Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Metodes | 11.novembris 2020, 13:43 | 6 komentāri | 1901 skatījums

Drēgnās naktīs – uz saldūdens mencām!

Drūma diena? Aiz loga rasina, ir pamatīgi nomācies un tumšs kā naktī, bet ziņas par Covidu šķiet atskan pat no gludekļa? – ir īstais brīdis nedaudz atslābināt saspringumu, sazvanīt kādu copes biedru un ar klēpi malkas aizlaist uz tuvējo upi vēdzelēs. Līdzi paņemtā cepamdesa, vilinošais ugunskurs un iespējamā vēdzeles cope ļaus ievirzīt domām pozitīvākā virzienā.

Vēdzeles CV

Latvijā saldūdeņos vēdzele ir vienīgā mencu kārtas zivs. Nekāds brīnums nav vēdzele, noķerta jūrā, jo tādās upēs kā Bārta, Saka, Irbe, Venta, Daugava, Gauja, Salaca jūras vēdzele ienāk nārstot. Tā arī pēc izmēra ir krietni prāvāka nekā saldūdeņu māsas. Aktīvākais posms ir rudens, ziema un pavasaris. Jo aukstāks ūdens, jo azartiskāk uzvedas vēdzele. Pašu copi var sadalīt trīs posmos: rudens līdz pirmajam ledum, ķeršana no ledus un pavasara palu ūdeņos. Ir bijuši mistiski gadījumi, kad vēdzele paņem ēsmu arī vasaras karstumā, bet tas saistīts ar kaut kādiem blakus apstākļiem, un tā nav ikdienišķa parādība.

Rudens ir brīdis, kad vēdzeles sāk migrēt uz nārsta vietām un pēc vasaras badošanās tām ir vilka apetīte. Rudenī noķertā vēdzele stipri atšķiras no tās, kas izcelta pavasarī, un sviesta sievas vietā atgādina slaidu ģimnāzisti. Rudenī un ziemā jau ap kilogramu smaga zivs izrāda nopietnu pretestību, bet pavasarī to izvelk krastā kā sprunguli. Man nav daudz, ar ko salīdzināt, bet, ja skatāmies igauņu virzienā, tad brīdī, kad vēdzelēm sākas nārsta laiks, mūsu ziemeļu kaimiņiem ir pilnīgs šīs sugas iegūšanas un paturēšanas liegums. Sods par šai laikā noķertu vēdzeli atsit jebkuru vēlmi riskēt. Varbūt tāpēc tur vai katrā mazākā un lielākā upītē vēdzeļu ir daudz, nemaz nerunājot par Peipusa ezeru. To pašu nevar teikt par mūsu ūdenstilpēm. Kad rudenī vēdzele migrē uz ziemas nārstu, mēs tās ķeram atļautajā izmērā un daudzumā, bet tomēr ķeram. Tajā pašā laikā sūkstāmies, ka mums ir tikai divas īstas vēdzeļu upes, kur to daudzums un lielums kaut nedaudz pavelkas līdz ziemeļu kaimiņu līmenim.

Rudens pusē vēdzeles ir aktīvas migrētājas, tāpēc uzskats, ka tās noķeramas tikai vietās ar akmeņiem, siekstām un visādiem citādiem zemūdens šķēršļiem, ir apstrīdams. Tas tāpēc, ka vēdzeles taču pārvietojas nevis pa krastu, bet ūdenī, un, lai aizmigrētu uz kādu vietu, tām nākas nopeldēt daudzus kilometrus. Tātad pārvietošanās notiek pa ļoti dažādu upes vai ezera gultni. Un šai laikā notiek arī intensīva barošanās.

Ziemā Latvijā vēdzeļu ķeršana nav tik populāra kā Peipusa ezerā Igaunijā, taču ir vietas, kur lomi nav slikti, bet kas tiek turētas lielā slepenībā. Janvāris, februāris ir sugas nārsta laiks, un uz to brīdi tās jau ir atradušas savas ligzdas. Tiem, kas zina šīs vietas, tiem loms ir garantēts, jo atšķirībā no citām zivīm vēdzeles barojas arī nārsta laikā. Tāpat tām ir tendence īpatnēji izturēties pret nelūgtiem ciemiņiem nārsta vietā. Tās nevis mēģina uzbrucēju apēst, bet gan guļas viņam virsū. Daudzi to zina un, izmantojot smagos šūpiņus, kam uz trīsžubura āķa ir uzsprausta baltās zivs fileja, šo mānekli perspektīvās vietās lēnām cilā no grunts. Vēdzele, sajutusi citas zivs smaržu, mēģina māneklim uzgulties. Tad seko piecirtiens. Par to, cik daudz zivju tiek nāvīgi ievainotas, cik aizcirstas – vēsture, protams, klusē.

Lūk, šāda ir populārākā vēdzeļu cope ziemā no ledus Latvijā. Protams, ja neskaita ūdas… Ar tām mēs mākam darboties laikam labāk par copmaņiem visā Ziemeļeiropā.

Pavasara vēdzele visbiežāk ir sastopama krasta tuvumā. Es pat teiktu – pavisam pie krasta. Iemesls ir viens. Ir liela straume, un pēc nārsta ir maz spēka, kas liek šai zivij meklēt barību krasta tuvumā. Neko pārsteidzošu jau tas neatklāj, ir pilnīgi loģiski, ka šādā straumē jebkura mazā zivtiņa spiedīsies tuvāk krastam. Tikai te ir viena būtiska atšķirība no vēdzeles uzvedības rudenī un pavasarī. Rudenī viņu var meklēt arī upes viducī lielā straumē, bet pavasarī tā paklausīgi turēsies krasta līnijā, un tur nebūt nav jābūt akmeņiem, siekstām un citiem zemūdens šķēršļiem. Zivs ir nārsta novārdzināta un meklē miera ostu.

Tas brīdis ir klāt

Šogad, pateicoties vēsajai vasarai un pamatīgajām lietavām, vēdzeļu cope sākās jau augustā. Kāds teiks – nepierasti agri, bet mani jau laikam nekas vairs zivju pasaulē nespēj pārsteigt, jo tik daudz dažādu pārmaiņu piedzīvots pusgadsimta garumā. Varbūt vienīgais, kas izbrīnītu, – rauda ar līdacēnu vēderā, bet laikam jau arī tāds brīnums nav vairs ilgi jāgaida.

Milzīgais ūdens līmenis, kāds bija oktobra vidū (kad top šis raksts), daudziem vēdzeļu tīkotājiem neļāva piekļūt savām copes vietām, un, ja tas arī izdevās, tad lielā straume, nesdama sev līdzi ūdeņus ar visu kultūrslāni, pasākumu padarīja par īstu nervu pārbaudījumu un līdzi paņemtā inventāra revidēšanu. Pa upēm nāca lejā īsta kafija, un – uh! – cik daudzi šādos gadījumos saka: „Nu kur tādā ūdenī medīt vēdzeles! Šitādā laikā jāsēž vien mājās un jānogaida!” Pilnīgas aplamības. Salīdzinām ar pavasari. Dzīvs piemērs Venta. Katru gadu turp braucu jau tad, kad vēl ir augsti palu ūdeņi, ļoti spēcīga straume, brīžiem pie krastiem piestāj lieli ledus gabali. Iemērcot pirkstu ūdenī, to nemaz neredz, tik brūns ir ūdens no izskalotajiem krastiem, bet vimbas un vēdzeles ķeras ļoti labi. Ar ko tad šis rudens ir savādāks?

Vēdzele krastā

Es par šo lietu esmu rakstījis bieži – ka nav par visām varītēm jācenšas ēsmu dabūt upes viducī. Naktī vēdzeles nāk baroties pie krasta. Es te varētu minēt vairākus gadījumus, bet atsaukšos uz vienu.

Pirms vairākiem gadiem bijām savā vietā Aiviekstes krastos un trīs vīru kompānijā gaidījām tumsu. Šajā upē vēdzelēs biju braucis katru gadu, un ir bijušas reizes, kad esmu atgriezies tukšā, bet ir arī gadījušies skaisti eksemplāri. Tajā reizē tad arī nonācām pie secinājuma, ka viņas jāmeklē piekrastē, burtiski pāris metrus no krasta līnijas.

Uzodām šo momentu pavisam nejauši. Viens no mums izvilka savu grunteni pārmetienam – uz viena no āķiem nekas no naktstārpa nebija palicis pāri, bet makšķere atradās vairākus desmitus metru tālāk no bāzes vietas. Viņš vienkārši ielika ēsmu ar svinu ūdenī, kātu ielika turētājā un slāja pakaļ tārpiem. Atnācis atpakaļ un ceļot copeni ārā, čoms sāka priekā aurot. Es vēl satrūkos, jo pirmajā brīdī šis tā kā sauca pēc palīdzības – ka tik kaut kas nav noticis (ko tur tumsā daudz var pirmajā brīdī saprast). Klupdams krizdams jozu pa garo zāli un bebru alām pilno krastu, bet sastapu kolēģi plati smaidām, un rokās locījās skaista vēdzele. Nu viņš aizgūtnēm stāstīja visu iepriekš uzrakstīto.

Aizdomājāmies un iekarinājām katrs pa makšķerei krasta tuvumā. Tālāk vajadzētu sekot tekstam, ka katrs šajā naktī dabūjām vismaz pa piecām vēdzelēm, vai ne? Patiesībā no dziļuma, šķiet, izvilkām uz trijiem vienu, bet krasta tuvumā, cik atminos, katram tika vismaz viena vēdzele, bet – gudrība bija rokā! Labi atminos vairākas reizes, kad braucu uz copi ar kādu citu kompanjonu, kurš manu vēdzeļošanas metodi nekad nebija redzējis. Nu tad šamam sākumā bija mute vaļā, bet atklāti zviegt gan nezviedza. Bija jūtams respekts un milzīga ziņkāre, ka es vienu makšķeri vienkārši iekarinu pāris metru no krasta un ik pēc minūtēm piecām to pārceļu par pāris metriem citā vietā, bet turpat pie malas. Pieklājīgais smaidiņš un ziņkārība no sejas itin bieži pazuda, un to nomainīja divreiz garāka sejas izstiepšanās un traukšanās pie savām copenēm. Tad savukārt smaidīju es.

Te jau ir tā loģika, ka tumsā neviena mazā zivtiņa neuzturēsies upes viducī. Tā meklē, kur noslēpties krasta līnijā. Šo faktu zina arī vēdzeles. Tāpat ir ar samiem vasarā. Daudzi met sistēmas Daugavā, cik vien tālu iespējams, bet sams tumsā medī gar krasta līniju, kur sākas pirmais padziļinājums. Daudzi vienkārši psiholoģiski nespēj pārvarēt vēlmi mest spēcīgi un tālu, bet tas galīgi nav nepieciešams.

Vēdzeļu upes

Vēdzeļu mums nav tik daudz, lai atklāti ziņotu savas slepenās vietas, un šajā attieksmē esam uz viena viļņa ar foreļotājiem. Jā, labprāt dalāmies ar bildēm, bet, ja kāds pajautā, kurp konkrēti braukt, tad drīzāk tiks nosaukta kāda tautā jau populāra vieta – un, lūdzu, uz priekšu. Neredzu šajā noslēpumainībā neko sliktu, jo ļoti, ļoti daudzi makšķernieki kāri rokas internetā, tricina draugus vai paziņas un mēģina izzīst no tā visu informāciju, lai tikai pašiem nebūtu jāmeklē un jādomā.

Es pats vēdzelēs dodos uz Ventu, Ogri, Daugavu zem Ķeguma HES un uz Jēkabpils pusi, Aivieksti, Lielo un Mazo Juglu. Tautā iecienīta un vēdzelēm bagāta ir arī Gauja. Ļoti interesanti ir ar Bārtu. Te arī ir daudz smuku no jūras ienākušu vēdzeļu, un šī upe tām acīmredzot ļoti patīk, bet, lai tiktu tur iekšā, ir jāšķērso viss Liepājas ezers.

Vispopulārākā ūdenstilpe vēdzeļu copei tomēr ir un kādu laiku būs Venta. Tam var minēt kaut vai divus iemeslus. Te vairākus gadus no vietas tika laisti iekšā tūkstoši mazuļu, un, protams, te ir ļoti dāsna jūras piedeva. No jūras rudenī uz nārstu ienāk lielie eksemplāri, un 2–3 kg uz gruntsmakšķeres āķa nav nekāds retums. Vietējie, kas Ventā regulāri ķer vimbas, zina stāstīt, ka rudenī nebūt nav obligāti jāmeklē kādas akmeņainas aizstraumes vai bedres, vēdzeles ķeras sev galīgi netipiskās vietās.

Savukārt par Daugavas iemītniecēm stāsts ir pavisam cits. Te gan šī zivs ir jāmeklē – jo akmeņaināka vieta, jo labāk. Nav jābūt īpaši gudram cilvēkam, lai saprastu, ka, piemēram, labas un akmeņainas vietas ir tur, kur agrāk vai tagad ir notikuši būvniecības vai rakšanas darbi. Un pirmie ir tilti – zem vai virs tiem vienmēr būs ūdenī sakrituši vai samesti būvgruži. Katra otrā sistēma draud ar aizķeršanos un noraušanu, tāpēc uz šo lietu ir jābūt gatavam un laikus kā skolniekam jāizpilda mājas darbi: jāsasien rezerves pavadiņas un jāsagatavo attiecīgas formas svini. No šādām vietām, protams, var izvairīties un braukt citur, bet... tur mīt ļoti skaistas vēdzeles. Izvēle katra paša rokās.

Akmeņainās vietās vai jebkurā citā nelīdzenā zemūdens posmā, kur ierastie svinu modeļi bez šaubīšanās aizķersies, zelta vidusceļš ir Tiroles nūjiņa. Protams, te jārēķinās arī ar mazliet lielāku cenu, bet šī atšķirība ir mērāma centos. Dzīvs piemērs ir Tiroles nūjiņu izmantošana reņģu copē, kas pavasara nārsta laikā notiek Daugavā uz šķautņainiem akmeņiem, kura veido ostas molu. Ar jebkuru citu svina veidu jūs būsiet pilnīgā... otrā galā. Tas pats ir vēdzeļu copē.

Šis tas par inventāru

Sienot sistēmas, parasti lieku divas pavadiņas augšā virs svina. Auklas resnumam nav nozīmes, jo vēdzele nav tā kaprīzā zivs, kas kļūs aizdomīga, sajutusi striķa galu sev mutē. Kā likums, izmantoju 2. vai 4. numura divžuburus, jo mazas vēdzelītes mani neinteresē, un, ja arī kāda uz šī āķa uztrāpās, tad vismaz tik dziļi ēsmu neierij un viņu ir iespējams atlaist nesavainotu (teiksmai par vēdzelēm, atlaistām dzīvošanai ar āķiem vēderā, es kaut kā nespēju noticēt).

Otrā vai ceturtā numura divžuburis ar garu kāju ir viens no maniem vēdzeļu TOP āķiem. Naktī noteikti uz pavadiņas man ir pāris fluorescējošās pērlītes, taču ne vairāk. Vēdzele nav vārna, tāpat kā bute, un nav viņai jāver virs āķa kaudze mirdzošu vai dažādu krāsu pērlīšu. Pietiek ar 2–3 gab.

Kā itin aktuālu lietu šādā pasākumā varētu pieminēt arī nelaimīgo svinu. Manta, bez kuras nu nekādi, bet kura mūžīgi kaut kur pie gultnes iesprūst, aizķeras, noraujas ar visu sistēmu. Ko darīt?

Jā, labs jautājums… Daudzi rīkojas šādi. Pamatauklas galā, kas par piemēru ir 0,4 mm, zem pēdējās pavadiņas iesien palielu griezuli komplektācijā ar sakabi. Mājās sagatavo attiecīga smaguma svinus, ko iesien 0,25 mm auklas cilpā, bet cilpas otru galu iever pamatauklas sakabē. Ja ir jāmet tālu, 0,25 mm aukla izturēs, savukārt, ja svins aizķersies, pirmā pārtrūks tieši aukla, kura tur svinu, bet āķu sistēmu izdosies glābt. Es gan pēdējos gados esmu pārgājis uz Tiroles nūjiņām. Atkarībā no vietas un metiena attāluma pamainu tikai svina smagumu. Pluss ir tas, ka ir krietni samazinājies aizķeršanās gadījumu skaits. Ar mīnusa zīmi ir atzīmējams fakts: ja copē straumē un daudzmaz līdzenā gultnē, to nones līdz ar krastu. Tātad to izmantoju vietās, kur es zinu, ka upes gultni klāj daudz ķērāju.

Bildē ir redzama Tiroles nūjiņa, bet dzīvē izmanto ļoti dažādus priekšmetus, ar ko noturēt vēdzeļu ēsmu uz vietas. Man ir gadījies kāds kuriozs, kas lika aizdomāties par to, ka mēs, copmaņi, patiešām esam mazliet traumēti, bet pozitīvi. Cilvēkam beidzās svini, bet viņš nevēlējās ņemt no manis, jo tas rīvējot kantes viņa patmīlībai. Izcēlis no mašīnas „muciņu” atslēgu remontkomplektu, kompanjons paņēma tos lielākos, ievilka cilpā un turpināja copēt. Turklāt itin veiksmīgi! Norāva, šķiet, vien divas... Bet kādreiz pazinu copmani (lai viņam vieglas smiltis), kas, precējies būdams, atdeva meistaram savu laulības gredzenu, lai tas uztaisītu zelta mormiškas...

Paturpinot domu par sistēmām, nu jau vairākus gadus, pārsienot vien divžuburi, izmantoju jūras bušu sistēmas ar fluorescējošām pērlītēm. Sevišķi labi šīs spīdošās bumbiņas strādā duļķainā ūdenī. Ja ūdens ir dzidrs, tad rezultāti labāki ir ar parastajām pavadiņām bez pērlītēm.

Daudzi copmaņi uzskata – ja vēdzele ņem, tad var nesteigties ar pieciršanu. Varētu piekrist, bet praksē ir viena liela problēma. Ja cope notiek vietā, kur gultne ir tīra, tad jā, bet, ja ir akmeņaina, tad vēdzele, sajutusi briesmas, zibenīgi metīsies kaut kur zem siekstām un akmeņiem. Dabūt viņu laukā no turienes būs smags process, kas visbiežāk beigsies ar zivs uzvaru. Turklāt copes brīdī jau nevar zināt, cik liela zivs tur, otrā makšķeres galā, sēž pie uzklātā galda. Vēdzele ēsmu ņem ļoti azartiski, tāpēc diezgan labi un precīzi pēc spices var pateikt, cik liels eksemplārs otrā galā ņemas.

Par ēsmām un mītiem

Ar ēsmām pārsvarā viss ir skaidrs, un vēdzeles ne ar ko jaunu savās gastronomiskajās izvirtībās neizceļas. Tie paši naktstārpi, balto zivju fileja, nēģu gabali. Lielajām tīri labi jau no seniem laikiem garšo sugas māsas gaļa. Kādreiz, kad vēdzeļu bija patiešām daudz, galvenais upes malā bija noķert pirmo. Tā tūlīt tika sadalīta gabaliņos un kalpoja par primāro ēsmu. Tagad tā būtu izšķērdība, jo divas mēra vēdzeles vienā copes reizē jau skaitās labs ķēriens. Vēl var pieminēt ēsmas, ko nekad neesmu izmantojis, bet kas it kā darbojas: reņģu gabali, vistu aknas, nevārītas garneles…

Vēl mazliet par mītu, kas tautā klīst joprojām, tomēr vismaz manā praksē nav apstiprinājies. Vēdzeles nākot uz krastā iekurināta ugunskura pusi. Nez kāpēc lai viņas tā darītu? Pietiek jau ar skaidru nakti un spožu mēnesi pie debesīm, lai diezgan droši saprastu, ka šī nebūs vēdzeļu nakts. Lūk, tas gan ir pierādījies. Ugunskurs vairāk kalpo kā pašu sildīšanās objekts, to var izmantot arī kādas desiņas uzcepšanai un omulībai, lai nevajadzētu sēdēt piķa tumsā. Ja kurināt ugunskuru, tad pie mazām upītēm labāk būtu, ja tas atrastos tālāk no copes vietas. Šaudīgā liesma un ūdenī peldošās lapas veido ēnu spēles, kas vēdzeles biedē. Tāpēc jau izsenis zināms, ka vēdzelēs jāiet tādā laikā, kad saimnieks suni nedzen no mājas ārā.

@Einis Asaris

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(4 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[6] Komentāri | dilst | aug
 
zivotaajs

Renjgjes gab der, un A iviexteei cm5-7 garas karuusinjas vienk pargruezh uz pusem un izmanto astes gabalus, bet der jebkursh zives gwbals, Daugavas augshpusee grundulis un kjiisis labi der.

11.nov Atbildēt | Ziņot -1
Jolantaartis

Sveiki ! Gribēju piebilst ka man ļoti labi panākumi ir uz mazajām vardītēm ! Tās vēdzelēm arī dikti garšo ;) ! Ja ir vēdzele tad 100 % to vardīti ielocīs iekšā ;) !

11.nov Atbildēt | Ziņot 0
salis25

uz vistas filejas gabaliniem ari labi keras vismaz gauja

11.nov Atbildēt | Ziņot 1
SerBar

ok

12.nov Atbildēt | Ziņot -1
Vits
Vits :

reiz testējām. čomi lika uz āķa ļurbas fragmentus, es raudiņas fileju. čomam pa nakti četras, man trīs vēdzeles. Mīti, karoče ;)

12.nov Atbildēt | Ziņot 0
kristers24@inbox.lv

Ļoti intresants stāsts no pieredzes!

15.nov Atbildēt | Ziņot -1
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager