Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Vēsture | 15.oktobris 2020, 23:09 | Komentēt | 995 skatījumi

Dzirnezers padomju laikos

Mūsdienās daudz tiek runāts par zivju resursiem, precīzāk – par to, ka tie iet tikai mazumā. Ko darīt? Varbūt der atcerēties, kā ar to tika galā PSRS gados (ne viss tolaik bija slikti). Piedāvāju atskatu uz tā laika Dzirnezeru – kā un cik veiksmīgi tajā Daugavas makšķernieku klubs regulēja zivju resursus pirms 50 un 40 gadiem.

Dzirnezera līdaku loms. Kreisajā stūrī, apakšā, puslitra degvīna pudele eksporta izpildījumā. Tolaik maksāja 3 rubļus un 7 kapeikas, bet to varēja dabūt tikai pa blatu

Pārapdzīvotā ezermala

PSRS laikos bija pieņemts ezerus nodot dažādām makšķernieku biedrībām, lai makšķernieki paši tur visu organizē, ierīko laivu bāzes un nodrošina kārtību. Visu šo ezeru (Engures, Babītes, Lādes) krasti nebija apdzīvoti, tāpēc bija piemēroti makšķerēšanai un daži pat derēja pīļu medībām. Vienīgais izņēmums bija Daugavas makšķernieku kluba pārraudzībā esošais Rīgas rajona Dzirnezers.

Tajā dzīvoja visas saldūdens zivis, kas raksturīgas Latvijas ezeriem. Sevišķi daudz bija līņu un līdaku. Kad ilgi pieturējās silts laiks, bija gandrīz bezvējš vai pūta viegls dienvidnieks, copmaņi uz pludiņmakšķerēm vilka līņus. Savukārt tad, kad vējš sagriezās un sāka pūst no ziemeļrietumiem un ezerā sāka celties ūdens, līņi vairs nepieteicās, toties spiningotāji vilka līdakas. Laiku pa laikam no Gaujas un Rīgas līča Dzirnezerā ienāca lieli jūras asaru bari, un vienu reizi es pat noķēru 2 kilo smagu mežavimbu, bet vienam citam spiningotājam paveicās izcelt trīskilogramīgu taimiņu.

Ezers bija ļoti piemērots copei – BET! Lielais BET bija telšu pilsētiņas. Šādas pilsētiņas bija sabūvētas gandrīz pa visu krastu, arī uz divām lielākajām salām, un lielas teritorijas bija aizņemtas arī gar Dzirnupīti. Krasti bija nevis apdzīvoti, bet pārapdzīvoti. Visur sauļojās un peldējās simtiem cilvēku. Skanēja mūzika. Tam visam pa vidu kāds piedzērās un noslīka, bet visumā gāja lustīgi.

Telšu pilsētiņas nesaradās vienā mirklī. Sākumā pie pašas Gaujas savējo uzslēja milzīgais VEF, kurā tad strādāja ap 20 tūkstoši darbinieku. Blakus savas būdiņas uztaisīja Rīgas Centrālais universālveikals, tuvāk Dzirnezera krastam savu pilsētiņu uzslēja un sev ostu laivām izraka Tramvaju un trolejbusu pārvalde. Tālāk jau pašā ezera krastā izvietojās Latvijas Kuģniecība, kurai tolaik bija simtiem kuģu un tūkstošiem jūrnieku, uz Ulmaņsalas savu pilsētiņu un pat stacionāru prāmi ierīkoja visuvarenais Latvenergo utt.

Katrai pilsētiņai bija laivu steķis un daudz laivu. Praktiski viss ezera krasts bija vienās piestātnēs, laivu – simtiem, copmaņu – tūkstošiem. Cope ik dienu notika ne tikai no laivām, bet arī no krasta.

Vēsturiskā makšķernieku biedrības Daugava biedra karte

Līdaku ielaišana

Makšķernieku klubam bija ievēlēta valde, un tā nolēma rīkoties. Pirmkārt, vienojās katru gadu ezerā papildināt zivju krājumus ar līdaku un citu sugu mazuļiem. Tam bija nepieciešama nauda. Tika nolemts, ka Dzirnezerā ķert no laivām drīkstēs tikai kluba Daugava biedri. Par iestāšanos tajā bija jāmaksā kādi divi rubļi, un gada biedra maksa tika noteikta ap 50 kapeikām. No vienas puses, tā nebija nekāda lielā nauda, bet, tā kā makšķernieku Dzirnezerā bija ļoti daudz, tad klubs katru gadu iekasēja vairākus tūkstošus rubļu. Par tiem tad arī tika pirkti un ielaisti dažādu sugu mazuļi.

Vislabāk ezerā savairojās līdakas. Es sāku spiningot no 6 gadu vecuma, un katru vakaru, kad tētis atgriezās no darba, mēs uz divām trim stundām iebraucām ezerā paspiningot, un gandrīz katru reizi noķērām ap desmit līdaciņām. Tolaik pēc Makšķerēšanas noteikumiem drīkstēja paturēt krietni mazākas līdakas nekā tagad – minimālais izmērs bija 30 cm. Tik sīkas mēs tomēr laidām vaļā. Visbiežāk tikām pie 0,7–1,5 kg smagām, bet trāpījās pa kādai divniecei.

Tā vienu reizi mans tētis paņēma spiningot mani un manu brālēnu Ivaru. Man bija 7, Ivaram 8 gadi, un uz abiem mums bija viens spinings. Metām pa desmit metieniem un tad devām kātu otram. Ivars savu līdaku noķēra uzreiz, bet es tikai tad, kad grasījāmies braukt krastā. Brālēna loms bija svēra 2,2 kg, bet manējais – 2 kg.

Ļoti reti Dzirnezerā trāpījās piecniece. Kad ezera atklāšanas sacensībās spiningošanā Artūrs Zīle noķēra uzreiz divas piecnieces, tas bija kas pilnīgi nebijis, un viņš bija nepārspēts čempionu čempions.

Ik gadu tur laida iekšā tūkstošiem līdaku mazuļu, un līdaku ezerā bija daudz, tikai pārāk reti lielākas trāpījās uz āķa. Līdaku bija tik daudz, ka tās migrēja un lielā daudzumā parādījās Gaujā.

Viltīgās karpas

Sākumā problēmas bija ar to zivju mākslīgo pavairošanu, kuras tika ķertas ar makšķeri. Biedrība mēģināja ielaist brekšus, bet ūdenstilpe bija pārāk maza un sekla, un tie neiedzīvojās. Mēģināja ielaist karpas. Sākumā, kamēr bija pavisam mazas, tās nešpetni ķērās un pēc tam pazuda. Visi uzskatīja, ka mazās tiek vienkārši izķertas.

Vienīgais gadījums, kad Dzirnezerā tika izvilkta pieklājīga karpa, bija nedaudz vēlāk, kad Nikolajs Nosovs ar makšķeri pievārēja ap 3 kg smagu karpu. Neviens neticēja, ka tā ir izaugusi kāda no ielaistajām, visi bija pārliecināti, ka tas ir sazāns, nevis karpa.

Taču vēlāk izrādījās, ka ielaistās karpas nekur nav pazudušas. Kad vēlā rudenī, pirms ziemas sala, Carnikavas zvejnieku kolhozs tur zvejoja ar vadu, kas bija milzīga cūcība, tika noķerts daudz 10 kg karpu. Vienkārši makšķernieki sākumā izvilka tikai daļu mazo, bet pārējās tik viegli uz āķa nesēdās un izauga varen lielas. Vienkārši tajos gados mēs neko nezinājām ne par boilām, ne matu montāžām, un ezers karpu copei bija pārāk trokšņains.

Daugavas makšķernieku kluba biedrs un aktīvs zivju aizsardzības sabiedriskais inspektors Arvīds Berķis

Īpašā nārsta zona

Skaidrs bija, ka ir jāpavairo līņi, jo tiem ezers ir ļoti piemērots. Diemžēl izrādījās, ka līņu mazuļus nemaz nevar dabūt, tāpēc kluba valdei bija jārod cits veids, lai līņu ezerā būtu pietiekami. Tika piedāvāts ierobežot to skaitu lomā, aizliegt ķert nārsta laikā, aizliegt uz laiku tos makšķerēt vispār, bet nekas netika atbalstīts. Taču tika atrasts pavisam cits variants.

Ezerā bija plašs un sekls līcis ar purvainiem krastiem, kur nekas vēl nebija sabūvēts un kur katru gadu nārstoja līņi. Un šajā vietā tika izveidots liegums līdz Jāņiem. Tur nedrīkstēja ne tikai makšķerēt, bet pat iebraukt ar airu laivu, un šis nārsta līča liegums tika respektēts. Starp citu, to panākt nebija nemaz tik grūti. Sākumā viss līcis tika ierobežots ar brīdinājuma zīmēm, un katrs, kurš pietuvojās, izlasīja, ka iebraukt tur ir kategoriski aizliegts.

Tāpat Daugavas makšķernieku klubs nodibināja lietišķus sakarus ar visu telšu pilsētiņu komandantiem, kuru lielākā daļa bija izbijušie PSRS armijas virsnieki, kas respektēja kārtību un noteikumus. Tika panākta vienošanās, ka viņu bāzēs laivas tiek dotas tikai makšķernieku kluba biedriem, bet klubs apņēmās laist ezerā līdakas un citas zivis un kopīgiem spēkiem pieskatīt līņu nārsta līci.

Turklāt sagadījās tā, ka uz lielās pussalas jeb aizliegtās zonas sākumā bija mājiņa, kurā pa vasaru dzīvoja Daugavas makšķernieku kluba aktīvista un sabiedriskā zivju inspektora Arnolda Zvaigznes ģimene. Ja kāda laiva virzījās līča virzienā, viņš devās uz savu steķi un skaļi kliedza: “Ti čto, čitaķ ņe umeješ!!!” (Tu ko, lasīt nemāki!!!) Ja laivā sēdošie atbildēja, ka viņiem nemaz nav makšķeres un ka gribējuši tikai iebraukt, Arnolds kliedza: “Zapretnaja zona! Štraf 25 rubļei!!!” (Aizliegtā zona! Sods 25 rubļi!!!) Tolaik 25 rubļi bija apmēram ceturtā daļa inženiera algas un par tiem varēja nopirkt vismaz septiņus pusstopus. Tā, lai gan neviens netika reāli sodīts, klubs panāca, ka neviens zonā iekšā nebrauc un līņi var netraucēti nārstot.

Tā nu līņi savā lagūnā nārstoja aktīvi un lielā daudzumā. Vairākums no viņiem bija ļoti lieli – tīri vizuāli svars varētu būt no 1 līdz 2 kilogramiem. Aizliegtajā zonā to bija ka biezs, taču viņi turējās grupās, un katra no tām virzījās pa riņķi, un viss ūdens burtiski vārījās.

Pēc dažiem gadiem, kad sugas nārsts bija nosargāts, to sāka izjust makšķernieki, jo lomos līņi trāpījās aizvien biežāk un biežāk.

Pateicoties Daugavas makšķernieku kluba aktīvistu sabiedriskajam darbam, Dzirnezerā bija daudz zivju, sevišķi līdaku un līņu. Un tas tika panākts, neskatoties uz ārkārtīgi lielu makšķerēšanas intensitāti.

Tā nu izrādījās, ka zivju daudzumu ezerā var papildināt, ne tikai iepērkot un ielaižot mazuļus, bet arī radot maksimāli labvēlīgus nārsta apstākļus.

Uz līņiem!

Kad man jau bija 12 gadi, es sadraudzējos ar Jāni, kas bija 18 gadus vecs, un mēs sākām makšķerēt kopā. Sākumā Dzirnezerā spiningojām, bet tad mums radās ideja noķert līni.

Tolaik nebija iespējams aiziet uz veikalu un nopirkt makšķeri kā tagad. Copes veikali bija apbrīnojami tukši. Vienīgā iespēja tikt pie kāta bija iet uz Rīgas Centrāltirgu pie gruzīna, kas tur tirgojās ar 4–5 m garām nesazāģētām bambusa niedrēm. Visi, kas tās pirka, turpat uz vietas arī sazāģēja kādās trīs daļās un tad meklēja caurules, lai kātu atkal saliktu kopā.

Mans draugs Jānis nolēma rīkoties citādi. Mēs no gruzīna nopirkām trīs bambusa niedres un nesazāģētas nogādājām Rīgas Centrālā universālveikala telšu pilsētiņā. Tas ir zināms fakts – jo mazāk makšķerei savienojumu, jo labāk strādā. Pēc Makšķerēšanas noteikumiem, viens cilvēks vienlaikus drīkstēja copēt ar trim kātiem, bet mēs nopirkām tikai trīs makšķeres uz diviem, jo uzskatījām, ka strādāt uzreiz uz sešām no vienas laivas būtu stulbi. Par tiem, kuri laivā divatā copēja ar vairāk par trim kātiem, teica, ka tie copē uz fabriku.

Arī spoles tolaik bija liels deficīts, tāpēc uz makšķerēm nelikām ne auklas caurlaides gredzenus, ne spoli, un rezultātā mūsu rīki bija vieglāki, un ar tiem bija patīkamāk darboties. Pie makšķeres vienkārši sējām klāt Vācijas Demokrātiskajā Republikā ražoto 0,30 mm auklu, spalvas pludiņu, mazu svinu, pavadiņu no tās pašas VDR auklas, tikai ar 0,2 mm diametru. Galā sējām Kijevas āķi nr. 7, kuru vara krāsas dēļ makšķernieki žargonā sauca par zelta āķi, jo vēl veikalos bija pieejami tāda paša izmēra balta un melna metāla āķi. Uz zelta āķiem līnim vajadzēja ķerties labāk.

Pirmajās reizēs mums ķērās tikai raudas, ruduļi un pliči, lai gan redzējām, ka turpat netālu te viens, te otrs izvelk pa līnim. Ievērojām, ka citi strādā vietās, kur ūdenī ir iesprausti koki. Sapratām, ka pirms līņu copes ir jāatrod vieta, kur viņi dzīvo, tā ir jāpiebaro un jāatzīmē ar koku, kā darīja citi.

Lai atrastu īsto vietu, mēs paņēmām masku un caurulīti un aizbraucām uz ezeru pa dienu. Sākumā Jānis un pēc tam arī es peldēju blakus laivai un meklēju līņu vietas. Pārsteidza tas, cik dzidrs ir ūdens un cik labi viss ir redzams. Varēja skaidri atšķirt raudas no ruduļiem, bija redzamas visas ūdenszāles, un man pat paveicās ieraudzīt prāvu līni.

Kad vieta bija izvēlēta, mēs to iezīmējām ar koku. Turklāt viltīgi to iespraudām nedaudz sāņus, lai mūsu vietu neizmantotu svešinieki. Tāpat nomērījām precīzu dziļumu, lai nākamreiz varētu uzreiz iemest ar īsto dziļumu un makšķerēt. Izvēlētajā punktā sametām grūbu biezputru.

Nākamajā rītā atbraucām uz savu iebaroto un atzīmēto vietu un noenkurojāmies. Tuvumā bija diezgan daudz laivu, un visās tajās bija vīri ar trīs un vairāk makšķerēm. Visi gaidīja līņu copi. Te viens kolēģis piecirta. Kāts uzreiz smagi izliecās, un pēc kāda laika viņš ar sačoku paņēma savu pirmo līni. Pēc tam tas pats atkārtojās citās laivās.

Man ar Jāni sākumā izdevās noķert pa raudiņai, un tad iestājās pilnīgs klusums. Nepieteicās pilnīgi nekas. Pēc kāda laika Jāņa pludiņu kāds padrebināja, tad vēl un vēl. Bija iespaids, ka gar tārpiem grābstās maza raudiņa vai vīķītis. Jānis piecirta, un izrādījās, ka tas ir mūsu pirmais aptuveni 600 g smagais līnītis.

Pēc tam atkal iestājās pilnīgs klusums. Citi atkal izcēla pa līnim, bet mums nepieteicās itin nekas. Tad ieraudzīju, ka manu pludiņu kāds drebina. Nepiecirtu ļoti ilgi, jo biju dzirdējis, ka līnis copē negribīgi un nedrīkst piecirst tik ilgi, līdz viņš sāk vilkt pludiņu prom. Taču manai pacietībai pienāca gals, un es piecirtu. Vienā mirklī makšķere saliecās, zivs spēcīgi parāva un ieskrēja kaut kur ūdenszālēs. Nevarēju pavilkt un vienkārši turēju uz vietas. Tā gāja laiks. Lielais sēdēja ūdenszālēs, un es turēju saliektu makšķeri. Tad Jānis ieteica pasist pa pašu makšķeri ar delnu. Tā arī izdarīju. Līnis iznāca ārā no ūdenszālēm un metās te uz vienu, te uz otru pusi, līdz Jānis to veiksmīgi paņēma ar uzsmeļamo tīkliņu.

Prieki bija ļoti lieli. Tas bija mans pirmais līnis, un tas bija daudz lielāks par to, kuru bija izvilcis Jānis. Dzirdēju, kā blakus laivās kāds saka: “Maļčiška poimal krupnogo ļiņa!” (Puika noķēris lielu līni!) Biju priecīgs un lepns. Atlika trofeju noņemt no āķa, atbrīvot sačoku un ielikt to pie Jāņa līņa uzglabājamā tīkliņā.

Meklēju āķi, bet mutē tā nebija. Nodomāju – ja Jānis nebūtu paņēmis ar sačoku, prom būtu... Meklēju un ar visiem baltajiem tārpiem atradu to līnim tieši padusē. Laikam, kamēr skatījos uz drebelīgo pludiņu, mans lielais līnis vienkārši turpat blakus kaut ko bija meklējis dūņās, un mans Kijevas zelta āķis bija nokļuvis zem spuras, un es to vienkārši biju aizķēris.

Neskatoties uz to, ka mans līnis svēra precīzi kilogramu un patiesi bija liels, noķeršana aiz paduses mani tik ļoti nomāca, ka tā bija pirmā un pēdējā reize, kad es makšķerēju līņus. No tās dienas es Dzirnezerā tikai spiningoju. Jo tad nevajadzēja ne vārīt putru, ne iebarot, ne glabāt tārpus, ne ilgi sēdēt, ne skatīties uz pludiņu, ne gaidīt copi, kamēr zivs ar degunu rakņājas pa dūņām.

Spiningotājs Dzirnezera krastā

Spinis vai makšķere

Vasaras beigās Rīgas Centrālā universālveikala telšu pilsētiņā katru gadu rīkoja sporta svētkus, kuros cita starpā katrs drīkstēja makšķerēt uz jebko, ko paredzēja Makšķerēšanas noteikumi. Tas nozīmēja, ka var sēdēt ar trim kātiem savā iebarotajā vietā, copēt uz dzīvo vai spiningot. Protams, tāda veida sacensības nebija visai godīgas un ir neiedomājamas īstu sportistu starpā. Toties tās bija interesantas, jo atbildēja uz jautājumu, ar ko labāk copēt – ar spiningu vai makšķeri.

Lomi gan bija atkarīgi no laika apstākļiem: ja bija silts un mierīgs, uzvarēja līņu veči, toties, ja bija lietains un pūta spēcīgs ziemeļrietumu vai rietumu vējš, vinnēja spiningotāji. Visumā rezultāti bija visai blīvi, bet ar nelielu pārsvaru virsroku tomēr guva makšķernieki.

Dzirnezers trodas Carnikavas novada teritorijā. Platība – 1,73 km2. Vidējais dziļums – 1,9 m. Dziļākā vieta – 5 m. Ir 5 salas. Ar Gauju savieno Dzirnupe.

Kas Dzirnezerā notiek tagad

Pirms pāris gadiem apciemoju draugu Igoru, kas dzīvo Dzirnezera krastā. Tagad telšu pilsētiņu vietā ir sabūvētas privātmājas, un makšķernieku laivu ezerā ir desmitiem reižu mazāk nekā pirms 40–50 gadiem.

Makšķernieku biedrība Daugava beidza pastāvēt 80. gadu sākumā, un neviens ezerā zivis iekšā vairs nelaiž un kārtību neuztur. Daži makšķernieki sēž savās iebarotajās vietās uz līņiem. Viņiem visiem ir moderni kāti, āķi un tievas auklas, iebaro zivis ne ar grūbām, bet ar kvalitatīvu barību.

Aizliegtās zonas, kuru kādreiz pieskatīja, vairs nav, un tie daži līņotāji ir noenkurojušies taisni tur, tikai neko īpašu nevelk. Vairs nepiesakās lielie līņi, un uz spiningu trāpās tikai kāda maza līdaciņa un asarītis. Bez organizācijas, kas par Dzirnezeru rūpējas, zivju daudzums samazinājies acīm redzami.

Interesanti, ka mūsdienu Zviedrijas ezeros, kuros ir milzīga zivju pārbagātība, tādu līcīšu, kur zivīm neviens netraucē nārstot, ir ļoti daudz, un zviedriem nav nepieciešami nekādi papildu noteikumi un nekādas aizliegtās zonas. Bet mūsdienu Latvijā ezeru apsaimniekotājiem ir vērts padomāt par tādu nārsta zonu izveidi. Tas noteikti rezultātu dotu pavisam ātri, burtiski dažu gadu laikā.

@Valdis Holbergs

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(4 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager