Foreles

Traks var palikt ar tiem forelistiem :) un no kurienes tie rodas? Patinot gadus 35 atpakaļ,kad man bija gadiņi 8,es atceros savas burvīgās bērnības vasaras pie Pēterupes.Vasarnīca atradās 5km no jūras,mazdārziņu kooperatīvu masīva nomalē,tieši upes ielokā.Rudens un pavasara palu laikā visi stresoja,ka varot iebrukt krasts un turpat arī mājele,kura atradās 5-6m no upes.Tieši šajā vietā auga liels bērzs un pie tā saknēm,dziļā,mālainā pakrastē,žagatas ligzdas līdzīgā zaru un sakņu čupā, bija iemitinājusies eiropas ūdele ar balto pakaklīti.Visiem patika tas dzīvnieciņš un nevienam nebija pret to nekādu iebildumu. Spilgti atceros to dienu,kad vectēvs man uzdāvināja bambuseni un aizveda līdz upes tiltam.. iemācija uzspraust uz āķa "slieku" un iemest pludiņu upē.Tā bija tā diena,kad noķēru savu pirmo mailīti. Pēc kāda laiciņa mani laida sasauciena atālumā vienu pašu pie upes.Nākamajos gados es sāku aizklīst jau uz stundām 2-3 prom no mājas .. sāku doties meklējumos uz meža nogabaliem.Vecaistēvs ar õmi mani mūždien biedēja ar briesmu stāstiem par sliktiem mežavečiem utt.Es tam ticēju,bet tas mani nespēja atturēt no noslēpumainajiem piedzīvojumiem, aizklīstot aizvien tālāk no savējo acīm.Tā kļuva par īstu problēmu un mani mēģināja ierobežot.Par laimi es paaugos un kopā ar kaimiņzēnu mēs tikām jau mazāk pieskatīti.Blakus bija karūsu dīķis,kur nedrīkstēja copēt,bet upē drīkstēja! Tā nu es nezināju citas copes savā bērnībā un vēlāk es varēju tikai salīdzināt.Patīk man protams dažādas copes,bet tas aizliegtais bērnības vilinājums notīties brikšņos un viss ekšens,kas saistīts ar foreļcopi.Pirmās manas 30-40cm trofejas un pāris saplēstu auklu "lielajai" aizejot,es sapratu ,ka tas ir tas,ko es meklēju .. tā ir sirdslieta! Gadiem ritot es tiku pie "delfīnenes" un stikla šķiedras kāta :) .. tiku arī pie tās toreiz-"lielās" teju kilogramnieces.Gados 12-13 izbeidzās tas stāsts .. pārdeva vasarnīcu un nācās man meklēt laimi jau citās vietās. Izrādījās,ka neesmu viens tāds laimes meklētājs un laikam ritot iepazinu pa kādam,kurš līdzīgi domā .. braucām,klīdām un meklējām .. nebeidzamais stāsts!

Bleiers, 13.decembris 2017, 12:59


Ļoti līdzīgs ir arī mans stāsts, būsim aptuveni vienā vecumā un pie vienas upes sākuši makšķernieka gaitas. Arī man tā bija Pēterupe ,tik vasarnīca kādu 0.5km no upes. Manā gadījumā copes lietas ,spalvas pludiņus un pirmo lazdinieci ierādīja vecs vīrs vārdā Oskars, ulmaņlaikos tā bija viņa zeme uz kuras atradās kādi 3 vasarnīcu kooperatīvi... Selga, Pēterupe, Banga. Jā, interesanti, lielo akmeni tad drošivien zini. Man vienmēr bija garlaicīgi ar omi pa mājām, ar bračku parasti kasījāmies. Oskaronkulis bija kā Dieva dāvana, tā pamazām arī viss aizgāja, vajadzēja tik pirmo tārpu uzmontēt uz lazdinieces, vēlāk jau līdzīgi kā tavā stāstā, bambusenes, delfīni, orioni ,rotiņi... :)
13.decembris 2017, 21:11 | links
 
Salmo ne Samo ..
13.decembris 2017, 15:59 | links
 
Jā eMKa,piekrītu par līdzīgu domāšanu šajā virzienā.Viens pats vai ar "vieniem un tiem pašiem" čomiem.Veselas tradīcijas pa zināmām vietām un jauni piedzīvojumi,jauni atklājumi .. vērtīgas atmiņas. Gadās arī iepazīties ar kādu forelistu pavisam nejauši,kā man reiz sanāca vairākus gadus atpakaļ.Izrādādījās,ka strādājam vienā darbā un sanāca brīžiem papļāpāt arī līdz tēma aizgāja līdz copei.Izrādījās rūdīts Samo kluba biedrs un sen jau nojucis to kopējo copju skaits,kurās esam bijuši.Paradoks vēl viens,kad satiec kādu pie upes! Nezini,kas viņš un neatklāj viņam ,kas esi pats.Jā,skaidrs,ka foreli meklē- sasodīts!Visbiežāk,ja pamanu pirmais,tad maskējos :D Reiz Ventas pietekā viens spečuks piebrida lēnām man pusotra metra atālumā un minūtes divas ne no vietas.Paliku nepamanīts un nesačakarēju arī citam noskaņojumu. Patīk man arī laivotājus pabiedēt,sēžot krūmos ierūkties kā zvēram:D:D
13.decembris 2017, 15:56 | links
 
Par Pēterupi nedaudz .. Mana pirmā upe vsp kuru atceros kopš sevi pašu.Toreiz tālajos 80tajos,(vasaras periodos) neko lielāku par 25-30cm neatceros,tik baumas no brālēna par dažiem veciem vīriem,ka nu ir kkad noķerta bijusi.Pa visām tām vasarām kopā tikai skaitītas 35-40nieces un reizes divas ikvasaras bēda par ķip lielās aiziešanu:D Un tad sita tā stunda,kad tiku pie tās lielās.. varēja būt viņai max.45cm.Likās fantastika:)Pa cik biju sīks puika,tad viss likās ir ok,bet jau pēc gadiem piebraucot pie zināmās upītes,pie zināmiem līkumiem,akmeņiem un ķip labākajām vietām kopumā,viena vīlšanās :( .. Uz kilometru upes posma divi izcirtumi,Aizaugušā pļavas nogāze pārtapusi par privātīpašumu ar Jāņu svinēšanas vietu upmalā.Reiz ieraudzīju arī līdaciņu,kuru tur nebiju vsp nekad manījis!Kur agrāk uz sēres bija nārstavietas,visas sēres garumā uz 20m zaļš ūdenszāļu tepiķis .. bāc!Agrākā meža posmā jau ceļi un dāčas sabūvētas. Vienu vasaru arī toreiz dzirdēju par traktoristu un amonjaka mucu-tā bija tukšā vasara.. Jūras galā,zem dāčām un pilsētas arī bija daudz klusāk un mazāk māju sacelts. Un tas nav tikai šīs upītes bēdīgais stāsts! Visās foreļupēs protams ir tās foreles,bet upes pašas iznīkst un visa to dzīvība sāk nīkuļot uz izdzīvošanu.Un,kad esi pie kādas vēl šķietami nesačakarētas foreļupes nonācis,tad saproti,ka jāķer mirkļi,jābauda vērtības,kuras nav mūžīgas..
13.decembris 2017, 15:01 | links
 
Traks var palikt ar tiem forelistiem :) un no kurienes tie rodas? Patinot gadus 35 atpakaļ,kad man bija gadiņi 8,es atceros savas burvīgās bērnības vasaras pie Pēterupes.Vasarnīca atradās 5km no jūras,mazdārziņu kooperatīvu masīva nomalē,tieši upes ielokā.Rudens un pavasara palu laikā visi stresoja,ka varot iebrukt krasts un turpat arī mājele,kura atradās 5-6m no upes.Tieši šajā vietā auga liels bērzs un pie tā saknēm,dziļā,mālainā pakrastē,žagatas ligzdas līdzīgā zaru un sakņu čupā, bija iemitinājusies eiropas ūdele ar balto pakaklīti.Visiem patika tas dzīvnieciņš un nevienam nebija pret to nekādu iebildumu. Spilgti atceros to dienu,kad vectēvs man uzdāvināja bambuseni un aizveda līdz upes tiltam.. iemācija uzspraust uz āķa "slieku" un iemest pludiņu upē.Tā bija tā diena,kad noķēru savu pirmo mailīti. Pēc kāda laiciņa mani laida sasauciena atālumā vienu pašu pie upes.Nākamajos gados es sāku aizklīst jau uz stundām 2-3 prom no mājas .. sāku doties meklējumos uz meža nogabaliem.Vecaistēvs ar õmi mani mūždien biedēja ar briesmu stāstiem par sliktiem mežavečiem utt.Es tam ticēju,bet tas mani nespēja atturēt no noslēpumainajiem piedzīvojumiem, aizklīstot aizvien tālāk no savējo acīm.Tā kļuva par īstu problēmu un mani mēģināja ierobežot.Par laimi es paaugos un kopā ar kaimiņzēnu mēs tikām jau mazāk pieskatīti.Blakus bija karūsu dīķis,kur nedrīkstēja copēt,bet upē drīkstēja! Tā nu es nezināju citas copes savā bērnībā un vēlāk es varēju tikai salīdzināt.Patīk man protams dažādas copes,bet tas aizliegtais bērnības vilinājums notīties brikšņos un viss ekšens,kas saistīts ar foreļcopi.Pirmās manas 30-40cm trofejas un pāris saplēstu auklu "lielajai" aizejot,es sapratu ,ka tas ir tas,ko es meklēju .. tā ir sirdslieta! Gadiem ritot es tiku pie "delfīnenes" un stikla šķiedras kāta :) .. tiku arī pie tās toreiz-"lielās" teju kilogramnieces.Gados 12-13 izbeidzās tas stāsts .. pārdeva vasarnīcu un nācās man meklēt laimi jau citās vietās. Izrādījās,ka neesmu viens tāds laimes meklētājs un laikam ritot iepazinu pa kādam,kurš līdzīgi domā .. braucām,klīdām un meklējām .. nebeidzamais stāsts!

Bleiers, 13.decembris 2017, 12:59


Perfekti izteici domu- a kāpēc forelists...
Atceros to dienu, kad vecāki mūs abus ar čomu sagaidīja 4A autobusa galapunktā, atbraucām tuvu 24iem ar pēdējo busu...bijām aizdevušies uz Priedaini, L-upes attekām, paši bijām priecīgi, jo maisiņā bija glīti asari...un paldies vecākiem, kas bija gan ļoti uztraukušies, bet brāzienu nedabūjām...
Īsti neatceros, bet tā varēja būt kāda otrā vai trešā klase... pilnīgi ķinģēziņi :)
Tā tā blandīšanās kaut kā aizgāja... pirmā foreļcope arī bija jau ar nakšņošanu...ar to pašu čomu... jaunāko brāli vēl biku līdzi pavalkāju, bet neaizķēra viņam, lai gan patika...
Atceros, ar NG filmējām raidījumu, Normis pat foreli noķēra, bet beigās teica tā- man patika, labprāt atkārtotu, bet reizi gadā.
Kars atrod kaut ko savu...

Tā iedomājos- atjaunot tās forelistu "praida" tradīcijas?! Kad līdzīgi domājoši var satikties, "pamērīties krāniņiem", viens no otra kaut ko mācīties un vienkārši pavadīt labi laiku kopā....
13.decembris 2017, 14:25 | links
 
Traks var palikt ar tiem forelistiem :) un no kurienes tie rodas? Patinot gadus 35 atpakaļ,kad man bija gadiņi 8,es atceros savas burvīgās bērnības vasaras pie Pēterupes.Vasarnīca atradās 5km no jūras,mazdārziņu kooperatīvu masīva nomalē,tieši upes ielokā.Rudens un pavasara palu laikā visi stresoja,ka varot iebrukt krasts un turpat arī mājele,kura atradās 5-6m no upes.Tieši šajā vietā auga liels bērzs un pie tā saknēm,dziļā,mālainā pakrastē,žagatas ligzdas līdzīgā zaru un sakņu čupā, bija iemitinājusies eiropas ūdele ar balto pakaklīti.Visiem patika tas dzīvnieciņš un nevienam nebija pret to nekādu iebildumu. Spilgti atceros to dienu,kad vectēvs man uzdāvināja bambuseni un aizveda līdz upes tiltam.. iemācija uzspraust uz āķa "slieku" un iemest pludiņu upē.Tā bija tā diena,kad noķēru savu pirmo mailīti. Pēc kāda laiciņa mani laida sasauciena atālumā vienu pašu pie upes.Nākamajos gados es sāku aizklīst jau uz stundām 2-3 prom no mājas .. sāku doties meklējumos uz meža nogabaliem.Vecaistēvs ar õmi mani mūždien biedēja ar briesmu stāstiem par sliktiem mežavečiem utt.Es tam ticēju,bet tas mani nespēja atturēt no noslēpumainajiem piedzīvojumiem, aizklīstot aizvien tālāk no savējo acīm.Tā kļuva par īstu problēmu un mani mēģināja ierobežot.Par laimi es paaugos un kopā ar kaimiņzēnu mēs tikām jau mazāk pieskatīti.Blakus bija karūsu dīķis,kur nedrīkstēja copēt,bet upē drīkstēja! Tā nu es nezināju citas copes savā bērnībā un vēlāk es varēju tikai salīdzināt.Patīk man protams dažādas copes,bet tas aizliegtais bērnības vilinājums notīties brikšņos un viss ekšens,kas saistīts ar foreļcopi.Pirmās manas 30-40cm trofejas un pāris saplēstu auklu "lielajai" aizejot,es sapratu ,ka tas ir tas,ko es meklēju .. tā ir sirdslieta! Gadiem ritot es tiku pie "delfīnenes" un stikla šķiedras kāta :) .. tiku arī pie tās toreiz-"lielās" teju kilogramnieces.Gados 12-13 izbeidzās tas stāsts .. pārdeva vasarnīcu un nācās man meklēt laimi jau citās vietās. Izrādījās,ka neesmu viens tāds laimes meklētājs un laikam ritot iepazinu pa kādam,kurš līdzīgi domā .. braucām,klīdām un meklējām .. nebeidzamais stāsts!
13.decembris 2017, 12:59 | links
 
jaa,interesanta tema par to forelistu tieksmi brist un brist pa upisu dzungliem.man vel tagad kerot citas zivis jauta ko es ta jonojot pa krastu,vajag iebarot un tupet viena vieta.es saku,ka es ta nemaku. uzrakstisu paris ar temu saistitus pastastinus.mana znota tevs bija drausmigs copes fanatikis.visada ekstrima cienitajs.tad regulari luza uz pirma un pedeja ledus,tad slika purvos ejot uz slepeniem linu ezeriem.nu vispar tads rudits avanturists.ari izteica velmi aiziet foreles.nu centos velmi realizet.pirmajai reizei (kas izradijas pedeja) izvelejos saudzejoso rezimu - isako ( 6 ) km pa upi un tuvako ( 4 km lidz upei). un ara izkapjot vajadzeja uzkapt kalna un sesties pie vakarinu galda.kamer bridam,neteica neko.bet vakara pateica tadu frazi - loti skaista cope,tikai drausmi gruta.vairak uz forelem neprasijas. tad man bija boss.tads pratigs copmanis nebija, bet interesi izradija.nu vins ta izradija skepsi par copes nostastiem.par lomiem vel ta,jo tie bija iemuzinati fotografijas.bet par attalumiem neticeja nekadi.nu nav iespejams tadus noiet un viss. ka Stanislavskis - nu neticu un viss.ta nu nacas noorganizet bosam ar gimeni ekskursiju uz Vidzemes centralo augstieni.krasnie dabas skati un jauka uznemsana- visi sajusma. ta pienaca diena X.lai iedragatu bosa skepsi nekada saudzesana nebija ieplanota.paredzot,ka boss saks cinkstet un noedis man pedejos matus no galvas un naksies gajienu partraukt pusrata,es vinu ieskapeju comam.tas ir necaursitams vecis. viniem tika visgarakais,visgrutakais un protams produktivakais posms.pec paris kilometriem saka intereseties kad busot gals.coms dzina bosu pa upi kaa virsserzants jaunkareivi pa macibu placi. boss pat foreli nokera.distanci vini pabeidza.tad sabruka.2 dienas gultas rezima.kajas galigi neklausija.braucot projam masina sedinaja ar citu palidzibu.protams ne pie stures....
13.decembris 2017, 11:31 | links
 
Ja stāda mērķi sajust foreļupes burvību, tad dienā vairāk par 5-8 km nevajadzētu mērot.

basks, 13.decembris 2017, 09:36[/quote]

Jau minēju, ka režīms un uzstādījums krietni maina kilometrāžu. Copējot, jā, 5-8km ir optimāli... tikai pārgājiena režīmā kilometrāžu var vismaz trīskāršot vai četrkāršot :) protams, atkarīgs no fiziskās formas :)
13.decembris 2017, 10:12 | links
 
Balti apskaužu Bleiera izturību supermaratonos gar foreļupēm, bet pusgadsimtu upes bradājot esmu nācis pie atziņas, ka kvantitāte bojā kvalitāti. Ja stāda mērķi sajust foreļupes burvību, tad dienā vairāk par 5-8 km nevajadzētu mērot. Iespējams, ka pēc nedēļas klejojuma pa džungļiem arī izdodas saplūst ar dabu, bet man pēc seklā miegā pavadītām divām naktīm zaru būdā, nodriskātiem bikšu galiem, kilograma odu izsūktām asinīm neglābjami velk pie civilizācijas.
Tas gan netraucē jau otrā dienā pēc atgriešanās atkal sapņot par atkārtojumu.
13.decembris 2017, 09:36 | links
 
Arī esmu ilgu un garu ekspedīciju cienītājs,ļoti patīk.Pēdējos trīs gadus daudz laika pie upēm pavadu,nedēļnieki un divnedēļnieki ir ierasta prakse man,ir man viens uzticams biedrs,kurš arī ir gatavs cīnīties vairākas dienas pēc kārtas pa upēm,bet ja arī nav, tad mierīgi varu to nedēļu vai divas viens pa upēm staigāt.Sava romantika tajā ir,bet ne visi to saprot,arī ir bijuši čomi,kas uzprasās uz upi un pēc stundas krūmos sāk nolādēt visu apkārt,foreļošana nav priekš visiem,tas točna ir jau pierādījies.
13.decembris 2017, 07:42 | links
 
Ir man viens čoms,ar kuru kopā esam uzauguši un entās reizes esam arī dienām mirkuši pa foreļupēm,taču pirms pāris gadiem šis man paziņoja,ka pietiek! .. ne priekš viņa tomēr esot šī "nenormālā" izklaide ložņāt pa brikšņiem un mirkt pa upi :/,bet sēdēt pie gruntenēm vai spiningot no laivas,kaut dienām viņš vēl šobrīd gatavs.Ir arī man viens vecā kaluma čoms Arnolds,ar kuru braucam forelēs.Pēc dienas pie foreļupes viņš arī jūtas saguris,taču nākamajās dienās šamais saka,ka dzīvība atgriežas kaulos un tā ir lieta,ko nekad nepametīšot.Ir pāris čomu,kuri prasījušies līdzi uz upi un jau pēc pāris stundām pie ūdeņiem ir sākuši nolādēt to dienu,kad bija jābūt klusam,jābrien pa brikšņiem,jābrūk bebru alās,jābaro odi un visapkārt netīrs un slidens.Pirmā un pēdējā reize tā esot :D Ir bijušas reizes,kad es no foreļupes atgriežos klibs,esmu trāpijis negaisos un noķēris arī saules dūrienu.Atminos pēc viena divdiennieka pa vienu fantastisku Gaujas pieteku,no mana kombinezona kāju stariem bija palikuši vien šorti ar pāris strēmelēm :D Nobrāzts,savainots un saguris,bet beigu beigās laimīgs un atpūties.Vienmēr !
13.decembris 2017, 00:41 | links
 
Jā, tās ir labas sajūtas :)
Šoruden nogāju Egļupīti no ietekas līdz šosejas tiltam... nogājām kopā ar mīļoto meiteni, izlīkumojām upīti līkumu aiz līkuma, atradu pat potenciālu foreļu posmu (nelielā gabalā bebru valstība) to gan apgājām, jo nebija piemērotu apavu... bet tās sajūtas ir perfektas!
Vispār bija doma atrast un varbūt pat pavērot jūras foreles uz nārsta vietām, bet diemžēl...
Vietas nārstam skaistas, bet nevienu zivi tā arī nemanījām, bet trīs stundas pavadījām pie upītes. It kā gabals galīgi nav liels kilometrāžas ziņā, bet nekad nebūtu domājis, ka ir tik daudz krauju, smilšakmens atsegumu un vispār skaistu vietu...

eMKa, 12.decembris 2017, 16:46
Tās dienas,kuras mēs atrodam priekš saviem vaļaspriekiem ir pašas vērtīgākās.Vēl lielāks prieks,ja ar kādu kopā var tajā dalīties.Tas ir laiks,ko mēs veltam priekš sevis.Un,jo dziļāku jēgu mēs tajā visā saskatām,jo vairāk no tā mēs arī iegūstam.Aizmukt no ikdienas jezgas pie dabas krūts,svaigs gaiss,tekošu ūdeņu skaņa un acis priecējoši skati. Visa šī štelle ir šo notikumu un atmiņu vērta..

Bleiers, 12.decembris 2017, 21:20


Nenocietos, varbūt ne gluži tēmā... Bet tās sajūtas ir grūti aprakstīt ,kad esi saplūdis kopā ar dabu. Manā gadījumā tās ir Gaujas ekspedīcijas atvaļinājuma laikā, vasarā ,ko pavadu kopā ar sievastēvu 4-7 dienu garumā, reizēm dienām nemanot saprātīgo cilvēku. Pats "sāpīgākais" šajā ir brīdis, kad esi atgriezies realitātē, mājās, jo uzreiz nav iespējams pārslēgieties ierastajā ritmā. Vienatnē droši vien ir savādāk, ātrāk sāc lasīt jau gadiem lasītos ūdeņus ,saprast, domāt... Žēl, šogad neizdevās ierastā Gaujas ekspedīcija, nākamā sezonā lūkošu vienatnē ,ja striķi plīsīs.
Lai veicās pārgājienā !
12.decembris 2017, 22:18 | links
 
Jā, tās ir labas sajūtas :)
Šoruden nogāju Egļupīti no ietekas līdz šosejas tiltam... nogājām kopā ar mīļoto meiteni, izlīkumojām upīti līkumu aiz līkuma, atradu pat potenciālu foreļu posmu (nelielā gabalā bebru valstība) to gan apgājām, jo nebija piemērotu apavu... bet tās sajūtas ir perfektas!
Vispār bija doma atrast un varbūt pat pavērot jūras foreles uz nārsta vietām, bet diemžēl...
Vietas nārstam skaistas, bet nevienu zivi tā arī nemanījām, bet trīs stundas pavadījām pie upītes. It kā gabals galīgi nav liels kilometrāžas ziņā, bet nekad nebūtu domājis, ka ir tik daudz krauju, smilšakmens atsegumu un vispār skaistu vietu...

eMKa, 12.decembris 2017, 16:46

Tās dienas,kuras mēs atrodam priekš saviem vaļaspriekiem ir pašas vērtīgākās.Vēl lielāks prieks,ja ar kādu kopā var tajā dalīties.Tas ir laiks,ko mēs veltam priekš sevis.Un,jo dziļāku jēgu mēs tajā visā saskatām,jo vairāk no tā mēs arī iegūstam.Aizmukt no ikdienas jezgas pie dabas krūts,svaigs gaiss,tekošu ūdeņu skaņa un acis priecējoši skati. Visa šī štelle ir šo notikumu un atmiņu vērta..
12.decembris 2017, 21:20 | links
 
Jā, tās ir labas sajūtas :)
Šoruden nogāju Egļupīti no ietekas līdz šosejas tiltam... nogājām kopā ar mīļoto meiteni, izlīkumojām upīti līkumu aiz līkuma, atradu pat potenciālu foreļu posmu (nelielā gabalā bebru valstība) to gan apgājām, jo nebija piemērotu apavu... bet tās sajūtas ir perfektas!
Vispār bija doma atrast un varbūt pat pavērot jūras foreles uz nārsta vietām, bet diemžēl...
Vietas nārstam skaistas, bet nevienu zivi tā arī nemanījām, bet trīs stundas pavadījām pie upītes. It kā gabals galīgi nav liels kilometrāžas ziņā, bet nekad nebūtu domājis, ka ir tik daudz krauju, smilšakmens atsegumu un vispār skaistu vietu...
12.decembris 2017, 16:46 | links
 
Tikai ejot 25-30km pa dienu ir reāli un tas ne tikai tupa maucot...
Copējot es biju plānojis 7-8km, kas arī tā sanāca...

eMKa, 12.decembris 2017, 09:55

Tieši tā arī ir kā raksti par tiem kilometriem. Ja mērķtiecīgi,tad var arī noņemties pa vienu upes posmu ar vidējo ātrumu ~ 1km 2ās st., no rīta līdz vakaram.Ir arī "posmiņi" 2-3km,kuros "baudot dzīvi"nevaru ierakstīties arī dienas garumā! Dzīvoties gar upes krastiem protams nav tas pats,kas doties rogainingā.Katru gadu skrienu Siguldas kalnu ultramaratonus 70-80km ..9-12 stundās un principā varētu šo pasācienu apvienot ar ekstremālu sporta skrējienu gar upi :D Bet,(ja BEZ makšķeres,tikai foto,video),atiecīgā ekipējumā un ar konkrētu mērķi,tad man tas asociējas ar pusotras-divu dienu pārgājienu uz tiem~40km.Esmu jau veicis pāris līdzīga rakstura (ziemas)pārgājienus pilnā ekipējumā 50-80km pa mežiem un kalnienēm ar nakšņošanu iekļaujoties pusotrā sutkā.Šoreiz manas ekspedīcijas plāns ir praktiski iepazīt upi visā tās garumā,lai vēlāk atgrieztos pie konkrētiem upes posmiem. Jau nepacietībā mīņājos :D
12.decembris 2017, 13:15 | links
 
Tikai ejot 25-30km pa dienu ir reāli un tas ne tikai tupa maucot...
Copējot es biju plānojis 7-8km, kas arī tā sanāca...
12.decembris 2017, 09:55 | links
 
Viss atkarīgs no laika apstākļiem un brīvā laika.Ja tas iekritīs decembra beigās,tad bez makšķeres un lielu daļu arī pa tumsu ar lukturi būs trips. Tad reāli ar vienu nakšņošanu rēķinos.Ja tas notiks nākamsezon,tad protams ar makšķeri un visticamāk,ka pasāciens krietni ievilksies .. cerams ierakstīšos ar divām nakšņošanām.
12.decembris 2017, 00:45 | links
 
:)
Tagad ziemā, vairāk būtu kā pārgājiens, visdrīzāk :)
eMKa, 12.decembris 2017, 00:25


Un daļēji naktī ar pieres lukturi :) jo ko upes krastā sadarīt tumšās 14-16 h ? Es ar nakšņošanu dodos sākot ar aprīli un beidzu oktobrī. Ir mēģināts arī ziemā, bet ilgstošā nīkšana pie ugunskura krietni nogurdina.
12.decembris 2017, 00:31 | links
 
:)
Iet vai copēt... vai to darīt kopā... tur režīms pilnībā izmainās.
Tagad ziemā, vairāk būtu kā pārgājiens, visdrīzāk :)
12.decembris 2017, 00:25 | links
 
Ja godīgi,tad plāns jau ir gatavs man.Negribējās jau uzreiz šeit sākt ar "šausmu stāstu",ka plānoju ziemā notīt gar upes krastu apm. 50km un iespējams,ka ar divām nakšņošanām :D Katru gadu veicu pa kādam divdienniekam,taču ziemā nav vēl iekritis neviens pārgājiens ar nakšņošanām(runājot tieši par un gar foreļupi). Ja sanāks viss kā plānojas,tad nebūšu viens,taču pastāv arī otrs variants .. došos viens pats.Svarīgi ir tikai,lai upe uz ekspedīcijas laiku nebūtu aizsalusi.Protams par visu ir padomāts .. līdzi ņemšu ziemas guļammaisu,kurš paredzēts līdz -20C°,hermētiska mugursoma ar svarīgiem sīkumiem .. pārtika,cirvītis,uguns,gaisma,powerbanka baterijām un vairāki aķi kamerai .. tā teikt viss pilnai laimei,lai varētu doties dzīvē :)
12.decembris 2017, 00:05 | links
 

Pievieno savu atbildi

Nepieciešams reģistrēties, lai pievienotu atbildi!
Uz augšu
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers