Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Intervija | 9.oktobris 2020, 13:57 | Komentēt | 654 skatījumi

Zilgalvja kastings ar Ņevu

Gatavošanās makšķerēšanai ir kā adīšana, savu hobiju raksturodams, saka Rīgas pašvaldības Pārdaugavas izpilddirekcijas vecākais speciālists Andrejs Zilgalvis. Ja makšķernieka azartu mērītu pēc noslīcināto mobilo telefonu skaita, Andrejs būtu līderos. Taču arī pacietības ziņā ar viņu ir grūti mēroties – savu draugu, zvērinātu spiningotāju, kompānijās Andrejs ir gandrīz vai baltais zvirbulis, pat Somijā vairāk dodams priekšroku makšķerītei. Viņa iespaidā arī vairāki copes biedri ir izvēlējušies makšķeres, un šajā izvēlē nebūt ne mazsvarīgs ir apstāklis, ka Andrejs ar lielu prieku ir gatavs sasiet tās viņiem tik perfekti, lai var just atšķirību...

Cik telefonu tu īsti esi noslīcinājis?

Četrus, un visus ziemā, āliņģī. Telefons parasti zvana tad, kad ir cope.

Vai tik nav otrādi – kad telefons zvana, tad zivis ņem?

Ņem tieši tajā brīdī. Parasti ir tā – zvana, tu paņem, paskaties, kas, nodomā, ka jāatbild, un tajā brīdī – bum! – zivs nospiež makšķerīti, tu aizmirsti telefonu, ķer kātu, un telefons iekrīt ūdenī. Turklāt visi četri man āliņģī ir iekrituši tā, ka daiļlēkšanā dabūtu desmit balles no desmit – pilnīgi bez aizķeršanās, nav nekādu iespēju noķert.

Kādu dabūji arī laukā? Ziemā laikam jāgaida, kamēr ledus nokūst, tad tikai var tikt klāt...

Dabūju. Pēdējo, ko nolaidu Dūnītī pie Ārija Ūdra, gan ne, tur dziļums divarpus metri, pat nemēģināju. Toreiz mūsu copes kompānija sadalījās – Egons Simsons un Miks Stūrītis aizdevās uz Lilastes ezeru, es ar vienu čomu paliku Dūnītī. Pirmajā reizē zvanīja Miks, un es prasīju, kā viņiem Lilastē iet. Neesot īsti labi. Es atbildēju, ka man gan ir cope – lieli asari nav, bet ļoti aktīvi. Otrajā zvanā telefons iekrita āliņģī. Pēc kāda laika redzu – Miks nāk un jau pa gabalu sauc: “Tāda sajūta, ka tu būtu noslīcinājis mobilo!” Saucu pretī, ka viņš ar savu sajūtu ir trāpījis desmitniekā.

Tu esot dzimis Magadanā. Vai tur dabūji arī izcopēties?

Nē, man bija tikai drusku vairāk nekā gadiņš, kad 1958. gadā no Magadanas atbraucām uz Latviju. Man gandrīz visi radi bija izsūtīti: opaps, omamma, grosmamma, tēvs – tikai izsūtīšanas vietas bija dažādas. Tēvu izsūtīja ātrāk, jau 1946. gadā, no tehnikuma – tur bija viens bāleliņš, kura dēļ izveda visu tēva tehnikuma grupu. Beigās to stučītāju arī pašu izsūtīja. Opapu ar omammu un grosmammu izsūtīja klasiski, 1949. gada pavasarī. Latvijā māte atgriezās jau ar mani – man tad bija vairāk nekā gadiņš, māsai četri.

Magadanā tēvs ir makšķerējis. Viņš bija fantastisks copmanis, kurš neēda zivis. Man copes aizraušanās un arī daudzas iemaņas nāk no viņa. Mums bija vasaras mājiņa pie Lielā Baltezera, netālu no sporta nometnes Priedkalni – tā bija tur, kur tagad Jūlija Krūmiņa īpašumi. Pirmajā līcītī, kad nāk no kanāla iekšā, starp sporta nometni un velotreku, es arī visu bērnību pavadīju. Diezgan agri tēvs mani sāka mācīt spiningot. Spole, protams, bija bezinerces, Ņeva, aukla Kļinskaja jau skaitījās izcila. To tolaik nevarēja nopirkt, varēja tikai dabūt – kurš tajos laikos audzis, tas saprot atšķirību starp nopirkt un dabūt.

Tēvs mani trenēja mest ar Ņevu. Pie mājas bija liela pļava, viņš piesēja pie auklas lielo vizuli bez āķiem, un man bija jāmet. Ja savērpās bārda, pašam bija jāsēžas un jāpiņķerē vaļā. Man, protams, puņķi un asaras, bet tēvs teica: “Ja gribi braukt man līdzi, jāsāk ar šo.” Viena Ņevas spole man ir vēl tagad. Pirms gadiem četriem vēlreiz pamēģināju un konstatēju, ka iemaņas nav zudušas.

Faktiski tēvs tevi bērnībā trenēja kastingā... Vai par copi Magadanā viņš stāstīja?

Nē, tikai māte ir teikusi, ka tēvs tur makšķerēja. Par izsūtījumu bērniem nestāstīja neko. Es vispār tikai pirms gadiem trim no onkuļa uzzināju, ka tēvs tur esot bijis atamans. Tolaik ieslodzītos dalīja – vienā pusē politiskie, otrā kriminālie. Tēvs, būdams baigais miera mika, spēja atrisināt konfliktsituācijas abu pušu starpā, kas, protams, tika speciāli radītas. Bet Latvijā, tiklīdz pieaugušie sāka kādas sarunas, atmiņas par šo laika periodu, bērni tika izdzīti ārā, viņu klātbūtnē par izsūtījumu nerunāja. Tas, protams, tika darīts tādēļ, lai bērnus pasargātu, jo pieaugušie zināja, kas var sekot, ja mazie skolā kaut ko izmuldēsies.

Tēva māsīca Emmas tante dzīvoja Amerikā. Kad jau drīkstēja sūtīt vēstules un kādas paciņas, viņa mums sūtīja zelta āķus, auklas. Vēl tagad atceros pirmo bezinerces spoli, ko viņa tēvam atsūtīja – Mitchell. To man atļāva tikai paturēt rokās.

Atceros, reiz ar tēvu un opapu laivā makšķerējām Lielajā Baltezerā starp otro un trešo salu, un opapam līdaka uz maili nokoda to sūtīto āķi. Tad nu bija liela sūkstīšanās: “Zelta āķis, amerikānis...” Opaps bija tuvu infarktam, bet pēc minūtēm divdesmit viņam līdaka paņēma vēlreiz, viņš to izvilka, un izrādījās, ka tā ir tā pati un ka zudušais āķis ir lūpā! Opaps vairāk nekā par līdaku priecājās par atgūto āķi. Man reizēm ir žēl, ka tēvs un opaps neredz tās nenormālās izvēles iespējas, kādas šodien ir copes veikalos.

Vai zivju Lielajā Baltezerā bija vairāk nekā tagad?

Bail pat stāstīt! Kad man bija gadi divpadsmit, es dzīvojos nevis pa vasaras māju, bet sporta nometnē Priedkalni, spēlēju basketbolu. Pa kluso mēs laidāmies aiz Senču sila velotreka uz peldētavu. Tur bija brekši kā portfeļi, uz pusotru, divi kilo, un karpas... pat ne karpas, kaut kas starp karpu un karūsu. Tās vēl tagad tur ir, pirms gada vienu izvilku. Tās dīvainās zivis bija tikai tajā vietā, peldētavā. Pirms peldētavas bija viens pleķis, kurā dzīvoja smuki ruduļi, līdz kilogramam.

Es arī ziemā braucu uz turieni tos ķert. Sataisīju kādus sešus līdz astoņus āliņģus pa perimetru, sabaroju un pats stāvēju vidū. Dziļums tur bija drusku virs metra. Saliku makšķerītes un vēroju. Aukla nedrīkstēja būt tievāka par 0,2 milimetriem. Ja rudulis sāka ņemt, nedrīkstēja piecirst, drīkstēja tikai taisnā rokā celt augšā. Tiklīdz drusku piecirtīsi, tā čau – viņš uzreiz norāvās, 0,2 mm aukla rudulim svarā ap 600–700 gramiem ir sīkums. Tā ir bara zivs, un, ja viens norāvās, tad mierīgi varēja uz kādu pusstundu iet pārpīpēt, kamēr atkal sākās cope.

Tagad jau Lielajam Baltezeram nekur klāt netiek, visur ir sabūvētas mājas. Otrkārt, kad Jūlijs Krūmiņš taisīja savus īpašumus, viņš to pirmo līci, kurš bija izcili bagāts ar zivīm, izbagarēja, lai varētu piebraukt ar kuteriem. Tā vide tika izpostīta, un, ja arī pēc vairākiem gadiem zivis ietu atpakaļ, tās neies vidē, kurā agrāk bija divarpus metru dziļš, bet tagad ir astoņi.

Meripesas monstri

Skatos, tavās copes bildēs redzami makšķernieku un ne tikai makšķernieku aprindās pazīstami cilvēki: nu jau mūžībā aizgājušais aktieris Harijs Spanovskis, advokāts Rinalds Bušs, Ināra Koha, Egons un Raimonds Simsoni...

Harijs, Rinalds, Egons ir mani bērnības draugi. No Ināras ļoti daudz ko esmu mācījies (starp citu, viņa arī fantastiski vada laivu). Ar manu copes biedru, mežzini, mednieku, makšķernieku un vispār dabas draugu Monvīdu Strautiņu vienu stundu kopā padzīvojot, tu principā vari uz baznīcu neiet, tik pozitīvs viņš ir, turklāt izcils kulinārs. Mēs esam īsta komanda. Harijs Spanovskis pirms 14 gadiem mums ierādīja vienu vietu Somijā, uz kuru tagad braucam katru gadu – tā ir Meripesa, 167 kilometri no Helsinkiem.

Pārbaudīta kompānija. No kreisās Monvīds Strautiņš, Harijs Spanovskis, Ēriks Strautiņš, Andrejs Zilgalvis, Ināra Koha, Renārs Kleins un Rinalds Bušs copes bāzē Meripesā Somijā

Spiningojat tur līdakas vai vēl kaut ko?

Man vairāk patīk ķert no krasta. Draugi mani sauc par estētisko copmani – man viss ir sakārtots, viss pa rokai, viss funkcionāli izdomāts. Makšķerēšana man pirmām kārtām ir relakss. Meripesā gan no krasta relaksu daudz nenoķersi, tur ir liela šancēšana. Dažu labu dienu esi tā novicojies, ka tajā puskalniņā līdz mājai tos 70 metrus uzej augšā un nokrīti gultā, gandrīz kā sporta zālē nošancējies.

Cope Meripesā ir jebkurai gaumei. Var gan laivā spiningot, gan krastā sēdēt. Mantas tur var pa nakti droši atstāt laivā. Šajā līča pusē saimniekam ir četras mājiņas un vēl ir otrā pusē. Pieteikties gan vajag laikus. Katru gadu decembrī pasūtām mājiņu nākamā gada maija pēdējai nedēļai. Parasti esam 8–9 cilvēki. No Latvijas uz turieni pēdējā laikā brauc diezgan daudzi. Vieta ļoti pateicīga. Šo padsmit gadu laikā es tur jūrā esmu izgājis tikai pāris reizes – man nevajag. Tur ir divsimt metru liedags...

Somijā liedags, nevis akmeņi – tas jau ir retums...

Jā, dzeltena smilts. Tajā mūsu vietā ir lielā jūra un līcis, mēs dzīvojam līča krastā, ar motoreni pāris minūtēs jau esam jūrā.

Bet tu tur sēdi krastā...

Jā – tur ir brekši, ālanti, sīgas, asari... Brekši tādi uz divi kilo, lielākais ālants bijis virs divi kilo. Kad sīga paņem, cīņa ir tāda, ka neviena līdaka nestāv blakus – sīga iet paralēli krastam, tad pagriežas un plēš pretējā virzienā. Tās ir tādas izjūtas, ka širmis aiziet ciet. Kā saka japāņi, viena diena pie ūdens dod trīs dienas pie mūža klāt.

Sīgas tur ķeras bieži?

Viņām patīk vēsāks ūdens. Kad tas kļūst siltāks, sīgas dodas prom uz lielāku dziļumu. Kāpēc tās nāk tajā līcī? Tāpēc, ka tur gultne ir bedraina, ar dziļuma kritumiem. Gruntenei galā tur lieku Tiroles nūjiņu – tā neķeras aiz uzkalniņiem. Vienīgā neērtība ir tā, ka barotavu nevar pārcelt tiem uzkalniņiem, tāpēc, uz turieni braucot, ņemu līdzi veselu čupu barotavu. Dziļākā vieta tajā līcī ir 36 metri. Tur iekšā dzīvo baigie kukaiņi! Reiz ar Renāru pētījām dziļumus līča pretējā pusē, bijām jau atbraukuši atpakaļ un kāpām ārā no laivas, kad līča otrā pusē apmēram 250 metru attālumā bija tāds blīkšķis! Ronis tas nebija, cilvēks arī ne. Mēs ar Renāru saskatījāmies: “Kas tas bija?” Secinājām tikai, ka baigais monstrs.

Nākamajā dienā puiši brauca jūrā, bet es no krasta spiningoju, tur tīri labi var to darīt arī no krasta. Tikko biju nolicis kātu un pievērsies savam mīļajam fīderītim, kad ārā no ūdens izlidoja vismaz pusotru kilogramu liels ālants un noplanēja pa gaisu vismaz metru! Skatījos, kas tur notiek, un ieraudzīju, ka ālantam seko acīmredzot līdaka, bet tāds baļķis! Momentā ķēru atkal spiningu, uzliku vislielāko vobleri un kādas desmit minūtes vālēju, bet tad apķēros: “Paga, paga, Zilgalvi, te viss ir beidzies, viņa ir prom.” Vakarā čaļiem šito stāstīju, bet viņi smējās par mani: „Andž, tas laikam tāpēc, ka tu nebiji ieņēmis!”

Patiesībā tev varbūt ir jāpriecājas, ka tā līdaka nepakampa tavu vobleri...

Jā, nav ne inventārs sapostīts, ne nervi. Bet tur ik pa brīdim kaut kas tāds nospīd. Pēdējā gadā, kad Harītis vēl bija dzīvs, maijā mēs izbraukājām Meripesu, jūnija pirmajā nedēļā bijām mājās, un pēc Jāņiem Harijam bija paredzēta terapija, pēc kuras viņš vairs neatkopās. Maijā mēs Meripesā bijām laivā ar viņu un kuldīdznieku Oskaru Pirtnieku. Oskars, to reizi atceroties, teica: žēl, ka Harijs nedabūja savu sapņu zivi – jo viņam toreiz paņēma kaut kas tāds, ka aprāva spoli, un labi vēl, ka neizrāva špini no rokām. Tā bija vismaz padsmitniece.

Lielu zivi atlaist atpakaļ vari mierīgi?

Protams. Meripesā 2007. gadā vienu dienu tika noķerta 8,2 kilo līdaka. Sākās fotosesija. Bildējāmies, kamēr jāiet jau uz pusdienām, laidīsim līdaku vaļā. Tad izrādījās, ka fotosesija viņai bija bijusi par smagu, nekādi nevarēja atģisties. Sākām atdzīvināt.

Atdzīvinājām arī, bet šī vēl nekustējās. Tad mēs, viens otru mainot, viņu ūdenī ilgi, ilgi šūpinājām. Bāzes īpašnieks soms Marku bija piebraucis sakopt vietu, kurā mēs tīrām zivis. Pienāca pie mums, prasīja, kā iet. Mēs rādījām, ka fotografējot esam līdaku drusku par ilgu noturējuši, tagad gribam reanimēt. Marku nogrozīja galvu un aizbrauca. Pēc 40 minūtēm viņš atkal ieradās un ieraudzīja, ka mēs joprojām turpinām atdzīvināšanu... Tā arī bija – līdaka atžirga kādā 43. minūtē! Līdz tam it kā bija atžirgusi, elpoja, bet, kā drusku papeld, tā atkal griežas uz sāniem. Mēs atkal pumpējam, kamēr tomēr dabūjām viņu pie dziesmas.

Kāpēc mēs bijām pārliecināti, ka izdosies? Tāpēc, ka pamazām bija jūtams, ka līdaka elpo un kustas arvien labāk. Es pat nezinu, kurš beigās vairāk priecājās – līdaka par atlaišanu vai mēs par to, ka bijām viņu atdzīvinājuši. Marku, to redzēdams, tikai nogrozīja galvu, ka tie letiņi nav īsti riktīgi.

Kādi ļaudis Meripesā ķer?

Manuprāt, makšķernieks ir cunfte. Neatkarīgi no tā, kādā amatā tu esi un kādu algu pelni, copē ir kā pirtī – visi vienādi. Atšķiras tikai zināšanas un veiksme. Šeit nav skaudības...

Nu vai tad nav nekad redzēta copmaņa seja kā mākonis, ja laivas biedram ķeras, bet viņam ne?

Tā ir baltā skaudība. Man ar tēvu ir bijušas tādas situācijas, kad abiem vienādi pludiņi, vienāds dziļums un vienādas ēsmas, bet tēvs velk, es ne. Savukārt, ja laivā kāpa mamma, tad tēvam nebija, bet mammai bija. Tāpēc tēvs nekad negribēja ņemt mammu uz copi.

Dievs atlaiž zivis

Vai ar saviem bērnības draugiem Egonu un Raimondu Simsoniem puikas gados arī copēji?

Nē. Cik sevi atceros, ļoti daudz esmu sportojis – basketbols, futbols, no 13 gadu vecuma, kad futbolā dabūju traumu, pievērsos galda tenisam, trenējos pie slavenā Andreja Kubes, 30 gadus profesionāli spēlēju un vēl tagad šad tad uzspēlēju. Jau 20 gadus profesionāli spēlēju boulingu.

Par boulingu var stāstīt veselu dienu – par eļļas klājumu sarežģītību, eļļas biezumu, aktīvajām un proaktīvajām bumbām... Latvijā profesionālais boulings ir diezgan augstā līmenī, Diāna Zavjalova spēlē Pasaules sieviešu boulinga asociācijas līgā, tas ir kā NHL hokejā vai NBA basketbolā. Boulings ir pats masveidīgākais sporta veids. Bumba sver 15 mārciņas, sacensības notiek trīs dienas, ideāla spēle ir 12 straiki jeb metieni, tātad laba spēle ir kādi 17 metieni. 17 reiz 8 ir viena spēle, un vienā dienā ir jāizspēlē astoņas. Metiena palaišanas brīdī bumbas svars ir kādi 52–56 kilogrami. Nav grūti izrēķināt, kādu smagumu es tajās trijās dienās izcilāju. Boulings ir labs gan fiziski, gan psiholoģiski.

Protams, var jau boulingu spēlēt arī tāpat vien. Tas ir līdzīgi kā ar galda tenisu. Vai esi redzējis kādu, kurš teiktu, ka neprot spēlēt galda tenisu? Bet tas nav galda teniss, ko viņi spēlē, tas ir pingpongs. Galda teniss ir tas, ko spēlē tādi kā ķīnietis Mā, zviedrs Apelgrēns – jūtubē var apskatīties. Tāpat ir ar boulingu – var būt profesionālais boulings, un var būt boulings ar bairīti.

Makšķerēšanā jau ir līdzīgi, dažam pat iedzert nav laika, cik labi viņam ķeras... Kuras tagad ir tavas copes vietas? Uz Baltezeru tu vēl brauc labprāt?

Jā, joprojām, vairāk Mazajā Baltezerā, jo Lielajā vairs netiek nekur klāt apsēsties. Protams, var arī no laivas strādāt. Bet arī mani copes biedri pēdējā laikā labākos lomus ir dabūjuši Mazajā Baltezerā. Pie saliņas kreisajā pusē ir labs asaris, no 400 līdz 800 gramu svarā. Lielākā rauda Baltezerā man šogad ir bijusi 570 gramu, un 300–400 gramu raudas sen nebiju ķēris tik daudz. Turklāt nu jau trešo sezonu man tur nav bijusi neviena baltā zivs ar lenteņiem, un raudas nav ar melnajiem punktiņiem. Zivis tagad Baltezerā ir ļoti tīras.

Joprojām esmu apritē, apmaināmies ar informāciju ar Edgaru Zveju, Māri Olti, Aināru Eglīti un citiem. Vasarā cenšos ja ne reizi nedēļā, tad reizi divās izkārtot sev brīvdienu pie ūdens. Daudz nepaturu, tikai divas pannas, lai ģimenei sanāk. Sieva zivis vispār it kā īpaši neēd, bet uz Somijas zivīm nav jāpierunā. No Latvijā ķertajām viņai vairāk patīk asari. Tos gan notīrām uzreiz pie ūdens.

Pats tu tātad neesi no tiem, kas zivis neēd...

Tieši tā. Gaļu es varu neēst, bet zivis gan! Pirmajā vietā man noteikti ir sīga, tad asaris, pēc tam zandarts vai arī liels, labi uzcepts vai kūpināts breksis. Pie manis ciemos brauc draugs Maurīcio no Sicīlijas. Itāli it kā ar ūdens veltēm nevarētu pārsteigt, Vidusjūrā zivju un citu jūras radību ir daudz vairāk nekā pie mums. Tad nu, kad Maurīcio atbrauc, es dodos uz Centrāltirgu pie pārdevējiem, par kuriem zinu, ka viņiem ved asarus no Lubānas, tādus zem puskilo nemaz nepērku...

Asarus virs puskilo nemaz tik bieži nevar dabūt.

Es vispirms piezvanu. Maurīcio es varu pārsteigt ar ceptiem asariem un vēl ar līdakas ikriem. Taisu tos līdzīgi lašu ikriem, Maurīcio par tiem ir starā. Asarus notīru, ādiņu atstāju. Zinu, ka igauņi asarus cep ar visām zvīņām.

Ar nēģiem Maurīcio esi cienājis?

Esmu. Apēda, bet, ja viņš nesaka neko, tad droši vien nebija starā.

Ar ruduļiem tu kaut ko dari?

Jā, cepu tāpat kā raudas. Tās ir muļķības, ka ruduļi neesot garšīgi, tikai jāņem labi ruduļi, no 300 gramiem uz augšu. Zivis gatavot man patīk, vāru arī zupas un Edgaram Zvejam un Mārim Oltem viņu raidījumos esmu stāstījis, kā to daru. Ievēroju dažādas nianses, ko citi vai nu aiz slinkuma, vai nezināšanas nedara. Piemēram, ja gribu ievērot visu secību, kas dod īpašo garšu, zivju zupu nevaru uzvārīt ātrāk kā pusotrā stundā. Uz Meripesu vienmēr ņemam līdzi lielo katlu, un zupa tur tiek vārīta ar visiem nepieciešamajiem nosacījumiem, ieskaitot šņabīša pieliešanu un degošas pagales nodzēšanu katlā vārīšanas beigās.

Kur vēl bez Baltezera un Meripesas tu mēdz copēt?

Kad es strādāju bankā, mums bija savs sporta klubs, rīkojām kopīgus ģimeniskus izbraucienus ar makšķerēšanu, diezgan lielus, kopā ar Latvenergo, Lattelecom, Nelss. Braucām pirms Lubānas pie Nagļu dīķiem. Vienam no mūsējiem bija pazīstams direktors, tad mēs spiningojām kanālos.

Reiz manam kolēģim Mārim līdzi bija piecgadīga meita. Māris nekāds lielais makšķernieks nebija, bet toreiz no kolēģiem bija aizņēmies dārgu kātu un spoli un nu rādīs meitai, kā jāmet. Es turpat blakus mētāju un skatījos, kā Māris rāda un tēvišķi stāsta: “Tagad paveram lociņu, tagad izdarām šitā uuuun tagad metam!” Un meta.

Nezinu, vai nu bija mikla roka vai kas, bet tajā metienā viņš vienkārši ar slaidu loku iemeta kātu tālu ūdenī... Es no tā skata apvēlos un minūtes piecas vārtījos pa zemi no smiekliem. Vajadzēja redzēt Māra sejas izteiksmi, kad viņš saprata, ka, pirmkārt, spinings ir vienkārši iemests ūdenī, otrkārt, diezgan tālu, treškārt, tas nav viņa spinings, ceturtkārt, tas ir ļoti dārgs rīks. Tad viņš pagriezās pret mani: “Andž, ko lai dara?” Viss beidzās labi, spiningu veiksmīgi izķimerējām ārā.

Meita droši vien nodomāja, ka tā arī spinings jāmet...

Vienā citā reizē mēs tur uz kanāliem bijām aizbraukuši pavēlu rudenī. Ūdens līmenis bija zems, spiningot nebija jēgas. Mūsu uzņēmējs Jānis teica, ka kilometrus 15–20 no turienes ir mežezers, uz kuru brauc copēt arī Gunārs Ķirsons, ļoti skaista vieta. Labi, laižam.

Piebraucām un sākām iet, pavaicājuši Jānim, cik tālu līdz ezeram ir. Atbilde bija: “Drīz.” Bet laukos, kā zināms, attāluma mērvienības “drīz” un “tepat” var nozīmēt ļoti dažādus attālumus, tāpat kā Maskavā “viena pietura ar trolejbusu” var būt vairāki kilometri. Iegājām mežā. Agrs rīts, drusku piesalis. Pa mežu ejot, vienā vietā pa mazu koka tiltiņu jāiet pāri upītei. Margu nav, tiltiņš slidens – kā lai tiek pāri? Nācās rāpties četrrāpus.

Kad jau likās, ka iešana pa mežu nebeigsies nekad, tomēr nonācām līdz ezeram. Tas bija skaists, bet krūmiem apaudzis. Mūsu copes biedram Aivaram Garančam, Latvijas izlases sportistam diska mešanā un lielam perfekcionistam rīku ziņā, pirmais metiens izdevās īpaši neveiksmīgs – metot viņš kaut kā parāva atpakaļ, vizulis nāca, atsitās pret koku un atlēcis nošķēla viņa spininga spici.

Gribēdams tā neuzmetīsi...

Nevienam nebija līdzi nekā tāda, ar ko kātu uzreiz varētu saremontēt. Iedevām viņam busa atslēgas, lai iet pēc otra. Paši tikmēr mētādami apgājām ezeram apkārt, bet dabūjām tikai vienu pusotrinieci līdaku – sapratām, ka copes šodien nebūs. Saimnieks tikmēr bija sazvanījis karpu dīķus, nolēmām, ka jābrauc uz tiem. Gandrīz sākām iet, kad sapratām, ka vispirms jāsagaida Aivars. Labi, apiesim vēlreiz apkārt ezeram. Ejam, gaidām – Aivars kā nenāk, tā nenāk...

Vēlāk uzzinājām, kas noticis. Aivars bija aizgājis līdz busam, paņēmis čeholu ar visu špini, nācis atpakaļ un pie tiltiņa izdomājis, ka spiningu pārmetīs pāri kā šķēpu, lai rokas ir brīvas un var rāpties pa tiltiņu. Metis ar’. Čehols smuki lidojis, bet lidojuma vidū pēkšņi sabremzējies un stāvus iekritis upītē... Kaut kā Aivars bija dabūjis laukā, bet tajā ezeriņā tā arī ne reizes neiemeta. Mēs viņu mierinājām: toties labi izstaigājies un dabūji spēcīgas emocijas.

Cik noprotams, tev spinings tomēr nav svarīgākais copes rīks.

Nē, mana secība ir pludiņš, gruntsmakšķere, fīderis; spinings iznāk ceturtajā vietā. Viena no baudām, ko nevar izjust tīrie spiningotāji, man ir gatavošanās copei. Vakarā pirms brauciena viesistabā izklājos, jo viss ir jāpārbauda, jānolīmeņo. Tas ir vesels process, relakss, kā adīšana.

Viens mans paziņa, kas ieņem augstus amatus un strādā pa 12–14 stundām dienā, reiz man zvana: “Andž, simt gadus neesmu bijis makšķerēt!” Sazvanu Simsona bāzi un braucam. Paiet stunda – savu copes biedru nedzirdu. Paiet otra – vēl nedzirdu. Bet netraucēju, lai rosās. Pēc trim stundām viņš pienāk man klāt un paziņo, ka šajās stundās pirmoreiz sešu gadu laikā ne mirkli nav domājis par darbu. Tādu atslēgšanos dod tieši pludiņmakšķerēšana, spiningotājam vēl ir laiks padomāt par kaut ko citu. Sieva man reizēm saka: tu tai copē tik sēdi un skaties vienā punktā. Jā, tajā brīdī es ne par ko nedomāju, esmu atslēdzies no pasaules.

Tīra meditācija...

Jā. Esmu mēģinājis jogu, bet tā man nesanāk, uz brīdi nokoncentrējos, bet drīz vien domas sāk klejot kaut kur citur. Makšķerēšana, daba – tur es jūtos vislabāk. Man arī patīk saviem čomiem, kuriem vajag, uztaisīt kārtīgu makšķeri, gruntsmakšķeri vai fīderi, visu sasiet. Pirms lielajiem izbraucieniem viņi saved man visas lietas uz mājām, es sasienu, sataisu, un viņi man saka paldies.

Liktenīgais tiltiņš. Rudens rītā apledojis tiltiņš pa ceļam uz meža ezeru pie Lubānas bija par iemeslu vairākiem piedzīvojumiem

Kur tu copē septembrī?

Varbūt sasparosimies un aizbrauksim uz Ludzi jeb Ludza ezeru, vienu no trim ezeriem aiz Stāmerienas. Tie ir zivīm bagāti. Vietējie tur iebaro, un tad tur ir brekši līdz pat četri kilo.

Septembrī mani var satikt arī Daugavā pie Daugmales. Tur ir viesu nams, kuru saimnieks, Monvīda draugs, ver vaļā tikai uz lieliem pasākumiem. Viss sakopts, ir ugunskura vieta, skaists un copīgs krasts, var spiningot līdakas, zandartus... Pēc copes mēs vienmēr to vietu sakopjam. Mašīnas bagāžniekā man kopā ar copes rīkiem vienmēr ir arī simtlitrīgie atkritumu maisi. Vasarā man vispār viss makšķerēšanai domātais ir mašīnā, tikai no ledusskapja sliekas jāpaņem, un varu uzreiz doties uz ūdeņiem!

Pavisam noteikti septembrī esmu Baltezerā. Lai gan zivju tur nav tik daudz, kā bija manā bērnībā, ekosistēma mainās uz labo pusi. Ļoti liela loma tajā ir faktam, ka tīklu tagad ir daudz mazāk nekā 90. gados. Turklāt tad lielākos tīklus lika ne jau bomži vai alkaši.

Man stāstīja, kā uz copi Baltezerā braucis kāds universitātes profesors. Sagatavojies, mājās savārījis putriņu... Paņem bāzē laivu, nostājas pie trešās salas, makšķerē un pēkšņi jūt, ka viņu ar visu laivu un enkuru velk uz salas pusi. Izrādās, kaut kāds brakoņjers ar kuteri vāc kopā lielo tīklu, un profesors ar laivu trāpījies ceļā. Brakoņjers, protams, apliek profesoru pēdējiem vārdiem. Vēlāk noskaidrojās, ka pašvaldība tam brakoņjeram izdevusi licenci tīkla likšanai. Johaidī, viņam ir māja trīs stāvus virs zemes un stāvs zem zemes, un vēl tādam kaudzēm zivju vajag...

Par makšķernieku alkatību runājot, reiz ar Rinaldu agrā rītā bijām Dūņezerā pie Ārija Ūdra. Uzgājām uz lielās laipas – tur sēž divi copmaņi. Prasām, kā ķeras, šie atbild, ka nekad mūžā tāda cope nav bijusi. Lai pierādītu, ka teiktais domāts nopietni, viņi pacēla augšā no ūdens divmetrīgu uzglabājamo tīkliņu, par procentiem septiņdesmit pilnu ar zivīm! Mēs ar Rinaldu tik noelsāmies un aizgājām uz laipas otru malu.

Es vēl Rinaldam noteicu: nevaru saprast, kāpēc tik daudz zivju jāņem, – jo biju jau to vīru redzējis te citreiz arī tādā stilā makšķerējam, nevienu zivi vaļā nelaižot, visas sapakojot un vedot prom. Reiz pat Ārijam prasīju – kas tas tāds par alkatīgu fruktu, bet Ārijs tik atmeta ar roku: „Ai, viņš man te tāds viens ir...”

Tad nu vienā brīdī nāk bāzes pieskatītājs, un tā alkatīgā kompanjons pieskatītājam rāda, cik ir saķerts, ceļ atkal lielo tīklu augšā, bet – ceļot tīkla dibens iet pušu, un visas zivis izkrīt ūdenī un aiziet! Vienu mirkli bija kapa klusums, tad tas otrs iebļāvās: “Nositīšu!”

Šis gadījums vēlāk ilgi tika pārstāstīts Rīgas makšķernieku aprindās ar morāli: “Dievs nav mazais bērns!”

@Egīls Zirnis

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(3 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager