cita ēdienkarte, cits dzīves ritms un citas uzturēšanās vietas. Taču – iespēja satikties ar tādu 4–7 kilo vecotēvu ir, katrā copes reizē tāda ir.

Noderīgas zināšanas

Brekši ir viena no populārākajām, ja ne pati populārākā pludiņmakšķernieku un fīderistu suga. Vasarā viņi ganās pa ezeru un upju seklumiem, labus eksemplārus var satikt pat pusmetra dziļumā. Tiesa, tādā viņi vairāk ieiet naktī, bet, tuvojoties rudenim, pamazām vācas baros. Tas nenozīmē, ka viņi sastājas plecs pie pleca un staigā, kā esam pieraduši televizorā redzēt kadrus no jūras dzelmēm. Nē, brekši var turpināt ganīties, vienkārši vienuviet uzturas lielākā skaitā, lai, dziestot ūdenim, sāktu spiesties barā.

Mūsu kā copmaņu uzdevums, pirmkārt, ir atrast zivis, un šai ziņā noteikti var palīdzēt jaunās tehnoloģijas. Te es domāju mētājamās eholotes–sonārus. Tas pats leišu brīnums Deeper strādā lieliski. Atzīšos, esmu pilnīgs mamuts tehnoloģijās, dators man ir rakstāmmašīna utt., bet, kad man uzdāvināja dīperi, sāku to ņemt līdzi uz ūdeņiem. Un – esmu spiests atzīt, ka manta ir vienkārši lieliska, ļoti ietaupa laiku, kas, meklējot vietas filmēšanai un pētot iespējamos sacensību stadionus, man ir ļoti aktuāli. Parasti, pienākot pie ūdens, pietiek ar 3–5 metieniem, lai kļūtu skaidrs, kas ir tavā priekšā – kādi dziļumi, sēkļi, bedres, akmeņi, koki, vai uz grunts ir zāle vai ne. Un – galvenais – gūsti priekšstatu arī par zivju esamību šajā rajonā – pēdējie ehološu modeļi to rāda jau diezgan labi.

Kāds teiks, ka tādējādi zūd romantika utt. Varbūt. Bet es saku, ka tas ļoti ietaupa laiku, un fakts, ka redzi zivis, vēl pilnīgi neko nenozīmē. Jo tu īsti nezini, kas tās ir par zivīm. Un tas, ka viņas tur ir tagad, nenozīmē ne to, ka arī ēdīs, ne to, ka tūlīt neaizies. Es tehnikai neuzticos akli, pat otrādi – uz zināmām vietām neņemu to līdzi, tomēr, dodoties klejojumos pa svešiem ūdeņiem, mazā bumbiņa man vienmēr ir kabatā, un atzīšos – pateicoties tai, dažas izcilas brekšu stāvvietas esmu atradis.

Vasarā brekši sevi bieži vien parāda agrās rīta un vēlās vakara stundās, bet rudenī viņi to var arī nedarīt. Tāpēc atrast īstos punktus nav viegli, sevišķi, ja nepazīsti ūdeņus.

Te vēl gribu piebilst, ka rudenī vairākumā ezeru brekšu aktivitāte samazinās. Varbūt ne tik daudz samazinās, cik zivis vienkārši attālinās no krasta. Arī rudens vēji bieži vien neļauj pilnvērtīgi nodoties brekšu copei, tāpēc aktuālākas kļūst upes. Tuvāk aukstajam gadalaikam ezeros baltās zivis tomēr ātrāk ieiet ziemas režīmā, savukārt upēs, to grīvās, kur parasti ir dziļāks, ja ar metienu tiek līdz brekšu stāvvietai, pilnvērtīga brekšošana var turpināties līdz pat saliem.

Otra lieta ir pierunāšana. Atgādinu – runāju par septembri, laiku, kad visas zivis vēl ēd pilnā sparā un tikai retu reizi iedomājas par došanos prom no vasarnīcas. Tāpēc, ejot brekšot, neaizmirsti par sātīgu cienastu, puikas to noteikti novērtēs.

Dzerošās barības un ne tikai

Šoreiz mazāk par pašu barību sastāvu, vairāk par to, kā pareizi samitrināt un pasniegt. Šī tēma daudziem liekas skaidra, bet, kad parunāju ar večiem, kas un kā, paskatos, ko un kā met ūdenī, saprotu, ka liela daļa fīderējot barību līdz gruntij dabū labi ja vienā no 5–7 metieniem. Pārējos tā izskalojas pusūdenī un aiziet pa straumi, sev līdzi aizvelkot arī zivis. Pludiņā arī tā pati bēda, ka barības bumbas vienkārši nenogrimst tur, kur ķersi, vai nogrimst un straumes iespaidā aizripo.

Vienmēr esmu uzsvēris, ka barībā vajag zemi. Jā, tas visbiežāk šo problēmu novērš. Bet ikdienā redzu, ka daudzi uz zemes pievienošanu skatās skeptiski, viņiem liekas – jo barība būs spēcīgāka un jo vairāk tās būs, jo labāk. Tā gluži nav, taču vasaras mēnešos, arī vēl septembrī, sātīga, aromātiska barība brekšus neatbaidīs, pludiņā ne.

Turpretī fīderī, kur barības vajag stipri maz, var atļauties strādāt ar tīru mantu. Taču te ir tāda lieta, ka daudzu ražotāju brekšu barībai, tajā skaitā arī manai iecienītajai Sensas, ir ļoti neliels līmvielu daudzums. Jā, sātīgas, aromātiskas un krāsainas, bet vieglas un, pat it kā normāli samitrinātas, vienalga ātri izskalojas.

Ko darīt? Likt klāt barības līmi? Var, tomēr tas nepadarīs masu smagāku. Bet brekšojot galvenais barības uzdevums ir izveidot galdu tur, kur copē, nevis peldēt prom pa straumi vai celties uz vidējiem ūdens slāņiem. Grozi, kā gribi – 9 no 10 gadījumiem breksis ēd no grunts, un viņam patīk, ja ēdiens nebēg prom, tātad guļ nekustīgi vai kustas maksimāli lēni.

To visu var panākt ar sīrupiem (par šo tēmu es runāju diezgan bieži). Var izmantot gan pārtikas veikalos nopērkamos augļu sīrupus, taču tie nereti ir šķidri un diezgan ķīmiski. Es biežāk pērku bezaromāta cukursīrupu, lielveikalos to pārdod puslitra pudelēs, un ir pieejams gaišs un tumšs. Man tumšais variants patīk labāk, tas ir ļoti biezs, un to mierīgi var sajaukt ar siltu ūdeni 1:1, un tad mitrināt barību. Pats to lietoju tad, kad pie rokas nav speciālā, manā gadījumā Sensas Aromix, sīrupa vai melases.

Melase jau arī ir sīrups, savdabīgs, bet sīrups. Veikalos ir dažādas melases, es lietoju pašu biezāko, ko atrodu, un tā ir poļu firmas Boland ražojums – ir Salmo un citos copes veikalos. Sīrups padara barību stipri smagāku, grimstot tā nemutuļo, kas mazāk piesaista sīkzivis, barība noguļas uz grunts un tikai tur pamazām skalojas ārā. Turklāt 70–80% satura paliek pie barotavas – nevis kaut kur aizpeld, bet gan smuki pakāpeniski izbirst laukā un paliek uz grunts, tādējādi piesaistot zivis.

Parasti fīdera dienai jaucu 2 kg barības, copēju ar 2 fīderiem, ar palielām barotavām, un ar tādu daudzumu barības pilnībā pietiek 6–7 stundām. Uz 2 kilo leju puslitru sīrupa – neatkarīgi no tā, no kā tas ir. Leju tieši barībā un cītīgi iemaisu. Tieši šis moments ir svarīgākais, lai pirmais šķidrums, ko saņem barība, būtu sīrups, – tad masa sevī iesūks tieši to. Vēlāk jau var pievienot nedaudz ūdens, cik nu konkrētajā gadījumā vajag līdz pareizajai kondīcijai. Parasti tie ir 150–250 g ūdens, bet ir arī īpaši dzerošas, kam jāpielej visi grami 400.

Siltajā laikā barības krāsai var nepiešķirt pārāk lielu nozīmi, tā kā bieži vien ūdens zied, ir duļķains, zivis aktīvi barojas. Taču, jo vēsāks kļūst, jo svarīgāk, lai barības galds uz ūdenstilpes grunts fona neizceļas kā liels balts pleķis. Tāpēc vēlams izmantot tumšu barību vai to ietonēt ar speciālo krāsu, vai... izmantot melasi. Biezā melase ļoti labi krāso. To dara arī minētais tumšais cukursīrups, tomēr melase labāk.

Taču nav tā, ka sīrupus var un vajag izmantot tikai fīderēšanā. Kamēr zivis ir aktīvas, tie ļoti labi nostrādās arī pludiņmakšķerēšanā, jo plus faktam, ka sīrups barību satur, tas arī pamatīgi saldina. Brekšu puikas vasarā un pašā rudens sākumā (tieši kā tagad ir ārā) ļoti kāro saldumu, tāpēc pavisam droši masu var mitrināt ar sīrupu arī pludiņā un, kā pierasts, jau samitrinātai masai pievienot zemi. Starp citu – ja būsi mazliet kļūdījies ar zemi, sīrups nedaudz ārstēs kopējo masu.

Rudens raudu medībās

Tomēr breksis nav vienīgā zivs ko ķert. Jo tuvāk nāks rudens, jo aktuālāka kļūst raudu cope. Pati aktīvākā tās fāze būs tuvāk mēneša beigām un vēlāk rudenī, lai gan kārtīgi rudens batoni (salīdzinājums ar baltmaizes klaipu) trāpās jau tagad. Un atkal mani vairāk velk uz upēm... Piedodiet, ezeru cienītāji, tā nu ir sanācis, ka atklātā ūdens periodā mana sirds pieder upēm. Turklāt – zinu daudzus ezerus ar tiešām skaistiem brekšiem, bet ezerus, kurp speciāli doties pēc skaistām raudām, – ne.

Copmaņu aprindās par labu raudu tiek uzskatītas zivis no gramiem 200–250. Kad izdodas tikt uz 300–500 g raudām, emocijas novaldīt ir grūti. Bet, ja pa vidu gadās uz 700–1000+ gramiem, tad to atceras ilgu laiku.

Liela rauda ir ļoti interesanta ķeršanai, diemžēl daudzi to nav izbaudījuši, jo nereti vārds “rauda” cilvēkiem asociējas ar pirksta garuma mikrobiem, kas ir praktiski visur un ko ķert nav pārāk interesanti. Bet daudzviet Eiropā lielās raudas tiek uzskatītas par vienu no kaprīzākajām un interesantākajām zivīm. Man ir bijusi izdevība vēl redzēt “īstās Salacas jūrnieces”, kas pavasarī kāpa pa upi uz augšu nārstot, tad nevienu ar 500–700 g zivi pārsteigt nevarēja.

Diemžēl Salacas raudu izmērs ir gājis stipri uz leju. Ar ko tas izskaidrojams – nezinu, tas jāprasa zinātniekiem. Toties Gaujā, Ventā, Lielupes augštecē un daudzās mazās upēs ir vietas un brīži, kad redzi ņēmienu, piecērt, un pirmā doma – āķis ir ķērājā, jo nekas nekustas. Un tad ķērājs atdzīvojas un sāk iet. Bet pavadiņa 0,12–0,14 mm, kātiņš viegls, zivs dzīvojusi straumē un māk izmantot to pašaizsardzībai... Rakstot tirpuļi skrien cauri, atceroties izjūtas pēc tādas cīņas, – nu nekādi negribas šīs sugas pārstāves saukt par necienīgām pretiniecēm.

Arī tīri kulinārā ziņā raudas, īpaši rudens un upes raudas, noteikti nav sliktākās zivis. Tās var cept, cept un marinēt, var vītināt un vēl 1000 veidos pagatavot, tāpēc varbūt arī tev ir vērts kādu rudens dienu veltīt upes līkumam...

Septembrī un vispār rudenī upēs raudas jāmeklē bedru tuvumā, visbiežāk izejā no bedres un noteikti straumē. Viņām patīk straume. Vispār jau nesačakarētajās upēs zivis jāmeklē tur: straume – tas ir skābeklis, straume – tas ir ēdiens, straumē zivīm mazāk piesūcas visādi prusaki.

Personīgi man pašam raudu cope pamatu pamatos asociējas ar pludiņu. Viņas ir diezgan aktīvas zivis, pamatā barojas virs grunts. Ja trāpi dienu un brīdi, kad tām ir labs noskaņojums un ēstgriba, tad copes būs ļoti aktīvas, spēcīgas, un emocijas nevarēsi sevī noturēt.

Tomēr reizēm vieta vai laika apstākļi neļauj strādāt ar pludiņmakšķeri, un tad izvēlos maksimāli vieglu fīderi un ne mazu barotavu. Tā var būt arī 20–30 g, bet noteikti ar palielu groziņu, jo raudai patīk, ka visu laiku kaut kas birst. Bieži viņas barību kā tādu nemaz neēd, bet tām vajag, lai kaut kas birst. Tāpēc, ķerot raudas ar fīderi, pārmetieniem jābūt diezgan biežiem.

Nereti pavadiņu prasās ap metru garu, lai tā ilgi plivinās, tad raudu copes ir pirmajās 10–30 sekundēs pēc barotavas nogrimšanas uz grunts. Ja ēsma maza un nepaspēj piecirst vai vienkārši gaidi, kad zive lieks kātu, tad liela ir iespēja, ka uz āķa nekā nav vai karājas vien tārpu ādiņas – lielās meistarīgi māk tos izsūkt, vēl plivinoties ūdenī.

Arī copējot ar pludiņu, medījot tieši raudas, vajag nevis taisīt vienu lielu sākuma barojumu, bet gan dot pa 1–2 nelielām pikām (atkarībā no dziļuma un straumes stipruma) reizi 5–10 minūtēs, lai raudām ir interesanti. Brekšojot pludiņš var būt arī biki lielāks, jo bieži vien ēsmu vajag noenkurot, savukārt raudojot pludiņu vajag likt maksimāli mazu, protams, ņemot vērā copes apstākļus.

Raudām rudenī taisa vidēji tumšu, bet ne melnu barību. Tai ir jāskalojas, jārada duļķis. Ja raudu vietā duļķis no iemestās bumbas iznāk neliels, pamēģini barību, vismaz nelielu daļu, pārmitrināt. Tad ūdenī iekritīs pļeka, kas radīs duļķi, un tu būsi pārsteigts par efektu. Tieši tāpat, kā, copējot raudas, reizēm vajag ēsmu nopludināt arī 5–10–15 un vairāk metru zem barotās vietas. Seklās zonās zivis sākumā bieži ir uz galda, ātri paēd, bet pēc tam nostājas gabalu zemāk un lasa vairs tikai pašus garšīgākos atpeldējušos krikumus.

Kokiem lapas jau sāk dzeltēt. Naktīs vēl salnas nav, bet jau ir vēss. Ūdenszāles sāk gulties, un tūlīt, tūlīt sāksies labākais copes laiks – rudens...

NORMUNDS GRABOVSKIS

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(5 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[1] Komentāri | dilst | aug
 
belijs23

paldies

29.sep Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager