Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Intervija | 15.novembris 2020, 19:44 | Komentēt | 769 skatījumi

Puntuļa Usmas filozofija

Nauris Puntulis makšķerē kopš bērna kājas, bet ar pirmās mīlestības spēku viņu aizrāva Usmas ezers 1991. gadā, kad Nauris jau bija Latvijas meiteņu elks – grupas Pērkons solists un romantiskākais tēls. 2004. gadā savā pirmajā intervijā Copes Lietām Puntulis, tobrīd jau operas tenors, stāstīja, ka makšķerējot tikai Usmā un faktiski tikai zandartus, šo apgalvojumu apstiprinādams ar patiešām pamatīgu zandartu copes pieredzes izklāstu. Nu Copes Lietas devās pie Puntuļa, nu jau kultūras ministra, lai noskaidrotu, kurus no toreiz intervijā minētajiem copmaņa sapņiem viņš ir piepildījis un vai covid-19 nebūs ietekmējis vienu no Naura skaistākajiem lolojumiem – nu jau par tradīciju kļuvušo koncertu uz ūdens “Usmas saulrieta sonāte”. Uz pēdējo jautājumu atbildam uzreiz: koncerts notiks arī šogad! Kā parasti – augusta pirmajā piektdienā, tātad 7. augustā.

Usmā vairs nav anarhijas

Tiem CopesLietu lasītājiem, kuriem plauktā nav žurnāla 2004. gada aprīļa numurs ar jūsu pirmo interviju, atgādināsim, kāds makšķernieks tolaik bijāt: ķērāt tikai Usmas ezerā, gandrīz tikai zandartus, bijāt izvilcis divus sešiniekus un sapņojāt šo rekordu pārsist. Kas šajā ziņā 16 gadu laikā ir mainījies?

Joprojām neesmu dzirdējis, ka Usmā kāds makšķerējot būtu noķēris lielāku zandartu. Bet, nenoliedzami, pa šiem gadiem daudz kas ir mainījies.

Kas ir mainījies – ezers, jūsu makšķerēšanas paradumi, jūs pats?

Viss ir mainījies. Pirms 16 gadiem Usmas ezers bieži tika pieminēts ne tajā labākajā gaismā. Bija (un joprojām ir) liels pretspars starp makšķerniekiem un rūpniecisko zveju. Taču copes ziņā tik labi laiki, kādi Usmā bija pirms 16 gadiem, vēl nav atgriezušies. Tajā laikā legāls rīks Usmā bija naktsšņores. Licence simt āķiem maksāja 20 latus, man tāda bija, ēsmai liku lielākoties zivju gabaliņus, uz tiem zuši neķērās tik daudz kā uz naktstārpiem, toties, ja bija, tad lieli. Arī trijnieks un četrinieks zandarts uz naktsšņorēm nebija retums. Pēdējā laikā Usmā ar makšķeri vai džigu izvilktu zandartu, kas būtu lielāks par trijnieku, neesmu manījis. Būtu jāpaskatās savās piezīmēs, lai pateiktu precīzi, bet vai tik mans pēdējais Usmas piecinieks nav izvilkts ap 2006. gadu, katrā ziņā krietni sen. Tā jau šķiet, ka laiks neskrien tik ātri, bet bilžu datumi rāda ko citu...

Protams, esmu gandarīts par citām izmaiņām – pēdējos gados Usma ir krasi mainījusies uz labo pusi. Zivju ir arvien vairāk, tai skaitā zandartu, un tie ir aizvien lielāki. Man pašam ir bijuši trijnieki, un šajos Jāņos smuks 60 centimetru zandarts, tātad ap divnieku varētu būt. Bet par zandartu virs trīs kilogramiem Usmā tiešām neesmu dzirdējis jau gadiem, izņemot stāstus par pirmo ledu, kad zvejniekiem tīklos esot neticams kvantums lielu zandartu, arī piecinieki.

Tomēr sakāt, ka situācija Usmā kļūst labāka?

Ievērojami labāka! Usmas krastos ir daudz cilvēku, kas ir ieinteresēti ezeru attīstīt. Tagad jau vairs nav pasta baložu laikmets, mūsdienu tehnoloģijas ļauj cilvēkiem, kam ir vienotas vēlmes, pavisam vienkārši un nepārtraukti būt kontaktā vienā grupā. Ir nodibināta biedrība Usmas krasts, kuru vada Atis Maldonis, viņš tāpat ir kempinga Bukdangas šefs, arī inspektors, kurš uzņēmies Usmas pārraudzību. Man ezera pašpārvalde ļoti patīk! Tiklīdz kaut kur parādās kāds nelegāls tīkls vai cits aizdomīgs zvejas rīks, uzreiz tiek ziņots. Protams, par ezera resursu palielināšanu, zivju mazuļu ielaišanu vislabāk zina stāstīt pats Maldonis.

Arī cilvēki ir kļuvuši apzinīgāki. Makšķernieki rūpīgi skatās, vai noķertai zivij ir mērs. Iespējams, kāds pēc divu dienu nocopēšanās pa tukšo pēdējā dienā arī patur un izcep to zivi, kurai līdz atļautajam mēram pietrūkst pāris centrimetru, bet vairs nav tā kā senāk, kad daudzi ņēma gandrīz visu, pieverot acis uz atļauto mēru.

Vārdu sakot, nevar salīdzināt to Usmas zandartu leiputriju, kāda bija kādreiz, ar šodienu, bet nevar arī salīdzināt šodienas makšķernieku atbildības izjūtu ar to bezatbildību, kāda te bija vērojama agrāk. Esmu pārliecināts – vēl daži gadi, un rezultāts būs: atkal būs tā zivju bagātība, kāda Usmā bija kādreiz. Protams, jārēķinās arī ar Dabas māti un tās likumiem. Neesmu eksperts, bet mani mazliet uztrauc, ka lielai daļai zandartu, ko šogad jūnija beigās noķēru, joprojām bija ikri.

Kas vairāk ietekmē situācijas uzlabošanos Usmā – stingrāka uzraudzība, vai cilvēki paši kļuvuši apzinīgāki?

Gan viens, gan otrs. Tā ir līdzatbildība par ezeru. Šogad arī ar rūpniecisko zveju viss ir kārtībā, tās tīklu marķējums skaidri redzams. Pats viņus neesmu saticis vaigā, bet zinu, ka tagad Usmā bieži viesojas ūdens policija...

2004. gadā stāstījāt, ka 13 gadu laikā, kopš makšķerējat Usmā, tikai nupat bijāt pirmoreiz saticies ar inspektoriem.

Inspektori vēl pa reizei parādījās, bet ūdens policiju nekad nebiju redzējis. Toties tagad pārkāpēji ir dabūjuši stingri maksāt par pārkāpumiem. Usmā vairs nav anarhijas attieksmē pret ezeru. Par zivju inspekciju vispār nav, ko uztraukties – šajās garajās Jāņu brīvdienās, kuras, protams, pavadīju uz ūdens, inspektors man piebrauca klāt katrā copes reizē. Cepuri nost!

Tātad makšķerēšana kļūst kulturālāka?

Tieši tā. Kļūstam likumpaklausīgāki un kulturālāki. Tāpat kā braukšanas kultūra, arī makšķerēšanas kultūra sākas ar likumpaklausību, tad nākamais solis ir mūsu, satiksmes vai copes dalībnieku, izturēšanās pret citiem dalībniekiem, savstarpējā pieklājība, ievērojot rāvējslēdzēja principu satiksmē vai, teiksim, atlaižot ļoti lielu līdaku pat tad, ja drīkst paturēt. Noteikumu ievērošanai seko sabiedrības līdzdalība atbildībā par ezeru.

Vai zandarta atļautais paturamais izmērs, 45 centimetri, jūs apmierina?

Pašlaik – jā. Ja Usmā zandarti paaugsies, atļauto izmēru varētu celt līdz 50 centimetriem.

Vai tad nevajadzētu noteikt augšējo robežu? Piemēram, Zviedrijā ir ezeri, kuros zandartiem tāda ir.

Zandartam, manuprāt, nevajadzētu – kā jau teicu, šobrīd neesmu dzirdējis par tik lieliem eksemplāriem. Kas attiecas uz lielajām līdakām, tur augšējo robežu cilvēki ievēro paši, septiņnieces un lielākas parasti palaiž vaļā bez kādiem noteikumiem.

Varbūt viņi tic leģendai, ka lielās nav garšīgas...

Es būtu optimistiskāks un pieļautu, ka tas tomēr ir apzinīgums.

Džiga sajūta

Vai jūsu makšķerēšanas paradumi šo 16 gadu laikā ir mainījušies?

Mazliet.

Šķiet, lieks ir jautājums, vai jums tagad ir daudz laika copei

Protams, laika nav. Ministrijā darba vienmēr ir daudz, un tad manu sirdi mierina tās dienas, kad laika prognozēs rāda, ka Usmā ir liels vējš vai cits copei nepiemērots laiks. [Smaida.] Vasarā brīvajā laikā, cik nu man tas ir, braucu uz Usmu un pavadu to uz ūdens. Pašlaik esmu nelielas dilemmas priekšā – apgūstu džigošanas tehniku, bet man ar to vēl neveicas.

Uz dzīvo zandartus vairs neķerat?

Ķeru ar abām metodēm. Kas attiecas uz džigošanu, copmanis Vadims, kurš man to ierādīja, manas neveiksmes komentēja tā: “Vecīt, tev džigam vienkārši ir jānotic! Visu mūžu tu esi sēdējis ar dzīvo ēsmas zivtiņu, tāpēc tev, protams, nav ticības, ka zandarts ņems silikonu! Bet ir jānotic.” Nu, pirmais 55 centimetru zandarts man jau ir nodžigots!

Protams, džigs – tā ir pavisam cita filozofija. Man makšķerēšanā filozofija joprojām ir noteicošā – man vajag to pludiņu, gludo ūdens virsmu, vajag redzēt ņēmiena mirkli, bez šīm izjūtām es joprojām nevaru iztikt. Taču tagad, iemetis makšķeri uz dzīvo un vērodams pludiņu, trenējos arī džigošanā un jau drusku esmu noķēris arī to sajūtu, to kaifu.

Arī vecums un slinkums var veicināt pievēršanos džigam, jo ir brīži, kad ēsmas zivtiņas pazūd. Ja tu vakarā iebrauc vietā, kur gadiem tās esi lasījis, bet tur ir tukšums, tev ir jāzina četras piecas citas vietas, kur ūdens mutuļo. Labi, tagad man ir ātra laiva, es aizmigrējušās ēsmas zivis varu atrast, bet vēl ir smirdīgā ņemšanās ar baltajiem tārpiem, pašām ēsmas zivīm, ar baismīgi smagajiem enkuriem vējā... Kad tādā brīdī paskaties blakus uz džigotāju, ko motoriņš notur vajadzīgajā vietā un kas ar tīrām rokām paņem no kastītes gumiju, turklāt copes viņam ir nesalīdzināmi vairāk nekā man, tad, protams, sāc domāt par copes veida izvēli.

Šobrīd esmu tādā kā pusceļā. Nespēju atteikties no makšķerēšanas ar ēsmas zivtiņu, tā ir fascinējoša, to nevar ne ar ko salīdzināt – it īpaši tad, ja gadās tāds karsts laiks, kāds bija aizvadītajos Jāņos. Mēdz apgalvot, ka zandartam vajagot vilnīti. Nē, nav nekā labāka par absolūtu spoguli un totālu karstumu, kad tev ik pēc pusstundas ir jālec pār bortu un jāpapeld ūdenī. Es pat saku: ja ir tādas karstas dienas, kādas bija šajos Jāņos, manis pēc var arī neķerties – pats ezers no rīta ir vienkārši fantastisks. Ja vēl redzi, kā pludiņš tai spogulī paiet zem ūdens, kā aukla iztaisnojas un stiepjas, ja neesi nokavējis pieciršanas mirkli, tad kāda tur džigošana, šīs sajūtas ar to nav salīdzināmas!

Bet es redzu arī otru pusi, ne tikai to, ka ar gadiem arvien mazāk gribas cilāt smago enkuru. Pieļauju, ka ar laiku Latvijā varētu tikt aizliegta arī makšķerēšana ar ēsmas zivtiņām, tāpat kā aizliedza naktsāķus. Varu piekrist tiem, kuri apgalvo, ka ar ēsmas zivtiņām mēs zemmēra zandartus traumējam vairāk, nekā ņemot no džiga āķa. Sliecos uz to, ka agri vai vēlu droši vien būs jāpāriet uz džigošanu, bet cope uz dzīvo ir tik skaists process, ka, kamēr tas ir legāls, negribu no tā atteikties.

Ja jums par šo jautājumu būtu jābalso, kā jūs balsotu?

Tas būtu grūts lēmums. Šobrīd es atturētos, jo zandartu pludiņmakšķerēšanā ir kaut kas fascinējošs.

Vai vispār Latvijas Makšķerēšanas noteikumos jūs gribētu kaut ko mainīt?

Nē. Katrai ūdenstilpei jau ir arī savi noteikumi. Piemēram, Usmā drīkst paturēt trīs zandartus. Man tas der, man pietiek arī ar vienu. Zivis joprojām nav mans mīļākais ēdiens. Protams, paša ķertu un pagatavotu zandartu ēdu, bet nav tā, ka iestājas nemiers, ja pāris nedēļas neesmu ēdis zivi.

2004. gada intervijā iezīmējās arī jūsu politiskā orientācija – stāstījāt, ka copes paradumos esat tik konservatīvs, ka angļi no jums varētu pamācīties copes rituālu.

Droši vien tas ir viens no iemesliem, kāpēc esmu izvēlējies būt konservatīvas partijas biedrs. [Smaida.] Pareizāk sakot, makšķerēšana ir atspoguļojusi manu konservatīvo būtību. Braucot ar velosipēdu uz darbu, arvien izvēlos vienu un to pašu maršrutu un ielu šķērsoju vienmēr noteiktā vietā.

Tātad uz copi joprojām ceļaties četros no rīta?

Mazliet slinkāks esmu kļuvis. Bieži vien ir tā – ja nokavē pašu agrāko rīta copi, nākamais vilnis ir drusku vēlāk, un tad vairs nav nozīmes tik agri celties. Bet vasaras mūžīgā problēma ir viena – diena par īsu. Kad dzīvoju Usmā, atslēdzos pilnīgi no visa, iestājas svētlaime, viss ir, kā pienākas, atskaitot šo vienu – diena par īsu. Gribas celties četros, jo rīti ezerā ir fantastiski. Dienas vidū it kā vajadzētu pagulēt, bet kā tu gulēsi, ja var peldēties un dauzīties pa ezeru? Vakarā no copes atbrauc vienpadsmitos, it kā vajadzētu iet gulēt, bet vakars ir tik burvīgs – kā tu iesi?! Tā nu miegam atliek ļoti maz laika, un pēc trim četrām negulēšanas dienām iestājas tādi mazi putni...

Jāatpūšas no makšķerēšanas...

Tā sanāk. Jo gribas izbaudīt gan tos rītus, gan vakarus, gan dienas vidu. Ar laivu jāizbrauc, kāda zivs jānotīra... Diena par īsu. Bet šīgada Jāņu brīvdienas bija izcilas! Dienas tad vienmēr ir garas, un, ja vēl patrāpās karstums, ūdens spogulis un vēl kāda zivs pieķeras, tad nespēju iedomāties, kā vēl varētu trūkt. Tas ir tas mirklis, kurā es esmu pārlaimīgs.

Usma ir un paliek jūsu galvenā copes vieta?

Jā, šajā ziņā nekas nav mainījies, par to pat nav diskusijas. Esmu šo gadu laikā bijis arī vairākos makšķerēšanas ceļojumos pa ārzemēm. Pa Ameriku ar tenoriem braukādams, Floridā paķēru kādas haizivis, ladyfish un dažas citas eksotiskas sugas, bet tādā tīrā copes braucienā tad vēl nebiju bijis. Tagad esmu bijis gan pavasarī Ālandos, gan Norvēģijā. Pagājušovasar man bija saplānoti veseli trīs makšķerēšanas braucieni – Zviedrija, Spānija un Norvēģija, bet visi trīs tika atcelti, kad mani nominēja šim amatam. Vienīgais mierinājums, ka Norvēģijā tai vietā, kurā mums iepriekšējā reizē ķērās ļoti labi, nebija bijusi laba cope. Spānijā bija paredzēts būt kopā ar Gunti Veitu. Kad prasīju, kā gājis, viņš atbildēja: “Nekādi lielie nebija, lielākais tikai 55 kilogrami.” Tā nu es joprojām vēl neesmu piepildījis savu vēlēšanos pasēdēt uz samiem. Šovasar es būtu piesardzīgs attiecībā uz došanos ārpus Latvijas.

Daugavā jau arī ir sami...

Ja kāds pie manis atbrauktu un vaicātu, kā Usmā jāķer zandarti, es viņam varētu to parādīt, bet man nav neviena, kas ierādītu, kā sami jākvoko. Un nav jau arī laika – man taču Usma!

Kas jums Norvēģijā ķērās tajā labajā reizē?

Smuki heki! Aizbraucām uz to vietu, pārējie saka: “Garš ceļš bijis, atpūtīsimies.” Es: “Veči, kas notiek, mēs taču vēl pāris stundas varam pacopēt!” – “Nē, mēs atpūtīsimies un sāksim rīt.” Es tā nevaru, man tūlīt vajag jūrā! Ātri iebraucām. Man pieteicās pāris četrkilogramīgas zivis, biju priecīgs, bet pārinieks saka: “Tās met atpakaļ, mēs sīkās neņemam.” Jā, izrādījās, ka tur ir arī heki līdz astoņi un desmit kilo, smuki pavilkām. Mani arī pašu pavilka – vācieši kādu pusstundu... Kliedzu šiem vāciski, ka tas, ko viņi mēģina stiept, esmu es, nevis milzīgs heks, bet viņi tik un tā ilgi vilka mani pa fjordu.

Aizķēra aiz jūsu auklas?

Tieši tā. Tajā fjordā hekiem patika bāzēties tieši kuģu ceļā. Kad esi iemetis makšķeri un izdzirdi prāmja taurēšanu, tev tos 200 metrus auklas ātri jāpaspēj satīt spolē, no tā nogurst vairāk nekā no zivju vilkšanas. Kopumā mans pirmais Norvēģijas brauciens bija labā pieredzējušu vīru kompānijā ar vērtīgiem pieredzes stāstiem, īsta veču lieta.

Veču nedzērāju lieta?

Kaut ko jau viņi tur iedzēra, bet man tas patiesībā bija pārsteigums, ka dzeršanas kultūra mums ir mainījusies.

Varbūt tas viņiem uz vecumu...

Nē. Kad mēs augām, tad gan tā nebija. Tad tādā astoņu veču kompānijā, kas tikusi no mājām laukā, ja ne visiem, tad vismaz dažiem būtu jābūt pillā. Bet te nekā tamlīdzīga. Par to jau biju nobrīnījies vienā citā reizē, kad ar citu veču kompāniju braucu uz Ālandiem. Uzkāpjam uz prāmja, noejam četrvietīgajā kajītē, veči sasit plaukstas: “Nu tad!” – skrūvē pudeles vaļā, visiem salej, ieņem vienu, tad otru. Es kā nedzērājs nodomāju: tūlīt sāksies... Aizgāju pa kuģi blandīties. Pēc pāris stundām bažīgi atgriežos kajītē, skatos: kungi lasa grāmatas... Pirmo smeķi dabūjuši, un pietiek. Senāk tā nebija, tad citreiz kāds no kuģa bija jānes laukā. Nu, var jau būt, ka man ir paveicies ar kompānijām.

Ko darījāt Ālandos? Spiningojāt?

Jā. Nav tā, ka es to darītu ar milzīgu azartu, bet darīt varu. Kaut kādas līdakas saķērām, kungi izpaudās kulinārijā. Tā bija tāda pirmatnēja veču padarīšana.

Vai Gaujā, pie kuras arī dzīvojat vasarās, joprojām nemakšķerējat?

Tur nekas nav mainījies – tajos brīžos, kad zandarts uznāk augšā, gar krastu stāv simti copmaņu un žvidzina viens otram ausī. Man to nevajag.

Ja nu kādreiz Raimonds Ozols, kurš dzīvo Carnikavā, ar laivu brauc garām un uzaicina mani, iesēžos laivā un kaut ko paķeram, bet viens pats Gaujā – nē. Makšķerēšana Pierīgas baros man nepatīk. Reiz rudenī Raimonds mani pierunāja ķert zandartus Mangaļos pie kuģu remonta rūpnīcas, tur nākot milzīgi iekšā no jūras. Iebraucu, uz dropšota neko nedabūju, bet nav svarīgi, vai tur ko noķēru vai ne – man tā vide nepatika. Tas arī joprojām nav mainījies – makšķerēšanā man ir svarīga vide. Vai man sagādātu prieku izvilkt kaut ko lielu starp tiem kuģiem? Tajā brīdī droši vien būtu prieks, bet šaubos, vai es tur gribētu būt bieži.

Esat copmanis vientuļnieks vai kompānijas cilvēks?

Vientuļnieks. Tajos ārzemju braucienos ir savs šarms, bet vislabāk es jūtos Usmā savā laivā viens, man nav garlaicīgi.

Tā skaidu plašu būdiņa Usmas krastā jums vēl ir?

Tās gan vairs nav. Mainījās tā kempinga teritorija, kurā ir mana mājiņa, un kempinga priekšnieks Egils Dembergs, izcils makšķernieks, man deva smalku mājienu, ka mājiņu tik izcilā vietā vajadzētu padarīt estētiskāku. Tas arī bija izšķirošais grūdiens. Līdzīgi kā tagad akustiskās koncertzāles sakarā, arī tur vienkāršāk bija nojaukt un celt kaut ko jaunu un skaistu nekā remontēt veco. Tad nu izvācu no tās mājas visu ārā, nodevu to meistaru rīcībā un pats laidos prom, asarām acīs teicu: nespēju noskatīties, kā tiek nojaukta būdiņa, kurā esmu bijis laimīgs tik ilgus gadus.

Kas tur tapa vietā?

Mani iedvesmoja viens no modernisma arhitektūras spilgtākajiem paraugiem – Modra Ģelža vasarnīca Inčupē. Kopā ar arhitektu uzprojektējām mājiņu, kas izmērā nav lielāka kā mana būdiņa, tie paši nieka 30 kvadrātmetri, bet vairs nav vigvama formā un dod pavisam citu telpiskumu. Manuprāt, izskatās ļoti labi, esmu gandarīts un lepojos ar to, ka tās tapšanā ir ieguldīts arī mans radošais darbs.

Arī kazankas man vairs nav, esmu to iedevis citiem. Jaunas laivas iegāde ir no stāstiem par to, kā mēs novecojam vai nenovecojam. Mantotajā meža īpašumā bija jācērt alkšņi, par tiem saņēmu naudu, kas man nebija paredzēta budžetā, un sapratu, ka par šo naudu vēlos nopirkt sev laivu. Ilgi studēju interneta portālus un beidzot atradu laivu, kādu gribēju. Tā atradās Somijā. Atcerējos jaunību, kad katrs latvietis brauca uz Vāciju pirkt automašīnu. Iekāpu savā mašīnā, viens pats aizbraucu uz Tallinu, stundiņu prāmī pagulēju, tad no Helsinkiem nobraucu tos apmēram simt kilometrus līdz laivai, nopirku, braucu atpakaļ uz Helsinkiem, atkal stundiņu prāmī pagulēju, un tā pēc 26 stundām biju atpakaļ Rīgā ar laivu.

Jaunībā mēs to būtu pa jūru atdzinuši...

Noteikti, bet arī tagad, izrādās, tādā braucienā vēl varu iztikt ar pāris stundām miega diennaktī.

Copē tagad ienāk jaunās tehnoloģijas. Cik aprīkots laivā esat?

Pati laiva man dod apziņu, ka nav daudz jādomā, ko darīt, ja manā reģionā ēsmas zivtiņu nav. Ir starpība, vai tu brauc ar divu zirgspēku motoru vai ar četrdesmit. Arī tad, ja draugs ezera otrā krastā, pie Lejastiezumiem, man zvana, ka šodien tur ķeras, nav problēmu pie viņa aizbraukt. Bet komforta ziņā arī kazankā labi jutos. Brīnos par tiem cilvēkiem, kam laivas soliņš ir par cietu. Man joprojām nav grūti sešas stundas nosēdēt uz plika dēlīša vai plastmasas. Mīkstos paliktņus šogad pat neesmu aiznesis līdz laivai.

Kas attiecas uz citām tehnoloģijām, vairs nav jāskrien ostā pretī atbraukušām laivām, prasot, kā ķeras, – ieej tik vacapa grupā Cope Usmā, tur visu informāciju redzi.

Smalkas eholotes lietojat?

Izmantoju eholoti dziļuma noteikšanai, skatos kantis, un neko smalkāku man nevajag. Man vienalga, vai tas rāda zivis, es tam tik un tā neticu.

Tātad trīs eholotes laivā kā ekipētākajiem zandartu ķērājiem jums nav?

Nē, nē.

Tie, kas ar Panoptix eholotēm darbojas, stāsta, ka lielie zandarti jāķer pusūdenī, nevis dziļumā.

Pēdējo lielo es arī izvilku pusūdenī. Neķērās, uzliku milzīgu vīķi ar domu piemānīt kādu līdaku – parasti, ja īsti neiet, uzliec pašu lielāko vīķi no spaiņa, ielaid pusūdenī, un līdaka klāt kā likts. Bet tajā reizē bija klāt piecinieks zandarts.

Lielo zandartu copes ir neparedzamas. Reiz ļoti spēcīgā vējā ar Kasparu Blomu viņa laivu bijām noenkurojuši pie Lielalksnītes it kā aizvējā, bet mūs tomēr iepūta dziļāk, sēdējām pie 13 metru dziļuma. Vējš pūta tik stipri, ka grūti bija nostāvēt kājās, bet tad sākās izcila cope. Katrs dabūjām pa trijniekam un mazāku – ļoti daudz.

Otra reize bija pagājušajā vasarā. Manai laivai ir aizpogājams jumtiņš, varu komfortabli justies arī lietū. Nebiju to izmantojis. Vienā vakarā sākās nepārejošs lietus. Sieva jautā: “Tu taču tādā laikā nebrauksi ezerā?” Atbildēju, ka ne, bet tad atcerējos – man taču ir tas labais jumtiņš! Vienreiz taču jāizmēģina! Iebraucu tikai tāpēc, lai izmantotu jumtiņu... un krastā atgriezos pilnīgi slapjš, jo man nevienu brīdi nebija vaļas sēdēt zem jumta, ķērās nepārtraukti! Beigās ņēma pat uz zandarta iepriekšējā dienā ēstas zivtiņas, jau ar skābi! Bet tādas copes gadās ļoti reti. Lai gan šogad man viens zandarts uzsēdās uz plika āķa, kamēr dziļumu mērīju.

Karpas pēc kolhozu dīķu laikiem ķēris esat?

Jā, pie draugiem viņu dīķos. Man ir viens mīksts kāts, ar to trīs kilo zivi vilkt ir kaifs, vienalga – karpa vai zandarts.

Kolhozu dīķi... Pie tiem varēju sēdēt garas stundas. Šogad Līgovakarā biju savā dzimtajā pusē Tiņģerē, braucu gar Rojas upi un domāju: ak, dievs, cik dienu un stundu es te bērnībā vasarās esmu pavadījis, ar lazdas kātu un stārķa spalvas pludiņu iedams uz upi!...

Koncertiem Usmas saulrieta sonāte rīkotāji pratuši ezerā piemeklēt aizvēja vietu

Trīs vīri koncertlaivā

Vai tagad nepieaug Latvijas ezeru nozīme kultūras dzīvē?

Pieaug. Man jāsmaida, redzot, cik plašu rezonansi ir guvis mūsu Usmas ezera kultūras pasākums un kā pieauguši vīrieši nekautrējas būt mazliet sentimentāli un atzīt, ka viņiem saulriets ir tuvs. Jūrmalā jau otro gadu būs arī “saullēkts”, ne tikai “saulriets”. Man ir prieks, ka cilvēki atgriežas pie dabas koncertzālēm, ka Usmas saulrieta sonāte šogad skanēs piekto gadu. Par šo tradīciju esmu lepns! Man vairs nav neviens jāpierunā piedalīties, visi ir stāvā sajūsmā par šādu uzaicinājumu. Sajūta ir brīnišķīga, un lielākā vērtība, kas to rada, ir naudas neklātesamība. Tas rada īpašu sajūtu gan māksliniekiem, gan skatītājiem. Tikko šajā procesā parādītos nauda, pasākums būtu pagalam. Kamēr vien mums šo sajūtu izdosies nosargāt, pasākums dzīvos – ja vien līdzīgu ideju neparādīsies pārāk daudz.

Vienīgie jūs vairs neesat...

Neesam, bet joprojām esam labākie. Tam ir vairāki iemesli. Viens – šī tradīcija...

Kuru ir iedibinājuši trīs makšķernieki...

Jā, Raimonds Macats, Raimonds Ozols un es. Otrs iemesls – Usmas ezers ir skaistākais Latvijas ezers. Trešais iemesls – šajā ezerā ir lielākais iekšzemes ūdeņu jahtklubs. Man nav datu, bet uz aci esmu izskaitījis kādas 40 jahtas. Vēl viens iemesls ir dalībnieku sastāvs. Ir jāpaiet laikam, līdz kāds cits Latvijas ezers varēs sapulcināt tik ekskluzīvu sastāvu. Mums ir tradīcija, un tā ļauj uzrunāt patiešām izcilus māksliniekus. Pērn kopā ar “trim vīriem laivā” Usmā muzicēja operas dīva Inga Šļubovska-Kancēviča un ģitārists Mārcis Auziņš, šogad būs arī Dita Krenberga un grupa Pērkons. Parādiet man vēl vienu, kurš šādu sastāvu spētu sapulcināt vienkārši kā dāvanu ezeram un skatītājiem!

Kādā ampluā jūs pats šajā koncertā šogad būsiet – operdziedātājs vai Pērkona solists?

Gan viens, gan otrs. Lai gan Pērkons ir aicināts kā svētku salūts koncerta nobeigumā ar dažiem rokenroliem uz ezera, doši vien būtu apgrēcīgi, ja es neizmantotu šo iespēju un nenodziedātu vismaz “Mēs pārtiekam viens no otra”...

Vai laiks šajos koncertos vienmēr ir bijis labs?

Nē. Izcili labs laiks ir bijis tikai divos no iepriekšējiem četriem gadiem. Otros divos ir bijis tā, ka stāvi krastā un saproti – šogad Usmas saulrieta sonāte nenotiks, jo zeme ar debesīm griežas kopā, un, ja Usmā iepūš, tad tur ir kā jūrā. Bet tad ar profesionālu motorlaivu atbrauca Valdis Alviķis, kurš pēdējos gadus mums nodrošina skaņu, teicu viņam: varbūt noriskējam un mēģinām kaut kā aizkļūt līdz Moricsalai. Ieķēros balstos, aizbraucām pāri ezeram uz koncerta vietu. Tur ūdens bija kā spogulis... Esam izvēlējušies tādu vietu, kur valdošajos vējos ūdens vienmēr ir gluds. Togad daži ar mazāku laivu un motoru varbūt netika līdz koncerta vietai vai nobijās. Cerams, ka turpmāk laiks mūs lutinās.

Pirms 16 gadiem izteicāt vēlmi vecumdienās apsaimniekot kādu ezeru. Šī vēlme ir palikusi?

Jā, atmesta nav. Palaikam sludinājumus paskatos. It kā bez konkrēta mērķa, bet tai sadaļai tomēr acis pārlaižu. Varu iedomāties visu, tikai ne dzīvi bez ūdens!

@Egīls Zirnis

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(1 balss) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager